Parahovskis: "Varbūt jāpaliek VEF vēl gadu..."

Sarunā ar Sportacentrs.com Parahovskis jautājumos par nākotni pārāk neiedziļinās un labprātāk runā par to, kā komandai jāspēlē, lai tā iekļūtu finālā, atceras nonākšanu Amerikā, atklāj, ar kādu sporta veidu nodarbojies pirms 15 gadu vecumā ķērās klāt groza bumbai, remdējas patīkamajās emocijās no Kauņas, kur tieši ar lielāko baltkrieva palīdzību VEF izcīnīja vēsturisku panākumu. Var just – sapnis par nonākšanu lielajā līgā aiz okeāna nav izsapņots, taču realitātes sajūta vai, iespējams, kautrā daba, neļauj to pateikt tiešiem vārdiem. Ar Artjomu tiekamies pēc piektdienas rīta treniņa. "Kā spoku pilsētā, viss tukšs," spēlētājs ir pārsteigts, ka darba dienā Olimpiskajā Sporta centrā nav nekādas dzīvības. Atbildu, ka ir taču Lieldienu brīvdienas. "Jā, bet vienalga neierasti."

Kā gāja treniņā?
- Labi pastrādājām. Gatavojamies spēlēm pret Liepāju un uztveram šo sēriju ļoti nopietni.

Ir kādas īpašas lietas, kam treneri pievērš uzmanību šobrīd?
- Ejam cauri viņu sadarbībām, treneris uzsver, ka viņiem ir ļoti labi metēji, tāpat arī to, ka mums jāmēģina spiest uz groza apakšu, jo pretiniekam nav izteiktu lielo spēlētāju. Lai tiktu finālā, mums jāspēlē kā komandai, ar milzīgu atdevi, jākoncentrējas katrai spēlei. Nav jāšķiro pretinieks, vienkārši jāfokusējas uz uzvaru.

Tad jau izskatās, ka arī tev atkal būs liela loma...
- Zini, iespējams, bet man pavisam nesen bija savainojums, tāpēc tagad mēģinu atgūt formu. Pagaidām trenējos ar apmēram uz 70 procentiem, jo potīte joprojām ir nedaudz jūtīga. Jāmēģina atgūt to formu, kādā biju līdz tam. Dienu no dienas pie tā strādāju un domāju, ka uz otrdienu jau viss būs kārtībā par simts procentiem.

Kā tu savainoji potīti?
- Tas notika divas dienas pirms Baltijas līgas "Final Four" turnīra treniņa laikā. Mēģinājām sadarbības pret "Rytas" un aizsardzībā uzkāpu Andreja [Šeļakova] kājai. Būtībā klasiska situācija. Mēģināju pastaigāt, bet jutu ļoti spēcīgas sāpes un pēc kāda laika kāja piepampa milzīga. Varbūt sāpes nemaz nebija tik lielas, bet bija ļoti neērti. Komandas ārsti izdarīja lielisku darbu – iedeva man dažādus vingrinājumus, procedūras un sāpju noņēmējus tā, lai varētu spēlēt.

Un nospēlēji tu lieliski!
- Jā, laikam jau tā... Tas bija ļoti labs turnīrs mūsu komandai, pirmo reizi vēsturē izdevās iekļūt Baltijas līgas finālā, kur parasti spēlēja "Rytas". Divas nedēļas ļoti nopietni gatavojāmies tieši šai cīņai, zinājām un ticējām, ka varam uzvarēt arī "Rytas". Viņi ir Eirolīgas Top16 komanda, bet mēs visi kā viens bijām noskaņojuši sevi tam, lai uzvarētu šo spēli un tā arī sanāca. Pats divas dienas prims turnīra samežģīju potīti, biju nedaudz saskumis, jo nebiju pārliecināts par to, vai spēlēšu. Tas, ka varēju ne tikai iziet laukumā, bet arī nospēlēt labu maču, bija svētība.

