Endzels: "Jaunajiem jānovērtē iespēja, kāda dota Latvijā"

Kā esi iedzīvojies Ukrainā?
- Diezgan labi. Darba ir ļoti daudz, tā kā mazāk atliek laika domāt par kaut kādām sadzīves lietām. Čempionāts spēcīgs, spēļu daudz. Protams, šī ir pirmā pieredze ārzemēs, bet kopumā viss ir labi. Pilsēta varbūt nav lielākā, esam vienīgā komanda, kas nav bāzēta apgabala centrā. Šis ir tāds riktīgs rūpnieciskais rajons, vispār šis reģions ir industriāls. Laika kaut kur braukt un skatīties kaut ko pat nav bijusi iespēja, nepietiek laika.

Kādi ir tavi galvenie pienākumi?
- Esmu trenera asistents, veicu visus skautinga pienākumus. Arī šobrīd tieši skatos spēles. Katru nedēļu ir pa divām spēlēm, tā kā sagatavoties un iedot galvenajam trenerim visu informāciju aizņem lielāko dienas daļu. Nākas to pavadīt pie datora.

Ierasta prakse, ka otrie treneri brauc uz ārzemēm līdzi saviem tautiešiem. Šis ir citādāks gadījums...
- Galīgi nav tā, ka būtu atbraucis pie nepazīstama trenera. Esmu pietiekoši ilgu laiku pazīstams ar galveno treneri [lietuvieti Audrjus Prakuraiti], kurš arī komandā nav no paša sākuma. Sākumā komandu vadīja grieķis, bet sezonas sākums neizdevās, viņu atbrīvoja un paņēma lietuviešu speciālistu. Viņš mani aicināja jau no paša sākuma un, kad beidzās sadarbība ar Liepāju, jau zināju, ka braukšu šeit.

Kāpēc ar Liepāju viss beidzās tā, kā tas beidzās?
- Fakts ir tāds, ka jau pēdējās divas spēles Liepājā vadīju, zinot, ka braukšu uz Ukrainu. Bijām ar Liepājas klubu jau vienojušies par sadarbības pārtraukšanu. Domāju, ka ļoti cilāt to visu, kāpēc beidzās mūsu sadarbība, nav vajadzības.

Vasarā biji U18 izlases treneris, nevarēji būt ar komandu no paša sagatavošanās sākuma. Varbūt tas spēlēja zināmu lomu?
- Noteikti zināmā mērā savu lomu nospēlēja. Domāju gan, ka galvenais bija tas, ka spēlētāji, kuri taisīja rezultātu sezonu iepriekš, komandā vairs nebija. [Jānis] Timma tagad spēlē un labi spēlē "Ventspilī", [Džošuā] Mejo un [Mārtiņš] Kravčenko ir nenoliedzams spēks Nikolajevas komandā šosezon. Ja aiziet projām šādi spēlētāji, no palikušajiem nav tik vienkārši uzreiz dabūt aizstājējus. Varbūt pat ne līderus, bet tādus, kas būtu gatavi. Tam ir vajadzīgs laiks, iemaņas, meistarība. Viss, kā tas notika, bija diezgan loģiski. Manā skatījumā ir jāspēlē tā, kādi spēlētāji ir tavā rīcībā, nevis tā, kā tu esi iedomājies. Varbūt mēs spēlējām nedaudz citādāk, nekā Liepāja spēlē tagad, bet, domāju, ja tur nenāks klāt nekādi papildspēki, arī tagad būs grūti.

Vizuālas izmaiņas ir, bet straujš rezultātu progress īsti ne...
- Protams, komanda pie cita trenera spēlē citādāk, tā tam arī būtu jābūt. Jā, vasarā nebiju ar komandu, bet nebija jau arī tā, ka puiši netrenējās. Uz šo brīdi bija un ir sastāva problēmas, tā arī lielākā problēma.

