Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 3

Buškevics: "Atrādījos labi. Daudzi bija pārsteigti par manu lietuviešu valodu"

Andrejs Siliņš

Buškevics: "Atrādījos labi. Daudzi bija pārsteigti par manu lietuviešu valodu"
Sandis Buškevics. Foto: Matas Baranauskas / Neptūnas Klaipėda

2022. gada vasarā būs aizritējuši desmit gadi kopš basketbolista karjeru noslēdza viens no savas paaudzes labākajiem latviešu saspēles vadītājiem Sandis Buškevics. Nu jau turpat desmit gadu garumā Buškevics nodevies trenera aroda izaicinājumiem, un gada nogali pavada Lietuvā - savas sievas dzimtenē. Tur Buškevics veic Klaipēdas “Neptūnas” trenera asistenta pienākumus, bet pirms pāris nedēļām uz pāris spēlēm bija arī komandas galvenais treneris. Tagad atgriezies asistenta pozīcijā, strādājot pie Latvijā labi zināmā galvenā trenera Daiņa Adomaiša.

11. decembrī klubs paziņoja par Toma Gaidamaviča atbrīvošanu, un tu kļuvi par pagaidu galveno treneri. Vai tas, ka Gaidamavičs tika atbrīvots, bija pārsteigums?
- Sezonas sākumā bija sarežģīts kalendārs, bija jāspēlē pret visām labākajām komandām. Bet kluba vadībai tik un tā ir svarīgs rezultāts, tāpēc arī šāds solis tika sperts.

Bieži vien par nesasniegtu rezultātu nākas samaksāt ne tikai galvenajam trenerim, bet visam treneru korpusam. Vai nebija bažas, ka arī tavs darbs ir apdraudēts?
- Vienmēr ir bažas, tāds ir trenera darbs. Cits treneris var atnākt ar savu treneru korpusu. Arī [jaunais galvenais treneris Daiņus] Adomaitis atnāca ar savu asistentu Mindaugu Brazi, ar kuru strādājis kopā lielāko daļu sava trenera karjeru. Arī mani paturēja, bet citu līdzšinējo asistentu gan nosūtīja uz otro komandu.

Vai tagad, sezonas vidū nomainoties galvenajam trenerim un vienam asistentam, mainījušies arī tavi pienākumi?
- Iepriekš biju atbildīgs par pretinieku uzbrukuma un aizsardzības sistēmu, bet tagad par spēlētāju skautingu. Esmu to darījis arī iepriekš karjerā. Man ir svarīgi, lai kopējā darbā būtu iesaistīti visi treneri. Ā, un vēl - ja iepriekš treniņos individuāli strādāju ar mazajiem, tad tagad ar lielajiem…

...vari atrādīt visas savas posta kustības?
- (smejas) Jā, vai ne! Bet arī to esmu darījis jau iepriekš. Ar laiku saproti, kas, ko un kā. Šajā līmenī nav jāmāca kaut kādas nezināmas lietas. Ir jādod uzdevumi. Katrs spēlētājs jau zina savas kustības, šī tomēr nav sporta skola vai otrā komanda, kur ir gados jauni spēlētāji, ko jāmāca. Bet, kad biju “Rytas” sistēmā un strādāju ar “Perlas” komandu, tad jau darīju ko līdzīgu.

Līdz ar Gaidamaviča atbrīvošanu tu kļuvi par pagaidu galveno treneri un uzreiz, dienu vēlāk, bija jāaizvada pirmā spēle. Vai tik īsā laikā paspēji veikt kādas izmaiņas, vai tādas vispār ir jāveic šādā situācijā?
- Runas, ka treneri varētu atlaist, jau bija dzirdamas kādu laiciņu, bet nezinājām, kad tas notiks. Sanāca divas dienas pirms spēles. No rīta piezvanīja un pateica - varētu būt, ka vajadzēs pārņemt galvenā trenera pienākumus. Vēlāk nekādas ziņas nebija un devos uz treniņu. Tomas vēl bija ar komandu, bet teica, lai es vadu treniņu, viņš bija ieradies atvadīties. Man sanāca labs eksāmens. Varbūt nav līdz galam pareizs salīdzinājums, jo basketbolā esmu jau ilgus gadus, bet kā trenerim man šī ir desmitā sezona - esmu desmitajā klasē, vidusskolā. Šis bija pārbaudes darbs, lai saprastu, vai esmu gatavs un cik esmu gatavs.

