Edgars Abrams: "Latvija nevar atļauties hokeju" (2. daļa)

Intervijas 1. daļa

"Latvijā sports vēsturiski atradās Aizsardzības ministrijas rokās"

Runājot par LBL, minēji 14 komandu modeli. Vai Latvijā tas būtu dzīvotspējīgs? Iedzīvotāju skaita pieaugums nav gaidāms, spēlētāju resursi – ierobežoti.
Tāds modelis iespējams, pastāvot attiecīgai valsts noteiktai sporta politikai. Tādas šobrīd nav. Aizsardzības ministrs, būdams vēsturnieks – pasaka, ka mums ir slima nācija. Vēsturniekam jāzina, ka sports tradicionāli ir spēka resursu pārziņā. Tagad viņš publiski pasaka, ka mūsu lādiņos ir slapjš pulveris.

Amerikāņi NATO līmenī pārmet, ka Eiropas valstis daļu aizsardzības budžeta atvēl militārajiem orķestriem, sportam, kamēr Amerikā visi līdzekļi nonāk militāri rūpnieciskajā kompleksā (military industrial complex).
Amerikāņiem daudzas lietas ir savādākas, jo viņi pārstāv jaunu civilizāciju. Eiropā pastāv iespaidīgas kultūras tradīcijas, kamēr amerikāņu kultūru lielā mērā veido sports. Katrai no minētajām civilizācijām raksturīga savādāka sapratne. Latvijā vēsturiski sports atradās Aizsardzības ministrijas rokās. Aizsardzības ministrija noteica prioritātes, sporta veidus, kuros piedalīsimies un atbalstīsim. Tas nebija izņēmums no pasaules redzējuma. Militāro sistēmu pakļautībā sports atradies, sākot no Grieķijas pilsētvalstīm līdz pat ASV.

Latvijā pašvaldības nodarbojas ar bērnu sagatavošanu līdz astoņpadsmit gadu vecumam. No bērnu un nepilngadīgo līdz pieaugušo sportam seko pārrāvums. Manuprāt, pienācis laiks atjaunot sportu kā obligāto priekšmetu augstskolās. Pašlaik tas atcelts, taču universitātēs vajadzīgas sporta katedras, kur varētu gatavot daudzpusīgus nācijas pārstāvjus no 18-22 gadu vecumam. Amerikas piemērs basketbolā apliecina, ka par studentu “Marta trakumu” valstī ir lielāka interese nekā par NBA spēlēm. LBL labāk attīstītos, ja zinātu, ka viena komanda pārstāv Iekšlietu vai Aizsardzības ministriju ar pilnvērtīgu finansiālo un materiālo bāzi.

Kādam vajadzētu būt Latvijas sportam?
Valstī pastāv pašvaldības sports, atbalstītāju sports, vecāku sports un – LOK pārraudzībā – augsto sasniegumu sports. Valsts sporta Latvijā nav. Izglītības ministrijas dokumentos nav noteiktas sporta prioritātes. Nav norādīts arī, kā tās sasniegt. Plānošana un metodika domāta fizkultūras skolotājiem, kuriem valsts maksā algu. Viņi var iemācīt bērniem savu priekšmetu, taču nav nekādu noteiktu normatīvu. Šo jautājumu pilnībā jāpārskata. Iespējams, jāatgriežas pie valsts noteiktiem sporta normatīviem, līdzīgiem, kādus paredzēja GDA normas. Ar jaunām tehnoloģijām, mūsdienu sporta medicīnu un fizisko sagatavotību. Katrā vecuma grupā jānosaka normatīvi. Piemēram, parastajam pilngadīgam fizkultūrietim (studentam) jāspēj aizmest granāta 80 metru attālumā. Tā ir valsts atbildība un filozofija.

Par sporta politiku jālemj Sporta ministrijai, apmierinot valsts nepieciešamības fiziskajā kultūrā un sportā. Šobrīd no visas sistēmas pienācīgi strādā Latvijas Olimpiskā komiteja, savukārt federāciju darbība atkarīga no prezidenta vai ģenerālsekretāra harizmas. Ja vadītājs piesaista līdzekļus, federācija attīstās.

