Rēķis: ''Itāļi mums bija atstājuši lapas ar savām kombinācijām''

Latvijas Universitātes uzbrucējs Pēteris Rēķis laukumā devās visās Eiropas čempionāta spēlēs, vidēji nospēlējot 11,7 minūtes, gūstot 2,8 punktus, kā arī izcīnot 1,4 atlecošās bumbas. Savu veiksmīgāko spēli Pēteris aizvadīja pret Franciju. Šim mačam no turnīra viedokļa nozīmes nebija, līdz ar to atpūta tika iedota dažiem no komandas potenciālajiem līderiem un pie lielākas teikšanas tika spēlētāji no rezervistu soliņa. Doto iespēju lieliski izmantoja tieši Rēķis – pavadot laukumā 37 minūtes (lielākais spēles laiks komandā), Pēteris guva 16 punktus, esot rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē un arī pelnīti atzīts par savas komandas labāko spēlētāju.

Pēteris Latvijas U-20 izlasē ir vienīgais spēlētājs, kurš izglītību iegūst augstskolā – pārējie ir vai nu profesionāļi vai vēl vidusskolēni. Sagatavošanās cikls U-20 izlasei sākās jau jūnija sākumā, kas, kā zināms, ir aktīvākais eksāmenu laiks studentiem. Aicinājām Pēteri uz nelielu interviju, kurā vairāk lūdzām pastāstīt par kopējiem čempionāta iespaidiem, interesantiem atgadījumiem sadzīvē, kā arī kopējām emocijām, kādas tika radītas visa čempionāta gaitā. Neiztika arī jautājums par studijām un to apvienošanu ar gatavošanos Eiropas čempionātam.

Šis tev bija pirmais Eiropas čempionāts. Kādi palikuši kopējie iespaidi?
Man patika – šī bija pirmā tāda pieredze, kam kā papildinājums noteikti ir arī gatavošanās posms. Varbūt turnejā Ķīnā mūsu rezultāti nebija tik spoži, taču jau tad pamazām un mērķtiecīgi mēs progresējām. Arī pirms paša čempionāta mēs aizvadījām vairākas pārbaudes spēles, kurās mums neveicās tik labi, varbūt tādēļ mēs vēl īsti nezinājām, ko sagaidīt no čempionāta un ko mēs varam. Pēc pārbaudes spēles pret spēcīgo Zviedrijas izlasi tomēr auga pārliecība, ka mēs esam spēcīga komanda, vairojās ticība sev un to nemitīgi uzsvēra arī treneris (Artūrs Štālbergs, aut.), ka mēs esam laba komanda un ka viņš mums tic. Arī čempionāta gaitā tika uzstādīti reāli sasniedzami mērķi, kuri līdz ar katru spēli auga un tā rezultātā izdevās aizcīnīties līdz finālam.

Kā pašam vēl pirms tā visa bija ar pārliecību un ticību, ka varat izcīnīt medaļas?
Kamēr vēl ritēja gatavošanās posms, Ojārs Siliņš teica, ka mēs veidojamies par salīdzinoši labu komandu un varam čempionātu pacelt. Tad es viņam īsti nenoticēju, bet visu turnīra laiku to paturēju prātā. Lai arī pirmajā spēlē pret Izraēlu mums klājās smagi, tomēr jau tad radās pārliecība, ka mēs esam spēcīga komanda. Mums daudzi rakstīja uzmundrinājumus un vēlējumus, arī treneri nemitīgi uzsvēra, ka ir vienkārši jānotic sev un ar pārliecību arī devāmies cīņās.

Runājot par fanu rakstītajiem vēlējumiem un uzmundrinājumiem. Kādā veidā tie sasniedza galamērķi?
Jā, rakstīja mums ļoti daudz. Arī pirms fināla saņēmām lielu kasti ar vēlējumiem no festivāla Positivus apmeklētājiem, tiesa, lai paturētu iespējami svaigāku galvu pirms pašas spēles, mēs tos lasījām pēc cīņas – tie bija novēlējumi gan spēlētājiem individuāli, gan treneriem, gan visai komandai. Katrs spēlētājs paņēma sev kaudzīti un visus izlasīja un, ja kādam bija kas adresēts personīgi, tad vienkārši to padeva tālāk, taču tie tika lasīti arī skaļi. Protams, lielāka daļa bija par to, ka mums ir jāuzvar, jākļūst par čempioniem, bija arī vēlējumi, ka mēs neatkarīgi no šīs spēles rezultāta jau esam uzvarētāji. Mēs ļoti priecājāmies par šiem rakstītajiem novēlējumiem un uzmundrinājumiem. Izlasīti tika pilnīgi visi.

