Štālbergs: Varam cīnīties par medaļām

Valstī populārākais vārds „krīze” un līdz ar to arī dažādas baumas un runas apkārt. Jāsāk ar jautājumu, vai joprojām esi Liepājas „lauva”?
- Jā, šobrīd joprojām esmu Liepājas „lauva”, trenējos un spēlēju. Protams, visi zina un saprot, ka krīze jau nav tikai Latvijas basketbolā, bet visur Eiropā, bet ar to visi spēlētāji rēķinās. Kāda tā situācija ir, tāda ir un tur neko nevar izmainīt.

Cik ļoti komandas darbu ietekmējusi krīze?
- Kā zināms, atlaistie spēlētāji jau ir prom, bet ar kluba vadību bija noruna, ka tiem spēlētājiem, kuri paliek komandā, algas nekādā veidā netiek samazinātas, paliek iepriekšējās. Pats par sevi personīgi varu teikt, ka klubs ar mani ir norēķinājies un tāda rakstura problēmas šobrīd nav.

Pagājušajā nedēļā biji slims. Tagad pilnībā vesels?
- Jā, mēs ar Jāni Porziņģi gulējām slimnīcā pie sistēmas, jo bijām noķēruši kaut kādu vīrusu, Jānim gan nedaudz smagākā formā, man vieglākā. Bija augsta temperatūra. Pret „Zemgali” bija svarīga spēle un to man nācās nospēlēt ar 38 grādu temperatūru, bet pēc tās nokritu uz ilgāku laiku, pret „Baronu” nevarēju vēl palīdzēt, bet tagad viss kārtībā, atkal esmu vesels un trenējos.

Nav jau kāds nākamais vīrusa upuris komandā?
- Arī Raimonds Vaikulis bija apslimis, bija paaugstināta temperatūra, bet visi pārējie šobrīd ir veseli un trenējas.

Tuvojas spēlētāju pieteikšanas termiņa beigas. Nav dzirdēts, ka klubs meklētu vēl kādu papildinājumu?
- Dzirdēts nekas nav, un, kad Aleksejs Zorins tika atlaists un Uģis Viļums aizgāja uz „Baronu”, kluba vadība pateica, ka šādā sastāvā paliksim līdz sezonas beigām, un nekas vairāk netiks mainīts. Domāju, ka arī finansiālo iespēju ietekmē nekas vairs netiks mainīts, un šie spēlētāji, kas tagad esam, nospēlēsim līdz sezonas beigām.

Komandas sniegums pēdējā laikā un sezonā kopumā kā pa viļņiem – labas spēles mijušās nepārliecinošām. Kāpēc, tavuprāt, tā ir?
- Tas arī treniņos un pēc spēlēm tiek analizēts. Tā ir diezgan populāra problēma basketbolā kopumā, ne tikai Latvijā, bet arī augstāka līmeņa komandās – ja visi pieci laukumā esošie spēlētāji dara savu darbu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, tad tās spēles arī izdodas. Ja viens vai divi spēlētāji neizdara savu darbu aizsardzībā vai uzbrukumā, tad tā spēle nesanāk. Ja tas aiziet ķēdes veidā visā spēles garumā, tad tas rezultāts tāds arī ir, ka rodas problēmas. Spēlēs, kad uzvarējām „Baronu” un „Ventspili”, ja paskatāmies statistikā, tad visi spēlētāji nospēlējuši savā līmenī, savukārt zaudējumos nospēlējuši labi ja divi trīs spēlētāji, bet pārējiem lietderības koeficients ir nulle vai pat mīnusos. Tādas spēles nevaram uzvarēt. Tā ir problēma daudzās komandās, ne jau tikai Liepājā. Ja paskatāmies kaut vai tajā pašā Eirolīgā, tur komandās visi pieci laukumā esošie spēlētāji kapājas visas 40 minūtes. Tā ir arī spēlētāju psiholoģija – vai vari koncentrēties savam darbam uz visu spēles laiku un vai to var izdarīt visi pieci. Ja to var izdarīt, tad arī rodas komandas gars, cīņasspars un ir rezultāts.