"Hokejs nav Latvijai piemērots sporta veids"

Kuri sporta veidi būtu uzskatāmi par prioritāriem?
Individuālajos sporta veidos jāatbalsta specifiskā vieglatlētika, bokss, džudo un šahs . Klāt nāk modernā pieccīņa, ieskaitot šaušanu, un divi vai trīs komandu sporta veidi, kuri varētu tikt Olimpiskajās spēlēs. Tiem jābūt sporta veidiem, kuros bērns var iegūt izglītību, pelnīt naudu un apmierināt valsts vajadzības. Jāizvēlas komerciāli komandu sporta veidi kā basketbols vai futbols. Ja nevar sasniegt intelektuālās virsotnes, cilvēkam jābūt iespējai nopelnīt naudu ar kājām vai rokām. Vēl divas vai trīs sporta spēles varētu attīstīt zemākā līmenī. Kuras tās būtu – rokasbumba, florbols vai citas – jālemj atsevišķi.

Pats spēlēju hokeju, taču, manuprāt, hokejs nav Latvijas sporta veids. Lai man piedod hokejisti, vienkārši nevaram to atļauties. Tam jābūt elitāram sporta veidam 300 – 500 bērniem.

Nepelnīti aizmirsta airēšana. Tā ir disciplīna, kas Latvijas valstij var nest augstvērtīgus rezultātus starptautiskā līmenī. Jūrmalā un Limbažos treneri labi strādā, mazliet lielāka atbalsta, neko vairāk.

Sporta skolas pārņemtas no PSRS laikiem, taču neesam pievienojuši labas lietas no kapitālistiskās pasaules. Katrā specializētajā sporta skolā jābūt fizioterapeitam un diviem fiziskās sagatavotības treneriem. Labs piemērs ir Viktora Lāča komandas darbs. Labāk būtu, ja viņš attīstītu sporta skolās jau sagatavotos jauniešus, taču Lācis faktiski nodarbojas ar bērnu labošanu.

Nevēlos izklausīties patētisks, taču varu teikt šādi. Man ir 45 gadi. Ja izvēlētos desmit vidējus bērnus no divpadsmitās klases, sacenstos ar viņiem šķēpa un granātas mešanā, 100 metru skrējienā, apsteigtu daudzus.

Olimpiskās komitejas prioritāte ir atbalsts augstu sasniegumu sportam. Vai LOK darbā būtu nepieciešama akcentu maiņa?
LOK nav jāpāriet uz tautas sporta atbalstu. Viņi aizpilda nišu, līdz kurai nonāk tikai spēcīgākie atlēti.

Vecāki saskata bērnā sporta zvaigzni?
Vecāki iegulda papildu līdzekļus augsta līmeņa sportista sagatavošanā. Līdzekļus veido gan nauda, gan attīstībā ieguldītais laiks. Piemērs ir brāļu Dukuru un Ernesta Gulbja vecāki vai vecvecāki. Olimpiskā komiteja noslēgumā izvēlas 5-10% labāko sportistu, kurus atbalstīt profesionālā līmenī.

Tautas sports no Divupes, Senās Grieķijas un Romas laikiem veidots kā valsts politika. Stipras un veselīgas tautas attīstība nav atsevišķas biedrības uzdevums. LOK un Latvijas Olimpiskā vienība sekmīgi strādā savā nišā, paldies viņiem par to, malači!

Sportam jābūt politiski angažētam?
Viennozīmīgi, tam jābūt vienai no valsts prioritātēm. Krievijā un ASV notiek tieši tā. Piemērs. Aizsardzības ministrs saka, ka mums ir pieci tūkstoši kareivju, pārējie neatbilst prasībām. Ko? Ja to izdzirdētu trešo valstu pārstāvji, viņi izdarītu secinājumus. Atsūtīsim 50-100 veselīgus vīriešus, tikpat sieviešu un nelielā laika posmā asimilēsim tos baltus. Sanāk, ka ministrs nosauc lielāko sabiedrības daļu par deģenerātiem. Citās attīstītās valstīs par tādiem vārdiem būtu jāatkāpjas. Viņa kolēģis, izglītības ministrs Ķīlis, veica demaršu, atsakoties no sporta par labu premjerministram. Ministrs pameta nozares posmu likteņa varā!