Finālā laikam retais gaidīja, ka tik ilgi liksiet pasvīst "Žalgirim"...
- Spēlēt divas spēles mazāk nekā 24 stundās ir ļoti grūti. Pret "Žalgiri" noteikti nebijām tik labi sagatavojušies kā pret "Rytas". Kauņā spēlēt vienmēr ir ārkārtīgi grūti, jo viņiem ir milzīgs līdzjutēju atbalsts. Bet kopumā sasniegtais rezultāts Kauņā bija labs.

Bija runas, ka pirms sezonas "Žalgiris" esot gribējis tevi nolīgt...
- Nopietni? Nebiju dzirdējis par to, tā kā nemācēšu neko atbildēt...

Kā ar citiem variantiem un kāpēc pirms sezonas nolēmi parakstīt līgumu tiesi ar VEF?
- Man bija diezgan sarežģīta vasara, uzspēlēju NBA Vasaras līgā Bostonas "Celtics" sastāvā, bet neiekļuvu sastāvā. Pareizāk sakot, man bija iespēja braukt atkal uz Ameriku un piedalīties treniņnometnē pirms sezonas, bet nolēmu tā nedarīt. Atgriezos mājās un cerēju spēlēt valstsvienībā, taču nesanāca tā, kā es biju cerējis. Tas, ka nespēlēju izlasē, atstāja zināmas sekas un biedēja skautus no klubiem, tāpēc esmu pateicīgs VEF par to, ka viņi mani paņēma un deva iespēju pierādīt, ka varu spēlēt. Īpaši labi ir arī tas, ka Rīga ir salīdzinoši tuvu manām mājām.

Kas notika ar draftu? 2009./2010.gada sezonā biji labākais atlēkušo bumbu vācējs visā NCAA (13,4), divreiz tiki atzīts par "Big South" konferences Gada labāko spēlētāju...
- Tur bija daudz un dažādu apsvērumu... Kā viens no tiem noteikti arī tas, ka daudzi paredzēja lokautu, kas, izskatās, ka arī notiks, un pieteicās draftam jau pagājušajā vasarā – pirmgadnieki, otrgadnieki un tā tālāk. Plus vēl tas, ka NBA bija ļoti daudz brīvie aģenti, uz kuriem klubi koncentrējās vispirms – visi meklēja savām komandām zvaigznes. Tāpat arī es pats, acīmredzot, nepastrādāju tik labi, cik varu, iespējams, nebiju arī morāli gatavs. Ir tā, kā ir. Tagad esmu Eiropā, bet, ja man būs iespēja atgriezties Amerikā, es to darīšu.

Šogad vasaras līgas nebūs, bet nākotnē, ja būs iespēja, piedalīsies tādās?
- Jā, pavisam noteikti. Ta ir lieliska pieredze, NBA spēlē atlētiskākie spelētāji pasaulē, tas palīdz attīstīties arī pašam. Tur ir neskaitāmi daudz skautu, kuri vēro tevi.

Pastāv uzskats, ka vasaras līgas nav domātas lielajiem spelētājiem.
- Jā, dažos gadījumos tā ir taisnība. Tev jābūt gudram un jādomā, kurās komandās tu iederētos. Jāskatās, kādi būs sastāvi, kuras komandas vairāk skatīsies tieši pēc lielajiem spelētājiem. Man bija iespēja palikt un spēlēt D-līgā, bet arī tā nav vieta lielajiem (smejas). Jābūt gudram un jāizvērtē situācija pirms doties uz turieni.

