Mājenieks: "Kazahstānā piedāvā strādāt pusotru stundu dienā"

2010. gada pavasarī jaunais treneris ar 1993. gadā dzimušajiem Gulbenes puišiem izcīnīja bronzas medaļas Swedbank LJBL čempionātā un sekmīgi strādāja ar citu gadagājumu audzēkņiem. Vasarā Mājenieks kļuva par “Liepājas lauvu” galvenā trenera Agra Galvanovska asistentu, strādājot ar komandu, kura nākamajos divos pavasaros izcīnīja LBL bronzas medaļas. Paralēli Mājenieks vadīja “Liepājas lauvas 2”, kā arī strādāja ar Vēju pilsētas puišiem un meitenēm.

Pirms gada treneris saņēma piedāvājumu no Rietumkazahstānas pilsētas Aktau. Piedāvājumu, kurš ļāva izrauties no pārslodzes, iegūt laiku pārstartēšanai un sevis attīstībai. Tagad viņš izskatās atpūties un priecīgs par izmantoto iespēju.

“Esmu apmierināts, jo varu atgūties no trakā ritma, kādā strādāju Latvijā,” kopā ar “Caspiy” kadetiem izcīnījis trīs uzvaras Eiropas jaunatnes basketbola līgas pirmajā posmā, teica Mājenieks. “Izmantoju iespēju uzlabot gan psiholoģisko, gan fizisko veselību. Esmu ieguvis laiku mācībām, savācis literatūru. Nav mērķa visu mūžu palikt Kazahstānā, taču esmu iemācījies izmantot vientulību. Tagad man tā ir vajadzīga, jo varu attīstīt sevi.”

Eiropas jaunatnes līgas pirmajā posmā Mājenieka puiši pieveica Viļņas “Leovira”, basketbola skolas “Rīga” un “Pārdaugavas” komandas, izcīnot ceturto vietu astoņu vienību konkurencē. Taču sportiskie rezultāti nav galvenais Mājenieka uzdevums Kazahstānā.

“Klubs pārņēma jaunatnes komandu, jo tajā pulcēti perspektīvākie spēlētāji. Kazahstānā vērojams vietējo basketbolistu trūkums. Nacionālajā čempionātā šogad vienlaikus atļauts spēlēt jau četriem leģionāriem. Pirms tam laukumā varēja laist trīs ārzemniekus un divus vietējos, taču komandām nācās maksāt cilvēkiem, kuri neatbilda vispār nekādam līmenim. Mūsu sportiskie rezultāti nav tik svarīgi kā rezervju sagatavošana vietējai komandai. Jau tagad trīs četri spēlētāji trenējas pie lielās komandas.”

Pasaules devītajā lielākajā valstī, kurā platības ziņā atrastos vieta četrdesmit Latvijām, dzīvo tikai sešpadsmit miljoni iedzīvotāju. Attālumi ir milzīgi, piemēram, gaisa līnijā no Aktau līdz austrumos esošajai Almati ir 2089 kilometri, bet no Rīgas līdz Aktau tikai par 300 kilometriem vairāk. Lai Almati nokļūtu pa dzelzceļu, jāmēro 3500 kilometri. Loģistika nosaka citas izvēles un plānojumu.

“Eiropas jaunatnes līga ir vienīgais starptautiskais turnīrs, kur spēlējam. Pārsvarā strādājam ārzemēs, lai nodrošinātu komandai labus treniņu apstākļus. Pagājušajā gadā nespēlējām Kazahstānas čempionātā tālo izbraukumu dēļ. EYBL apmaksā lidmašīnu, bet Kazahstānā divas vai trīs diennaktis jāceļo ar vilcienu. Ar pārsēšanos, turklāt jāpārbrauc un jāspēlē augstskalnu apstākļos. Ja tā dara, pirmajās dienās komanda ir vienkārši lupatās. Skarbā pieredze lika mainīt pieeju.”