Diezgan agri vienojies ar Liepāju. Tas nozīmē, ka piedalījies arī sastāva komplektēšanas procesā.
- Pirmā doma bija spēlēt ar jaunajiem un skatīties, kas un kā. Tomēr, ja komandu atstāj vadošie spēlētāji, tas ir milzīgs robs komandas mehānismā. Tas, ka bija vajadzīga pacietība no visiem, arī bija fakts. Būtībā jau spēlējām līdzīgi ar visiem, tikai nespējām uzvarēt. Izšķirošajos spēles momentos pieredze un uzņemšanās vai neuzņemšanās zināmu iespaidu uz rezultātu atstāj. Mani tas, kā mēs spēlējām, neizbrīnīja. Protams, bija viens otrs sāpīgs zaudējums, kas man pašam diezgan stipri sita pa morāli. Vienu puslaiku nospēlējam ļoti labi, otro – pilnīgi pretēji. Bet tas ir raksturīgs jaunām komandām. Es uz to visu skatos normāli.

Divus gadus pēc kārtas Liepāja izcīnīja trešās vietas, atkal parādījās runas par iespējamo startu FIBA Izaicinājuma kausā. Beigās klubs tomēr nolēma nestartēt, bet sastāva ziņā nekādi uzlabojumi nenotika tik un tā.
- Man grūti spriest par kluba finansēm, bet bija noruna sākumā mēģināt ar pašreizējo sastāvu. Kad pie mums pašā sākumā vēl bija Ivars Timermanis, viņš viens ar savu pieredzi mums deva daudz. Tikām BBL kausa finālā, bet bez Ivara, domāju, mums tur nebūtu bijuši nekādi varianti. Klubs nespēja viņu noturēt, un tas uzreiz atstāja iespaidu arī laukumā. Jāskatās jau arī kopumā – čempionāts ir kļuvis labāks. Ienākusi "Jēkabpils", "Barons" ir atgriezies. Nevar salīdzināt to, kāda LBL bija pirms gada un tagad.

Kas pietrūkst visvairāk jaunajiem vietējiem spēlētājiem?
- Protams, spēles izpratne šajā vecumā ir pirmajā vietā. Šosezon Liepājā spēlē tie, kas pirms gada spēlēja minimāli vai pat vispār gandrīz nespēlēja. Tas pats Ingus Jakovičs lielākoties pagājušajā sezonā spēlēja LBL2. Protams, pieredzes trūkums, bet pieredzi nevar iegūt citādāk, kā tikai spēlējot. Ļoti liela nozīme ir tam, ka tiek uzlikta atbildība – jāuzvar. Spēlēt zem spiediena nav vienkārši ne spēlētājiem, ne treneriem. Tie, kuri to iemācās, arī kļūst par basketbolistiem. Protams, viņi visi Liepājā ir pietiekami jauni un varētu atrast n-tās lietas, bet, pirmkārt, tā ir spēles izpratne un psiholoģiskā puse.

Saprotu, ka ar kluba vadību vienojāties mierīgā ceļā?
- Jā, tur viss kārtībā. Tā bija abpusēja vienošanās, nav pat svarīgi, kurš bija pirmais iniciators. Man nav nekādu pretenziju un, domāju, arī viņiem nav.

Skatos, ka "Dnipro-Azot" sastāvā arī ir vairāki gados jaunie spēlētāji. Kāda ir viņu loma komandā?
- Pirmkārt, jaunajiem jānovērtē tā iespēja, kāda tiek dota Latvijā – spēlēt savas valsts čempionāta augstākajā līmenī. Šeit tāda iespēja netiek dota. Kāds varbūt ir sastāvā vai komandas pieteikumā, bet reāli viņi pat treniņos netiek pie spēlēšanas. Liktu visiem Latvijas jauniešiem aiz auss – novērtējiet, ka ar jums strādā un dod iespēju spēlēt. To nedrīkst palaist garām.

