Facebook
GoogleBlogs: Šausmas sporta stundā
Viņai vēl divas nedēļas sāpēja labās kājas potīte un abi ceļi. Skolā bija jākārto trīssoļlēkšana no ieskrējiena uz atzīmi. Uz asfalta!
Reizēm sporta stundās notiek prātam neaptveramas lietas!
Šī 16 gadīgā meitene diezgan nopietni trenējās tenisā un apmeklēja pie manis vieglatlētikas nodarbības. Pats esmu bijis trīssoļlēcējs un zinu, cik šī disciplīna ir smaga, sarežģīta, kā tai ir jāsagatavojas un kādas slodze ir uz visu ķermeni. Tāpēc man ir skaļš jautājums – KĀPĒC? Kāpēc tas ir vajadzīgs skolā?! Meitene bija traumēta, nevarēja skriet, neaizbrauca uz starptautisku turnīru, vecākiem zaudēta nauda par jau nopirktām lidmašīnas biļetēm…
Man pašam ir trīs bērni un esmu daudz saskāries ar sporta stundu nepilnībām personīgi. Tāpēc šis raksts ir no sirds. Es teikšu tā – es dziļi cienu skolu sporta skolotājus, skolotājus ar lielo burtu! Es zinu, cik sarežģīti ir tikt galā ar visiem dokumentiem, stundu novadīšanu, disciplīnas jautājumiem, utt. Dabīgi, ka skolotāji cenšas. Sporta stundas, protams, ir īpašas. Un esmu pārliecināts, ka ne jau aiz ļauna prāta kāds speciāli moka manu vai tavu bērnu. Tā nav!
Taču man tik bieži pēdējo gadu laikā ir atkal un atkal “uzpeldējis” jautājums – kas ir izdomājis šo sistēmu, šīs ieskaites, šīs prasības, kurām ne tuvu atbilst visu skolu sporta bāzes un kuras izpildes process neatbilst jēdzienam “bērna adekvāta attīstība”.
Kas mani uztrauc? Lūk, kas:
Jebkādas fiziskas ieskaites kārtošana bez adekvātas sagatavošanās. Man meita ir stāstījusi: “Mums jau pirmajā stundā bija jāskrien uz ieskaiti.” Šī ir frāze, ko es dzirdu bieži. Reiz es jautāju vienai sporta skolotājai: “Kāpēc klase gandrīz neiesildās uz trīs apļu izturības skrējienu?” Viņa atbildēja: “Tad meitenes “ņaudēs”, ka viņām ir jāskrien vēl viens aplis.” Vai tad nekādi savādāk tiešām nevar iesildīties?
Izturības skrējieni daudziem ir problēma ar to, ka atzīmes dēļ tiek pārslogots viss organisms. Tajos labi jūtas tikai vieglatlēti un futbolisti. Nesagatavotiem skolēniem tie tikai pasliktina izturību un bojā sirdi. Zinu gadījumus, ka bērniem pēc šādām ieskaitēm ir bijis divas dienas slikti, pat ar vemšanu. Ja atceramies, ne tik sen bija arī nāves gadījums sporta stundā tieši saistībā ar izturības skrējienu. Tāda ir atzīmes cena! Kuram tas ir vajadzīgs?
Kāpēc ir jāmet uz atzīmi basketbola soda metieni? Šakils O’Nīls bija izcils NBA spēlētājs, bet galīgi nevarēja iemest sodiņus. Kāpēc uz atzīmi ir ar kāju jādriblē futbola bumba? Kam šīs specifiskās iemaņas ir vajadzīgas? Futbolisti to tāpat dara treniņos, pārējiem – vienkārši pamēģināt un viss. Lai zina tādu elementu. Volejbola augšējās un apakšējās piespēles ir liela problēma daudziem. Rokas un pirksti ir par vājiem, lai vispār tehniski to izdarītu.
Sporta stundu skaits ir nepietiekams, lai labā kvalitātē iemācītu skolēnam sarežģītus sporta elementus. Un jautājums ir – vai sporta skolotājs var iemācīt, nodemonstrēt, izstāstīt līdz pēdējiem sīkumiem visu apmācāmo sporta veidu visu sarežģīto tehnisko elementu nianses? Neviens no mums nav tāds supervaronis. Tāpēc sporta stundās veicas ņiprākajiem, aktīvākajiem, tiem skolēniem, kas trenējas kaut kādā sporta veidā. Tiem, kas slimo mazāk, kam ir laba anatomiskā un hormonālā ģenētika.