Tagad Aktau puiši ceļo uz rietumiem.

“2012. gada janvārī komanda brauca trenēties uz Turciju. Spēlējām ar “Efes Pilsen” jauniešu sistēmas komandu, “Bešiktaš”. Aktau trūkst sporta infrastruktūras. Latvieši palīdzēja atjaunot vienu sporta zāli, ieliekot basketbola grīdu. Pasūtīti grozi, bet zāle nav pilnībā pabeigta, tāpēc tur strādāt nevaram. Vasarā nav iespējams trenēties. Gaisa temperatūra dienā sasniedz 43 grādus, naktī 33 grādus. Bez kondicionieriem strādāt nevar.”

Ziemas ir bargas?
Aktau atrodas pie Kaspijas jūras, tāpēc ziemas nav tik aukstas kā Astanā. Ja pilsētā temperatūra nokrīt līdz mīnus divdesmit, tā jau ir traģēdija. Sniegs parādās reti, apkārt plešas tuksnesis.

Cik komandas ir Tavā pārziņā?
Strādāju tikai ar vienu komandu, kurā pulcēti 1996.-1997. gadā dzimuši spēlētāji. Klāt nāk labākie deviņdesmit astotie, jo viņiem nav pilnas komandas. Sākumā man piedāvāja strādāt pusotru stundu dienā. Teicu, ka nepietiks. Izspiedu divu, divarpus stundu treniņus.

Problēma slēpjas tajā, ka klubs ir atsevišķi no sporta skolas. Ziemā mums nelabprāt dod telpas treniņiem. Vasarā, rudenī nav problēmu, strādājam ārā. Mums ir laukums pie jūras, taisām “ghetto work-out” - cilājam akmeņus, vingrojam uz līdztekām, stieņiem. Visu, ko iespējams paveikt ar savu svaru.

Kazahstānā vispār ir jaunatnes izlases?
Ja kāds vietējais klubs pauž gatavību segt uzturēšanās izdevumus, kandidāti nonāk pie attiecīgā trenera. Vērojams haoss, jo sistēma tikai sākusi veidoties.

Kā komandai veicas ar režīmu un disciplīnu?
Iepriekšējā sezonā startējām EYBL posmā Zviedrijā. Naktsmītnes tika ierādītas klašu telpās un liela daļa komandu izrādīja neapmierinātību. Mums tādu problēmu nebija. Puiši pieraduši pie mana agresīvā, nežēlīgā stila, trenējušies temperatūrās zem nulles. Nesūdzējās. Bijām vienīgā komanda, kuru zviedri vēlējās redzēt atkal. Pieklājīgi, laipni puiši, sveicinās. Varbūt viņi nav tik talantīgi, taču acis deg un attieksme pret vecākiem cilvēkiem ir daudz, daudz labāka. Problēmu ar spēlētājiem man nav bijis nekad. Strādāt ar kazahu jauniešiem ir ļoti patīkami.

Plašāk par Kazahstānas basketbolu lasi Sportacentrs.com intervijā ar Valēriju Tihoņenko Valērijs Tihoņenko: "Atceros, kā mazie Valteri... .

U16 čempionāts, otrās divīzijas grupu sastāvi

A: SKM 97 Leovira (Lietuva), WKK Wroclaw (Polija), BS Rīdzene, BS Pārdaugava (Latvija).
B: BC Barsy, BC Caspiy (Kazahstāna), BS Rīga (Latvija), HBA PHYK Cadets (Somija).
C: Ventspils (Latvija), BS Jaroslavl, SDJSOR Belgorod (Krievija), RGUOR Minsk (Baltkrievija).
D: Saldus, Liepāja (Latvija), BS Frunzenskaja St. Petersburg, BS Orbita Dzerzhinsk (Krievija).

Janvāra nogalē Kaspars Mājenieks un Aktau puiši no jauna viesosies Latvijā.

Kalendārs