Bet kāda ir spēlētāju sagatavotība – vai ukraiņu jaunie varētu spēlēt LBL1?
- Domāju, ka pirmajā divīzijā noteikti nē. Mums ir fundamentālas atšķirības jaunatnes sagatavošanas sistēmā. Negribu teikt, ka Latvijā viss ir ļoti labi, bet tas, ka esam ukraiņiem priekšā jaunatnes sagatavošanā, ir viennozīmīgi. Katra sistēma vienmēr var būt labāka, bet mums tā vismaz ir. Mums ir jauniešu čempionāts ar daudz komandām. Viss notiek sistemātiski – tu zini, kas ar tevi notiek šodien un kas gaida rīt. Ukrainā nekas tāds nav. Bet zini kā – ja pie mums būtu cita nauda augstākajā līmenī, tad kas zina... (smejas)

Kā tu vērtē kopējo līmeni Ukrainas superlīgā?
- Redzi, neesmu bijis citos Eiropas valstu čempionātos, grūti teikt. Katrā komandā ir pa pieciem, sešiem laba līmeņa legionāriem, plus tās komandas, kurās ir labākie ukraiņu spēlētāji, ir augstākās pozīcijās turnīra tabulā. Visam ir plusi un mīnusi, bet čempionāts ir ar labiem spēlētājiem, tas ir nenoliedzami. Infrastruktūra varētu būt labāka, bet tas nav ne dienas, ne nedēļas jautājums. Šeit arī notiek diskusijas par to, vai nevajadzētu kvotas, jo šobrīd laukumā var būt pieci leģionāri. Uzskatu gan, ka problēma nav tajā, cik laukumā drīkst būt leģionāri, bet jaunatnes sagatavošanas sistēmā.

Komanda šobrīd atrodas 11. vietā pēc diviem apļiem. Kas jāizdara pēdējā aplī, lai pēc regulārās sezonas būtu gandarījums?
- Protams, pirmais mērķis visiem ir iekļūt „play-off”. Jāsaka gan, ka mums pirms trešā apļa izejas pozīcija nav tā labākā. Pie tam no ierindas līdz sezonas beigām izsists komandas līderis Alans Viginss. Ceturtā numura pozīcijā tāda paša līmeņa spēlētāju tagad dabūt ir grūti, pat neiespējami. Paņēmām piekto numuru Vīveru, bet to spēles stilu nav iespējams aizstāt. Zināmas izmaiņas esam veikuši, bet tas nestrādā tā, kā bija iepriekš.

Jau Latvijā klubiem, kas startē arī Baltijas līgā, ir diezgan saspringts spēļu grafiks. Ukrainā arī daudz spēļu, bet pārbraucieni ir ārkārtīgi lieli. Kā ir strādāt tādos apstākļos un vai vienmēr pietiek laika sagatavoties katrai nākamajai spēlei?
- Man personīgi tīri fiziski un tehniski pietiek laiks, bet pārbraucieni nav salīdzināmi ar tiem, kas ir Baltijā. Aizbraukt no Rīgas uz Tallinu ir pilnīgi citādāk, nekā veikt to pašu attālumu Ukrainā. Ceļu kvalitāte ir pavisam cita. Cik sapratu, man gan vēl tālākie ceļojumi uz otru Ukrainas galu vēl tikai priekšā (smejas). Tad arī varēšu spriest labāk. Protams, tas paņem daudz emocionālo un fizisko spēku.

Pie mums jau arī sūdzas par ceļu kvalitāti...
- Jā, bet, kad tu pabraukā pa Ukrainu, tad saproti, ka Latvijā ir autostrādes (smejas).

Pirmā spēle trešajā aplī pret Galvanovska un Štālberga „Mykolaiv”. Ko esi skautojot uzzinājis par viņiem?
- Mēs jau ar viņiem spēlējām, kad atbraucu. Spēle stils jau zināms, Mejo spēlē lielu lomu. Pēdējo maču viņi spēlēja kausā, to arī skatos un ķidāju. Nikolajeva kopumā spēlē labi. Iesāka pamazām, bet lielākais pluss ir tas, ka Agris vāca tādu komandu, kā pats vēlējās. Mums sastāvu lielākoties vāca treneris, kurš komandu vadīja sākumā. Šobrīd jāmēģina pielāgoties.