A. Kurucs par astoņiem gadiem Vitorijā, vēlmi izspēlēties un tuvojošos PK

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka sezona noslēdzās ātrāk nekā cerējāt…
- Ja godīgi, sākotnēji biju nesaprašanā – kā tas ir iespējams, ka tikko sācies jūnijs un jau esmu brīvs? Bija tādas nepierastas sajūtas, jo ACB līga ir slavena ar to, ka tā vēlu beidzas, ja tiec līdz finālam. Tas bija ļoti negaidīti, tiešām. Taču zinājām, ka Badalonas ''Joventut'', pret ko spēlējām ceturtdaļfinālā, mums ir ļoti neparocīgs pretinieks. Zaudējām viņiem arī Spānijas Karaļa kausā. Nopietni pievērsāmies sērijai, taču diemžēl tā noslēdzās ne mums par labu.

Ja neskaitām Eirolīgas sezonas izskaņu, Karaļa kausu un ACB play-off pret ''Joventut'', tad uz papīra, šķiet, klubam sezona būtu tuvu izcilai. Kas no tavas perspektīvas pietrūka izšķirošajos brīžos?
- Mums bija ļoti grūti pārvarēt neiekļūšanu Eirolīgas izslēgšanas spēlēs. Komandai bija liels emocionālais kritums pēc tā. Protams, tas nav attaisnojums, taču varēja just, ka komandā kaut kas pamainījās. Varbūt kādam pietrūka motivācija, bet treneris tik un tā centās izspiest visu. ACB līgas play-off bijām ļoti motivēti, gribējām izcīnīt pēc iespējas augstāku vietu. Tā sezona kopumā bija kā pa kalniem – brīžiem jutāmies kā labākā komanda Eiropā, brīžiem šķita, ka esam sliktākā komanda ACB līgā. Tomēr pēc pirmā zaudējuma Spānijas čempionāta ceturtdaļfinālā Badalonas ''Joventut'' mājas spēlē bijām ļoti pārliecināti, ka uzvarēsim izbraukumā, atgriezīsim sēriju mājās un uzvarēsim tajā. Nebija šaubu par mūsu spēkiem. Ticējām, ka uzvarēsim ar smagu darbu.

Noteikti nepalīdzēja arī tas, ka Kails Gajs pirmajā ceturtdaļfināla cīņā aizvadīja līdzšinējās karjeras produktīvāko spēli. [Tovakar ''Joventut'' amerikāņu aizsargs sameta 36 punktus, trāpīdams deviņus no 16 trejačiem – aut.]
- Jā, tā komanda parasti ir tendēta uz groza apakšu. Viņiem ir ļoti labs garais gals un treneris forsē spēli uz apakšu, taču ceturtdaļfinālā ''Joventut'' abas spēles uzvarēja caur ārējo līniju ar trīspunktniekiem un mazajiem spēlētājiem. Tas mūs pārsteidza.

Aizvadīji trešo pilno sezonu ''Baskonia'' rindās. Ar katru sezonu novērojams progress statistikas rādītājos gan ACB līgā, gan Eirolīgā. Kā pats vērtē savu sniegumu aizvadītajā sezonā?
- Ar katru gadu ''Baskonia'' rindās soli pa solim ir gājis arvien labāk un labāk. Aizvadītā sezona pēc sajūtām bija izrāviena gads. Protams, man nebija nekāda super snieguma statistikas ziņā, bet pārliecības, līmeņa saprašanas – kur varu spēlēt un kur iederos – tas bija ļoti labs. Vairs nav tā, kā pirmajā gadā ''Baskonia'' rindās, kad domāju, kurš gribēs tādu jaunu džeku parakstīt, kad man beigsies līgums. Mans līgums ar ''Baskonia'' ir beidzies, taču esmu ļoti pārliecināts par savām dotībām un zinu, ka līmeņa ziņā piederos vairākām ACB komandām, kuras, iespējams, mani izraudzīsies. Sapratu, ka esmu interesants spēlētājs arī citām komandām.