Valdis Valters saka, ka tava cena šobrīd ir divreiz vai pat vairāk reižu lielāka nekā sezonas sākumā. Vai tas nozīmē, ka Artjoms Parahovskis VEF varētu nepalikt uz vēl vienu sezonu?
- Hmm, interesanti... Bet, kāpēc gan nepalikt? Pēc sezonas ar aģentu izrunāsim, ko katra puse vēlas turpmāk un kādas ir manas iespējas. Varbūt man jāpaliek šeit vēl gadu un jāturpina sevi attīstīt tā, kā to esmu darījis šogad. Līdz šim man bijusi laba sezona. Šobrīd gan domāju tikai par to, kā izcīnīt Latvijas čempiontitulu, ne par ko citu. Pēc tam, kad viss beigsies, sāksim runāt par biznesu.

Tu saņēmi Baltijas līgas sezonas MVP balvu. Gaidīji kaut ko tādu?
- Ja godīgi, nē. Mana izvēle būtu puisis vārdā Bambale [Osbijs no TTU/Kalev]. Pieļauju, ka man iedeva šo apbalvojumu tāpēc, ka uzvarējām regulārajā sezonā, un laikam es biju labākais punktu guvējs komandā. Protams, tas ir gods un patīkami apzināties, ka tevi pamana, bet skaidrs, ka būtībā jau tā ir komandas balva.

Artjom, kā tu no Baltkrievijas nonāci līdz Amerikai?
- Basketbolu sāku spēlēt aptuveni 15 gadu vecumā, tobrīd nemācēju ne driblēt, ne mest, neko citu. Pirms tam septiņus gadus spēlēju futbolu, biju divus metrus garš uzbrucējs (smejas). Sapratu, ka futbolists no manis neiznāks. Vidusskolā nolēmu mainīt sporta veidu, jo daudzi mani vienaudži pēc vidusskolas kļuva par profesionāliem futbolistiem, bet es nebiju tik labs. Pamēģināju basketbolu, sākumā trenējos ar puišiem, kuri bija jaunāki par mani. Tas bija mazliet neērti, bet es pieradu. Tad iekļuvu U20 izlases sastāvā un spēlēju Eiropas čempionātos 2005. un 2006. gadā. Skauti mani pamanīja un piedāvāja doties uz Ameriku. Teicu – kāpēc ne! Aizbraucu gan gadu vēlāk, nekā biju domājis, jo nevarēju laicīgi nokārtot visus papīrus. Angļu valodu nezināju itin nemaz (saruna notika angliski - A.S.), tāpēc sākumā mani aizveda uz junioru koledžu, kur varēju iejusties un apgūt valodu. Pēc diviem gadiem devos uz Redfordas koledžu. Sākumā bija grūti, jo man vienmēr ir nepieciešams laiks, lai iejustos jaunā vietā un jaunos apstākļos. Bet kopumā šis laiks bija foršs un ne brīdi nenožēloju, ka devos uz Ameriku.

Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai iejusties Rīgā, VEF komandā, pie trenera Kurtinaiša?
- Tā bija problēma, jā. Pēc drafta, pēc nebūšanām izlasē, pēc tam, kad klubiem bija zudusi interese par mani, biju emocionāli iztukšojies. Nezināju, ko sagaidīt, ko no manis gaida. Plus vēl tas, ka treneris Kurtianitis bija ļoti stingrs, viņam bija ambīcijas un ļoti augstas prasības. Vienubrīd vienkārši nezināju, ko man darīt ar sevi. Oktobrī vai novembrī mums ar treneri bija ļoti laba saruna, pēc kuras sāku saprast vairāk, sāku trenēties labāk, darīt lietas, ko treneris prasīja. Kopš tā mirkļa līkne gājusi tikai uz augšu.

