Sandis Kleins par amatieru boksu Latvijā, Brieža norietu un IBA korupciju

Kā Latvijas bokss izskatās tagad, kad karjeru noslēdzis tā lielākais vārds Mairis Briedis?
Es viņam pēdējā laikā baigi vairs nesekoju. Kad viņš piedalījās lielos šovos, tad pasekoju, jo tomēr Latvijas bokseris. Ikdienā jau uzmanība Latvijā netiek pievērsta. Runā tikai tad, kad tu gatavojies cīņai. Es arī pieslēdzos tikai Brieža cīņām.

Es jau trenēju savu puiku un Bohdanu Sobolu, pirms tam Francis Rozentāls bija, Kristaps Blumeistars bija. Ik pa laikam palīdzēju strādāt arī ar Ralfu Vilcānu. Tāpēc man nav sajūtas, ka kaut kas būtu mainījies. Nav Brieža, bet ir citi bokseri. Tā ažiotāža ap Briedi mazinājās tajā brīdī, kad viņš sāka taisīt, tā sakot, mēslus. No tā laika, kad sākās tās visas sarunas par Ukrainu un Džeiku Polu. Brīdī, kad viņš sāka darīt man nesaprotamas lietas, es pārstāju par Briedi interesēties.

Boksā šobrīd ir lielākas problēmas. Piemēram, ar Latvijas boksa federāciju un to, ka bokss tiek izslēgts no olimpiskās programmas. Problēma ir IBA (Starptautiskā Boksa asociācija), kuru vada Umars Kremļevs. Korupcijas dēļ tā ir izslēgta no olimpiskās programmas. Tur, lūk, ir daudz momentu, jo to jūt visi.

Lūk, to es izjūtu. Bet to, ka Briedis necīnās, es galīgi nejūtu. Mēs arī domājam veidot Latvijas Boksa savienību. Pasaulē ir tāda kustība kā “World Boxing”. Viņi tālāk ies bez IBA. Arī pēc Latvijas Boksa federācijas vēlēšanām ir neskaidrības. Ir nosūtītas daudz vēstules, uz kurām nav atbilžu.

Mums Latvijā sasāpējis jautājums ir valsts atbalsts sportam. Vai bokss ir tāds sporta veids, kurā kaut ko var arī pārmest valstij?
Visi, kuri kaut kur brauc, brauc par savu naudu. Kam ir sponsori, kam ir pašvaldības. Citu varbūt atbalsta vecāki. Līdz šim federācija neko nebija devusi. Tagad ir ievēlēta jauna valde – paskatīsimies. Priekšā ir Pasaules U-19 čempionāts un Eiropas U-22 čempionāts. Redzēsim, cik daudz federācija varēs palīdzēt. Visas federācijas jau tāpat balstās uz sponsoriem. Boksa federācija vai kamaniņu sporta – viss tāpat atgriežas pie sponsoriem. Federācijas vadītājam jāiet un jāmeklē sponsori. Olimpiskā komiteja jau atbalsta olimpiskās vienības atlētus.

Ir jāprot piesaistīt sponsorus. Līdz šim Latvijas Boksa federācijai tas nebija izdevies. Nezinu, kāpēc. Varbūt Nils Žuravļovs to nav darījis. Varbūt bija arī kaut kādi citi iemesli. Nezinu. Katrā ziņā – nekas nebija darīts. Līdz ar to boksam nekāda atbalsta nebija.

Tāpēc mums arī nav iespējams savākt boksa izlasi pieaugušajiem. Divi-trīs bokseri divās svara kategorijās. Varbūt. Var uzsisties čaļi, sagatavoties kaut kādam Latvijas čempionātam, bet tas arī viss. Mums ir praktiski viens vai divi bokseri, kuri var piedalīties augsta līmeņa starptautiskajā turnīrā. Runa ir par pieaugušajiem.

Problēma ir tāda, ka tie čaļi, kuri tagad būs U-19, neatkarīgi no sasniegumiem, 18 gados beidz boksēt. Nesaku, ka visi, bet ir daļa.

