Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 0

Jānis Bērziņš: "Uz "Zielona Gora" varēju braukt jau pagājušās sezonas vidū"

Andrejs Siliņš

Jānis Bērziņš: "Uz "Zielona Gora" varēju braukt jau pagājušās sezonas vidū"
Jānis Bērziņš. Foto: plk.pl

“Pirmoreiz kāda poļu komanda bija VTB līgas “play-off”, tāpat sezonas laikā uzvarējām CSKA, Himkus un “Unics” - Eirolīgas līmeņa komandas,” lai arī neizcīnīts palika Polijas čempiontituls, basketbolists Jānis Bērziņš sarunā ar Sportacentrs.com atklāja, ka “Zielona Gora” kluba vadība pēc sezonas bijusi apmierināta ar komandas iespēto.

28 gadus vecais Bērziņš šosezon atgriezās leģionāra gaitās pēc vairāku gadu pārtraukuma un apliecināja savu piederību VTB līgas līmenim. Šai turnīrā Jānis vidēji mačā 23 ar pusi minūtēs guva 9,0 punktus, izcīnīja 5,3 atlēkušās bumbas, atdeva 1,1 rezultatīvu piespēli un sakrāja +11,0 efektivitātes punktus. Polijas čempionātā vieglajam latviešu uzbrucējam vidēji 22 minūtēs 11,2 punkti, 41,5% realizētu tālmetienu, 5,5 bumbas pie groziem, 1,5 piespēles un +14,2 efektivitātes reitinga punkti. VTB līgā ar bilanci 13-11 "Zielona Gora" finišēja sestajā vietā un ceturtdaļfinālā piekāpās nākamajai finālistei Kazaņas "Unics" (0-2). Polijas čempionātā pēc pārliecinošas uzvaras regulārajā sezonā 27-3 sekoja panākums ceturtdaļfinālā pār Stargardas "Spojnia " (3-1), pusfinālā pieveikta Vroclavas "Šlask" (3-0), bet finālā atzīts Ostrovas Velkopolskas "Stal" pārākums (2-4).

Pavelkam svītru sezonai. Bilance uz papīra: izcīnīts Polijas superkauss un Polijas kauss, pārliecinoša pirmā vieta Polijas līgas regulārajā sezonā, bet finālā zaudējums Ostrovai, savukārt VTB līgā sestā vieta un ceturtdaļfinālā zaudējums “Unics”. Kāda ir pēcgarša par padarīto darbu?
- Sezona bija ļoti laba. Protams, ir nedaudz žēl par Polijas līgas finālu, bet tam, kāpēc zaudējām, bija arī objektīvi iemesli. Kā treneris pēc sezonas uzsvēra, neviena poļu komanda pirms mums nebija iekļuvusi VTB līgas “play-off”, dominējām regulārajā sezonā Polijas čempionātā, izcīnījām divus kausus - sezona kopumā bija ļoti laba.

Sezonā ar Ostrovu dalījāt uzvaras uz pusēm. Finālu pret viņiem sākāt ar diezgan drošu uzvaru, sekoja trīs zaudējumi, tad tā trakā divu pagarinājumu spēle… Kāpēc neizdevās izcīnīt Polijas čempiontitulu?
- Pirmkārt, jau sezonas vidū komandu atstāja [komandas līderis Ife] Lundbergs (pievienojās Maskavas CSKA - A.S.), tāpat sezonas laikā aizgāja arī [Marcels] Ponitka (pievienojās “Parma” - A.S.), kurš bija labākais poļu spēlētājs komandā un noteikti būtu noderējis, īpaši aizsardzībā. Klubs mēģināja piesaistīt jaunus spēlētājus, no kuriem dažs varbūt neiekļāvās tik labi, bet grieķis [Nikoss] Papass tika pie savainojuma un aizbrauca prom. Jaunu spēlētāju pieteikšanas termiņa pēdējā dienā neizdevās pieteikt jaunu amerikāni un palikām ar 2-3 aizsargiem. Ostrova to ļoti labi izmantoja. Un savu lomu nospēlēja arī tas, ka visa finālsērija notika Ostrovā. Regulārajā sezonā uzvarējām un mums vajadzēja būt mājas spēļu priekšrocībām, bet Covid-19 situācijas dēļ līga izdomāja, ka jau no pusfināla jāspēlē “burbuļos”. Ostrova sajuta izdevību un bija gatava nosegt visas “burbuļa” izmaksas. Lielajos čempionātos ir grūti uzvarēt izbraukumos. Mēs to paveicām divas reizes, bet salasījās daudzas mazās lietas un beigās sērija nosliecās par labu mājiniekiem.

