Kambala: "Biju gatavs spēlēt arī Ķīnā"

Krasnojarskas "Enisey" pavadīji nepilnas divas sezonas. Ko tev kā cilvēkam un spēlētājam deva šis pusotrs gads?
Es tikai tagad sapratu, ka kā spēlētājs es Krievijā vēl nebiju atguvis to basketbola izjūtu. Tās izjūtas, kas man ir tagad, ir tādas pašas, kādas bija pirms diskvalifikācijas.. It kā Krievijā labi spēlēju, bet daudzas lietas bija pazudušas, piemēram, āķa metieni, Kā cilvēkam man šis laiks bija vislielākais pārbaudījums, kāds vien var būt – piedzimstot meitiņai un pēc tam viņai aizejot... Tad vēl arī bija savainojumi un avārija, kurā laimīgā kārtā izdzīvojām. Ļoti emocionāls un grūts laiks.

Kā šajos grūtajos brīžos spēji saņemties, jo laukumā gāji un cīnījies, neskatoties ne uz ko. Kā sevi motivēji spēlēt pēc tik smagiem pārbaudījumiem?
Tā esmu veidots. Kad nomira brālis [Kristaps], trīs dienas pēc bērēm man bija spēle Eirolīgā, nospēlēju labi un tiku atzīts par nedēļas labāko spēlētāju. Mums kā cilvēkiem sāp, kad aiziet mūsu tuvie cilvēki, taču, ja viņiem būtu teikšana, tad viņi gribētu, lai mēs turpinām savu dzīvi un darām lietas, kas mums jādara. Manā gadījumā – pagodinām viņus ar savu spēli. Divas dienas pēc meitiņas aiziešanas gribēju doties laukumā kaut vai tāpēc, lai uz formām varētu uzšūt melnas lentītes un veltīt viņai klusuma brīdi, jo viņa bija to pelnījusi.

Pirms šīs sezonas Tev noteikti bija pietiekami piedāvājumu. Vari atklāt, kuru valstu kādi klubi Tevi vēlējās redzēt sastāvā?
Piedāvājumi ir vienmēr un no ļoti daudzām valstīm – Itālijas, Spānijas un citām. Jāskatās labāko finansiālo un citādā ziņā labāko variantu. Protams, ka es esmu spēlējis labākās līgās, taču "Lukoil Academic" tomēr ir savas valsts labākā komanda un domāju, ka mums ir labas izredzes FIBA Izaicinājuma kausa turnīrā. Eirokausos gribējām spēlēt augstākā līmenī, taču netikām, jo komanda kopā bija mazāk par nedēļu, nebijām vēl īsti saspēlējušies. "Lukoil" izvēlējos, jo gribēju atkal sajust uzvaru garšu un nopelnīt naudu – šie bija divi galvenie faktori.

Tātad pārējie klubi, kas tev izteica piedāvājumus, acīmredzot nevarēja piedāvāt tik labu algu vai sportisko līmeni kā "Lukoil Academic"?
Tieši tā. Varbūt komandas, kas man izteica piedāvājumus, nebija gluži vājas, taču noteikti nebija arī līderes savās līgās.

Klīda runa, ka Tu varētu spēlēt arī Ķīnā. Cik reāli tas bija?
Jā, Ķīnā man bija finansiāli ļoti ienesīgs piedāvājums. Tur man piedāvāja ļoti, ļoti lielu naudu. Tur neizdevās, un vēlāk tika palaisti garām vēl daži labi piedāvājumi. Ķīnā biju gatavs spēlēt, taču situācija izvērtās diezgan kurioza (smejas). Biju nometnē, tajā bija 30 spēlētāji, no kuriem beigās izvēlējās divus. No 30 spēlētājiem es biju vienīgais baltais cilvēks, visvairāk iepatikos arī trenerim, un viņš mani gribēja redzēt savā komandā, taču komandas īpašnieks uzskatīja, ka viņa komandā vairāk iederētos melnādainie, kas lidinātos pa gaisu un taisītu šovu (smejas).

Cik lielu atalgojumu ķīnieši Tev piedāvāja?
(sirsnīgi smejas) Ķīnā bija patiešām liela nauda, gandrīz kā labajos laikos. Bulgārijā, protams, pelnu mazāk, bet neteikšu,cik reižu mazāk.