Pārējiem ir problēmas. Pasīvākajiem, slimīgākajiem, arī bērniem ar lieko svaru. Jā, ir labi izkustēties, un katrs bērna vecāks ir priecīgs, ja viņa bērns tiek adekvāti “padzenāts”. Taču patiesībā šie bērni lielākoties izvairās no slodzēm un attīstās mazāk par pārējiem, kaut gan vajadzētu būt otrādi.
Sarežģīts jautājums ir bērna atgriešanās sporta nodarbībās pēc slimošanas. Kā ar slodzes dozēšanu, individualizāciju? Kā ar pakāpenisku sportiskās formas atgūšanu? Viņam, novārgušam tagad ir daudz intensīvākā režīmā jānokārto sporta parādi, citādi dabūs nesekmīgu atzīmi. Vai tas šķiet adekvāti? Kurš sporta skolotājs teiks, ka tas ir veselību un attīstību veicinoši?
Es uzskatu, ka tiem pusaudžiem un jauniešiem, kas jau nopietni trenējas kādā sporta veidā, vispār vajadzētu automātiski likt 10.
Ja mēs pavērojam klases sporta stundu, tad redzam procesu, kurā masveidīgi “viss notiek”. Reizēm kopaina ir iespaidīga! Ja mēs pavērojam vienu atsevišķu audzēkni un speciāli to vārgāko vai apaļāko, tad redzam, ka tieši viņam individuāli šī nodarbība, iespējams, ir “galīgi garām”. Vai ir pieļaujams, ka varbūt tavam bērnam skolas sports gadiem ilgi ir tikai mocības? Tu tiešām ar to samierinātos?
Tavam bērnam IR vajadzīga vispārējā fiziskā sagatavotība. Taču adekvāta viņa spējām. Procesam ir jābūt patīkamam, prieku radošam, un piepūle nedrīkst kļūt par pārpūli. Un tavam bērnam noteikti NAV vajadzīga vispārējā fiziskā kropļošana.
Tā ir mūsdienu realitāte – ļoti daudzi jaunieši neprot pietiekami koordinēti kustēties, soļot, skriet utt. Reti kuram pusaudzim ir pietiekami nostiprinātas pēdas, mugura un vēdera prese. Neticami, vai ne? Taču fakts. Bez stingra ķermeņa un spējas atsperties jaunietis nevienā sportā, nevienā elementā uz ieskaiti nedabūs augstu vērtējumu. Ko nu ieskaites, viņš pat dejot nepratīs stilīgi efektīgi vai izskatīgi.
Bērni un jaunieši ir TIK atšķirīgi gan ģenētikā, gan fiziskajā sagatavotībā, ka, manuprāt, skolā vispār nevajadzētu kārtot uz atzīmi jebkādas ieskaites fiziskajā sagatavotībā.
Nesen vieglatlētikas manēžā novēroju situāciju. Šķiet, kādas arodskolas audzēknes gatavojās skriet atspoles skrējienu 10x10m. Skolotāja viņām lika kārtīgi iesildīt ceļus. Un kas notika? Meitenēm, protams, nebija ne jausmas, kā to izdarīt, savukārt skolotāja bija aizņemta ar puišu skrējieniem. Tā arī viņas pēc tam skrēja nesagatavojušās.
Neadekvātas slodzes, iesildīšanās trūkums, trīssoļlēkšana uz asfalta un tamlīdzīgas lietas nav sīkumi. Tās var radīt ļoti ilgstošus hroniskus cīpslu savainojumus, kas liek sevi manīt gadiem ilgi. Sirds problēmas un riebumu pret sportu, tizlumu un zemu dzīves kvalitāti visu mūžu.
Ja kaut vienam skolēnam sporta stunda nāk veselībai par sliktu nolaidības vai neorganizētības dēļ, tad tā ir neizdevusies stunda. Protams, bērnam var gadīties nokrist, vai nejauši savainoties, tā ir cita lieta, jo ikviena sporta nodarbība tomēr ir neparedzama.
Varbūt es dramatizēju, varbūt man ir arī pārspīlēti augsti standarti. Taču es esmu par progresu. Par sistēmas, attieksmes un kvalitātes nepārtrauktu progresu. Par veseliem un stipriem jauniešiem!