Pats laukumā pabiji katrā spēlē, bet kura no tām palikusi visspilgtāk atmiņā? Varbūt mačs pret Franciju, kad tiki atzīts arī par spēles labāko spēlētāju Latvijas izlases rindās?
Spēle pret Franciju bija visai veiksmīga, jā. Par cik šai spēlei nebija nekāda lielā nozīme, atpūta tika iedota vairākiem līderiem, kas līdz tam spēlēja vairāk minūšu, tādēļ vairāk spēlēja citi. Pats izgāju starta pieciniekā un spēle man aizgāja. Tomēr, visspilgtāk atmiņā palikusi grupas spēle pret Spāniju, jo tieši pēc tā mača ikviens komandā saprata, ka mēs šajā čempionātā varam izdarīt ko lielu! Mēs spēlējām disciplinēti, ar labu aizsardzību, kas deva rezultātu arī uzbrukumā, turklāt spēles beigās mēs pilnībā kontrolējām visus notikumus un spāņi pat sāka nervozēt, kas tādai basketbola lielvalstij nav raksturīgi. Iespējams, tieši šajā spēlē gūtā pārliecība deva nepieciešamo ticību un izturību visam atlikušajam čempionātam.

Mazāk runājot par pašām spēlēm, kādi interesanti atgadījumi notika sadzīvē un treniņos?
Interesanti mums gadījās pirms fināla spēles video treniņā. Vispirms jau aizdomīgi nedarbojās projektors, lai gan visu čempionātu tas darbojās bez problēmām. Sagadīšanās, bet pirms mums video treniņš tajā telpā bija Itālijas izlasei.. Tajā pašā treniņā gadījās vēl kas interesantāks – pie tāfeles zem lapu kaudzītes stāvēja sazīmētas Itālijas izlases kombinācijas, spēles plāni, aizsardzības shēma, kā arī tas, kā šovakar apturēt mūs.. Tas viss gan nelikās ticami un arī treneris teica, ka kas tāds tika piedzīvots iepriekšējā čempionātā, ja nemaldos, Serbijas izpildījumā – pretiniekam atstāt nepatiesu informāciju, bet mēs uz šo nereaģējām.
Tas gan nav saistīts ar Itālijas izlasi, bet uz pusfināla un fināla cīņām pēkšņi sāka kavēties mūsu transports. Uz viesnīcu vienmēr laikā pakaļ atbrauca autobuss, taču uz pēdējām divām spēlēm un arī uz vienu treniņu tas kavējās.
Tagad tas ir jautri, taču tobrīd tā nešķita, kad pēc mača ar Izraēlu bijām nodevuši mazgāšanai formas un kad nākošajā dienā bija izbraukšana uz spēli pret Krieviju, formas vēl nebija atdotas. Ilgu laiku sēdējām un gaidījām formas, šķiet kādas 30 minūtes, līdz domājām, ka nav ko vairāk kavēties, jābrauc un gan jau mums formas kāds atgādās. Kāpām autobusā un tajā brīdī mūsu komandas pavadonis formas atnesa. Tajā brīdī sajūtas bija tādas, ka akmens no sirds noveļas. Bet, protams, tās visas ir tikai nianses un kopējo fantastisko iespaidu par čempionātu tas nemaina.

Čempionāts tomēr risinājās pie mūsu kaimiņiem igauņiem. Neskatoties uz to, ka arī mājinieku komanda startēja čempionātā, vai no vietējiem bija jūtams atbalsts?
Grūti teikt, cik liels atbalsts bija tieši no vietējiem, taču kopumā atbalstu jutām visa čempionāta garumā. Uz katru no spēlēm ieradās, tā teikt, uzticamākie fani, kas mērāmi dažos desmitos. Sākotnēji mūs atbalstīja spēlētāju ģimenes, basketbola sabiedrības cilvēki, kā arī vienā no spēlēm pievienojās fans no Gruzijas, par ko, šķiet, jau vairakkārt medijos ir dzirdēts. Viņš bija gruzīnu žurnālists un tribīnēs allaž izcēlās ar skaņas ruforu. Populārākajiem saukļi bija: ,,Latvija master-class, Latvia champion!’’. Viņš mūs vienmēr sagaidīja arī pēc spēles. Par savu uzticamību viņš saņēma dāvanu no mums – Latvijas izlases kreklu.

Vai tev pašam arī vecāki bija klāt Tallinā?
Jā, Tallinā klātienē bija mamma un tētis.

Komandas galvenais treneris Artūrs Štālbergs intervijās jau minēja, ka spēlētājiem vakaros bija ierobežota pieeja datoriem un telefoniem, tādēļ komanda varēja arī neparedzēt, ka būs pilna arēna ar Latvijas faniem. Vai pats nojauti, ka uz Tallinu varētu sabraukt vairāk kā 5’000 Latvijas izlases atbalstītāji?
It kā jau dzirdēts bija, ka braukšot daudzi, tā pēc mačiem teica ģimenes, kas to ažiotāžu, lasot interneta vidē, izjuta vairāk. Tomēr viennozīmīgi, mēs nevarējām iztēloties, ka būs tik daudz fanu! Runājot par datoru un telefonu ierobežojumu, jā, tā tas bija – pie tiem tikām vien pēc spēles ap 21:00 vakarā un jau 23:00 viss tika nodots atpakaļ.

