Freibergs: "Mums ir sīksts raksturs, esam tomēr Kurzemes komanda!"

"Biju jau izdomājis beigt spēlēt florbolu, bet tas nav tik vienkārši - gribējās tomēr izcīnīt medaļu ar Rojas komandu. Babītes komandā, kur aizvadīta 2010./2011. gada sezona, bijām kādi septiņi puiši no Rojas bijušās jauniešu komandas, un Laurim Dinsbergam dzima ideja par kluba atjaunošanu. Apzinājām vecos biedrus, meklējām sponsorus un mums izdevās izveidot komandu. Tādēļ bija tikai loģiski, ka gribēju atgriezties mājās un tur aizvadīt pēdējos gadus florbolā. Protams, tagad vairāk laika jāpavada ceļa, bet tā tomēr ir tikai viena reize nedēļā, turklāt rodas iespēja apciemot vecākus un vecvecākus."

Tomēr pēc trim Rojā nospēlētiem gadiem, 2014./2015. gada sezonā Freibergs pievienojās "Jelgavas novadam", kas tobrīd bija iekļuvis ELVI līgā. "Uz šo klubu devos, jo man bija vēlme izmēģināt savus spēkus augstākajā līmenī. Kandidātiem bija tādi kā atlases treniņi un pārbaudījumi, pēc kuriem Alfrēds Kundziņš mani uzaicināja pievienoties komandai. Nospēlēju tikai vienu sezonu, jo dzīvoju Rīgā, bet katru nedēļu trīs darba dienu vakaros notika trīs stundas gari treniņi, pēc kuriem mājās biju tikai ap pusnakti. Tāpat arī nedēļu nogalēs nereti tika aizvadītas pat divas spēles," par laiku Jelgavas novada komandas sastāvā stāsta Freibergs, kurš pēc tās sezonas citu klubu piedāvājumus turpināt spēlēt Virslīgā noraidīja un atgriezās Rojā.

Šosezon rojenieki ne regulārajā turnīrā, ne arī izslēgšanas spēlēs nepiedzīvoja nevienu zaudējumu laukumā – vienīgie neiegūtie punkti tabulas ailē ir tehniskā zaudējuma sekas martā plānotajā spēlē pret "Leģionu/Grobiņas novadu". "Daudzi mūsu spēlētāji nevarēja tikt uz to spēli, es biju viņu skaitā. Komandas vadība lēma, ka nespēlēsim, jo tuvojās play-off, bet grobiņnieki pirmajā savstarpējā mačā, kas notika mūsu laukumā, bija spēlējuši rupji. Attiecīgi tika pieņemts šāds lēmums, lai florbolisti negūtu nevajadzīgas traumas."

Vēl viena rojenieku spēle, kas piesaistīja plašāku florbola sabiedrības uzmanību, bija februāra tikšanās ar "Ķekavas Bulldogs", kurā kopumā tika izdalītas 84 soda minūtes. "Sākumā spēle nebija rupja, bija parasti pārkāpumi, par ko tiesneši piešķīra divu minūšu noraidījumus. Pēcāk jau sekoja nesportiskie sodi un kartītes par diskutēšanu ar tiesnešiem. Tad gan diezgan loģiski sekoja apzinātas rupjības no ķekaviešu puses, kā rezultātā arī sakrājās lielais soda minūšu apjoms."

"Četrus gadus FK "Roja-Rauda Print" regulārajā turnīrā spēlēja kā viena no līderēm, bet mēs vienmēr apstājāmies ceturtdaļfinālā. Šosezon visiem bija tikai viens mērķis - lauzt lāstu, kas arī izdevās. "Tas tika iespēts, izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā no cīņas par medaļām izslēdzot "Rēzeknes BJSS". "Rēzeknieši, gluži kā mēs, nepadodas līdz pēdējam mirklim, tādēļ trīs, četru vārtu pārsvaru neuzskatījām par drošu. Pat, piemēram, pie rezultāta 7:1 pirmajā spēlē nebija pārliecības, ka viss ir galā," norāda Freibergs, par kura vārdu patiesumu liecina arī otrās spēles notikumi – pat pie piecu vārtu deficīta pirmajā periodā vai četru golu starpības otrajā "Rēzeknes BJSS" nenolaida rokas un rojeniekiem lika pasvīst līdz pat pēdējai minūtei.

"Savukārt pusfināla sēriju pret "FK Rīga-2" sākām bailīgi un taustoties, taču pēc tam sapratām, ka ir jāspēlē sava spēle, kas arī izdevās. Rīdzinieku rindās varbūt ir daudz jauno talantu, taču mums ir sīksts raksturs – esam tomēr Kurzemes komanda!" Neskatoties uz pirmajā šīs sērijas cīņā gūtajiem četriem vārtiem (visiem no Roberta Fārenhorsta piespēlēm), Mikus noliedz, ka tā bijusi kāda komandas taktika, lai izvirzītu uz noslēdzošo metienu tieši viņu. "Visi šie vārti tika gūti pēc izspēlēm, kurās mums izdevās nomānīt pretiniekus, un šoreiz tikai sagadījās tā, ka metu es. Atšķirībā no dažām citām komandām, mēs nespēlējam tikai uz vienu vai diviem cilvēkiem, tāpēc arī esam tikuši tālāk."

"Braucot uz finālspēli, mums bija pārliecība, ka uzvarēsim. Pārliecību deva regulārā turnīra spēle, kad diezgan pārliecinoši uzvarējām (14:9). Tiesa gan, fināls ir pavisam kas cits, it sevišķi apskatot "Leģiona/Grobiņas novada" ceļu līdz finālam - viņi ļoti labi aizvadīja tieši spēļu galotnes. Tāpēc mūsu uzdevums bija uzspiest pretiniekiem savu spēles stilu jau pašā cīņas sākumā, kas arī izdevās. Bijām gatavi jau no pirmās sekundes, tāpēc jau 22. sekundē guvām pirmos vārtus, bet pirmais periods noslēdzās ar pārliecinošu vadību - 7:1! Kad rezultāts kļuva 9:1, puišiem varbūt pat pazuda motivācija, tādēļ otrajā periodā grobiņnieki pietuvojās līdz 5:9. Ģērbtuvēs ātri vien sapratām, kur atrodamies un kas notiek. Veiksmīgi sākām trešo periodu trīs vārti četrās minūtēs, pēc kā atlika tikai noskaidrot beigu rezultātu. Manuprāt, mēs uzvarējām, jo vairāk to gribējām."

"Par mūsu nākotnes plāniem, kā jau publiski izteicās treneris U. Fīrmanis, skaidrības pagaidām nav. Pats, protams, vēlētos, lai komanda iet augstāk, bet tad jārisina daudz jautājumu - pirmkārt, jau treniņi, jo 1. līgā tomēr cits līmenis, daudz fārmklubu. Tāpat arī nav skaidrs, vai mūsu vērā ņemamais pastiprinājums – talsenieki - turpinās spēlēt. Bez viņiem 1. līgā mums nav ko darīt."

Intervēja: Elīna Drēziņa,
www.floorball.lv