Neredz perspektīvu?
Jā. Neredz nākotni.

Neredz nākotni tā sauktajā olimpiskajā vai profesionālajā boksā?
Tieši olimpiskajā. Kāds varbūt pāries uz profesionālo. Par profesionālo boksu šobrīd nerunājam. Jau esmu teicis, ka tev ir jāsavāc cīņu apjoms amatieru, nevis profesionālajā boksā. Latvieši nenobriest tik ātri, cik, piemēram, uzbeki vai kazahi. Mēs nobriestam vēlāk, tāpēc mums ir jāpaboksē amatieros. Nevar uzreiz lēkt profesionālajā boksā. Visi nav Kanelo Alvaress. Mums ir vajadzīgs tas amatieru bokss.

Tas pats Briedis. Viņš savāca apjomu, lai gan amatieros neaizvadīja ļoti daudz cīņu. Viņš dabūja labu pieredzi formātā, kur ir trīs raundi plus ekstra raunds. Viņš piedalījās divos vai trīs tādos turnīros.

Briedim “BoxRec” saitē norādītas 13 (12-1) cīņas amatieros. Tā ir normāla pieredze?
Jā, tā ir laba pieredze. Un tur jau ir tā atšķirība, ka tu neuztraucies par zaudējumu vai kaut kādu “BoxRec” statistiku. Plus vēl Briedim ar to turnīru organizatoriem bija vienošanās, ka viņš aizvada sešu raundu cīņas. Tur viņš vēl pievāca apjomu. Viņš tur arī cīnījās ar smagsvariem. Tie visi čaļi bija par Briedi lielāki. Viņš tur dabūja pārliecību un pieredzi. Ja viņš nebūtu tur boksējis, kur viņš dabūtu to pieredzi? Uzreiz lēktu profesionālajā boksā? Tur jau katrs puslīdz normāls pretinieks prasa naudu. Un te mēs atgriežamies pie sponsoriem...

Ir vajadzīgi cilvēki, kuri tev notic. Treneris, promotieris, matchmakers (cīņu piemeklētājs), kurš sameklē pareizās cīņas. Pprofesionālajā boksā ir ļoti grūti.

Man tagad arī ar Bohdanu dabūt laba līmeņa cīņas ir ļoti grūti. Viņš tagad divus gadus ir Latvijā un ir sasniedzis top 50. Bet tagad atkal saskaramies ar to, ka pretinieks Kerols Velters ir notraumējies. Viņam ir lauzts pirksts. Līdz ar to tiek meklēti pretinieki (cīņa paredzēta 19. oktobrī). Nav viegli atrast, jo augsta līmeņa pretinieki tik īsā laikā negrib braukt. Tu gatavojies vienam pretiniekam, bet pēkšņi jāstrādā pie kaut kā pavisam cita. Tas nav viegli.

Amatieros tās atbildības ir krietni mazāk – aizbrauc vienu cīņu aizvadi labāk, bet otru nocīnies sliktāk.

Vēl jau profesionālajā boksā ir tas aspekts, ka bez nullītes zaudējumu ailē tavas akcijas stipri krīt...
Atkarīgs, kam tu zaudē, bet, jā, šajā karjeras stadijā tā ir liela problēma. Ja tu cīnies par jostām vai tuvu tam līmenim, tad ir citādāk. Tāpēc profesionālais un amatieru bokss, kā es saku, ir divi dažādi sporta veidi.

Latviešu bokseri tagad diezgan agrā vecumā lec profesionāļos. Negrib vai nevar savākt amatieru pieredzi?
Atkarīgs no pieejas. Katram jaunietim kaut kas tomēr ir nedaudz jāuzspiež. Tur visādi momenti. Katrs kaut kā sevi redz citādāk. Kāds, piemēram, ir baigi aizdedzies par boksu, bet nākamajā vasarā viņš iepazīstas ar draudzeni, kura saka, ka tas bokss nav vajadzīgs. Man šādi bija ar Milanu Volkovu. Viņam bija nometne, bet draudzene prasa: “Kad tev tā beigsies, kad mēs varēsim iet kaut kur ballēties?”