Kādas bija sajūtas ieraugot latviešu pūļus tribīnēs?
Vienreizējas! Tas brīdis, kad mēs iegājām zālē un tobrīd risinājās spēle par 3.vietu starp Krieviju un Spāniju – fani momentā leca kājās un skandēja: ,,Latvija! Latvija!’’… Spēlētāji laukumā burtiski apjuka, jo nesaprata, kas notiek. Tā tobrīd bija fantastiska sajūta. Nevar noliegt, ka pirms spēles bija sakrājies nogurums, taču, ieraugot fanus un dzirdot to mežonīgo atbalstu, nogurums vienkārši pagaisa.

Ko visvairāk jūties ieguvis no šī cikla kopumā?
Pirmkārt, tā noteikti ir neatņemama pieredze, ko šajā laikā esmu ieguvis. Tādā līmenī iepriekš vēl biju spēlējis. Bez iegūtās pieredzes tie ir arī iegūtie draugi uz mūžu, emocijas, atmiņas, ko varēs stāstīt citiem un dalīties, kā arī tās sajūtas, ar kurām jau paguvu padalīties. Ar Ojāru Siliņu bijām uzaicināti uz Daugavas Sporta namu, kur Latvijas U16 izlasei notika kopīgā fotografēšanās un arī mums bija iespēja viņiem novēlēt veiksmi, nedaudz pastāstījām par savām emocijām un arī uzsvērām, ka ar ticību saviem spēkiem var daudz ko sasniegt.

Kādas ir sajūtas pēc čempionāta?
Dīvainais. Ļoti neierasti, ka vairs nav tās sejas, ar kurām tika pavadīts viss šis laiks kopā. Vairs nav jāiet kopā ēst, tagad to var darīt individuāli daudz brīvāk(smejas), protams, arī dienas ritms ir krietni brīvāks. Pirmās dienas pēc čempionāta vēl ir ierastais ritms, kad laicīgi gribas doties gulēt.

Ko vari teikt par dzīvošanas apstākļiem Tallinā?
Viss bija ļoti labi. Dzīvojām lielā viesnīcā, kur dzīvoja, ja nekļūdos, pilnīgi visas komandas. Arī ēšana bija turpat uz vietas un ar sadzīviskajiem apstākļiem bijām ļoti apmierināti. Istabiņās dzīvojām pa diviem, kur pārus noteica treneri. Es dzīvoju kopā ar komandas kapteini Kasparu Vecvagaru, taču es domāju, neviens nevarēja sūdzēties par istabas biedru, jo mēs visi bijām ļoti saliedēti un draudzīgi savā starpā.

Kādi ir tuvākie plānie? Cik saprotams, kluba treneris ir piešķīris tev brīvdienas?
Jā, tagad ir brīvs un treniņus atsākšu 5.augustā. Godīgi sakot jau tagad ļoti gaidu, kad varēšu atkal trenēties kopā ar komandu. Gribu redzēt, kā komandas biedri izskatās pēc vasaras, jo faktiski 2 mēneši tika pavadīti tikai un vienīgi kopā ar U20 izlasi. Varbūt kāds būs ļoti izaudzis (smejas). Būs interesanti iepazīt un redzēt darbībā arī jaunos komandas čaļus. Kopumā jūtu, ka arī augusts man būs ne mazāk foršs un interesants kā pēdējie divi mēneši.
Runājot par turpmākajiem plāniem ar izlasi, vēl skaidri nav zināms, taču nākošnedēļ vēl dosimies uz kādu pieņemšanu, tā kā visi kopā vēl satiksimies un varēsim viens otram pateikt „ paldies” par šo kopā vadīto laiku. Šobrīd galvenajam trenerim ir jāsniedz daudz intervijas, arī paši to darām, kā tagad es(smejas)

Nosleģumā jautājums par studijām. Vēl pirms brauciena uz Ķīnu minēji, ka sagatavošanās cikls rit paralēli ar sesijas laiku un iespējas nokārtot augstskolas priekšmetu gala eksāmenus praktiski nav. Vai ar skolas parādiem izdosies tikt galā?
Nē, viss ir palicis tieši tāpat kā pirms brauciena uz Ķīnu. Līdz tam biju paguvis nokārtot vienu eksāmenu un nenokārtoti palika vēl seši. Man būs dots laiks gaidāmā semestra sākumā to izdarīt. Domāju, ka problēmu nebūs – lūgšu palīdzību komandas un kursa biedram Visvaldim (LU saspēles vadītājs Visvaldis Bikše, aut.) ar padomiem un ceru visu sakārtot līdz jaunās sezonas sākumam.

Avots: Basketbola klubs "Latvijas Universitāte" -...