Poļi ir karstasinīgi līdzjutēji, un mājas faktors ierastos apstākļos būtu svarīgs. Ko nozīmē mājas priekšrocības tad, kad tribīnēs nelaiž skatītājus?
- Tie tāpat ir savi grozi, sava zāle, sava ģērbtuve, kurā esi katru dienu. Mēs visu laiku dzīvojām viesnīcā, visu laiku bijām svešā ģērbtuvē, treniņos sanāca tikai metieni. Varbūt mājiniekiem vairāk šādos apstākļos iekrīt kāds grūtais metiens. Un tāpat uz beigām sāka laist nedaudz skatītājus, kādus pāris simtus. Un tie nebija mūsu līdzjutēji…

VTB līgas ceturtdaļfinālā bija jāspēlē pret “Unics”, kas nupat bija spēlējusi Eirokausa finālā un nodrošinājusi vietu Eirolīgā. Bija sajūta, ka spēlējat pret Eirolīgas komandu?
- Sezonā pirmo spēli pret viņiem uzvarējām, otrajā izlaidām uzvaru no plus pieci pēdējā minūtē, tāpēc bija sajūta, ka šis varētu būt ērtākais iespējamais pretinieks. Tomēr mēs sezonas beigās jau bijām pavisam cita komanda, un nedomāju, ka kāds paredzēja mūsu uzvaru. Gājām, cīnījāmies. Bijām atstājuši daudz spēkus un emocijas Polijas finālos, kur deviņās dienās bija jāaizvada sešas spēles. Uz Kazaņu braucām ar domu, ka nav ko zaudēt. Ja sanāks - ļoti labi, ja nē - tad nekā. Protams, “Unics” bija ļoti motivēta, un sērija beidzās divās spēlēs.

Pēc sezonas bija kāda sanākšana ar kluba vadību? Sekoja kāds pēcvārds par sezonu?
- Pēc pēdējās spēles bija komandas vakariņas, bet pāris dienu vēlāk jau bija oficiālākas vakariņas ar komandu un sponsoriem. Kluba vadība pateica paldies, jo uzskata, ka sezona bija izcila. Jau teicu, ka pirmoreiz kāda poļu komanda bija VTB līgas “play-off”, tāpat sezonas laikā uzvarējām CSKA, Himkus un “Unics” - Eirolīgas līmeņa komandas.

Kāda bija ceļošana VTB līgā, ņemot vērā šī brīža apstākļus un situāciju pasaulē?
- Treneris teica, ka neviena komanda šosezon visā Eiropā neceļoja tā, kā ceļojām mēs. Kā piemērs - pēdējās spēles pret “Unics”. Sākām ceļu divas dienas pirms spēles, pusceļā sākās sastrēgums - nokavējām lidmašīnu un braucām atpakaļ. Nākamajā rītā jau četros no rīta sēdāmies autobusā un deviņas stundas braucām uz Kaļiņingradu, tad pāri robežai ar kājām kādu stundu. Tad lidojām uz Kazaņu.

Ar kājām?
- Jā, citādi netiec pāri robežai. Arī ziemā pie -20 grādiem ar visām somām. Ziemassvētkos stāvējām pusotru stundu ārā un tad deviņu stundu brauciens uz Zelona Guru. Tāda tā ceļošana bija. Klubu vadības līmenī bija runāts, ka pēc pirmās spēles Kazaņā brauksim čārterī kopā ar “Unics”, bet kāds no “Unics” spēlētājiem vai treneriem iebilda, ka pretinieki brauks kopā. Tā nu viņi nākamajā dienā pēc spēles izbrauca 12 pusdienlaikā un trijos pēcpusdienā jau bija Zelona Gurā. Mēs pēc spēles trijos naktī izbraucām un tikai deviņos vakarā bijām Zelona Gurā. Un nākamajā dienā bija jau otrā spēle. Un tā bija visu sezonu. Nevar sūdzēties, jo spēlējām labi, bet varbūt ilgtermiņā tomēr tas viss salasījās un beigās atmaksājās. Visi redz tikai vieglo daļu - kā tu spēlē laukumā, un tad brīnās, kāpēc kāds nevar paskriet vai iemest. Daudzi nesaprot, ka ir šī neredzamā daļa un kādu iespaidu tā atstāj.