Jauniešiem pubertātes vecumā parādās draugi, draudzenes. Tad viņiem daudz kas pamainās. Pienāk 18 gadu vecums. Kāds pasaka kaut ko vienu, kāds cits – vēl kaut ko. Ir bijuši talantīgi čaļi, kuri vairs neboksē. Kāpēc? Kāds aiziet pa naktsklubiem ballēties, citam apkārtējie pasaka, ka ar boksu viņš neko nenopelnīs. Tā viņi pazūd.

Esmu runājis ar treneriem, kuri ir baigi ieguldījušies konkrētos jauniešos. Ar puisi strādā kopš 11 gadu vecuma, bet 18 gados viņš pasaka, ka vairs negrib. Tad nav tikai škrobe, jo tu ieguldīji arī savu laiku. Ja tu viņam tici un strādā ar viņu trīsreiz nedēļā... Ir bijuši gadījumi, kad strādā arī piecreiz nedēļā. Un šādi septiņus gadus. Nav arīt tā, ka tev baigi maksā par to. Nav tā, ka tu privāti trenē kādu biznesmeni. Te tomēr ir čalis, kurā tu guldies iekšā un tērē savu laiku. Katram taču ir arī sava ģimene. Tev šis jaunais puika ir jāvadā pa sacensībām, jo vajag taču savākt apjomu, bet naudu tam tev pašam kaut kur jādabū.

Daudziem sponsoru nav. Piemēram, nesen Igaunijā bija turnīrs. Kopā sanāca ap 280 eiro, lai vispār varētu aizbraukt un piedalīties. Kas par to visu maksās? Un tagad iedomāsimies, ka ir sanācis dabūt tos dažus čaļus. Kāda nauda un laiks aiziet septiņu gadu periodā... Un tad tev puika 18 gados pasaka, ka neboksēs. Viss! Ko tam trenerim darīt?

Ir bijuši gadījumi, kad treneris cilvēkiem saka, ka šis čalis būs labs, un tie cilvēki viņu piekrīt atbalstīt. No vienas puses sanāk, ka būtu jātaisa līgumi, bet tad sāk vecāki uz to greizāk skatīties. Un tajā brīdī tas bokseru skaits pavisam mazs paliktu.

Runājot par jauniem bokseriem, Francis Rozentāls nav cīnījies kopš 2021. gada. Kā tik ilga pauze tik agrā vecumā ietekmēs karjeru?
Mēs ar Franci pirms divām nedēļām runājām. Viņš tagad ir aizgājis tādā jaunā formātā, kurā viņš pats sevi mēģina popularizēt internetā. Viņš tur ar kaut kādu lietuvieti lamājas. Francim joprojām nav sadziedēta trauma. Tas savainojums, kas bija, kad mēs strādājām kopā, it kā esot izārstēts, bet viņa elkonim tagad ir vēl cita trauma, kurai vajag operāciju.

Aptuveni mēnesi pēc tādas operācijas varētu sākt boksēt, bet, cik es saprotu, viņam operācijai nav naudas. Tāpēc viņš mēģina to kaut kur nopelnīt vai sponsoru atrast. Mēs viņu bijām pasaukuši uz nometni, kur viņš ar Bohdanu paboksēja. Grūti gāja, jo atkal sāka sāpēt elkonis. Francis teica, ka divas dienas pēc kārtas viņš paboksēt nevar, jo sāp elkonis.

Vai viņš var atgriezties? Ir vajadzīgas cīņas un laiks. No sākuma varbūt labāk pat būtu amatieros. Cik saprotu, tad viņš koncentrējas uz formātu, kurā raundi ir pa divām minūtēm. Manuprāt, tas ir pareizi.