Esi spēlējis dažādās valstīs (ASV, Turcijā, Spānijā, Krievijā, Bulgārijā). Kur lietas ir vissakārtotākās – treneri trenē, spēlētāji trenējas, komandu vadība dara menedžmenta lietas - un kur tas viss ir visvairāk sajaukts?
Katrā līgā var būt daudzi klubi un katrā klubā – cita pieeja. Kuriozākie momenti saistās ar spēlēšanu Kazaņas "Unics". Ja spēle bija līdzīga, tad ceturtās ceturtdaļas vidū kluba prezidents Jevgeņijs Bogačovs sāka runāties ar tiesnešiem, bļaustīties uz treneri (smejas). Parasti viņš vienmēr sēdēja savā ložā, bet, ja spēle tuvojās beigām un rezultāts bija līdzīgs, visi jau zināja, ka tūlīt viņš nāks. Citās vietās neviens īpaši nav jaucies trenera darbā un katrs darījis savu darbu.

Bijušas iespējas spēlēt visdažādākā stila treneru vadībā – kurš tuvāks? Kuri treneri tev kā basketbolistam devuši visvairāk?
Sirdij tuvāks ir Ainars Bagatskis (smejas). Kopā esam spēlējuši, viņš Krasnojarskā bija mans treneris, taču vairāk vai mazāk bijām un esam draugi. Ja tagad skatos atpakaļ, tad tas gads, ko pavadījām kopā, vairāk bija tādā kā autopilotā - sākumā man bija savainojums, pēc tam nomira meitiņa, vēlāk sekoja Aināra atstādināšana un mana avārija. Pilnvērtīgi sadarboties mums tomēr nesanāca.

Lielākais respekts man ir pret pirmo treneri Eiropā – Oktaju Mahmuti. Viņš, daudzas spēles veidojot caur mani, izcēla mani par vienu no vērā ņemamajiem spēlētājiem šajā kontinentā. Mahmuti bija augstas prasības, un divos kopā pavadītos gados "Efes Pilsen" komandā mēs noteikti atstājām savas pēdas Eiropas [basketbola] vēsturē. Pozitīvas atmiņas man ir bijušas arī par laiku, ko pavadīju kopā ar treneri Armandu Krauliņu. Tolaik tas bija kā jauna spēlētāja sapnis – ja Tu spēlē pie Krauliņa, tad Tu kaut kas esi. Arī spēlējot izlasē, ar viņu saprasties bija viegli, bija abpusējs respekts. Viņš nekad neliekuļoja un neprasīja to, ko kāds nevar izdarīt. Krauliņš pret visiem attiecās kā pret večiem.

2009. gada Eiropas čempionāta noslēgumā bija incidents, par ko Tu saņēmi naudassodu 6000 eiro apmērā. To apmaksāja LBS, kas tagad gaida naudu no Tevis. Domā norēķināties?
Kad uzvelku Latvijas izlases kreklu, tad pārstāvu LBS un LBS pārstāv mani. Nekur nav atrunāts, ka, pārstāvot valstsvienību, ja tiek saņemts kāds sods, tas jānomaksā man. Ja kāds spēlētājs iziet laukumā ar melnām zeķēm un saņem par to sodu, vai tas nozīmē, ka spēlētājs ar melnajām zeķēm to maksās? Tā nekad nav bijis. Zinu, ka Latvijai izlasei ir bijis piešķirts sods, kad kāds no spēlētājiem laukumā nav devies pareizajās zeķēs vai basketbola apavos, un to samaksāja LBS. Sodu iekasē no savienības. Šajā gadījumā es biju Latvijas izlases formā, pārstāvēju Latviju. Ja būtu konkrēti rakstīts, ka sodu jāmaksā Kasparam Kambalam, tad man to būtu jādara un FIBA naudu pieprasītu no manis.

Kad man bija pozitīvas aizliegto vielu analīzes, tad par to nebija jāatbild LBS, jo tā bija mana atbildība un par sekām bija jāatbild man. Bet incidents ar vācieti bija, pārstāvot valstsvienību, tāpēc ir jocīgi, ka no manis tagad kaut ko gaida. Ja presē savienība runā par to, ka "mēs gaidām no Kaspara Kambalas 6000 eiro", tad man par to nāk smiekli. Tas parāda to cilvēku zemo inteliģences līmeni.

Par sodu ieminējās LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps intervijā "Sporta Avīzei"...
Tad viņš laikam nav pietiekami labi apspriedies ar savu juristu. Man nav tāda kontrakta, kas man paredz maksāt sodu par pārkāpumu, kas izdarīts, spēlējot valstsvienībā. Sods tika uzlikts izlasei par manu pārkāpumu, un LBS to samaksāja. Un nevis samaksāja manā vietā!