Kurās valstīs pastāv sekmīga tautas sporta politika?
ASV, Skandināvijā, specifiski Krievijā un Ķīnā. Varu nosaukt pašvaldības, kuras sekmīgi strādā. Latvijas sports lielā mērā pastāv, pateicoties pašvaldībām. Limbažos, Ventspilī, Valmierā un Liepājā sporta entuziasti saņem atbalstu no pašvaldību vadītājiem, kuri saprot, ka viņiem jāpaveic vairāk par vēlēšanu solījumiem. Manā dzimtajā Jūrmalā pēdējo divu gadu laikā, ir patīkamas un saprotamas vēsmas, kas ļauj mums būt optimistiem. Partijas, kuras bijušas pozīcijā vai opozīcijā, aizmirsīs, ieguldījumus sabiedrībā – atcerēsies.

Kā tādu sistēmu izveidot parlamentārā demokrātijā, kur lēmumus pieņem parlamenta vairākums?
Sporta likuma sestajā pantā nosauktas atbildīgās ministrijas. Sportam jābūt nacionālās drošības padomes pārraudzībā. Piemērs, Edgars Šneps bija sekretārs Izglītības un zinātnes ministrijā. Edgara vadītajai struktūrai vajadzēja kļūt par atsevišķu ministriju vai bija jāiekļaujas Aizsardzības ministrijas pārraudzītā struktūrā.

Pēdējos piecos gados valsts veic birokrātijas aparāta samazināšanas politiku. Kā tas atbilst vēlmei izveidot Sporta ministriju?
Lietas jāvērtē racionālāk. Nav jāveido smaga birokrātiska struktūra. Jābūt nelielai, kvalificētai un efektīvai pārvaldei, kur cilvēki strādā ar valsts noteiktajām prioritātēm. Aizsardzības ministrija izdara pasūtījumu, Izglītības ministrija izstrādā metodiku, Veselības ministrija nodrošina vispārējo profilaksi. Varu minēt Igaunijas piemēru, kur darbs sporta jomā nedublējas. Vietā, kur izveidota slēpošanas trase, jaunu nebūvēs.

Tāpēc nacionālās drošības padomei jāapstiprina fiziskās kultūras un sporta prioritātes, tai skaitā pašvaldībām.

Vai tāda sistēma netuvinās militarizētai valstij, kāda bija Padomju Savienība?
Nav jāveido militārs režīms vai diktatūra, tikai jāizvēlas prioritātes. ASV, Skandināvijā vai Izraēlā notiek tieši tas pats.

"Nepieciešams politisks lēmums"

Kā priekšlikumu dabūt cauri politiskajām dzirnavām? Kā to pārdot?
Nekas nav jāpārdod, pietiek atsaukties uz Aizsardzības ministra paziņojumu. Kur meklējami situācijas cēloņi? Tēlaini runājot, okupācijas armija regulāro Latvijas armiju ar pieciem tūkstošiem kareivju sakaus, bet partizānu kara nebūs, jo pārējie iedzīvotāji ir miesās un garā vāji. Tas vairs nav LOK vai federāciju jautājums. Jā, mēs varam katrā sporta veidā atrast pārdesmit cilvēkus, kuri var startēt augstā līmenī, taču nācijas pamatu nav.

Kādu redzi situācijas attīstību?
Utopiskais variants – aizsardzības ministra demisija. Arī izglītības ministrs atteicies no sporta nozares, atstājot to premjera ziņā. Minētie piemēri liecina, ka nozare zaudējusi dzīvību, tieši tāpēc jautājumu jāizskata nacionālās drošības padomei. Nepieciešams politisks lēmums.

Pašreizējā koalīcija to varētu atbalstīt?
Lēmumu jāatbalsta premjeram. Premjeram racionāli izskaidrojot izvēles, ceru, ka atbalsts būs. Tas ievadītu lūzumu, tikai vajadzētu viņam pateikt priekšā.

Prioritāšu izvēle radītu pretdarbību. Kāpēc vajadzīgs džudo un sambo?
Nekas labāks nav izgudrots. Latviešiem nav sava cīņas sporta veida. Tie ir tradicionālie sporta veidi tādās valstīs kā Krievija, ASV, Izraēla. Amerikāņi savā sistēmā pārņēmuši krievu sambo elementus.