Kas notiks tālāk, par to mēs ar viņu nerunājām. Francis jau atnāk palīgā ar Bohdanu pastrādāt. Bet, cik jaudīgi viņš varēs boksēt, to uzzināsim tikai tad, kad viņam vairs nesāpēs roka.

Šeit gan jāatgriežas pie laika, kad sākām strādāt kopā. Viņš bija diezgan stīvs, sita stipri, bet pareizās tehnikas līdz galam nebija, jo rokas elkoņos par tālu “meta” ārā. Es uzreiz teicu, ka vēlāk būs problēmas, ja šādi strādās. Tie, kuri stipri sit, pēcāk vienmēr mokās ar rokām. Briedim jau arī bija problēmas ar rokām – labā roka regulāri bija traumēta.

Man prātā ir iespiedusies epizode no cīņu šova, kurā Briedis cīnījās ar Arturu Mannu. Toreiz cīņa bija arī Francim. Starp raundiem tu Francim teici kaut ko no sērijas: “Tu tak manī tāpat neklausies.” Viņš tāds nepaklausīgs ir?
Francis treniņā visu izdara pareizi, bet tad iziet ringā, izlaiž kādu, iespējams, lieku sitienu un tajā brīdī viņš iet vienkārši kauties. Bet tad jau viņš bija ļoti jauns. Uz mūsu sadarbības beigām Francis sāka labi boksēt. Viņš boksu sāka saprast arvien vairāk. Nebija tā, ka viņš neklausīja. Vienkārši jaunība, emocijas... Treniņos viņš visu darīja. Arī viņš pats atzina, ka sāk saprast boksu. Katra sadarbība jau arī uzreiz nav gluda, jo mēs katrs esam citādāks.

Tagad man ar Sobolu ir pagājuši divi gadi. Mēs tagad labi saprotamies. Es redzu, ka viņš pirms treniņa nav labi izgulējies vai kaut kas cits nav kārtībā. Ar Franci jau bija tāpat. Brīdī, kad mums ar Franci sadarbība sāka aiziet, saasinājās viņa trauma. Daudz ko izmēģinājām, bet uzlabojumu nebija. Tad arī LNK pateica, ka neatbalstīs turpmāk. Tā tas viss arī apstājās. Mēs sadarbību pārtraucām tāpēc, ka viņš nevarēja paboksēt.

Tu ar viņu nākotnē atkal gribētu strādāt?
Par to es neesmu domājis. Pagaidām darba netrūkst, jo trenēju savu dēlu, Bohdanu un vēl vienu bokseri. Nav viegli.

Tu esi teicis, ka trīs profesionāļus ir neiespējami trenēt.
Jā, esmu to pamēģinājis. Uz kādu bokseri drusku pazūd fokuss, it sevišķi, ja viņi visi gatavojas cīņai. Kad nav jāgatavojas cīņai, tad tie treniņi ir pavisam savādāki. Bet, ja ir jāgatavojas vienam šovam... Vienam vajag tādu taktiku, bet otram – citu. Vienam smagāka svara kategorija, bet otram – vieglāka. Tas ir nereāli.

Mums jau nav menedžera, kas varētu sparinga partnerus sagādāt. Trenerim pašam jādomā, kur atrast sparinga partnerus. Ja tev ir divi džeki, tad vienam vajag, piemēram, 80 kilogramus smagu pretinieku, bet otram – 90 kilogramus. Tāpēc trīs bokserus sagatavot uz vienu šovu nav reāli.

Daudzi gan mēģina tā darīt. Daudzi lielie treneri. Tam pašam Alvaresa trenerim vienu brīdi bija Raiens Garsija, Oskars Valdess un Endijs Ruiss. Tad arī sākās zaudējumi.

Trenerim jau visiem nepietiek laika, tāpēc viņš darbu deliģē kādam citam, bet, kā tas cilvēks trenē? To līdz niansēm nevar zināt.