Uz papīra izskatās, ka perfekti tiki galā ar šo pārbaudes darbu - divas uzvaras divās spēlēs. Kā pašam šķita?
- Pirmā spēle sākās ļoti labi, bet beigās sākām pieļaut kļūdas un netrāpījām brīvus metienus. Sanāca tāda kā nervu spēle, bet reaģēju uz to mierīgi un novedām spēli līdz uzvarai. Tu iepriekš jautāji, vai kaut ko mainīju. Nē, tikai nedaudz pieliku klāt šo un to, un tas arī nostrādāja. Arī tagad, kad atnācis Adomaitis, šīs lietas turpinām izmantot.

Zinot, ka klubs turpina meklēt galveni treneri, varbūt tev nemaz nebija mērķis kaut ko sākt īpaši mainīt, lai vēl nepadarītu grūtāku dzīvi spēlētājiem, īsā laikā radot apjukumu ar jaunu lietu apgūšanu?
- Tas, ko es pieliku klāt, nebija nekas sarežģīts. Pārejas uzbrukums un pēdējo sekunžu auts. Mums bija ļoti daudz sadarbību, visas nespēlējām. Atlasīju sadarbības, kas sanāk vislabāk uz katru spēlētāju, un izmantojām tās. Tagad Daiņus turpina pakāpeniski kaut ko likt klāt no sevis. Nedomāju, ka spēlētājiem šāds apjoms varētu radīt apjukumu vai stresu. Viss notiek gludi.

Vai pastāvēja iespēja, ka arī tu pats varētu turpināt kā galvenais?
- Domāju, ka nē. Klubam šobrīd nepieciešams treneris ar vārdu, lai parādītu pašvaldībai un līdzjutējiem, ka klubs domā par nākotni, un lai piesaistītu finansējumu. Lai gan es atrādījos labi, par mani sāka runāt, daudzi bija pārsteigti par manu lietuviešu valodu…

Joprojām pārsteigti?
- (smejas) Pēc otrās spēles jau mazāk, bet tik un tā. Bija viens podkāsts, kur tas tika ļoti apspriests. Neliegšu, ka ir patīkami.

Ja tavā salīdzinājumā tagad ir desmitā klase, tad kas ir pēc “vidusskolas” pabeigšanas? “Augstskola” ir būt par galveno treneri vai tomēr ne obligāti?
- Ne obligāti, bet, ja tāda iespēja būs, tad protams! Augstskolā galu galā ir jāiet praksē (smejas). Arī tagad ir ļoti interesanti redzēt, kā strādā Daiņus. Viņš ir pieredzējis treneris, strādājis augsta līmeņa klubos, bijis pie Lietuvas izlases stūres. Man ir, ko sev paņemt. Var redzēt trenera kvalitāti, var redzēt, kā tiek pievērsta uzmanība detaļām. Šī man būs ļoti laba skola.

Kā asistents dažādos Lietuvas klubos strādā jau septīto sezonu. Varbūt tavs aicinājums ir kļūt par labāko iespējamo asistentu?
- Ir, ir mērķis kļūt par galveno treneri. Man patīk diriģēt (smaida). Esmu treneris, kurš ir draugos ar spēlētājiem. Uzskatu, ka šajā līmenī tā tam ir jābūt. Viss mainās, tagad trenerim ir jābūt diplomātiskam un jāatrod kopēja valoda ar spēlētājiem. Tas neizslēdz to, ka ir brīži, kad jābūt stingram. Bet jā, ir mērķis būt galvenajam trenerim. Man patīk tā sajūta, ka esi izdomājis kaut ko un pēc tam redzi, kā tas laukumā nostrādā.

Ar Adomaiti esat tikušies laukumā ne reizi vien, Latvijas klubu basketbola treknajos gados, kad pārstāvējāt principiālākos pretiniekus - tu spēlēji Rīgas ASK, kamēr Adomaitis bija “Barona” spēlētājs. Tagad būsiet vienā laivā, bet vai sanācis atcerēties to gadu dueļus laukumā?
- Ne tikai ASK un “Barons”, bet arī pirms tam. 1999. gadā, kad “Žalgiris” izcīnīja Eirolīgas čempiona titulu, mēs ar “Ventspili” divreiz spēlējām Ziemeļeiropas līgā pret viņiem. Kaut ko esam parunājuši, bet īpaši tam laika nav, jo ir fokuss uz darbu. No Jaunā gada sāksies spēļu maratons, kur līdzjutēji un visi pārējie gribēs redzēt, uz ko esam spējīgi pret pirmā četrinieka komandām.