Sporta skolotāji, lūdzu, iemāciet pamatīgāk saviem skolēniem pašus kustību pamatus. Efektīvas pārvietošanās spējas, nevis specializētus sporta elementus. Daudz vairāk iemāciet atsperties un skriet, uztrenējiet ātrumu, reakciju un lokanību, un skolēni varēs izdarīt visu.
Man ir konkrētas programmas dažāda vecuma skolēniem tieši efektīvu kustību spēju attīstīšanai. Strādāsim kopā!
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Visur ir cilvēki, pat ministrijās. Turklāt ne nu ar lielāko praksi darbā ar bērniem. Helmuts un līdzīgi praktizējoši treneri varētu sniegt lielu ieguldījumu Latvijas bērnu attīstībā. Ja saņemtos un sadarbotos ar ministriju. Visticamāk, tas būs jādara bez atlīdzības. Iespējams, būs arī pretestība.
Un tad sporta skolotājiem vajag seminārus (gan jau ka notiek, bet...), kur tie, kam sanāk, dalītos pieredzē.
+1 [+] [-]
Laim mēs runātu par kaut kādu uz individuālām spējām balstītu fizisko aktivitāšu stundu skolā, skolotājam ir jāveic MILZĪGS darbs. Sākot no KATRA skolēna vispusīga testa (kas ar būs tikai aptuvens), līdz individuālas treniņu programmas izstrādei, rezultātu fiksēšānai un salīdzināšanai.
Taču ar salīdzināšanu ir par maz, datus vajag arī interpretēt - panākumu dinamika, salīdzinājums ar citiem skolēniem, ar teoriju, kaut kādu rezultātu noviržu skaidrojums. Utt.
T.i., nabaga sporta skolotājam vienam ir jāveic bez maz vai tāds darba apjoms ko profesionālās komandās dara cilvēku desmiti.
Ja kādam liekas, ka var iztikt bez tā - nevar, precīzāk, tad tas vienkārši ir kaut kas cits, taču pats galvenais mērķis - bērna individuālā fiz. attīstīšana nav panākta.
Mans redzējums vispār ir globāli citādāks - ir jāpanāk, lai fiziskā sagatavotība kā tāda ir viens no mūsu sabiedrības stūrakmeņiem, lai bērni, kā arī viņu vecāki, ārpus skolas nodarbotos ar kaut kādu fizkultūru. Visiem nav jākļūst par NHL stāriem, vai izlases basketbolistiem, taču labā formā jābūt visiem.
Savukārt skolā māca elementāras lietas - par pareizu uzturu, to kā plānot savus treniņus, par procesiem kas notiek organismā utt. Konkrēti sporta stundai savukārt ir jābūt pēc brīvprātības principa un katrs dara to ko uzskata par nepieciešamu - kāds spēlē bumbu, cits vingro pie stieņiem, cits, ja ir iespējas, ceļ svaru bumbas utt. Bet te, protams, ir jābūt sākotnējai izglītošanas programmai, lai skolēns saprastu kas un priekš kam vispār ir vajadzīgs. Tas ir lielākām klasēm, mazākajiem vispār tam ir jābūt vispārēju atpūtas/paskraidīšanas aktivitāšu līmenī. Tā kā parasti bērni darbojas ārā, pagalmos.
Savādāk ko mēs iegūstam? Tā kā no fizkultūras nekur tālu neesmu aizgājis, regulāri sanāk sastapties ar skolas vecuma neofitiem stadionos vai svaru zālēs. Reti kurš vispār saprot kas ir jādara, vēl mazāk - kā ir jādara un kāpēc ir jādara. Es nesaku, ka viņi nevar izdarīt, liela daļa no tiem, kas kaut ko dara izdara (jo neba jau tie vārgākie iet cilāt vai skriet), taču viņiem nav saprašanas kas un kā. Tā arī ir liela problēma. Protams, vēl ir tie kuri piedevām pie visa vēl arī nespēj izdarīt neko... kad 14-18 gadīgs jaunietis neprot pievilkties vai elementāri pietupties ar svaru stieni... nu ir šādi tādi jautājumi kā viņam, tā tiem, kas viņam ir ļāvuši līdz tādam līmenim nolaisties.