Sezonu sāki ar diviem Eirolīgas pirmgadniekiem līdzās aizsargu līnijā – Markusu Hovardu un Dariusu Tompsonu. Oktobra vidū komandā atgriezās Pjerija Henrijs, kurš izmainīja aizsargu rotāciju. Kā uz to raudzījies tu?
- Visu laiku jau klīda baumas, ka ''Baskonia'' pietrūkst viena saspiča. Es nekad neesmu bijis tīrs saspēles vadītājs, tādēļ man šajā pozīcijā sanāca spēlēt forsēti. Protams, tas nāca par labu pieredzei. Taču, ja man jāspēlē kā saspēles vadītājam, laukumā ir vajadzīgs vēl viens driblētājs, kurš var pārvest bumbu pāri, lai viss fokuss nav uz mani. Kad komandā atgriezās Henrijs, man tas nebija nekāds pārsteigums. Es biju ļoti priecīgs. Man ar viņu ir ļoti labas attiecības. Vienmēr esam bijuši istabas biedri izbraukumos. Atceros, ka man Artūrs Žagars uzrakstīja: ''Henrijs atgriezās? Kāpēc tu esi tik priecīgs? Tev taču būs mazāk minūšu.'' Atbildēju, ka viņš ir ļoti labs komandas biedrs un būs forša atmosfēra.

Janvāra vidū pēc dopinga pārbaudēm Henrija līgums tika iesaldēts. Atkal šķiet, ka tev tiks dota vēl lielāka iespēja, tomēr komanda ātri vien pastiprinās ar Maksu Heidegeru…
- Pirms vēl parakstījām Heidegeru paguvu aizvadīt pāris spēles kā saspēles vadītājs. Tajās nenodemonstrēju labāko sniegumu, ko treneris no manis gaidīja. Jutu pats, ka neizdarīju pietiekami – tas tomēr ir Eirolīgas līmenis un nespēlēju savā ierastajā pozīcijā. Varbūt tajā brīdī tas man bija par daudz. Taču kopumā tas gan man, gan komandai nāca par labu – visiem vajadzēja iedot ko vairāk no sevis, ne tikai to, ko parasti prasa. Tam izgājām cauri kā komanda. Arī Heidegeru ļoti labi pieņēmām un sezonu noslēdzām ļoti labā atmosfērā.

Jau ieskicējām pāris talantīgus ''Baskonia'' aizsargus. Ne tik senā pagātnē komandu pārstāvējušas arī tādas Eiropas zvaigznes kā Šeins Larkins, Maiks Džeimss, Luka Vildoza, Veids Boldvins un citi. Kā tu skaidrotu to, ka vairums Eirolīgas vadošo aizsargu, un ne tikai, vispirms tiek pamanīti tieši Vitorijā? Alfredo Salazara pirksts?
- Izņēmi vārdus – tieši būtu minējis Alfredo Salazaru. Viņš ir ģēnijs. Zinu, ka ļoti daudzi basketbola lietpratēji, kas dzīvo Vitorijā, viņu ļoti labi pazīst un klanās viņa priekšā. Salazars atrod spēlētājus no tādām vietām, kur neviens cits tos nespēj atrast, un viņi izšauj Eiropā.