Pārrunājot jauno sadarbību, kādas atziņas par Adomaiša piedāvātajiem risinājumiem komandas darbībā? Ko viņš vēlas izmainīt?
- Viņš vēlas lielāku disciplīnu, ko savā īsajā laikā mēģināju panākt arī es. Saspēles vadītājs [Aizeks Bontons] ir pirmgadnieks, viņam vēl ir jāsaprot un jāiespēlējas Eiropas basketbolā. Šādi spēlētāji ir jākontrolē, kamēr paši sapratīs, kad ir laiks uzbrukt ātri pašam, kad ir laiks nobremzēt un organizēt uzbrukumu. Mums kā komandai jāuzlabo dažādas mazās lietas - it kā elementāras, bet dažreiz tās spēlētājiem iestāstīt nav tik viegli.

”Neptūnas” tu strādā laikā, kad klubs, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, pārdzīvo finansiāli sarežģītus laikus. Vai tas jūtams arī ikdienā?
- Ir jūtams. Klubam bija mērķis trīs sezonu garumā taupīt, lai atdotu parādus, kas izveidojušies iepriekšējās vadības darbības laikā. Jādzēš parādi un pamazām jāatgriežas līmenī, kurā klubs bija pirms tam - būt četriniekā Lietuvā un atkal spēlēt Čempionu līgā. Bet organizācijas līmenī viss ir labā līmenī. Uz tālākiem izbraukumiem - Alītu, Utenu - dodamies dienu ātrāk. Vēlreiz varu atkārtot - klubam bija vajadzīgs treneris, kura vārds varētu piesaistīt finansējumu ne tikai no pašvaldības, bet arī citiem sponsoriem, kas iepriekš palīdzējuši mazāk.

Pirms kovid krīzes “Neptūnas” daudzu gadu garumā bija lielā četrinieka klubs Lietuvā (vēl arī “Žalgiris”, “Rytas”, “Lietkabelis”), kura sezonas budžets rakstāms ar septiņiem cipariem. Tad arī izdevās sasniegt augstākos rezultātus kluba vēsturē (divreiz Lietuvas sudrabs, trīsreiz bronza). Vai šī brīža kluba iespējas objektīvi, tā teikt - uz papīra, ļauj pretendēt uz medaļām Lietuvas čempionātā?
- To izdarīt būs grūti. Ir “Žalgiris”, ir “Rytas” un “Lietkabelis”, kas arī ļoti labi šobrīd spēlē, ir “Juventus” ar pieredzējušu sastāvu. Viņi nupat parakstīja labu 4-5 pozīcijas spēlētāju...

Eidrienu Peinu!
- Jā, un neviens nevar saprast, kā tas iespējams! Smējāmies ar Daiņu, ka pat [Šarūns] Jasikēvičs nesaprot, kā viņiem tas izdevās, jo Peins bija “Žalgira” potenciālo spēlētāju sarakstā, kad Šaras bija viņu treneris. Utenai ir tiešām augstas klases spēlētāji - Patriks Millers, Martins Gecēvičs, tur varētu saukt un saukt. Tagad viņiem trīs spēlētāji ir savainoti, bet, ja visi ir veseli, tad, kā Lietuvā runā, viņiem jābūt mērķim spēlēt finālā. Pats klubs gan, kā vienmēr, publiski ir pieticīgs, bet jau vienā no pirmajām sezonas spēlēm viņi ar +22 uzvarēja “Rytas”.

Sekojot Lietuvas līgai (LKL) no Latvijas, šķiet, ka arī “Šiauliai” pēc ilgu gadu pārtraukuma “atdzīvojušies”.
- Šauļi atraduši pareizos leģionārus, spēlē brīvi un viņiem tas sanāk ļoti labi. Cīnīsimies ar Šauļiem, lai būtu pieciniekā.