[+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
skolotaajiem buutu jamaacaas motiveet skoleenus ne njirgaaties vai lamaat tad jau pirmkaart mainiitos atieksme pret stundam.
-1 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Par pašu tupienu, ja jau tā - darot visu ar prātu un atbildību pret savu organismu, tupties var. Tikai, protams, neviens cilvēks uzreiz nav iemācījies pareizi kaut ko darīt, tāpēc vajag kādu, kas pasaka priekšā. Par to jau arī ir mans cepiens. Pareiza pietupiena tehnika un vēlākais darbs ar svariem (atkal - saprāta un nepieciešamību robežās) dzīvē būs daudz noderīgāka spēja nekā fintošana ar bumbu vai spēja iemest 10/10 bumbotāju soda metieniem (kur daudz ko nozīmē ne tikai treniņi, bet arī iedzimtības - acumērs, piemēram).
Traumas - tās var iegūt visur un vienmēr. Es pats esmu guvis vismaz 2-3 nopietnas traumas bumbojoties, kas man tagad reāli ierobežo fiziskās slodzes. Tāpēc ko? Aizliedzam visu? Tāpēc cilvēkam ir prāts, lai izslēgtu visus paredzamos riskus (vai tos mazinātu). Savukārt no ārkārtas situācijām neviens nav pasargāts.
Par ātruma, izturības utt. attīstīšanu pilnīgi piekrītu un ideālā gadījumā tā arī būtu jābūt, t.i., kad tiek attīstītas cilvēka fiziskās spējas, nevis laiks tiek tērēts tikai netrenētu cilvēku testiem un spēlēm (kā tas ir pašlaik).
[+] [-]
[+] [-]
Tas bija padlatvijā. Es mācījos Cēsu 1. vidusskolā pie izciliem sporta pedagogiem 70-tajos un 80-tajos gados.
Jā, tā ir nopietna problēma un ne tikai tagad, bet vēl no padomju laikiem. Neko jau neesam mainījuši... Gandrīz 80% ir no skolas laikiem riebums pret slēpošanu, jo tur jau neko nemācīja, nepievērsa pietiekošu uzmanību inventāram, tikai dzina pildīt normas. Tagad tie paši cilvēki aiziet piet speciālista vai kā citādi saskaras ar pareizu slēpošanu un priecājas cik fantastiska lieta un sajūtas. Mums gan ziemu patreiz īsti nav, bet tas parāda problēmu kā tādu kas pastāv skolās.
[/quote]
+2 [+] [-]
Otrā lieta ir - par maz sporta nodarbību nedēļā. Ja nemaldos, man bija 3 nodarbības nedēļā.
Nezinu, kā varētu saplānot ideālu variantu. Vai sportiem būtu jābūt kā pēdējām stundām, vai no rīta.
+1 [+] [-]
[+] [-]
Piemēram, vingrošana uz līdztekām un vēl šādas tādas aktivitātes uz atzīmi, bij liels farss. Kaut gan kopumā ņemot, netrūka arī visādu stafešu utml lietas. Bij lokanības vingrinājumi, bet visiem tās bij tikai zobu sāpes. Pedagogi abi bij veci, viss notikās bez aizrautības. Kā jau te minēja, kad iedeva futenes bumbu un učuks nosvīda, tad bja labi.
[+] [-]
Pavisam žēloties par šo sistēmu nevajadzētu, jāatrod pareizā pieeja. Un, ja pamatskolā man sports patika (tomēr dažkārt uz to gāju ar bailēm), vidusskolā sapratu, ka tā ir pavisam feina lieta- pacensties, lai iegūtu tu pats.
[+] [-]
+2 [+] [-]
Kuri par spīti lielajam darba apjomam ir vienmēr spējīgi iedvesmot, būt adekvāti un pretimnākoši.
Kuri, neskatoties uz sistēmas nepilnībām, lieliski dara savu vērtīgo darbu.
Kuri arī trūcīgā sporta vidē un inventāra apstākļos ir kreatīvi, un spēj dot saviem skolēniem daudz pozitīvu emociju.
Kuri ir patīkami kā personības un draugi saviem audzēkņiem.
Kuri prot veidot mūsu bērnus par labākiem "es".
Skaļi aplausi Jums, labie cilvēki!
