Vīksne: "Iesildoties jūt apdegumus, bet, sākot spēli, tas aizmirstas"

Pagājušajā sezonā Dāvids Vīksne spēlēja lielu lomu Latvijas Basketbola līgas augstākās divīzijas komandā "Valmiera/Ordo", saņemot ievērību no Latvijas čempionvienības BK "Ventspils", kas piedāvāja spēlētājam četru sezonu līgumu. Vīksnes debiju dzeltenzilajās formās aizkavēja nelaimes gadījums, taču pašaizliedzīgais darbs ļāvis basketbolistam atgriezties uz parketa, aizvadot pirmās četras spēlēs LBL 2. divīzijas komandā "Ventspils Augstskola". Ar katru maču turpina augt Vīksnes spēles laiks un uzlabojas statistikas rādītāji. Pēc piecām aizvadītām cīņām 18 gadus vecais spēlētājs atzīmējies ar deviņiem punktiem, 5,8 izcīnītām bumbām zem groziem un 2.6 rezultatīvām piespēlēm, pamanoties izcelties arī aizsardzībā ar pārtvertām bumbām un efektīgi bloķētu metienu. Ar Sportacentrs.com Dāvids Vīksne aprunājās pēc izbraukuma spēles Valmierā, pirms ventspilnieku došanās uz spēli Gulbenē.

Esi nospēlējis jau četras spēles. No malas skatoties, notikumus laukumā neforsē, esi pārliecināts par savu metienu un izskatās, ka baudi basīti. Kādas ir tavas sajūtas laukumā?
Pirmkārt, man vispār milzīgs prieks atgriezties uz laukuma. Es, protams, izmantošu katru minūti, ko man treneris dod. Paldies trenerim, kurš man uzticas. Otrkārt, paldies treneriem, kas ar mani stādā. Viņi katru rītu ceļas agri, lai ieguldītu manī darbu un ļoti palīdz manā progresā. Domāju, rezultāts nekur neizpaliks.

Pastāsti, kāds ir tavs ikdienas darbs Ventspilī?
Strādāju pie diviem treneriem. Atkarībā kā kuru dienu. Ja ir fiziskās sagatavotības uzdevumi, tad strādāju ar Edgaru Seredjuku, ja ir basketbola daļas treniņi, tad darbojos ar Matīsu Graudiņu. Vakaros ir kopējie komandas treniņi.

Fiziskā ziņā, esot laukumā ir kādas sekas palikušas un jūti diskomfortu vai arī par to spēles laikā nedomā?
Pirms spēles iesildoties, var just, ka apdegumu laukumi ir diezgan jutīgi. Spēles laikā tas viss aizmirstas, pat ja dabū pa rokām, tad to tik ļoti nejūt. Noejot malā uz maiņu, tad tikai saprotu, ka esmu kaut kur sāpīgākā vietā dabūjis.

Šobrīd spēlē ar slīviem gan uz rokām, gan kājām. Vai tas nedaudz palīdz arī mentāli, uzliekot tādas kā bruņas?
Uz laukuma es viņus pat nejūtu un nebaidos, ka dabūšu pa rokām. Pat ja sanāk kāda sāpīgāka situācija, tad paprasu trenerim maiņu, noeju malā un pagaidu to brīdi, kad atkal viss ir normāli. Mentāli tas nekādi neietekmē. Uzejot laukumā, domāju tikai par spēli un kapājos.

Sportiskā ziņā vai pats esi sev uzstādījis arī kādus mērķus šai sezonai, vai domas ir tikai par gatavošanos pasaules čempionātam ar U19 izlasi?
Jāskatās vēl, kā iekārtosies situācija Ventspilī. Varbūt tikšu pie iespējas lielajā komandā uzspēlēt kādu minūti. Skatīsimies, kāda tur būs situācija ar sastāvu. Pārsvarā tēmēju uz vienu mērķi, un tas ir pasaules čempis. Tas ir galvenais, uz ko tagad skatāmies.

Pagājušajā sezonā bija situācija, ka "Valmieras/Ordo" komandai sezona noslēdzās jau aprīļa pašā sākumā. Tagad līdzīga situācija var gadīties dažiem citiem izlases kandidātiem Latvijas - Igaunijas līgā, sezonai noslēdzoties jau marta otrajā pusē. Kāda jums ar Ojāru Bērziņu un Anriju Mišku bija gatavošanās izlasei šajā lielajā starpposmā no sezonas beigām līdz izlases nometnei?
Pēc sezonas beigām mums iedeva divas nedēļas brīvas. Atpūtāmies, bet piesardzīgi, lai nav tā, ka fiziskā forma nokrīt uz leju. Trenējāmies tepat Valmierā. Sākām ar fiziskajiem treniņiem, kurus veicām šķiet pirmās divas nedēļas. Tad lēnām sākām arī ņemt rokās bumbas un pamazām pievienojām basketbola treniņus. Tā arī notrenējāmies līdz izlases nometnes sākumam. Tā kā izlasei gatavība bija uz 100%.

Šobrīd kontakti ar izlases treneriem un komandas biedriem ir? Ir aptuveni skaidrs plāns kā būs jāgatavojas?
Ar treneri Artūru Visocki-Rubeni maz sanācis kontaktēties. Tad, kad viņš mani apsveic, tad sanāk parunāt. Ar komandas biedriem, kad parādījās ziņa, ka esmu atgriezies, tad uzrakstīja un apsveica. Bet tā visi tagad ir savos klubos un par gaidāmo čempionātu vēl neesam īpaši runājuši.

Kādas kopumā sajūtas būt Ventspilī kā pilsētā? Noteikti vējš pūš vairāk nekā Valmierā.
Jā, vējš ir ļoti jūtams. Paldies BK "Ventspils" organizācijai, kas mani silti uzņēma. Kā jau sākumā minēju, liels paldies treneriem, kas ir gatavi ar mani strādāt. Pilsēta, protams, ir skaista. Blakus ir jūra, pūš vējš. Arī vasarā tur ir jauki, katrā gadījumā nav garlaicīgi.

Cik daudz tavā atlabšanas procesā nozīmē tas, ka esi sportists un ir tas cīņas niknums un mērķis tikt atpakaļ laukumā?
Strādājot svaros, ir tie brīži, kad vairs negribas turpināt un gribas nomest to hanteli malā, un pārtraukt vingrinājumu. Taču tad sevi iekšēji savācu un pasaku, ka labāk nepaliks, ja neizdarīšu līdz galam. Tāds ir mans raksturs. Daudzi no malas redzējuši, cik ļoti cīnos, lai būtu tam visam labs rezultāts.