Nākamais Eiropas čempionāts notiks Lietuvā. Vai varam tevi atkal sagaidīt Latvijas izlases rindās?
Par to jautājumu būs jārunā, kad pienāks laiks. Ja treneris uzskatīs, ka man ir vieta izlasē un piedāvās, tad arī pieņemšu lēmumu. Šogad par nespēlēšanu bija vairāk kā skaidrs – es vienkārši gribēju atpūsties, savākties un pavadīt laiku ar ģimeni, bet nākamvasar tas ir reāli apspriežams jautājums. Tāpat vēl jātiek skaidrībā, ka, ja gadījumā spēlēju izlasē, kas notiek ar spēlēm un sodiem... Tur būs jānonāk pie kopsaucēja. Kā spēlētāji mēs ziedojam savu [un savas ģimeņu] laiku Latvijai goda un prestiža vārdā. Stundu pēc tam, kad es biju atvedis no slimnīcas meitiņu, man jau bija jādodas fotografēties ar izlasi un jāpalīdz tai dažādās tās funkcijās. Arī Eiropas čempionātā devu izlasei to, ko spēju. Ja pēc tam mūs vēl lamā, sāk runāt par nenomaksātiem sodiem, tad paliek rūgti ap sirdi. Sak, viņi jau tusētāju izlase, lohi un kodēji. Latvijā vienmēr patīk vienam otru aprunāt. Ja kaimiņam ir sliktāk, tad tev ir labāk... Vasara ir vienīgais laiks, kad varam atpūsties un reabilitēties, bet mēs to ziedojam valstsvienībai.

Un tomēr - daudz kas no tā, kas notika, daudziem nebija pieņemami. Vismaz daļa no tā, kas tika pasniegts presē, bija arī patiesība...
Negribu uz nevienu ar pirkstiem rādīt, bet cilvēkiem ir jāsaprot, ka tagad ir pavisam cita ēra – interneta un dzeltenās preses ēra. Viss, kas noticis pirms piecām minūtēm, ir twiterī, kādā čatā vai vēl kaut kur. Es negribu komentēt, kas notika pirms un pēc, bet izlases, kurās esmu spēlējis iepriekš, piemēram, Turcijā (tur Latvijas izlase izcīnīja astoto vietu – aut.), ne ar ko neatšķīrās no šīs. Jā, trenerim ir jānovelk līnija, ko viņš pieņem un ko ne, spēlētājiem jāzina, ko viņi var atļauties. Es nejūtos par neko vainīgs. Jā, varbūt dažiem spēlētājiem bija incidenti, bet man iedot diskvalifikāciju par manu uzvedību?! Atvainojiet, par kādu uzvedību? Vienīgais, kas notika ar mani, bija incidents laukumā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts – bija tas pareizi vai nē... Un runājot par LBS piespriestajām diskvalifikācijām, tur jau nebija daudz teikts, ka vienam sods par to, ka viens ir piedzēries, otrs ir izbradājis puķes, bet trešais izsitis zobu. Nē. Skaidrojums bija apmēram tāds, ka spēlētāji paši zina, par ko ir sods. Tiešām? Varbūt tad arī reālās krimināllietās likt galdā šādus argumentus? (smejas) Jābūt uzskaitītiem konkrētiem faktiem.

Daudzi, ar kuriem esi spēlējis izlasē (Bagatskis, Štelmahers, Helmanis), kļuvuši par treneriem. Tu šādu iespēju arī apsver vai pēc karjeras beigām domā lūkoties citā virzienā?
(domā un iesmejas). Nē, par treneri īsti nevēlos kļūt. Spēlēšu tik ilgi, kamēr vien varēšu sevi parādīt. Pēc tam ir padomā pāris ieceres un projekti, kas jau lēnām notiek. Ar sievu Tifāniju šogad realizējām sirdij tuvu projektu, bet vēlāk ir arī doma par finansiāli ienesīgām lietām.

Atgriežoties pie šobrīd aktuālajām lietām – kādi pirmie iespaidi par Bulgārijas līgu un komandu līmeni tajā?
Grūti vēl pateikt. Viena no komandām bija vāja, savukārt galvaspilsētas derbijā [pret "Levski"] pretinieks jau bija labā līmenī. Spēļu apmeklējums ir labs – kad spēlējām pret "Levski", zāle bija diezgan pilna. Par līdzjutēju trūkumu nevar sūdzēties. Komandā ar visiem saprotos, var teikt, ka ir tāda laba un perspektīva jauniešu grupa (Kambala ir otrais vecākais spēlētājs komandā – aut.).

Kādi "Lukoil" šīs sezonas mērķi Eiropā, Bulgārijas līgā?
Domāju, ka mēs varam cīnīties – varam labi nostartēt FIBA Izaicinājuma kausā, arī Bulgārijas čempionātā, jo sastāvs tiešām ir labs, veiksmīgi nokomplektēts, katrā pozīcijā ir pa labam spēlētājam. Kluba vadība par sezonas mērķiem nav neko teikusi, bet man personīgi tie ir pietiekami augsti – mans izaicinājums ir uzvarēt Bulgārijas līgā, kā arī iekļūt FIBA Izaicinājuma kausa "Final Four" un, kas zina, varbūt beigās uzvarēt arī tur.