[+] [-]
Ir tik daudzi jaunieši, kuri pat skriet pareizi nemāk, bez izturības utt. Tāpēc tās pamatprasmes arī jāmāca un savi 50% jāļauj arī uzspēlēt kāda sporta spēle, lai aizrautu un patiktu tas sports.
[+] [-]
Es vispār nesaprotu šo heitu pret stieņiem. Neviens nesaka (precīzāk - es nesaku), ka tagad visiem jākrauj 200+ kg un sporta stundās jārīko kaut kādas trīscīņas sacensības. Es vispār nesaprotu kā cilvēkiem var rasties šādas idejas... nez kāpēc basketbola spēlētājus sporta stundās neviens LBL līmenim nepiemēra utt.
Apgūt pareizu vingrojuma izpildes tehniku, spert pirmos soļus spēka treniņā (tāpat kā arī kādā vieglatlētikas disciplīnās vai peldēšanā) un viss. Elementāri - lai bērnam būtu vispusīgi attīstīts ķermenis (neviens basketbols vai skraidīšana to nodrošināt nevar). Nesaku, ka tam ir jābūt ĻOTI attīstītam, jo tas jau atkal ir specifika un ne tuvu ne katram vajadzīgs (visi interesenti, lai nodarbojas ar kko tādu jau individuāli), taču, kad man nākas redzēt cilvēkus, kas NEMĀK PIETUPTIES. Reāli - neprot pietupties... nu... tas vispār ir normāli? Lai sāk bez svara, vai ar hantelēm tupties (kā papildus atsvars advancētākam līmenim) utt., tā nav problēma... problēma ir tā, ka pašlaik sporta sundās tiek darīts dajebkas, taču nav konkrētas programmas kā skolēnu attīstīt fiziski. Nevis ļaut viņam pabumboties un kaut ko patestēt, bet reāli - sporta stundā, pretēji kādai matemātikai, nav redzama loģiskā attīstība. Bumbu dzenā 5. klasē un dzenā 12. un pēc tam tādi neofiti sev lauž muguras, kājas svaru zālēs, jo nezina pilnīgi neko, kā arī stāsta par to, ka no proteīna aknas nestāv.
A es gribu atgādināt, ka pašlaik skolu beidz 19 gadu vecumā. Lai arī šajā vecumā vēl organisms aizvien attīstās, taču strādāt ar svariem jau sen kā var (prātīgi, protams). Jaunākie, kā jau minēju, lai karājas un velkas pie stieņem, līdztekām, atspiežas utt. Nezinu kā ir mainījies viss pašlaik, jo skolu beidzu pirms kāda laika, taču pie mums pat nekā tāda, sistēmiskā variantā, nebija. Tīri pēc skolotāju noskaņojuma.
Par citu īpašību treniņu - PILNĪGI PIEKRĪTU! Es nenostādu spēka treniņu pret pārējiem treniņu veidiem, tieši otrādi, uzskatu, ka tādam vidējam skolēnam, kuram skolas fizisko aktivitāšu programma ir vienīgā ikdienā, kur šams sporto, nevajag nekādu baigo specializāciju, bet vispārējus treniņus, kur attīsta visas galvenās fiziskās kvalitātes. Spēku kā vienu no tādām (Kas pašlaik ir skolu programmās no spēka vingrinājumiem? Viena pievilkšanās?)
[+] [-]
Atzīmes NELIEKAM.
4-9 klase jau apgūst pareizu iesildīšanos/atsildīšanos/staipīšanos, skriešanu ar daudzmaz pareizu tehniku, varētu pieslēgt trx tipa nodarbības un sarežģītākas sporta spēles, tipa basis, volis elementus. Atspiešanās, pievilkšanās, sprinti.
Atzīmes liekam pēc progresa un attieksmes, nekādu normu nav.
10-12 varētu pamācīt kā trenēt bicepsu, tricepsu, spiešanu, trenažierus, kačāšanās teoriju . Pietupiens, vilkme, grūšana utaml izpriecas nemācīt!
Nav iespējams iemācīties normāli tik sarežģītus elementus, pat spiešanu guļus necar iemācīt uz ātru roku.
Principā varētu vispār nelikt fizenē atzīmes, bet kaut kādu motivācijas sistēmu vajag...
[+] [-]
Arī sporta stundu ieskaišu kārtība ir drausmīga nekārtība, kuras vārdā grauj bērnu psihi un fizisko veselību.
