Viedoklis: Juniori rāda zobus

Ja pirms diviem gadiem šī vecuma puiši savā kadetu čempionātā ne ar ko īpašu neizcēlās, par ko liecina arī pēc tam eurohopes.com rangā tikai viens esošais latvietis (Andris Misters) starp 50 labākajiem 92.gadā dzimušajiem spēlētājiem. Pirms gada tikai Misters arī palīdzēja gadu vecākajiem junioriem, bet pārējie tajā laikā neslinkoja. Tieši otrādi – 2009.gada vasarā daudzi šodienas juniori smagi trenējās, lai šovasar saceltu troksni. Atkal pieminot to pašu eurohopes.com rangu, domājams, ka pēc šī gada čempionāta tajā notiks ievērojamas izmaiņas, vismaz no Latvijas skatu punkta. Pilnīgi skaidrs, ka starp labākajiem 50 Eiropas spēlētājiem jābūt Bertāna un Timmas uzvārdiem. Godīgi sakot, pēc pirmās kārtas eksplozīvākus ārējās pozīcijas spēlētājus (otrajā un trešajā pozīcijā) grūti sameklēt kādā no jebkuras citas komandas. Ar vienu izņēmumu – itālietis Alesandro Džentile ir labākais šī čempionāta spēlētājs, un Itālija ar un bez viņa – tās ir divas pilnīgi dažāda līmeņa komandas.

Protams, arī citās komandās ir labi ārējās līnijas spelētāji, bet par viņu spējām un izaugsmes iespējām jau bija zināms. Ar piesardzīgu ausi esmu uzklausījis Mārtiņu Lauvu un Gunti Šēnhofu, kuri jau labu laiku iepriekš šos abus jaunos latviešus saukuši par īpašiem talantiem, bet tagad ar prieku varu piekrist – tagad vārdi ir pierādīti arī ar darbiem. Savukārt tiem, kuri vaimanājuši, cik mums maz jauno talantu, ka vairs neaug tādi spēlētāji, kā iepriekš, ka jauniešu treneri vairs nemāk neko izaudzināt, tagad viela pārdomām. Skaidrs, ka neviens no šiem spēlētājiem vēl patiesībā neko nav sasniedzis. Atliek vien paskatīties vēstures lappusēs un salīdzināt, kādi spēlētāji savulaik mums bijuši šajā vecumā un ko viņi iespēja tad, un kas viņi ir tagad. Šobrīd izveidojusies ļoti pateicīga situācija – atslābt un, kā saka, urīnam nenonākt līdz galvai palīdzēs fakts, ka nākamgad jācīnās pasaules čempionātā, kas automātiski nozīmē, ka jākļūst vēl labākiem. Šīs komandas puiši zina – lai to panāktu, jāiegulda milzīgs darbs un jāupurē daudzas citas intereses vai vilinājumi.

Par tiem, kuri atsauksmēs noniecina Kaspara Vecvagara sniegumu, smīkņāju. Tā dara arī visi citi, kas bija klātienē un redzēja mačus. Labāka saspēles vadītāja šajā paaudzē nav. Tieši mūsu mazo spēlētāju (Vecvagars, Čoders, Misters, Brēmers) darbība aizsardzībā ir pirmo trīs uzvaru pamatā. Neļaujot elpot pretinieku aizsargiem, īpaši spēlē ar spāņiem, tiek stipri apgrūtināta vai būtībā pat izjaukta uzbrukumu iesākšana. Ne par velti treneris Jansons pēc grupu turnīra atzinis – visa pamatā ir aizsardzība. Un ne par velti ir teiciens – uzbrukums uzvar spēles, aizsardzība uzvar čempionātus...