Ceļošanas sarežģītība bija vienkārši apstākļu spiesta lieta vai arī klubs mēģināja taupīt?
- Cik sapratu, Krievijā līdz janvārim vai februārim vispār nevarēja iebraukt no Eiropas Savienības valstīm. Uz vienu no spēlēm devāmies, vispirms braucot uz Berlīni, tad lidojām uz Antāliju un no Turcijas uz Krieviju. Pēc tam klubs saprata, ka izdevīgāk un arī mazliet ērtāk ir braukt astoņas deviņas stundas ar autobusu līdz Kaļiņingradai, tad iet pāri robežai pusotru stundu un tad lidot uz Maskavu, savukārt no Maskavas tālāk uz to pilsētu Krievijā, kur būs spēle. Nedomāju, ka tika rēķināts finansiāli izdevīgākais variants, drīzāk - laika ziņā ātrākais.

Atgriežoties pie basketbola, tavs komandas biedrs Rolands Freimanis aizvadīja izcilu sezonu. Kas bija viņa snieguma pamatā?
- Treneris viņam ļāva spēlēt un darīt to, ko viņš māk. Rolands to ļoti labi izmantoja. Viņš ir izcils uzbrukuma spēlētājs, visas sezonas garumā viņam bija ļoti laba precizitāte. Viņam viss sanāca jau uzreiz no sākuma, un treneris veidoja daudz sadarbību uz abiem garajiem, kas nesa rezultātu.

Freimanis intervijā kolēģim stāstīja, ka ar Tabaku viņam ir savdabīga komunikācija. Kāda bija tava komunikācija ar šo treneri?
- Varbūt no malas izskatās, ka viņš ir skarbs treneris. Viņam ir tāds tipisks bargā dienvidslāva vizuālais tēls, bet man ļoti patika, ka viņš spēja arī pajokot, kad tas bija vajadzīgs. Ar viņu varēja parunāt arī individuāli par dažādām lietām. Laukumā izskatās, ka viņš kārtīgi “dod iekšā”, bet ārpus laukuma viņš ir ļoti cilvēcisks. Tādam arī jābūt trenerim.

Kā ir spēlēt ārzemēs kopā ar citu latvieti? Ģērbtuvē sēdējāt blakus?
- Nē, nesanāca, jo Rolands ieradās vēlāk, kad skapīši jau bija iedalīti. Kopumā visai forši, ģimenes varēja pavadīt laiku kopā, atzīmēt kādus svētkus. Varējām abi apspriest dažādas Latvijas basketbola lietas. Ir nedaudz interesantāk, ja vari ikdienā runāt arī ar kādu latvieti, nevis tikai ārzemniekiem.

Sezona Polijā sākās neierasti agri - jau augusta beigās. Ar ko atšķīrās iepriekšējā starpsezona no citām?
- Uzskatu, ka tas pat bija labi, ka sākās tik agri. Iepriekšējā sezona beidzās jau martā un tikai trenēties līdz oktobrim, kad parasti sākas sezonas, būtu ļoti grūti, pazustu spēles garša. Domāju, ka mūsu gadījumā tas ļāva arī ātrāk saspēlēties un varbūt tāpēc tik labi nospēlējām VTB līgā.

Polijas čempionātā šosezon bijāt četri latvieši - bez jums ar Freimani arī Roberts Stumbris (“Radom”) un Mārtiņš Laksa (“Start”). Un visiem izdevās sakrāt labu statistiku. Polijas līgā tiek spēlēts latviešiem komfortabls basketbols?
- Visās komandās, bet īpaši zemāka līmeņa, pārsvarā ir amerikāņi, kas skrien un met. Jā, varētu piekrist, ka stils bija diezgan parocīgs, jo latvieši ir metēji un - jo vairāk uzbrukumu, jo vairāk metienu.