Kāds ir treniņprocess amatieros?
Tev ir pirmie un otrie numuri. Nesen ar puiku bijām Uzbekistānā. Tur ir viena un otra 30 cilvēku grupa. Visa uzmanība tiek veltīta pirmajai grupai. Otru grupu pieskata citi treneri, bet ne galvenais treneris. Arī pirmajā grupā tur ir bokseri no konkrētām pilsētām un viņiem katram līdzi ir savs treneris, kuram darbu iedod nometnes galvenais treneris. Bet paskatāmies, kādi Uzbekistānai ir rezultāti boksā – četri olimpiskie zelti. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka ir sakārtota sistēma. Viņi tur pavisam citādāk trenējas. Tāpēc sistēma ir ļoti svarīga. Amatieru un profesionālajā boksā šīs sistēmas atšķiras, bet jebkurā gadījumā ir jāiet caur amatieru boksu.

Nosauc jebkuru pasaules boksa zvaigzni, izņemot Kanelo, un tu redzēsi, ka viņiem visiem ir liela pieredze amatieru cīņās. Terenss Kraufords, Džervonte Deiviss, Raiens Garsija, Entonijs Džošua, Oleksandrs Usiks... Viņi visi ir gājuši cauri amatieru boksam.

Tāpēc pirmā lieta, kas jāsakārto valstij, ir amatieru bokss. Var jau prasīt, kad būs nākamais Briedis, bet, no kurienes tad viņš radīsies?

Tāds arī bija nākamais jautājums – kā “uzražot” nākamo Briedi?
Lūk, tas ir jautājums, uz ko šobrīd nevienam nav atbildes, jo nav amatieru boksa sistēmas. Man ir stāstījuši bokseri par boksa sistēmu Padomju Savienības laikā. Ja tu biji izlasē un darba rezervēs, tad tev dienas alga bija divi rubļi un 30 kapeikas. Ar boksu tu dabūji normālu algu, jo boksam bija atbalsts. Cilvēki boksējās, jo redzēja kaut kādu nākotni. Mūsdienās nākotni neredz, kā rezultātā krītas boksa līmenis. Jaunie, kuri nāk, ir gatavi boksēt līdz 18 gadiem. Pēc tam mācīties jāiet, lai var naudu nopelnīt.

Atgriežoties pie IBA situācijas, kā tā var ietekmēt profesionālo boksu?
Visām valstīm galvenais ir olimpiskās spēles. Ja caur IBA tajās nevar piedalīties, tad valstis stāsies ārā no IBA, pievienojoties tam “World Boxing”, kas arī vēl nav līdz galam sakārtots. Tur gan es domāju, ka ir tikai laika jautājums un viss būs kārtībā. Nākamās spēles būs Losandželosā. ASV bokss ir ļoti populārs. Neticu, ka ASV olimpiskajās spēlēs nebūs boksa. Neticu!

Arī Uzbekistānas izlases galvenais treneris saka, ka bokss būs nākamajās olimpiskajās spēlēs. Es domāju, ka vienkārši izstāsies no IBA un aizies citur. Kāda ir amatieru boksa nozīme, ja nav olimpisko spēļu? Nekāda. Tad visi mēģinās uzreiz iet profesionāļos.

Un tad cietīs profesionālā boksa līmenis...
Protams. Zelta un sudraba medaļniekus visi grib redzēt profesionālajā boksā. Kāda tad būtu tā profesionālā boksa, teiksim tā, atlase bez olimpiskajām spēlēm? Kuri tad skaitīsies tie perspektīvie bokseri? Būtu ļoti grūti atlasīt labākos. Profesionālajā boksā viss maksā ļoti lielu naudu. Amatieros arī nav lēti, bet tās finanses var salasīt. Lai profesionālajā boksā dabūtu cīņu ar, piemēram, top 70-80 čali, kurš normāli boksē, ar 10 tūkstošiem nepietiek. Un te mēs runājam par top 70-80. Ja gribam runāt par top 40, tā ir cita summa. Top 20 – vēl cita. Un tā tālāk. Bokserim vajag vismaz divus trenerus, treniņu zāli, vitamīnus utt. Nebūs arī tā, ka viņš uzreiz ielēks top 50 ar trīs vai četrām cīņām.