[+] [-]
Tā pati spiešana guļus. Visi tilti, konkrēto muskuļu iesaistīšana (tricepss, muguras platie muskuļi, prese, kājas), roku leņķi utt. Tas viss ir vajadzīgs, taču ne jau parastam zāles apmeklētājam/skolniekam.
Tieši tāpat ir arī ar jebkuru citu vingrinājumu. Pietupieniem tāpat. Ja cilvēkam nav nekādu problēmu ar lokanību (bet tavā sistēmā ar to jau strādā jau no pirmajām klasēm, tāpēc tādām nevajadzētu rasties) un viņam GRIBAS apgūt vingrojuma tehniku, tad pa pāris nodarbībām to mierīgi var izdarīt.
Par pārējo piedāvājumu - kaut kas līdzīgs jau notika (ar dažām atkāpēm, tieši tā mums i bija, t.i., ja neskaita izpalikušo vidusskolas posmu, kur turpinājās pamatskolā iesāktais).
Kas mani nedaudz tā iesprindzina - nevajag jau tos skolniekus pielīdzināt kaut kādiem vārguļiem, kas NEKO nevar. Nesaku arī, ka visi visu var, taču tas atrisinās ar to modeli, ko piedāvāju, kad katrs jau vidusskolas vecumā saprot ko grib/var un sporta stundās to arī dara (tas ir kompleksas pieejas jautājums, kas jārisina ne tikai sporta stundas ietvaros). Uzdevums nav no skolnieka dabūt tonnu trīscīņas summā. Uzdevums ir iemācīt TEHNIKU. Jā, arī vilkmes, tupiena un pārējo salikto (vairāku locītavu) kustību.
Trenažieri vispār lielākajā vairumā nav derīgi cilvēkiem, kuri nav rehabilitācijas procesā, vai arī nav sasnieguši tādu līmeni, kad viņam tikai trenažieris ļauj notrenēt KONKRĒTU muskuli un konkrētā stilā.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Arī programmas neiztur kritiku: to mēŗķim būtu jābūt priekam sportot, kustēties, bet tās radītas, lai pa virsu apgrābātu vairāku sporta veidu (ar kuriem bērns nenodarbojas un kas ir sporta skolu ziņā) elementus...
Tas tāpat kā mūzikā - mācīt solfedžo, mūzikas teoriju, nošu, akordu smalkumus visiem no vietas, arī tiem, kas mūzikas skolā nemācās, nevienu instrumentu nespēlē un nespēlēs. Bet kora dziedātājiem lasīt no lapas var iemācīt divās nedēļās, tam nevajag 9 - 12 gadus...
Cik sen atpakaļ ieskaitēs visiem bija jāzina sporta spēļu noteikumi, arī tiem, kas to spēli nespēlē.
Tā nav vien izglītības neizglītotība, bet arī viens liels stulbums!
+1 [+] [-]
Bet ar šausmām atceros pamatskolas laikus, kad uz atzīmi bija jāmet bumbiņa, nu nekad, NEKAD es viņu neesmu varējusi aizmest tālu, nepietiekot jau ar citu ņirgāšanos, atceros, ka skolotāja vēl, man bērnam, kas ir 4.klasē, atļāvās uzdir*t, ka es galīgi nejēdzu mest, metu kā otrklasnieks. Reāli trauma no tās reizes. Un ne jau es tagad no tās ieslidīšanās rokām pirms šīs disciplīnas šaušelīgi tālāk varēju aizmest. Kad pienāca vidusskola gan sapratu, nu i kas - ja nevaru, tad nevaru, lai iet pa gaisu. Manuprāt, absolūti debīla lieta ko vērtēt uz atzīmi.
[+] [-]
Pietupienus esmu mācījis savam sīkajam - viss slikti! Ahilejs īss, papēžus rauj augšā, papēži jāliek uz dēļa vismaz 90% iesācēju. Un jāpaiet laikam līdz iestieps.....pēdas skatās uz āru
Atkal jātur perfekta mugura. Stieni bāž uz kakla, jo nav lokana plecu daļa, galvu kar uz leju, ļurkā ceļgalus bendējot locītavu, nav dziļuma nekāda vairumam, jo apakšējā fāzē saļimst, lejā krīt, augšā mocas šķībi līki - tā lielākā daļa standarta kļūdu iesācējiem, kuras neizdzīsi pāris nodarbībās.