Līgumu ar “Zielona Gora” parakstīji jūlija sākumā. Pagājušajā sezonā atsevišķi līdzjutēji nievājoši izteicās par “Ventspils” spēlēšanu “tik zema ranga turnīrā” kā FIBA Eiropas kauss. Daudzi no šīs komandas aizgāja pārcēlās uz nākamo līmeni: Mārcis Vītols - uz VEF, Jānis Kaufmanis - uz “Kalev”, Klāvs Čavars - uz “Tsmoki”, Tīdžejs Šortss - uz Bundeslīgu, Raiens Luters - uz Turciju. Kā tev šķiet - vai bez spēlēšanas FIBA Eiropas kausā tu būtu piesaistījis VTB līgas komandas interesi?
- Domāju, ka FIBA turnīrs bija kaut kāds atskaites punkts klubiem, kas meklēja spēlētājus. Grupā galu galā spēlējām ar solīdu Vācijas komandu “Medi Bayreuth”, kam bija labi leģionāri. Abās spēlēs uzvarējām viņus. “Ventspils” vārds arī pats par sevi Eiropā kotējas, un mūsu veiksmīgais sniegums bija kā bonuss, kas iekrita acīs citiem klubiem. Manā gadījumā gan doties uz Zelonu Guru bija iespēja jau decembrī, kad “Ventspils” klubam sākās pirmās problēmas. Bija jau sarunas, tostarp ar treneri, bet komanda sāka pamatīgu uzvaru sēriju, un treneris beigās pārdomāja, jo vietējie sāka spēlēt labi vieglā uzbrucēja pozīcijā, un viņš negribēja izjaukt komandas ķīmiju. Paliku Ventspilī, bet pienāca vasara, un “Zielona Gora” diezgan agri atkal izteica piedāvājumu. Žans Tabaks ir treneris ar vārdu un panākumiem, klubam ir liela vēsture un kādreiz tas piedalījās arī Eirolīgā. Uzskatīju, ka tas ir labākais variants, kādu tajā brīdī varēju saņemt. Negribēju gaidīt, īpaši Covid-19 laikā.

Līgumu parakstīji uz vienu sezonu. Vai nekas nav mainījies un šobrīd atkal esi brīvais aģents?
- Jā, līgums bija uz vienu gadu. Tāds arī bija plāns - pierādīt, ka varu spēlēt augstā līmenī. Ceru, ka to izdosies turpināt arī nākotnē.

”Zielona Gora” nepiedāvāja palikt?
- Neesmu dzirdējis, ka viņi būtu jau ar kādu parakstījuši līgumu. Šobrīd daudzās līgās vēl turpinās sezonas. Klubs nesen parakstīja līgumu ar jaunu treneri, tā kā drīz varbūt sāks arī komplektēt sastāvu.

Roberts Stumbris jau noslēdzis līgumu uz nākamo sezonu turpat Polijā, tikai citā komandā. Vai tev nav jau bijuši piedāvājumi no kādas citas poļu komandas?
- Neesmu aģentam neko prasījis par Poliju, jo šobrīd mērķa virziens varētu būt nedaudz cits. Protams, ja nāks labs piedāvājums no kāda kluba Polijā, izskatīsim, bet uzskatu, ka vēl ir pāragri kaut ko parakstīt.

Vai tev ir zināms, kāpēc neturpināsies Žana Tabaka un “Zielona Gora” sadarbība?
- Tabaks pavadījis klubā divus gadus un viņam ir citas ambīcijas. Tā kā finansiāli viņš dzīvi sev jau ir nodrošinājis ar karjeru NBA, bet visa ģimene dzīvo Spānijā, tad viņš vēlas būt tuvāk mājām.

Tabaka vārds daudz tika cilāts laikā, kad tika meklēts jauns galvenais treneris Latvijas valstsvienībai. Viņš arī bija viens no reālajiem kandidātiem, bet paša uzstādīto noteikumu dēļ beigās nebija reāls kandidāts. Vai viņš jums ar Rolandu jautāja kaut ko par šo tēmu?
- Bija pāris sarunas. Viņš vaicāja, kāda ir situācija ar NBA spēlētājiem un citas lietas, kas viņam interesēja. Cik sapratu, beigās abas puses nespēja vienoties par dažām niansēm. Domāju, ka trenerim Tabakam vairāk gribētos pavadīt laiku ar ģimeni, ko nebija redzējis piecus sešus mēnešus, nevis braukt jau jūnijā uz Latviju un strādāt ar izlasi. Katrai pusei bija savs redzējums, un tas nesakrita.