Vitorijā esi pavadījis astoņus gadus. Tavs pašreizējais līgums ir noslēdzies. Esi pats sev ieskicējis, kur gribētu turpināt karjeru?
- Spānijā, protams, jo man te ļoti patīk. Esmu kā vietējais spēlētājs [Spānijas basketbola pilsonības dēļ – aut.] – tā man ir liela priekšrocība. Tādiem ACB komandā jābūt vismaz četriem. Cik esmu runājis ar aģentu, tas man noteikti nāk par labu. Var būt dažādi pārsteigumi šajā vasarā. Es gan pats gada sākumā par līguma beigām īsti nepārdzīvoju, vairāk pārdzīvoja sieva – pirmo reizi līguma gads un, iespējams, nāksies pārcelties citviet. Vitorijā tomēr ir māja, suns, mantas, mašīna un tā tālāk. Jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk to pieņem un kļūsti patīkami satraukts, tas pat šķiet interesanti. Vēl gaidām atbildi no ''Baskonia'', taču apdomāsim arī citus variantus. Ir piedāvājumi – bez darba nepalikšu. Izskatās, ka visdrīzāk Spānijā, tomēr vasara ir gara. Nekad neko nevar zināt.

Aizvadītajā starpsezonā pēc ilga posma Spānijā to pameta cits Eirolīgas latvietis Rolands Šmits, pirmajā sezonā ''Žalgiris'' rindās aizvadots līdzšinējās karjeras labāko sezonu. Kā tu raugies uz iespējām klubu līmenī spēlēt ārpus Spānijas?
- Jāskatās. Ja ir piedāvājumi, visu var apdomāt. Eirolīga ir tas līmenis, no kura nekad nevēlies aiziet prom. Protams, ir situācijas, kad jāsper solis atpakaļ, lai izspēlētos un jātiek atpakaļ. No pieredzes redzot, kādi spēlētāji pamet Eirolīgu un cik grūti viņiem pēc tam ir tikt tajā atpakaļ, saprotu, ka tas ir tāds līmenis, kuru labāk nepamest. Jāizskata visi piedāvājumi, jāapdomā, jāņem vērā, kas ir treneris, kādu rezultātu varu sniegt es, kāda ir komanda – ļoti daudz nianses. Galvenais mērķis ir nepamest Eirolīgu. Ja tomēr tas notiek, tad maksimāli ātri parādīt labu sniegumu, lai tiktu atpakaļ.

Eirolīgā esi aizvadījis trīs sezonas. Jaunpienācējiem, kā spēlētājiem, tā treneriem, tā ir grūti sasniedzama un diezgan noslēgta līga. Tāpat arī, jaunam spēlētājam parādoties uz Eirolīgas skatuves, reti izdodas ātri tikt pie lielas lomas. Kāpēc, tavuprāt, tā ir?
- Amerikāņiem pirmajos gados ir grūti iejusties Eiropas basketbolā. Savukārt, jaunajiem Eiropas basketbolistiem ir ļoti grūti izsisties un tikt pie stabilas vietas Eirolīgas komandā. Pats ļoti novērtēju, ka esmu no Eiropas un saprotu, cik grūti ir šajā līmenī tikt un cik šis tirgus ir slēgts. Savādāks ir arī Spānijas basketbols – tajā ir kaut kas īpašs, grūti to noraksturot. Ir daudzi spēlētāji, kuri paraksta līgumu ACB līgā un nespēj ātri tajā iejusties. Tas pats Rihards Lomažs. Viņam bija grūti iejusties šajā spēles stilā. Viņš ir izteikts punktu guvējs un tādam spēlētājam, kā viņš, vieglāk spēlēt komandā, kur treneris dod zaļo gaismu un katrā mačā jāsamet 20 punkti. Tā gadās arī ACB līgā, tomēr treneris biežāk pieprasa spēlēt komandas basketbolu.