Birokrātisko mehānismu īpatnība – atvēlēt vairāk līdzekļu seku likvidācijai, mazāk rūpējoties par profilaksi, cēloņu izpratni un maiņu. Nauda tiek cietumiem, farmācijas biznesam, slimnīcām, represīvajam aparātam, nevis sportam vai veselīgiem bērniem.
Tas uzskatāms par vieglāko ceļu. Sports un valsts pasūtījums ir savstarpēji saistīti. Nepatīk, ka Latvijā trūkst klasiskā fiziskā kultūra. Tā nav kļuvusi par valsts sastāvdaļu. Amerikāņi pasūta, krievi pasūta, visi pasūta. Tie, kuri grib vairāk, iet uz specializētām skolām, individuāliem, elitāriem sporta veidiem.

Lai būtu piedāvājums, jābūt pieprasījumam. Valstij jābūt pieprasījuma radītājai?
Valstij jārada pieprasījumu fiziskajai kultūrai un sportam. Eiropas Savienības regulas sportu dalībvalstīs neregulē. Tā ir katras dalībvalsts atbildība. Tam jābūt nacionālās drošības pasūtījumam. Eiropas Savienība nosaka vadlīnijas, taču virzienus jāizvēlas mums, nosakot tos Ministru Kabineta noteikumos ar likuma spēku.

Piekritīsi, ka sporta sistēmai nebūtu jāatrodas vienas partijas kontrolē?
Sports nav jāpolitizē viena iemesla dēļ. Sports audzina godprātīgu un rīcībspējīgu nācijas pārstāvi. Kāda tur politika? Politika parādās Eiropas Savienības līdzfinansējuma sadalē, cīņā par līdzekļiem. Piemēram, ja ES piešķirtu vienu miljardu kriketam un basketbolam, mēs cīnītos, lai nauda tiktu basketbolam. Tā būtu sporta politika. Šajā gadījumā politiskās intereses nepārklājas.

"Bobslejs un skeletons ir politiski sporta veidi"

Vasaras Olimpiskajās spēlēs pārstāvēti 26 sporta veidi. Dalībai LOV var kandidēt jebkurš sporta veids pat, ja valstī ar to nodarbojas desmit cilvēki. Sporta veidi, kuros nav un nebūs masveidības. Pasaulē ir trīs valstis – ASV, Krievija, Ķīna, kuras atļaujas uzturēt visus sporta veidus. Vai Latvija var to atļauties?
Tā atkal ir valsts politika. Pirmo līmeni izrunājām. Otrais līmenis ir valsts prestižs. Elitārie sporta veidi, ar kuriem valsts lepojas. Mūsu gadījumā tie ir sporta veidi, kuriem uzceltas nepieciešamās bāzes. Ziemas sporta veidi – bobslejs, skeletons, kamaniņu sports, jo strādā Siguldas trase. Politiski sporta veidi, kur nevajag vairāk par 20-50 cilvēkiem. Kopskaitā ap 70 sportistiem. Ziemā viņi nesīs mums medaļas. Varbūt kāda medaļa būs kērlingā, citā disciplīnā. Olimpiskajā hokejā – nekad.

Vasarā reprezentatīvie sporta veidi ir BMX, no vieglatlētiem – šķēpmetēji ar tradīcijām un vēsturi. Valstij jānosaka, kuros sporta veidos jānes medaļas. Kultūras ministrijai jāapstrādā informācija un jākultivē minētos sporta veidus kā mūsu kultūras sastāvdaļu. Sports – tā ir kultūras sastāvdaļa.

Kā ar vieglatlētiku? Vieglatlētiem ziemā Rīgā nav, kur trenēties.
Nav spēka struktūru ieinteresētības, nav vieglatlētikas. LSPA negatavo vieglatlētikas trenerus, jo viņi nav pieprasīti. Tas ir piedāvājums bērniem. Sporta skolotāja profesiju iegūst LSPA , iegūstot skolotāja diplomu. Taču viņi automātiski nevar būt augstas klases sportistu sagatavotāji.

Kāds ir tavs vēlējums Latvijai?
Radiet ticību sevī, pārējais pats atnāks.