Vai Tabaks būtu piemērots Latvijas valstsvienībai šī brīža apstākļos? Viņš spētu īsā laikā sasniegt rezultātu?
- Viņš māk katrā spēlētājā atrast un izmantot viņa labākās īpašības. Tabaks ir ļoti autoratīvs treneris, visi viņu ļoti respektētu. Grūti pateikt par to, vai viņa sistēma strādātu īsos nogriežņos. Pāris lietas aizsardzībā man bija grūti saprast pat līdz sezonas beigām. Varbūt tas atstāja ietekmi arī uz Polijas finālu, jo nesen atbraukušajiem spēlētājiem bija grūti saprast visu, ko darām un kas no viņiem tiek prasīts.

Šosezon valstsvienības spēlēs biji klāt, bet jau pirmajā sabraukumā rudenī spēlēji pavisam maz vai pat nemaz. Vai pirms februāra izsaukuma nebija pārdomas par to - braukt vai nebraukt?
- Bija pārdomas, bet vairāk mikrotraumas dēļ - ar to mokos joprojām. Biju ar izlasi, bet bijām nolēmuši - ja ir vajadzība, tad, protams, spēlēšu, bet, ja nē, tad labāk neriskēt. Kad atbrauca Eirolīgas spēlētāji, kļuva skaidrs, ka man nebūs izšķiroša loma. Arī pēdējos divus trīs mēnešus sezonā nospēlēju ar pretsāpju zālēm.

Vai tev bijusi kāda saskarsme ar jauno valstsvienības treneri Luku Banki?
- Nē, nav bijusi. Zinu, ka viņš ir runājis ar manu aģentu un citiem spēlētājiem, bet ar mani personīgi ne.

Nākamās spēles ir augustā, kas nozīmē - kluba sagatavošanās laikā. Vai tas nebūs traucēklis, lai, ja tevi aicinās, tu brauktu uz izlasi?
- Viss atkarīgs no tā, vai treneris redz, ka varu reāli palīdzēt izlasei. Ja mani ņem kā tālu rezervistu vai to, kurš var arī netikt sastāvā, varbūt labāk, lai tiek dota iespēja kādam jaunajam. Ja treneris redzēs, ka esmu vajadzīgs, tad, protams, braukšu. Spēlēt izlasē vienmēr ir liels gods.

Vai iesauka Bonis iedzīvojusies arī ārzemēs - Itālijā, tagad Polijā? Freimanis nemēģināja izglītot komandas biedrus ar tavu iesauku latviešu valodā?
- Pašās sezonas beigās pāris ārzemnieki sāka jautāt, kāpēc Rolands mani visu laiku sauc par Boni. Tad viņi mēģināja to izrunāt, bet tā pa īstam par Boni mani sauc tikai Latvijā. Ārzemēs mēģina saukt vārdā vai vienkārši angliski, izrunājot iniciāļus “Džei Bī”.

Kāpēc Bonis? No kurienes?
- Uzaugu Rūjienā un man laikam patika šad tad darīt nedarbus. Viens no draugiem mani nosauca par Bonifāciju - tā sauca galveno varoni “Cilvēka bērnā”. Protams, Bonifācijs ir garš vārds, tāpēc tika iedota īsā versija - Bonis. Tā tas no pašas bērnības arī aizgājis.

  +4 [+] [-]

, 2021-05-31 15:02, pirms 5 mēnešiem
Laba intervija! Vairāk tādas ar latviešiem, kuri spēlē top līgās!

  +3 [+] [-]

, 2021-05-31 15:31, pirms 5 mēnešiem
Kad kļūsi par vienu no izlases līderiem?

  +3 [+] [-]

, 2021-05-31 18:59, pirms 5 mēnešiem
Izdevusies sezona Bonim! Lai veicas turpmāk!

     [+] [-]

, 2021-06-01 14:52, pirms 5 mēnešiem
Cik ilgi šo rakstu turēsiet augšā, ne "Zelona Gura" kaut ko uzvarēja, ne tā sauc. Bonis kaut kāda zvaigzne pat Latvijas basketa mērogos, izlasē vairs neņem, protams, novēlu dot artavu Latvijas basketa apcirkņos un kļūt par izlases līderi un snaiperi!!!