Kā tad rāpties uz augšu?
Protams, ir arī jāuzvar visu laiku. Turki Alašihs ir teicis, ka viņam neinteresē tie, kuri boksē visus raundus. Līdz ar to vajag nokautus. Ja tu būsu tāds bokseris, uz kura cīņām cilvēki nāk ar domu, ka būs visi raundi, tas arī nav labi. Ir arī svarīgi, kā tu boksē. Piemēram, Opetaija – kādu viņš spēj nokautēt, bet Briedi nespēja. Tajā pašā laikā viņš skatāmi boksē.

Vajag vismaz tehniskos nokautus. Ja tu uzvarēsi pēc punktiem, tev būs jāsēž un jāgaida sava rinda. Poļiem ir tāds bokseris Kamils Šeremeta, kurš bija atbraucis pie mums sparingot ar Bohdanu. Viņam nākamā cīņa ir pret Krisu Jūbenksu. Šeremeta tagad ir 25. pasaulē. Bohdans ar viņu viegli boksēja. Ja viņi abi cīnītos, Bohdans uzvarētu. Tur vispār nav šaubu. Bet Šeremeta tagad ir sagaidījis savu iespēju un cīnīsies ar Jūbenksu, kuru viņš, protams, neuzveiks. Ar šo cīņu jau viņš arī neko nezaudē. Šeremeta nopelnīs naudu, rangā nenokritīs, saņems citu cīņu piedāvājumus un tiks pie publicitātes.

Līdzīgi bija ar Bolotņiku. Viņš zaudēja Buatsi, bet pēc tam saņēma vēl un vēl piedāvājumus. Ja viņš tās cīņas nebūtu zaudējis ar nokautiem, tad, manuprāt, Bolotņikam vēl ilgi nāktu piedāvājumi. Arī honorāri viņam, es domāju, bija labi.

Vai esi saskāries ar situāciju, kurā promotieris grib pretinieku X, bet tu, kā treneris, redzi, ka bokseris Y būs parocīgāks?
Man jau darīšana ar promotieriem bija tikai Brieža laikā. Bija tā cīņa pret Durodolu, kad vajadzēja riskēt. Tobrīd Durodols bija ļoti populārs. Radās iespēja pret viņu cīnīties un to bija jāizmanto. Tā cīņa iedeva atspērienu. Tad bija cīņa pret Huku, kuru mēs ilgi gaidījām, bet pēc tam sekoja Supersērija, kur izvēlēties neko nevarēja.

Bet tajās divās cīņās, kāda bija sadarbība ar promotieriem?
Piemēram, Huka gadījumā nebija baigo variantu. Vācieši bija gatavi cīņu noorganizēt, līdz ar to viņi Briedim iedeva honorāru un viss notika. Arī Latvijā kāds varēja piedāvāt lielāku honorāru un cīņa notiktu šeit. Piemēram, Supersērija, kurā Briedim bija cīņa pret Usiku, notika Latvijā, jo viens biznesmenis izpirka visas biļetes. Supersērijai jau vajag, lai tiktu izpirkta arēna. Pēc tam tās biļetes var tirgot pēc pašu ieskatiem.

Ir visādi. Vasarā bija gadījums, ka mums rakstīja kaut kāds franču promotieris, aicinot Bohdanu cīnīties ar viņa bokseri Francijā par 40 vai 35 tūkstošiem eiro. Francijā tiesā drausmīgi. Ja tu vienu vai pat divas reizes pretinieku “nenosēdini”, uzvaru neredzēt. Mēs viņam atbildējām, ka samaksāsim par pieciem tūkstošiem vairāk, bet, lai brauc cīnīties Rīgā. Viņš atbildēja ar smieklu “emoji”. Viņš vienkārši “ierēca” par tādu ideju.