Lai arī Spānijas klubus lielākoties trenē spāņi, tavā pieredzē, esot pilnvērtīgam ''Baskonia'' pieaugušo komandas dalībniekam, lielākoties komandas galvenie treneri bijuši Balkānu valstu speciālisti. Juti, ka tev, iespējams, ir vieglāk iejusties pie šiem speciālistiem nekā kādam spānim vai amerikānim?
- Manuprāt, jā. Tā tipa treneri vairāk pieprasa kapāšanos, ieiet gladiatorā, cīnīties un daudz spēlēt arī aizsardzībā, kas ir viens no maniem trumpjiem. Sezonā, kad ar Duško Ivanoviču tika pārtraukts līgums, komandā bija arī Veids Boldvins [tagad Telavivas ''Maccabi'' līderis – aut.], kurš šobrīd, manuprāt, ir TOP3, ja ne labākais, otrais numurs Eirolīgā. Viņam bija tāda situācija, ka Ivanovičs bija gatavs viņu nosēdināt uz rezervistu soliņa un laukumā sūtīt mani tikai tāpēc, ka spēlēju aizsardzībā un pilnvērtīgi atdevos spēlei. Man patika, ka tika novērtēta atdeve nevis talants. Manā situācijā tas noteikti nāca par labu – viņam bija vienalga, cik tev gadu. Jāmāk pielāgoties jebkuram trenerim, arī viņi ir dažādi. Nevens Spahija, piemēram, bija pretējs Ivanovičam – draudzīgs spēlētājiem, vēlējās, lai visi labi jūtas, uzlaboja pārliecību, ja nevedās spēle. Arī šajā vasarā, meklējot klubu, pievērsīšu lielu uzmanību tam, kāds ir treneris un kādu sistēmu spēlē komanda.

Aizvadītajā sezonā pie spāņu speciālista Hoana Penjarojas bijāt ātrākā un rezultatīvākā komanda Eirolīgā. Nedaudz atgādinājāt Goldensteitas ''Warriors'' ziedu laiku Eiropas versiju. Kā tu juties šādā basketbolā?
- Tāds basketbols ir liels bonuss jaunajiem spēlētājiem – kad visi spēlē run'n'gun basketbolu, tev nepārmetīs par izpildītu tālmetienu ātrajā pārejā. Tas palīdzēja atbrīvoties un iegūt pārliecību. Jaunajiem basketbolistiem ir grūti pārvarēt to etapu, kad vari pieaugušo basketbolā sākt spēlēt savu spēli. Zinu, ka esmu metējs un beidzot varu uzskriet, un ātrajā uzbrukumā izpildīt trīspunktnieku, ko man nekad, piemēram, Ivanovičs neļautu. Tagad arī citas komandas zina, kā es spēlēju, un arī ''Baskonia'' saprata, kādās jomās mani var pilnveidot. Pie trenera Penjarojas patika tas, ka viņam bija skaidrs, kuri spēlētāji spēlēs. Piemēram, ir ACB līgas mačs un Eirolīgas spēle. Pret vājāku komandu jaunie spēlētāji spēlēs 20 minūtes, bet nākamajā Eirolīgas mačā, piemēram, pret Milānas ''Olimpia'' jaunie nespēlēs neatkarīgi no rezultāta. Tas var būt gan labi, gan slikti, bet man tas deva pārliecību, lika justies vajadzīgam komandai. Un ir vienalga, vai nākamo spēli Eirolīgā uzvaram ar 30 punktu pārsvaru – viņš mani nelaidīs pēdējās divas trīs minūtes spēlēt, kad mača liktenis jau izšķirts, jūties nevajadzīgs un visi uz soliņa jau smejās. Tas arī palīdzēja uzturēt komandas ķīmiju.

Aplūkojot tavu individuālo statistiku, acīs krīt teicamais tālmetienu procents – 45,5% Eirolīgā un 42,3% Spānijas čempionātā. Vai īpaši piedomāji, ka jānotur augsts procents?
- Arī treneris ar mani bieži individuāli runāja un teica, ka man šis varbūt ir pēdējais gads ''Baskonia'' rindās, nevar zināt, vai palikšu te, vai meklēšu jaunu līgumu. Penjaroja teica, lai par to [tālmetienu procentu] nedomāju un spēlēju savu spēli. Es vienmēr viņam atbildēju: ''Trener, es zvēru! Nekad neesmu par to domājis, es vienkārši spēlēju savu spēli un cenšos komandai dot labāko.'' Nebija tā, ka par tālmetienu procentu daudz domāju. Protams, bija momenti, kad atnāku mājās un vectēvs ir atsūtījis ekrānšāviņu, kur redzams, ka tobrīd esmu starp pieciem precīzākajiem trīspunktnieku izpildītājiem ACB līgā. Tad sāku aizdomāties, ka tas jānotur, bet spēles laikā par to nedomāju. Pēc spēlēm, piemēram, vakariņās, kad runāju ar ģimeni, tad kādā brīdī tas figurē.