Īpašs stāsts ir par mūsu garajiem spēlētājiem vai drīzāk jāsaka – tiem, kuriem jāspēlē apakšā. Nevienā no spēlēm, kas bijušas līdz šim un, droši var teikt, kas būs Latvijai nav bijis auguma pārsvars, gluži otrādi. Pirmajās divās spēlēs pret Zviedriju un Franciju grozs tika vinnēts, pēdējā mačā pret spāņiem tikai viena bumba mazāk, nekā pretiniekam. Tas tikai apliecina to, ar kādu atdevi mūsējie cīnījās un arī meistarību – atrasties īstajā laikā un īstajā vietā. Pēc tam, kad Magone guva savainojumu, bija bažas, ka zem groziem kļūs daudz grūtāk, taču ļoti labu iespaidu atstāja no maiņas nācēji Vītiņš un Helmanis – abi pretiniekam neatstāja nekādas cerības un neatceros nevienu situāciju, kad savās minūtēs netika atbloķēts pretinieks un zaudēta bumba aizsradzībā. Tieši otrādi – tika izcīnītas vairākas uzbrukuma bumbas. Pirmajā mačā nedaudz mīksti iesaistījās Rostovs (iespējams, pie vainas saķertā temperatūra), bet turpinājumā saņēmās un nospēlēja pietiekami labi, lai nekristu ārā. Labakais spēlētājs apakšā (un arī kopumā) pirmajos mačos nepārprotami bija Dukulis – var tikai noņemt cepuri viņa priekšā par ieguldīto darbu, lai kļūtu tik meistarīgs, ka var būt apakšā dominējošs spēlētājs, neskatoties uz pretinieku desmit vai vairāk centimetru garākajiem augumiem un rokām.

Parasti čempionātos spēle tiek balstīta un septiņiem astoņiem spēlētājiem, un tas ir normāli, bet šoreiz trenerim Jansonam ir plašākas iespējas. Tieši rezervisti (Misters, Brēmers, Apsītis, Helmanis) un Dukulis (ceturtdaļas izskaņā nomainīja Rostovs) mačā pret Franciju panāca lūzumu pirmās ceturtdaļas beigās, atgūstot vadību un noturot to līdz galam. Skaidrs, ka visās spēlēs tā nebūs, un citreiz treneri neredz konkrētu spēlētāju pielietojumu konkrētās spēlēs. Arī tas ir tikai normāli. Pie tam jāatzīmē – Misters, kurš bija labākais spēlētājs pirms diviem gadiem, šobrīd iet laukumā no maiņas. Un ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis sliktāks. Ārējā līnijā mums ir plaši variētspējīgs sastāvs, dažbrīd laukumā ir arī trīs spēlētāji, kas visi var veikt saspēles vadītāja funkcijas.

Šajā komandā sapulcēti daudzi līdera raksturu spēlētāji, kas bieži vien ne pie kā laba nenoved, bet šeit redzams pretējais – spēlētāji viens otru papildina. Komandā valda teicams mikroklimats, un neviens netaisās vilkt deķi uz savu pusi.

Cilvēkiem mēdz nepatikt veids, kādā Latvija izcīnījusi uzvaras. Sak, iegūst lielo pārsvaru un tad pazaudē, beigās atkal cīnoties punkts punktā. Tie, kas seko basketbolam nopietni, paši spēlē vai ir kādā citā veidā ar to saistīti, saprot – kāpumi un kritumi ir tikai normāla spēles sastāvdaļa, vēl jo vairāk mačos, kuros cīnās līdzīga līmeņa komandas. Ticiet man, ja U18 puišiem būtu jāspēlē pret Mazpisāņu pagasta izlasi, viņi ātri iegūtu milzīgu pārsvaru un, visdrīzāk, spēles laikā to tikai turpinātu audzēt. Bet šeit ir jāspēlē pret citu valstu labākajiem vienaudžiem. Pret spāņiem, pret francūžiem... Tas, ka šajās spēlēs izdevās tikt pie uzvarām, tikai parāda to, kāds ir komandas raksturs – tā nav gatava salūzt un, ticiet man, parādīs zobus arī citām lielvalstīm. Atliek cerēt, ka ne tikai parādīt, bet tos liks arī lietā.

P.S. Pirmajās trīs spēlēs latviešu sniegumu klātienē pēc oficiālajos protokolos rakstītā noskatījās 1100 skatītāju. Vidēji tie ir 367 katrā spēlē, kas ir otrs labākais rādītājs (protams, aiz Lietuvas – vidēji 2500). Zinot, ka nedēļas laikā tiem, kuriem nav atvaļinājumi, nav iespēju aizbraukt uz Viļņu, jānovēl junioriem spēlēt tā, lai būtu vērts braukt un atbalstīt nākamajā nedēļas nogalē!