Ar tiesāšanu atkal varam atgriezties pie IBA. Tur ir problēmas arī ar tiesāšanu, jo, krievu bokseri, kuri cīnās IBA sankcionētās cīņās, gandrīz vienmēr uzvar. Tiesāšana ir viena no lielākajām amatieru boksa problēmām.

Kā tu ar šo problēmu esi saskāries?
Mans dēls tagad ir sācis ar pieaugušajiem cīnīties. Bija cīņa, kurā pretinieks pats pasaka, ka cīņā neuzvarēja, bet paceļ viņa roku. Tas pretinieks uzvarēja pēc dalīta tiesnešu lēmuma, jo cīņa notika viņa valstī.

Nekad nevarēs saprast, kā tiesā. Trīs tiesneši sēž, bet katram ir savs redzējums. Esam mēģinājuši dažādi. Tagad paprovējām boksēt no distances – uzvarēt nevar. Mēģinājām izdarīt vairāk sitienu – arī uzvaras neatdod. Kā tad boksēt? Jānokautē.

Saka jau, ka nekad nevajag atstāt cīņu tiesnešu rokās...
Jā, bet mēs šeit runājam par amatieru boksu, kas ir pakārtots, lai nokautu būtu pēc iespējas mazāk. Tiesa, pat pašā augstākajā profesionālā boksa līmenī reizēm nevar saprast, kā tiesā. Piemēram, Fjūrija vai Džošua cīņās.

Šie jautājumi boksā allaž ir bijuši aktuāli. Tāpēc, manuprāt, IBA arī izslēdza, jo vienmēr uzvar krievu bokseri. Man ir uzbeki stāstījuši, kā tur viss notiek. Esot bijuši gadījumi, ka tev samaksā naudu, lai tu vispār neizietu uz cīņu. Amatieru boksā šāda “uzvara” tiek skaitīta. Es prasu: “Vai, viņuprāt, tas ir normāli?” Jā, tas esot normāli.

Latvijai ir jācer, ka izdosies sakārtot sistēmu, kas nenotiks ātri. Šobrīd dzirdu runas, ka treneri nezina, kur savus džekus laist. “LNK Boxing” arī vairs nespēj šovus taisīt kā kādreiz.

Finanses trūkst vai arī nav fanu intereses?
Piemēram, futbolā RFS tagad tika uz Eiropas līgu, kas nozīmē, ka varbūt beidzot kaut ko nopelnīs. Boksā tā nav. Boksā ir tikai mīnusi. Viņu “prospekts” bija Bolotņiks. “LNK Boxing” Bolotņikā ieguldīja lielu naudu. Viņš aizgāja tik tālu, cik aizgāja. Lai boksā varētu nopelnīt, organizacijai savā paspārnē vajag vismaz četrus vai piecus Bolotņika līmeņa bokserus.

Ar Briedi mēs tam visam gājām cauri. Bija cilvēki, kuri noticēja un bija gatavi samaksāt tam pašam Durodolam lielu naudu. Arī Briedis, protams, malacis, jo uzvarēja tajās cīņās, bet bez pareizajiem cilvēkiem blakus ir grūti. Bolotņikam deva iespēju, bet viņam nesanāca. Briedim iespēju deva, un viņš to arī paņēma. Daudz atkarīgs arī no veiksmes. Nebija tā, ka Bolotņiks netrenējās. Viņš cītīgi strādāja, bet kaut kas pietrūka. Kas pietrūka? Nebija apakšā amatieru boksa.

Atgriežamies pie Brieža. Viņš savai svara kategorijai nebija pārāk garš. Arī roku vērsums nebija nekāds pārdabiskais. Kas viņu padarīja labu ringā?
Rokas jau nav pašas svarīgākās. Kājas un ķermeņa plastika ir krietni svarīgāki aspekti. Protams, vajadzīgas arī rokas – labs džebs, ar ko iespējams kontrolēt distanci. Briedis labi juta ringu. Varbūt Briedim nebija tā labākā kāju darbība, bet viņš tik un tā vienmēr kustējās pa ringu. Briedis bija ļoti viltīgs ar labiem boksa instinktiem. Viņš juta, kad ir aizķēris pretinieku, labi lasīja cīņu, redzēja brīvās vietas.

