Vēstule no Tenerifes: Latvijas meitenes piepilda sapņus

Tenerife ir īpaša vieta, kura apbur no iepazīšanās brīža. Majestātiskais Teides vulkāns, Mēness ainavas 2000 metru augstumā, zaļojoši priežu meži kalnu nogāzēs, krāšņi dienvidu augi piekrastē, neskaitāmi skatu punkti un cilvēcīgs dzīves ritms – divās dienās gūti iespaidi kā vienā nedēļā.

“Laipni lūdzam Spānijā,” nosmej angliski runājoša dāma, iekāpjot TITSA (sabiedriskā transporta uzņēmums) autobusā. Šoferis iestūrē šoseju kuģi piestātnē, kura paredzēta autobusiem uz Puerto de la Krusu, pēc tam – it kā nekas nebūtu bijis – samulsina pasažierus, nomainot elektrisko uzrakstu uz “Santa Cruz” – pilsētu, kurā notiks Pasaules kausa spēles.

Īsti spāniskā mierā notiek arī citas sarakstos paredzētās lietas. Tāda lieta kā kursēšana pēc grafika te īsti nepastāv un...neviens par to neuztraucas. Tas ir normāli. Pavisam normāli un dabiski, ja tu dzīvo vienā no pasaules skaistākajām, zaļākajām un labākajām salām.

Tenerife ir jāsajūt, jāizsmaržo, jāizstaigā. Te ir citi standarti nekā kontinentā. Katrā dzīvojamo māju kvartālā pa baseinam. Aiz slēdzenes, bet piekļūt var katrs iemītnieks. Ar zālājiem, košumkrūmiem, skaistām akmens sienām. Bez guļamkrēslu rindām, bez industrijas sajūtas. Vienkārši, gaumīgi un perfekti.

Puerto de la Krusa – te dzīvo Latvijas valstsvienība – un Santa Krusa ar kaimiņpilsētu La Lagunu atrodas Tenerifes ziemeļu pusē. Te ir nosacīti mazāk saules – Teide kā milzīga aizsargbarjera apstādina visus no ziemeļiem nākošos mākoņus, kuri drūzmējas apmēram 500 metru augstumā un dažreiz kavē lidmašīnu nolaišanos Ziemeļu lidostā (Tenerife Norte).

Te ir labākais klimats pasaulē – pēc NASA atzinuma. Tenerifē nav gandrīz nekā, kas sastopams šajos platuma grādos citur. Bezgalīgie Sahāras akmeņu un smilšu tuksneši Āfrikā, pārapdzīvotība, piesārņojums un ūdens trūkums Āzijā, karstums ASV dienvidos. Paradīze, ne sala.

Spāņu nesteidzīgums liek pielikt soli – līdz pēdējās treniņspēles vietai pret Kanādu raiti jāsoļo 30 minūtes. Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm divi pēc vietējā laika (Hora insular – salas laiks, pretstatā “Hora Peninsular” – pussalas laikam kontinentālajā Spānijā), kad ielas pretējā pusē parādās “Pabellon Miguel Angel Diaz Molina” aprises.

Zāle, kurā ikdienā pielāgota cīņas sporta veidiem, ir nesen renovēta. Vēl nesenāk te parādījušies plakāti un reklāmas sienas ar Pasaules kausa simboliku – logo, kurā attēlotas vulkāniskās un neparastās Kanāriju salas.

Kanādas valstsvienība palūdz spēli aizvadīt aiz slēgtām durvīm, bet vārda “Letonia” priekšā uzreiz atmaigst arī drošības sargs pie komandu ieejas. Cīņu rīko Latvijas Basketbola savienība, katrā ceturtdaļā pulkstenis tiek ieslēgts no jauna un puslaika pārtraukums turpinās vien piecas minūtes.

Latvija jaudīgi sāk, iespaidīgi turpina un lieliski pabeidz, uzvarot pirmo, otro un ceturto ceturtdaļu – 63:55 (19:16, 18:8, 6:13, 20:18). Soliņš ir kā mūris – saucieni “Aizsardzību!” dzirdami visas spēles garumā.

Brīžos, kad pretiniecēm rodas problēmas soda laukumā, cīņā dodas teju divmetrīgā Ruta Hemblina. Viņas iesaiste pāris reizes palīdz kanādietēm izkustināt rezultātu, taču nogriežņos, kad Latvija izmanto vienlaikus trīs garās spēlētājas, Kļavas lapas zemes pārstāvēm klājas grūti.

Otrā desmitminūte ir aizraujoša. Latvijai spēj veikt izrāvienu 15:0. Kate Krēsliņa divas reizes garāmgājienā uzlauž pretinieču aizsardzību, otrajā piegājienā izceļoties ar 2+1. Digna Strautmane raida bumbu grozā no kreisā stūra, viņai seko Elīnas Dikeulaku un Anetes Šteinbergas tālmetieni.