Cik grūti, ņemot vērā saraustīto spēles laiku, tev bija šo procentu noturēt?
- Ir bijušas vairākas spēles, kad palieku uz nulles, neizdarot pat metienus. Man nebija tā, ka varēju izvēlēties, kad uzbrukšu. Arī komandas uzbrukuma sistēmas nebija tendētas uz mani. Biju atkarīgs no tā, cik daudz man atmetīs komandas biedri un cik bieži sanāks tā, ka kādam neaizies spēle, viņš padosies, un es varēšu sākt vadīt spēli un spēlēt pick'n'roll. Tas bija ļoti atkarīgs no citiem spēlētājiem.

Tieši šis ''Baskonia'' modelis bija ļoti ievērojams Baltijas mērogā. Neskaitot Kauņas ''Žalgiris'', bijāt Baltijas basketbolistiem visbagātākā komanda Eirolīgas vēsturē. Kā tu skaidrotu to, ka Vitorijā nonāk tik daudz Baltijas basketbolistu? Tostarp vēsturiski.
- Laikam komanda saprot Baltijas spēlētāju vērtību. Bija forši. Arī treniņos gadījās, ka visi Baltijas spēlētāji esam vienā pieciniekā – Maiks Kotsars pa pieci, Tads Sedekerskis pa četri, Roks Giedraitis un Sanders Raieste otrā un trešā numura pozīcijās, es pa viens. Bija smieklīgi. Uz to norādījām trenerim. Arī viņš pasmējās. Vienā treniņā viņš aicināja mums izvēlēties kādu no baltiešiem un trāpīt no centra – tad beigtos treniņš. Giedraitis aizmeta garām. Bija ļoti jauka atmosfēra. Manuprāt, basketbols Baltijas valstīs aug. To redz arī Eiropas komandas un paraksta arvien vairāk spēlētāju no reģiona.

Pirmo sezonu Eirolīgā aizvadīja Igaunijas izlases centrs Maiks Kotsars. Tieši viņš jau debijas mačā sakrāja 31 efektivitātes punktu un tika atzīts par Eirolīgas pirmās kārtas vērtīgāko spēlētāju. Vai viņa tūlītējs pienesums komandai nepārsteidza?
- Treniņos nelikās, ka viņš ir tik labs. Tas bija milzīgs pārsteigums. Pēc Eirolīgas pirmās spēles pret Valensiju treniņos arvien vairāk sāku ievērot to melno darbu, ko viņš izdara, piemēram, pēc aizsega uzlikšanas pick'n'roll sadarbībā viņš pieliek vēl vienu aizsegu garajam spēlētājam, kā rezultātā driblētājs tiek pie brīva metiena no groza apakšas. Viņš darīja daudzas tādas lietas. Ļoti vērtīgs spēlētājs. Agrāk to nepamanīju.

''Baskonia'' sastāva komplektācijā iepriekšējās sezonās nav bijis daudz spāņu. Arī aizvadītajā sezonā tikai Dani Diess un pārējās trīs vietas aizpildīja baltieši ar Spānijas basketbola pilsonību. Kāpēc, tavuprāt, tā?
- Nezinu, tiešām. Iespējams tāpēc, ka Spānijas tirgus ir tik atvērts. Jebkurš var izskautot jebkuru spēlētāju. Tas, iespējams, ir Salazara noslēpums – viņš atrod spēlētājus no vietām, kur neviens neskatās. Jaunie spēlētāji, kas aug kluba sistēmā, lielākoties ir ārzemnieki.