To viņš pēdējās cīņās vairs nedarīja.
Jā, beigās viņam tas pazuda. Es nezinu, ko viņi treniņnometnēs pirms Opetaijas cīņām bija darījuši, bet Brieža stils nav iešana atpakaļ. Brieža bokss allaž ir bijusi iešana uz priekšu. Abās cīņās pret Opeteiju pēdējos raundos viņš sāka iet uz priekšu, un tad viss arī sanāca.

Pirms cīņas pret Maiku Peresu viņš bija dabūjis rotavīrusu. Mēs to, protams, nevienam nestāstījām, bet viņš izgāja un noboksēja normāli. Varbūt tā cīņa nebija pati skatāmākā, bet, izmantojot pareizo stratēģiju, izdevās uzvarēt. Uztaisījām visu cīņu, tā sakot, klinčā. Izsit un ej klinčā, izsit un ej klinčā. Protams, pats Briedis arī toreiz pārsita pieri, bet viņš nebūtu uzvarējis tajā cīņā, ja ietu atpakaļ.

Ja Briedis no Usika būtu mucis, tad tā cīņa nebūtu ilgusi 12 raundus – Usiks viņu būtu nokautējis. Katram bokserim ir savs stils. Briedis Usikam gāja virsū. Kad Briedis ar salauztām ribām sāka atkāpties, tad Usiks viņu sāka dauzīt, bet pirmajos raundos Usiks gāja prom. Un tas jau ir Brieža bokss. Pret Opetaiju viņš muka atpakaļ. Briedis neprot tā boksēt. Tu nevari prasīt no boksera, kurš vienmēr gājis uz priekšu un boksējis agresīvi, prasīt pēkšņi kļūt par cīkstoni, kurš mūk atpakaļ un strādā uz pretuzbrukumiem. It sevišķi, zinot, cik Briedim bija gadu. Ātrums uz vecumu taču pazūd.

Vai Briedis savā karjerā sasniedza maksimumu?
Visu viņš būtu sasniedzis, ja uzveiktu Usiku.

Smagsvaros nebija iespēju pamēģināt?
Nē. Es uzreiz pateicu, ka smagais svars nav domāts viņam. Ja Briedis uzaudzētu to svaru, viņš paliktu tikai lēnāks, bet sitieni stiprāki nekļūtu. Viņa ķermenis nav atbilstošs smagajam svaram. Ar, teiksim tā, mākslīgu svara uzaudzēšanu viņš pazaudētu izturību un asumu. Sitiena spēku nosaka tā asums, nevis tavs svars.

Tāpēc arī Usiks baigi neaudzē svaru, jo viņš saprot, ka tad vairs nespēs tā pakustēties un arī nespēs tādus sitienus izdarīt. Viņš smagajā svarā ir mazs bokseris, bet Briedis ir vēl mazāks par viņu. Smagsvaros ir lieli džeki. Fjūrijs, Džošua, Dubuā, Hrgovičs, Vailders. Jā, Džosefs Pārkers ir 192 centimetrus garš, bet tur augšgalā nav neviena, kura augums būtu 186 centimetri.

Atgriežoties pie Brieža karjeras maksimuma – Supersērijā nevarēja būt neizšķirts. Cīņā pret Usiku varēja arī iedot neizšķirtu, bet Supersērijas noteikumi to neatļāva. Es domāju, ka tas bija viņa augstākais punkts. Es jau viņam arī teicu, ka tā būs viņa karjeras galvenā cīņa. Tāpēc arī mēs toreiz Spānijā trīs mēnešus treniņnometnē nodzīvojām. Līdām ārā no ādas, lai viņš parādītu savu iespējami labāko boksu. Tā cīņa bija Brieža maksimums.