Minēji aizsardzību. Cik saprotams, pie trenera Okulova lielākais uzsvars ir tieši uz šo spēles elementu. Cik ļoti atšķiras Okulova un pagājušā gada trenera Armanda Misus darbošanās?
- Protams, katram ir sava filozofija gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, tāda ir katram trenerim. Jau sākot ar vasaru, kad Okulovs ieradās Liepājā, viņš pateica, ko grib un kādā veidā to sasniegt. Pie tā arī pieturamies visas sezonas garumā. Ja paskatāmies „Liepājas Lauvu” statistiku aizsardzībā, mēs nemaz tik daudz punktus vidēji neielaižam – ap 70 punktiem spēlē. Problēma ir ne tik daudz aizsardzībā, cik tajā, ka uzbrukums pieklibo. Tās spēles, kur metieni iet no rokas – Pusaudzis iemet savus metienus, Nešs palīdz ar 20 vai vairāk punktiem -, uzvaram. Protams, ir problēmas, kad neesam koncentrējušies, par ko jau runāju, un pieļaujam stulbas kļūdas arī aizsardzībā. Domāju, ka kopumā sistēma, ko treneris mums piedāvā, strādā.

Pats pagājušajā gadā, kas bija pirmais pēc atgriešanās no ASV, vairāk biji tendēts uz aizsardzību. Šogad esi arī komandas rezultatīvākais spēlētājs. Vasarā esi labi pastrādājis vai kļuvis drošāks uzbrukumā?
- Atskatoties uz laiku, ko pavadīju Amerikā, jāsaprot, ka Eiropas un Amerikas basketbols ir divas dažādas lietas. Amerikas basketbols ir daudz fiziski spēcīgāks, aizsardzībai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība. Citreiz treniņos pie tā strādā pat divas stundas no vietas. Atbraucot uz Eiropu un sākot spēlēt Liepājā, pirmkārt jau bija grūti adaptēties. Daudzi amerikāņu spēlētāji, kas pirmo gadu atbrauc uz Eiropu, saka, ka ir grūti pierast, un tāpat bija arī man ar uzbrukumu. Plus vēl man priekšā bija Mareks Jurevičus, Māris Citskovskis – spēlētāji, kas te jau bija kādu laiku bijuši un līdera lomu uzņēmušies. Līdz ar to pagājušajā sezonā nācās vairāk darīt „melno” darbu, bet šovasar, kad ieradās Okulovs, viņš ar mani daudz individuāli strādāja, un es pamazām sajutu progresu arī uzbrukumā, guvu pārliecību ar pirmajām spēlēm un tā nav zudusi joprojām. Katru spēli cenšos strādāt maksimāli gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Protams, ir grūtāk, ja no tevis katru spēli gaida 20 punktus, tad atdeve aizsardzībā mazliet pazūd. Tas ir nākamais, pie kā man vajadzēs strādāt – lai būtu līdzsvars gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.

Kā vispār vērtē Amerikā pavadīto laiku?
- Visiem, kas man prasa šāda veida jautājumus, esmu teicis, ka, ja man piedāvātu braukt vēlreiz, es viennozīmīgi to darītu. Tā bija ļoti laba pieredze - gan sportiskajā ziņā es ieguvu daudz, gan arī dzīves pieredzi un akadēmisko izglītību. Cenšos arī tagad jauniešus konsultēt un palīdzēt iekārtot Amerikā vidusskolās vai augstskolās. Daudzi saka, ka tā ir cita skola un daudzi spēlētāji varbūt tur pazūd, bet, ja tu aizbrauksi uz Ameriku un pabeigsi tur augstskolu, dzīvē nekad nepazudīsi. Labi, basketbolista karjera var iegrozīties visādi, vari četrus gadus nosēdēt uz beņķa, ja treneris tā arī neuzticas, bet diplomu tu dabūsi un dzīves skolu iegūsi un pēc tam nepazudīsi. Treneris tur ir kā tēvs, kā vecāki, jo īstie vecāki tur nav klāt. Tiklīdz kaut kas neies, arī personīgajā dzīvē, uzreiz būs treneris, pie kura varēsi vērsties ar jautājumiem. Ikvienam jaunietim, kurš par to domā, iesaku doties uz Ameriku, studēt un sportot.