Kas tās bija par nebūšanām izlasē?
- Mums ar treneri bija nesaprašanās. No Amerikas atgriezos jūlija vidū, un tad izlase jau bija ar pilnu spēku sākusi gatavošanos, jau aizvadījusi pārbaudes mačus. Man nebija iespējas piedalīties nevienā pārbaudes spēlē, un treneris neiznāja, kā mani izmantot. Zināju, ka esmu spēcīgāks par pārējiem leilajiem, zināju,ka varu spēlēt daudz un palīdzēt izlasei, bet treneris diemžēl to neredzēja. Viņam jau bija citi plāni. Tāpēc arī piedalījos tikai vienā spēlē. Nezinu, vai šovasar mani aicinās, jo treneris nav mainījies, bet es, protams, vēlos spēlēt valstsvienībā, kur ir daudz mani draugi. Katrā ziņā līdz izlasei man jau gribētos tikt skaidrība par to, kur spēlēšu nākamsezon. Ja treneris vēlēsies mani redzēt, būšu ierindā.

Pastāsti, kāpēc regulārajā sezonā jums pret Liepāju sanāca vairākas ļoti smagas spēles, jo, ja paskatāmies uz sastāviem, klubu budžetiem un tamlīdzīgām lietām, it kā nevajadzētu rasties problēmām!
- Jā, jā, tieši tā arī ir, bet es pats nesaprotu, kāpēc mums tā neiet pret viņiem. Vienmēr, kad spēlējam pret Liepāju, mums rodas kaut kādas problēmas. Varbūt pie vainas ir koncentrēšanās, varbūt dažos gadījumos viņi spēlēja tā, kā mēs negaidījām. Divas reizes šosezon zaudējām viņiem tieši Liepājā – pa reizei Baltijas un Latvijas līgās. Viņiem ir laba komanda, varbūt nav tik izteiktu lielo spēlētāju, bet ir labi snaiperi, un mājās viņi spēlē ļoti atzīstami.

Vienā no sezonas spēlēm tu iemeti izšķirošo metienu neilgi pirms beigām, un jūs uzvarējāt, bet "Lauvu" treneris bija simtprocentīgi pārliecināts, ka esi nostaigājis pirms metiena. Kādu tu atceries šo situāciju?
- Jā, bija tāda lieta (smejas). Ja pareizi atceros konkrēto situāciju, kāds no komandas biedriem meta, un es gāju cīņā par atlēkušo bumbu. Bumba bija zemē, es pie tās tiku pirmais, bet man apkārt bija trīs aizsargi. Izdarīju ātru driblu ar abām rokām un griezos uz grozu. Tiesnesis arī bija turpat zem groza un redzēja, ka viss ir kārtībā. Varbūt, no citas pozīcijas skatoties, šķita, ka es nepiedriblēju, bet es to izdarīju. Es taču zinu, ka, ja nepiedriblētu un grieztos, būtu nostaigāts! Neesmu redzējis šīs epizodes video, bet, iespējams, kādam šķita, ka neesmu piedriblējis arī tāpēc, ka bumba bija ļoti tuvu zemei.

Jautājums, ko šobrīd uzdod visiem VEF spēlētājiem, un tu nebūsi izņēmums – kas mainījās pēc tam, kad Kurtinaiša vietā atnāca Butauts?
- Vispamanāmāk laikam mainījušies treniņi. Butautam ir citādāki treniņi, viņš psiholoģiski saprot spēlētājus – kad nepieciešama atpūta, kas kuram par vainu. Kļuvusi vieglāka komunikācija ar treneri. Kurtinaitis ir lielisks treneris, viņš vēlas, lai viss tiktu darīts pēc viņa sistēmām, nedrīkst darīt neko citu. Butauts ieviesis lielāku brīvību laukumā, pastāv iespējas improvizēt.

Esi dzirdējis sava bijušā komandas biedra Čeina Gadsona dziesmu?
- (smejas) Jā, esmu dzirdējis! Viņs ilgu laiku vēl bija Rīgā pēc atskaitīšanas, un vienu brīdi džeki par to vien runāja. Prasīju, kas par lietu, un man teica- zini, viņš ierakstījis dziesmu ar kaut kādiem krievu puišiem kopā. Pirms spēles pret "Žalgiri" Kauņā treneris pirms spēles video skatīšanās uzlika šo dziesmu, tas bija ļoti uzjautrinošs brīdis.