Kā kopumā vērtē Vitorijā aizvadītos astoņus gadus? Pēc viena īrē pavadīta gada VEF rindās nebija domas doties īrē citviet?
- Vispār nē. Varbūt pirmajā gadā, kad atgriezos ''Baskonia'' pēc sezonas VEF, izskatījās, ka neko nedarīju, bet arī tas nāca par labu – būt cilvēku grupā, kas spēlē Eirolīgā. Sapratu līgu, sapratu, kādi spēlētāji tajā spēlē. Nav tā, ka man būtu kāds rūgtums palicis. Vienmēr esmu teicis, ka, ja šos astoņus gadus varētu atkārtot, es to darītu. Ne tikai basketbola ziņā, arī dzīves ziņā. 15 gados viens pats aizbraucu uz Spāniju, kļuvu neatkarīgāks. Tas noteikti nāca par labu. Šo posmu vērtēju tikai pozitīvi.

Ko tu šobrīd teiktu tam Artūram, kurš teju vienpersoniski augstākajā divīzijā U16 vecuma grupā noturēja 1999. gadā dzimušo spēlētāju paaudzi, pēcāk saņemot neskaitāmus piedāvājumus no Eiropas vadošajām akadēmijām, un kuram izvēle vēl priekšā?
- Nevienā brīdī nebija šaubu par ''Baskonia'' variantu. Es pats īsti neatceros, bet mamma teica, ka es ļoti pārliecinoši teicu, ka vēlos turp braukt, lieki nedomājot. Kāpēc es šo posmu atkārtotu un 15 gadus vecajam Artūram neko citu neieteiktu – tobrīd ''Baskonia'' nebija tāda jaunatnes sistēma kā, piemēram, Madrides ''Real'' vai ''Barcelona'', kur rezidencē dzīvo 50-60 spēlētāji un tā principā ir izdzīvošanas skola, katru gadu pārslēdzot līgumu, kā, piemēram, bija Anrijam Miškam. Ja kaut kur neizdzīvo, tad viss. Ar ''Baskonia'' parakstīju līgumu pēc sistēmas 4+3+1. Bija skaidrs, ka četrus gadus garantēti kāds tevi pieskatīs. Mēs bijām tikai septiņi cilvēki akadēmijā, dzīvojām dzīvoklī. Tagad jaunajiem spēlētājiem jau ir rezidence, jauno spēlētāju skaits tuvojas 60. Agrāk uz mani vienu strādāja trīs treneri. Tas bija liels pluss. Domāju, ka tā bija labākā izvēle. Palīdzēja arī tas, ka tepat Spānijā bija arī brālis [Rodions Kurucs].

Kāds ir tavs vasaras plāns – gan individuāli, gan treniņos ar izlasi?
- Sazvanījos ar galveno treneri Luku Banki. Parunājām, viņš izstāstīja savu plānu, arī par ''Misija'2025'' komandu. Jūlijā sekos medicīniskās pārbaudes, pēc tam sāksim treniņnometni – būšu ierindā arī uz open gym. Esmu atpūties, jo sezonu beidzām ātrāk. Pirmo vasaru iepriekšējo sešu gadu laikā izdevās aizbraukt atpūsties. Tagad sākšu trenēties, lai būtu formā. Individuāli pat vairāk ir sajūta, ka vairāk gribas parādīt, uz ko esmu spējīgs. Ir sajūta, ka esmu tik daudz trenējies un neesmu parādījis tik daudz basketbola laukumā, cik zinu, ka esmu spējīgs. Kopumā jānostabilizējas – mazāk kļūdu pieļaut pick'n'roll sadarbībās. Kopumā, jā, vēlos izspēlēties un pēc tam skatīties, pie kā vairāk jāpiestrādā. Izlasē vienmēr jūtos brīvāk. Banki man ļauj spēlēt pick'n'roll, veidot spēli, kā arī darboties otrā numura pozīcijā.