Lasīju interviju ar tevi pirms atgriešanās vēl un toreiz teici, ka gribi atgriezties spēlēt Eiropā, bet vēl ne Latvijā. Tomēr nonāci „Lauvās”. Kādi bija citi varianti un kāpēc tieši Liepāja?
- Situācija sanāca tāda, ka pēdējā gadā universitātē pirmajā kārtā izslēgšanas spēlēs zaudējām, „marta trakumā” netikām, un sezona beidzās ļoti ātri. Man bija pēdējais gads – eksāmeni, bakalaura darbs. Sanāca, ka kādus trīs mēnešus apmēram biju vispār bez treniņiem, koncentrējos tikai skolai. Pēc skolas pabeigšanas atbraucu mājās un nebiju nekādā formā. Protams, bija šādi tādi piedāvājumi, bet uz to brīdi fiziski nebiju gatavs nekur braukt atrādīties kādam Eiropā. Sākumā trenējos ar Rīgas VEF un vienubrīd bija doma parakstīt ar viņiem līgumu, bet pēdējā brīdī nosliecos uz Liepāju, izsverot visus plusus un mīnusus – gan finansiālos, gan sportiskā ziņā, pie tam Liepājā man vecāki dzīvo. Katrā ziņā nenožēloju savu izvēli.

Kad beidzas pašreizējais līgums un vai esi domājis par tālāko jau?
- Līgums man beidzas pēc šīs sezonas. Runājam ar aģentu, kas un kā, bet uz šo brīdi Eiropas tirgus ir diezgan kluss, nekas nenotiek. Šobrīd kaut ko secināt un kādu izvēli izdarīt ir grūti. Jāpagaida sezonas beigas un tad jāskatās, kādi būs varianti, varbūt Liepāja mani gribēs paturēt vēl uz sezonu. Jāizanalizē visi plusi un mīnusi un jāskatās, ko darīt. Bet, kā jau teicu pirms tam, gribētu pamēģināt savus spēkus arī kaut kur augstākā līmenī Eiropā. Ja būs tāda iespēja, tad to arī izmantošu.

Esi arī otrais treneris „Liepājas Papīrā”. Tas tikai formāli vai arī tiešām darbojies?
- Patiešām arī darbojos „Papīrā” kā otrais treneris. Iestājos universitātē Liepājā uz treneru kursiem un nākammēnes pabeigšu, visi eksāmeni nokārtoti, vēl jāaizstāv pēdējais darbs. Jau pagājušajā vasarā sāku strādāt ar jauniešiem un centos nodot visas zināšanas un treniņu metodiku, ko ieguvu Amerikā. Jaunieši bija atsaucīgi, nāca uz treniņiem, uzmanīgi klausījās un dzirdēju atsauksmes, ka visi patiešām bija ļoti apmierināti. Tas deva tādu gandarījumu un iedvesmu strādāt tālāk. Trenera darbs man sirdij tuvs un, kas zina, kad beigšu spēlēt pats, varbūt pievērsīšos trenera darbam.

Pats spēlē, turpini mācīties, trenē un vēl esi komandas līderis – kā to visu izdodas apvienot?
- Nav viegli, jā, bet, ja ir gribēšana, tad to var izdarīt. Mums tas grafiks ir tā salikts, ka pēc „Lauvu” treniņa uzreiz ir „Papīram” treniņš, tā kā palieku. Uz izbraukumu spēlēm ir grūti tikt, esmu bijis tikai uz pāris, bet uz visām mājas spēlēm tieku un nav nekādas problēmas, esmu apmierināts.

Kādas komandai prognozē sezonas beigas?
- Pāris muļķīgi zaudējumi šogad gan Latvijas līgā, gan Baltijas līgā mums ir iegriezuši. Pēc tiem paklīda runas par kaut kādu spēļu atdošanu, kas ir pilnīgākās muļķības. Kopumā izskatās, ka Baltijas līgā viss kārtībā – uzvaram pēdējās trīs spēles, tiekam izslēgšanas spēlēs un tur jau pats zini – grūti kaut ko prognozēt. Domāju, ka, ja visi sakoncentrēsimies un parādīsim savu labāko spēli, rezultāts būs. Varam cīnīties par medaļām gan Latvijas līgā, gan Baltijas līgā.