Vai ”Juventus” gadījumā ir runa par to, ka klubs ir kļuvis finansiāli spēcīgāks vai arī drīzāk tā ir izcelšanās ar stabilitāti uz citu klubu finansiālās situācijas pasliktināšanās fona?
- Domāju, ka, ja klubam nav parādu, tad tas arī var stratēģiski ar katru sezonu palielināt budžetu un uzstādīt augstākus mērķus. Klubs strādājis ilgus gadus, audzis un šī ir tā sezona, uz kuru tiek likta lielā likme, lai sasniegtu kaut ko vēsturiski. Sezonas sākumā viņiem nepaveicās Čempionu līgas kvalifikācijā, kur zaudēja “Kalev/Cramo”. Bet jā, runa ir par to, ka klubam finanses nav jāatdod parādu dzēšanai, bet ir iespējams tās ieguldīt tagadnē un nākotnē.

Neraugoties uz to, kāda būtu finansiālā situācija, LKL uzskatāma par Top10 vietējo čempionātu Eiropā. Kā lietuvieši skatās uz to, kas notiek Latvijas klubu basketbolā?
- Tā īpaši neesmu runājis ne ar vienu par to. Tas, ko pats redzu…Ir labi, ka ir izveidota Latvijas-Igaunijas līga. Tās divas komandas, kas spēlē Čempionu līgā, izceļas no visām pārejam komandām ar budžetu un sezonas mērķiem - kļūt par čempioniem. No malas izskatās, ka tām komandām nav ļoti interesanti, lai gan dažreiz, kad nenokoncentrējas, sanāk arī pa kādai grūtākai spēlei. Pārējām komandām, iespējams, savā starpā spēlēt ir interesanti, bet līmeņa ziņā… Visiem noteikti gribētos, lai būtu labāk. Patīk, kā “Ventspils” ir pielāgojusies kluba šā brīža finansiālai situācijai un izveidojuši konkurētspējīgu komandu, ar ko VEFam un "Kalev/Cramo" vajadzēs rēķināties.

Vai redzi, ka kāds spēlētājs no Latvijas-Igaunijas līgas vidusmēra kluba, izceļoties šeit, varētu kā leģionārs tikt Lietuvas vidusmēra klubā?
- Gan jau kāds ir, bet, protams, lielāka iespēja būtu tiem, kas ir VEF vai “Kalev/Cramo”. Latviešiem Lietuvā ir grūti pierast pie fiziskās spēles. Sanāca mazliet aprunāties ar Kristapu Gludīti [no “Pieno žvaigždes”], un viņš teica, ka tik fizisku basketbolu nav nekad spēlējis savā karjerā. Rihardam Kuksikam [no “Nevēžis”] iet labi, uz viņu spēlē, viņš atrod iespējas arī pats, apkārt ir daudz gados jauni, talantīgi spēlētāji. Bērzs [Kaspars Bērziņš] “Lietkabelī” savās minūtēs mēģina izdarīt to, ko no viņa gaida.

Ja Latvijas basketbolisti ārzemēs nu jau ir pieprasīta prece, tad par treneriem tā nevar teikt. Tādu, kas strādā ārzemēs, joprojām ir salīdzinoši maz. Kas ir tavs noslēpums, spējot tik ilgi noturēties Lietuvā? Lietuviešu valoda?
- Tas noteikti ir darbs, ko es daru. Mani šeit pazīst. Bija runas par to, ka es varētu netikt vairs uzskatīts par ārzemnieku Lietuvā, jo man šeit ir ģimene, man ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja. Var jau būt, ka viss var vienā dienā mainīties, bet tādu vienu “noslēpumu” pateikt nemāku, kāpēc tik ilgi esmu šeit.

Asistents bieži vien ir ļoti atkarīgs no galvenā trenera un iet līdzi viņam uz jaunām darba vietām. Tavā gadījumā tas tā nav - tu esi bijis asistents pie dažādiem treneriem. Vai tas nozīmē, ka tevi novērtē citādāk? Nevis kā komplekta sastāvdaļu, bet tieši tavu kā asistenta kvalitāti?
- Tas būtu jājautā treneriem, kas mani paņēmuši. Protams, palīdz arī tas, ka esmu šeit spēlējis, un tas, ka dzīvoju Lietuvā. Ja es būtu latvietis, kurš dzīvo Latvijā, nezinu, vai kāds mani speciāli sauktu pie sevis. Lietuvā man ir liels paziņu loks un ir sanācis labi sastrādāties. [“Lietkabelis” galvenais treneris Nenads Čanaks] gribēja, lai es palieku, bet nevienojāmies ar kluba vadību un tad nāca piedāvājums no “Neptūnas”. Sākumā bija 1+1 līgums ar nosacījumu, ka es palieku tad, ja paliek galvenais treneris. Sanāca treneru maiņas, bet ar mani sadarbība tika turpināta. Daru visu, kas no manis tiek prasīts. Tad jau redzēs, kā būs tālāk.