Nākamās ceturtdaļas sākumā bumba negrib velties iekšā, pat izkustoties pa stīpas iekšmalu, un kanādietes sarīko savu 0:10 izrāvienu. Latvijas aizsardzība kļūst ciešāka un pusstunda beidzas ar 6:3 atbildes izrāvienu, bet pēdējā desmitminūtē latvietes atspēlējas un atstāj laukumu kā uzvarētājas.

Treniņspēle ir kā Latvijas izlases spoguļattēls – viss nopelnīts ar darbu un vienotību laukumā. Lielās valstis var izveidot valstsvienības no talantiem. Latvijai šādas privilēģijas nav, taču neatlaidība un apņēmība dara brīnumus.

Anete Šteinberga – sāka spēlēt basketbolu teju 14 gadu vecumā. Nav apveltīta ar garāko augumu vai izcilāko metienu, taču viņas darba spējas ir apbrīnas vērtas. Anete laukumā ir kā plūstošs ūdens – pilina tik ilgi, kamēr sadrūp biezākie aizsardzības mūri.

Ieva Pulvere – dažuprāt, savulaik neatbilstīga basketbola parametriem un prasībām. Nu un? Ieva ir viena no labākajām aizsardzības spēlētājām, bet viņas aukstasinība un nervi izšķirošos brīžos pelna augstākās atzīmes. Viņai var dot bumbu – tā būs drošās rokās.

Kate Krēsliņa – meitene, kurā māksla satiekas ar sportu. Pati saka, ka jaunākajai māsai daiļās mākslas ir tuvākas, bet pretiniecēm līdzekļu pret Kates iespaidīgo garāmgājienu nav. Var sekmīgi nosegt otras komandas bīstamāko spēlētāju.

Dita Rozenberga – tikai viņa pati zina, cik reižu kritusi un cēlusies. Dita ir atklāta un jautra, meitene ar savu viedokli. Viņas spēks slēpjas neatlaidībā – Dita laukumā ir enerģijas bumba, pēc savainojumiem atdzimst kā Fēnikss no pelniem. Viņa ir spēcīgs papildinājums.

Aija Brumermane – kautrīga un labsirdīga. Aija nemeklē starmešu gaismas, lai gan Pekinas spēlēs izrādīja cienīgu pretsparu pašai Lorēnai Džeksonei – spēlētājai, kura ilgus gadus bija “Seattle Storm” un Austrālijas valstsvienības seja. “Semper fidelis” – vienmēr uzticama.

Kristīne Vītola – varēja būt modele, bet izvēlējās kļūt par basketbola modeli. Kristīne ir ar savu “Es”, viņa neraustās. “Nu, kas tad tur no viņām ir?” tāda bija Kristīnes reakcija, satiekot – un apspēlējot – Alēna Žardela trenēto Francijas izlasi.

Baiba Eglīte – tika pie retas iespējas 17-18 gadu vecumā trenēties un spēlēt ar Eirolīgas līmeņa basketbolistēm. Bija pelnījusi tikt atzīta par Latvijas-Igaunijas līgas finālu MVP 2014.gada sezonā, kas kļuva par pavērsienu TTT gaitās un ļāva klubam atgriezties uz lielākas skatuves.

Kitija Laksa – labākie stundas neskaita. Viņa saņēmusi neskaitāmas atzinības, taču Kitija ir arī strādājusi vairāk par citiem. Viņu sajūsmina iespēja spēlēt pret stiprākajām pretiniecēm. Noķerot savu vilni, Kitija kļūst neapturama – visas robežas atkāpjas.

Aija Putniņa – vēl vieni klusie un dziļie ūdeņi. Aija izkopusi savu profesionālismu, spēlējot gandrīz visās Eiropas spēcīgākajās līgās. Fakts, ka viņu savās rindās izvēlējās Spānijas – un Eiropas – smagsvars, Salamankas “Avenida”, liecina, ka Aijas kāpums pretī virsotnēm turpinās.

Gunta Baško – kareivis, kā viņu devē treneris Aivars Vīnbergs. Guntu nevar ielikt rāmjos, viņa nederēs visiem izmēriem. Apbrīnojama sportiskā ilgmūžība un uzticība valstsvienībai laikā, kurā uzmanību mēģina novērst ik pēc dažām sekundēm.

Elīna Dikeulaku – zina savu vērtību, taču nestaigā mākoņos. Elīna nav princese uz zirņa, viņa var nospēlēt asi un efektīvi. Valstsvienības rindās tiecas pēc augstākajiem mērķiem un vienlaikus satriecoši izskatās.

Digna Strautmane – viņai ir iekšā. Ārkārtīgi mīļa un jauka, taču vienlaikus ļoti mērķtiecīga. Digna stāv un krīt par savu komandu. Nokļūšana valstsvienībā nav avanss, bet jauna iespēja. Un Digna to izmantos.

Viņas ir vasaras meitenes – labākās, kas mums ir.