Tev ir sanācis jau U18 vecumā spēlēt pārpildītas ''Arēnas Rīga'' priekšā Latvijas izlases rindās. Ko tev nozīmē uzvilkt Latvijas kreklu? Kādas galvenās atšķirības izjūti, salīdzinot ar spēlēm klubā?
- Kad uzvelc Latvijas kreklu, pazūd individuālās vēlmes. Vismaz man. Varbūt agrāk jauniešu izlasēs, ņemot vērā aģentu spiedienu, likās, ka labi jānospēlē, tev ir 18 gadi, jāsakrāj statistika. Ja kāds teiks, ka tā nav, tie ir meli. Visi zemapziņā ko tādu domājām. Pieaugušo izlasē gan man nekad nav bijusi doma par savu statistiku vai individuālo sniegumu. Vienmēr svarīgākais ir komandas sniegums un uzvara. It īpaši, kad spēlē mājās, saproti, ka dari to ne tikai sevis dēļ un tas ir kas vairāk nekā basketbola spēle.

Gan pats Banki, gan izlases spēlētāji intervijās, komentāros vienmēr piemin vārdu ''identitāte''. Kā tu raksturotu Latvijas izlases identitāti?
- Vienā no intervijām treneris Banki teica, ka sākam no pašas apakšas. Netikām uz Eiropas čempionātu. Tas bija sāpīgi visai Latvijai. Pēc sajūtām, to aprakstot vienā vārdā, mums bija dusmas. Jutāmies nenovērtēti. Gribējām parādīt, kas esam, uz ko esam spējīgi. Man patika, kā Banki ienāca un teica, ka mums jābūt tur, bet sākam no apakšas. Soli pa solim šis viss process bijis īpašs. Paldies Dievam, ka esmu bijis pie tā klāt un zinu, kā tas notika iekšienē. Šobrīd tas ir kas vairāk nekā Pasaules kauss. Saproti, cik ilgu ceļu esam gājuši. Pateicoties trenerim Banki, esam tam izgājuši cauri.

Kādas jaunas vēsmas treneris Banki ienesa valstsvienības darbā, salīdzinot ar tavu pieredzi jaunatnes izlasēs pie latviešu speciālistiem?
- Nezinu, kas ir viņa noslēpums. Visi saka, ka viņam ir kaut kas īpašs, kas savādāks nekā citiem. No basketbola taktikas varbūt nepamanu tās vēsmas. Viņš īstajā brīdī māk paņemt minūtes pārtraukumu, kaut ko pateikt individuāli, veikt maiņas, nosaukt kādu kombināciju, kā uzbrukt pretinieku vājajam punktam. Tās lietas varbūt tik ļoti nepamanīju. Viņam ir kāds noslēpums. Tā nevar būt sakritība, ka esam guvuši tik daudz uzvaru neatkarīgi no sastāva pret ļoti stiprām komandām. Viņš mūs visus ir pavilcis uz augšu. Ceru, ka pēc Pasaules kausa Banki tiks arī pie laba kluba, ko vadīt. Banki ir viens no nedaudzajiem treneriem, kurš jau no pirmā treniņa man iedeva pārliecību un noticēja man. Nevaru nepieminēt arī Jāni Gailīti un Artūru Visocki-Rubeni. Ar viņiem bija tāda pati situācija. Banki man noticēja pieaugušo basketbolā. Ceru, ka nepievīlu viņu un nepievilšu turpmāk. Tas palīdz atvērt savas stiprās puses.