Spiešanā guļ beņķī kā gaļa, kājas nemāk izmanot un nesaprot priekš kam, stabilizējošo muskuļu nav, stienis ļurcīgi staigā, satvēriena nav, par tiltiem, tostarp šķērsenisko es nerunāju, jo tos iesācējam NEVAJAG!
Darot iepriekš minēto pareizi jāelpo, to nemāk, aiztur elpu kas galīgi neder. Ir LIELS risks savainoties, vai savainot citus.
Un pats galvenais - nu nav jāceļ 14-16 gados štanga, ķermenis nav gatavs un tajos gados tas ir pat kaitīgi!
Ne velti spēka sportos juniors ir līdz 23 gv.
[+] [-]
Pietupienus esmu mācījis savam sīkajam - viss slikti! Ahilejs īss, papēžus rauj augšā, papēži jāliek uz dēļa vismaz 90% iesācēju. Un jāpaiet laikam līdz iestieps.....pēdas skatās uz āru
Atkal jātur perfekta mugura. Stieni bāž uz kakla, jo nav lokana plecu daļa, galvu kar uz leju, ļurkā ceļgalus bendējot locītavu, nav dziļuma nekāda vairumam, jo apakšējā fāzē saļimst, lejā krīt, augšā mocas šķībi līki - tā lielākā daļa standarta kļūdu iesācējiem, kuras neizdzīsi pāris nodarbībās.
Spiešanā guļ beņķī kā gaļa, kājas nemāk izmanot un nesaprot priekš kam, stabilizējošo muskuļu nav, stienis ļurcīgi staigā, satvēriena nav, par tiltiem, tostarp šķērsenisko es nerunāju, jo tos iesācējam NEVAJAG!
Darot iepriekš minēto pareizi jāelpo, to nemāk, aiztur elpu kas galīgi neder. Ir LIELS risks savainoties, vai savainot citus.
Un pats galvenais - nu nav jāceļ 14-16 gados štanga, ķermenis nav gatavs un tajos gados tas ir pat kaitīgi!
Ne velti spēka sportos juniors ir līdz 23 gv.
[+] [-]
Ja pieturas pie tās sistēmas, ko es mēģināju aprakstīt, tad liela daļa problēmu atkrīt, jo ar vispārēju muskulatūras nostiprināšanu, dziļās muskulatūras trenēšanu utt. darbs notiek jau agrāk un pie stieņiem, ko nez kāpēc daudzu uzreiz no mana rakstītā 14 gadīgajiem grib iešķiebt (lai gan es runāju arī par to pašu pievilkšanos), cilvēks nonāk pakāpeniski un savam vecumam atbilstoši sagatavots.
Jebšu - neviens esošajiem vidusskolēniem nepiedāvā šādu pieeju, jo tā viņi tikai nočakarēsies, šī sistēma ir jāsāk no sākumskolas (jā, pat esošie pamatskolnieki jau nevarētu "ierakstīties" šādā sistēmā), ar rotaļām/spēlēm utt. līdz jau normāliem treniņiem savas fiziskās formas uzlabošanā/uzturēšanā vidusskolas vecumā.
Par tehniku runājot - tāpēc ir tāda lieta kā sporta skolotāji, kam būtu jāmāca visas šīs lietas.
Par tiem diviem gadiem... tas ir skatoties ko tu domā ar to tehnikas apgūšanu. Pat TOP līmeņa atlēti visu laiku kustības mēģina pielāgot sev, iemācās kādus mazus knifus utt. Turklāt, ĻOTI šaubos, ka tu 2 gadus regulāri trenējoties strādāji tieši pie TEHNIKAS, t.i., bez maz vai ar tukšu grifu atstrādāji kustību, sadalot to dažādās fāzēs utt. Visdrīzāk, tehnika tika apgūta pa pāris nedēļām, nu max mēnešiem un tālāk tā tika koriģēta sakarā ar svara pieaugumu uz stieņa. Tas ir normāla. Tupties ar 100 kg un 200 kg, ir divas dažādas atšķirības, kaut vai un tehnika, protams, ka mainās (jo augstāks līmenis, jo izmaiņas mazākas).