Veidojot karjeru ārzemēs, neesi visas Latvijas basketbola sabiedrības acu priekšā un tevi var nepamanīt. Piemēram, Juris Umbraško veiksmīgi strādājis Igaunijā, bet Latvijas izlašu kontekstā pieminēts ļoti reti. Nesen runāju ar Edgaru Jaunzemu, kurš ilgus gadus bija Spānijā, bet tagad strādā par asistentu Slovākijā, un viņš neslēpa, ka gaida iespēju būt kaut asistents kādā jauniešu izlasē. Vai tu jūties novērtēts savā dzimtenē?
- Jā. Neesmu cilvēks, kuram patīk liela publicitāte, vēlos, lai mani izceļ tikai par maniem darbiem, nevis par ko citu. Domāju, ka mani atceras. Man bija saruna ar [Luku] Banki, kad viņš izvēlējās sev asistentus Latvijas izlasē. Viss bija korekti, sanāca parunāt…

Kāds palika iespaids par Banki?
- Labs. Profesionālis, kurš zina savu līniju - ko un kā grib. Atgriežoties pie izlasēm - man bijušas iespējas. Ar Agri Galvanovski un Akseli Vairogu izcīnījām U20 bronzu B divīzijā, nākamajā gadā mani atkal uzaicināja uz U20 izlasi. Pagājušovasar piezvanīja Pēteris Ozoliņš un vaicāja, vai gribētu vasarā pastrādāt ar U18 izlasi. Es tiešām izbaudu to mēnesi, kad varu būt Latvijā un strādāt ar jauniešiem. Tas ir super! Daudzus gadus pats biju izlasē kā spēlētājs un zinu, ko tas nozīmē. Kā saka krievi, tāds balzams dvēselei (smaida). Neuzskatu, ka neesmu novērtēts. Par mani zina un, ja vajadzēs, tad paaicinās. Varbūt treneriem, kuri paši nav spēlējuši vai nav jau pabijuši pie izlasēm, ir grūtāk, lai gan domāju, ka LBS tik un tā seko līdzi visiem treneriem.

Esi iepriecējies Lietuvā? Šī valsts tagad ir tavas mājas?
- Tā sanāk. Bet varu tikai vēlreiz atkārtot - izbaudu vasaras, kad esmu Latvijā. Tā ir neaprakstāma sajūta.

Cik bieži sanāk atbraukt uz Ventspili?
- Šajos Ziemassvētkos, pēc ilgu gadu pārtraukuma, ar ģimeni bijām Ventspilī un pavadījām svētkus kopā ar maniem vecākiem. Divu dienu laikā ieguvu lādiņu turpmākajam darbam.

  +3 [+] [-]

, 2021-12-30 18:34, pirms 5 mēnešiem
Vairāk tādas intervijas, paldies

  +4 [+] [-]

, 2021-12-30 21:16, pirms 5 mēnešiem
Paldies, Sandi!
Ar cieņu,
Jānis Birznieks

  +4 [+] [-]

, 2021-12-30 22:18, pirms 5 mēnešiem
Šīs Andreja Siliņa intervijas ar spēlētājiem/treneriem tiešām patīk un gribētos lai ir biežāk! Paldies, ļoti interesanti!

  -1 [+] [-]

, 2021-12-30 22:59, pirms 5 mēnešiem
Sekla intervija, uz 90% jautaajumu atbildes var nelasiit, gaidaamas, standarta atbildes.

  +2 [+] [-]

, 2021-12-30 23:04, pirms 5 mēnešiem
Lai Bušiņam veicas

     [+] [-]

, 2022-01-14 16:33, pirms 4 mēnešiem
Labs specs ir Busins!