Ko brālis tev teicis par viņu sadarbību Strasbūrā?
- Viņi ļoti labi saprotas. Banki bija zvanījis un teica, ka ir gatavs Rodionam palīdzēt nostabilizēties un demonstrēt savu labāko sniegumu. Domāju, ka viņš šogad izspieda maksimumu no Rodiona. Zini kā, sezonas vidū nonākt jaunā komandā un uzreiz spēlēt 20-30 minūtes nav viegli. Viņš labi iejutās un Banki noteikti palīdzēja.

Konkurence par vietu Pasaules kausa divpadsmitniekā būs ļoti liela. Ko tev nozīmētu aizbraukt uz Pasaules kausu kā pieaugušo valstsvienības dalībniekam?
- Ir forši, ka ir liela konkurence. Ja tiec sastāvā pie Banki, tad zini, ka noteikti spēlēsi. Svarīgi ir visi spēlētāji. Ja izdodas aizbraukt – tur būs gan NBA zvaigznes, gan Eirolīgas spēlētāji. Tā ir tāda atmosfēra, kāda reizi mūžā ir jāpiedzīvo. Tas varētu būt kā tāds mazais mērķis – visi tēmē uz NBA, bet, manuprāt, Pasaules kauss ir tam tuvu. It īpaši, ja blakus ir Rodions. Vienmēr bija sapnis kopā spēlēt olimpiskajās spēlēs. Kas zina, varbūt šis būs mazais solis olimpisko spēļu virzienā. Protams, tas ir ļoti grūti, bet nekad neko nevar zināt.

No augstākiem groziem ielozētās Kanāda un Francija ir ļoti fiziskas komandas. Arī tu vienmēr esi spēlējis fizisku basketbolu. Kā tu raugies šo dueļu virzienā?
- Būs interesanti. Man paveicies, ka esmu bijis vairākās nometnēs, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ir visi prospekti. Es zinu, kādu basketbolu viņi spēlē un ko sagaidīt. Arī Eirolīgā piekopj ļoti fizisku spēli. Domāju, ka mana līdzšinējā basketbola pieredze mani ir sagatavojusi tādiem mačiem. Šķiet, ka mums parocīgāks varētu būt kanādiešu piekoptais Ziemeļamerikas basketbola stils, kur varētu viņus pārsteigt ar taktiku. Galvenais mēŗkis, protams, ir izkļūt no grupas.

Kur vai kādā līmenī tu redzi sevi pēc desmit gadiem?
- Iespējams, nedaudz pārsteigšu, bet vienmēr esmu domājis, ka karjeru noslēgšu ātri un nespēlēšu ilgi. Varbūt desmit gadu laikā var gadīties tā, ka vairs nespēlēšu basketbolu. Taču, zini kā, bieži saka, ka, spēlētājam nonākot tuvu šim jautājumam, kad jābeidz spēlēt basketbolu, ir grūti saņemties to izdarīt. Tas ir dzīvesveids, ko grūti aizstāt. Ja spēlēšu basketbolu, tad noteikti gribu palīdzēt Latvijas basketbola izlasei. Ja nē, tad palīdzēt Latvijas basketbolam kādā citā veidā.

Jau runājām, ka aizvadītajā sezonā teicami izpildīji tālmetienus. Dairis Bertāns praktiski tādā veidā nonāca līdz NBA…
- Jā, ar gadiem esmu sapratis, ka basketbolā nevajag darīt daudzas lietas labi. Ir nepieciešams darīt pāris lietas izcili. Manas stiprās puses ir metiens un aizsardzība. Tās ir jānoslīpē tā, lai vari iesēsties labā līmenī. Komandas nemeklē spēlētājus, kas visu dara labi, bet gan meklē speciālistus.

Ko tev novēlēt, raugoties vasaras un nākamās sezonas kontekstā?
- Vari novēlēt nevis man, bet visai Latvijai – lai mums ir labs Pasaules kauss, lai tieku sastāvā un varu palīdzēt komandai sasniegt rezultātus, ko vēlas visa valsts. Tas būtu labi visiem.