Es runāju par elementāru klasiskas vingrojuma izpildes tehnikas apgūšanu, lai skolēns saprot kas, priekš kam un kā stādā, neko vairāk. Tiem kas gribēs/varēs - lūdzu, celiet vairāk.
Traumatisms? Itkā tagad sporta stundas ir bez savainojumiem? Es pats savulaik sporta stundā, futbolu spēlējot, ģipsi nopelnīju, bet klasesbiedrs sastiepa cirksni tā, ka slimnīcā gulēja kādu laiku. Un? Aizliedzam futbolu? Kā jau teicu - ir jānovērš paredzamie riski, bet drošība nemaz nevar būt šādā nodarbē.
Par dēļa likšanu zem papēžiem ar nevajadzētu sajūsmināties, ja vien jau nav sagatavota nauda un ieplānots laiks menisku operācijām, ja nu kas.
Jebšu tā rezumējot - tu peņam kaut kādu manu ideju par spēka treniņiem skolā, taču visu pārējo attiecini uz esošo situāciju. Jā, tagad, ja skolām izdalītu ekipējumu, tā i būtu - visi karinātu svaru diskus virsū un tuptos kā nu kurš māk, bet skolotājs atzīmes liktu pēc savas saprašanas.
Es atkal piedāvāju PILNĪGI SAKNĒ MAINĪTU pieeju, kad viss tiek mācīts pakēpeniski un bez fanātisma augsto sasniegumu sporta virzienā. Lai tāds vidējais aritmētiskais absolvents ir vispusīgi attīstīts līdz zināmam līmenim, teiksim, kaut kādas otrās sporta klases līmenī (ja jau ir sīkais, kuru var mācīt tupties, tad gan jau zināsi par ko runa), kurš, ja vien gribēs, varēs turpināt savu fizkultūru tālāk kā spēka sportā, tā vieglatlētikā, peldēšanā, riteņbraukšanā vai jebkur citur. Pamati un sapratne par elementārām lietām (arī uzturu, atjaunošanos, anatomiju utt.) būs ielikti, tāpat kā būs veselīga un adekvāta domāšana un spriest spēja.
Par pašu galveno - Pieeja. Visu izšķir pieeja. Ja mēs ņemam klasisko - ņem vairāk un cel biežāk, tad protams, ka nē. Tajā pašā laikā, pareizi sadalot slodzes un bez lieka fanātisma tas ir tāds pats treniņš kā visi citi.
Par kaitīgumu? Kas ir kaitīgi? Nu tā, vairāk konkrētikas..., jo lielākoties šie visi šausmu stāsti ir paņemti no atsevišķiem gadījumiem, kuri nebūt nav bieži, taču briesmīgi un tāpēc populāri.
Un pašās beigās... tas parāda mūsu izpratnes galveno atšķirību. Tu jau atkal runā par sportu un kaut kādiem rezultātiem. Jā, spēka sportā juniori ir līdz 23 gadiem, jo līdz šim vecumam, aptuveni, noslēdzas visas hormonālās pārmaiņas organismā un hormonu līmenī puika ir kļuvis par vīrieti "okončateļno", t.i., šajā vecumā (līdz gadiem 25) arī ir lielākais testesterona daudzums organismā. Sportā tas nozīmē, ka līdz 23 gadiem viņš vēl pat nav nostabilizējis savu hormonālo līmeni, tāpēc par augstiem rezultātiem var necerēt, jo tikai tad, kad VISI procesi ir beigušies (tai skaitā ij augšana, kas faktiski ilgst līdz pat 25 gadiem), tad var runāt par tādu stabilitāti uz kuras balstīt jau sportisko rezultātu.
Es, savukārt, vispār esmu PRET sportu skolā! Es esmu PAR fizkultūru!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
P.S.
2 stundas nedēļā un 80 minūtes mēnesī? Vai nu kļūda aprēķinos vai pēkšņi ir saīsinājušās mācību stundas laika izteiksmē (otrais gan, kā man zināms, nav noticis).
[+] [-]
Vieni normatīvi, visiem vieni noteikumi, neizdari, nāc konsultācijās. No skolotāju puses būtu tik pareiza programma jāizveido visa gada garumā.
Agrāk pret sporta skolotāju vismaz bija kāds respekts, bet tagad, pie vienas vietas!
Ja bērns pats gribēs darboties, tad viņš to arī darīs, bet tagad jau lielākā daļa pie datoriem vien grib sēdēt.