Vitālijs Fridzons: "Blats man pateica labāko komplimentu dzīvē"

Olimpiskā turnīra bronzas spēlē tikās divas ambiciozas komandas – 2004. gada čempione Argentīna un 2011. gada Eiropas čempionāta bronzas medaļniece Krievija. Argentīniešu zelta paaudzei tā bija pēdējā iespēja noslēgt savu laikmetu ar augsti paceltu galvu. Viņi to arī izdarīja, taču dienas triumfatoru lomā iejutās Deivida Blata trenētie Krievijas basketbolisti. Blats trešo reizi aizveda krievus līdz medaļām. Londonā tas tika paveikts, sacenšoties pret pasaules stiprākajām komandām.

Par vienu no Londonas komandas stūrakmeņiem kļuva aizsargs Vitālijs Fridzons. Panākumi viņu nav mainījuši. Viesnīcā man pretī apsēdās tas pats vienkāršais un patīkamais spēlētājs, kuru varēja redzēt “Himku” un Krievijas izlases preses konferencēs. Mazliet nepaveicās ar laiku. Fridzons atnāca pēc vakara masāžas un medicīniskajām procedūrām, atslābinājies un noguris. Viņa ķermeņa valoda nepārprotami liecināja, ka spēlētājs šajā brīdī labprātāk gulētu – pulkstenis rādīja vienpadsmit vakarā pēc CSKA laika – taču Fridzons neatteica pusstundu garu sarunu.

Pieņemu, ka pagājušajā gadā nebija pirmā reize, kad saņēmi CSKA piedāvājumu?
Taisnība, CSKA mani uzrunāja arī ātrāk. Kā jau esmu teicis, tas bija cits laiks. Toreiz nevarējām atrast kopsaucēju un pats nebiju gatavs. Tagad situācija ir mainījusies. Himku klubam atdevu visu, ko varēju. Deviņu gadu garumā. Kad mūsu sadarbība gāja uz beigām, jutu, ka nepieciešamas pārmaiņas. Bija jāsper soli uz priekšu. Kā noproti, par nākamo soli kļuva pievienošanās CSKA. Vajadzēja to darīt, lai progresētu. Uzskatu, ka esmu izdarījis pareizu izvēli. Jā, piedāvājumu bija daudz. Brīdī, kad mani izvēlējās CSKA, pārējiem priekšlikumiem vairs nepievērsu lielu uzmanību.

Piedāvājums, no kura nevar atteikties.
Piedāvājums tiešām bija labs. Runājām jau sen un pats tiecos uz šejieni.

Tev Himkos izdevās viss, izņemot uzvaru Krievijas čempionātā.
Himki mani izveidoja par spēlētāju, kāds esmu šodien. Astoņas reizes spēlējām Krievijas čempionāta finālā, astoņas reizes finišējām otrajā vietā. CSKA apsteigt neizdevās, taču uzskatu, ka šajā ziņā man viss ir priekšā. Tagad nacionālo čempionātu aizvietojusi VTB līga. Protams, Himki man ir daudz devuši. Klubs kļuva par manām otrajām mājām, taču šodien par pagātni vairāk nedomāju. Atrodos tagadnē un mans galvenais uzdevums ir palīdzēt izcīnīt vairāk uzvaru CSKA.

Kad sāki spēlēt Himkos, sākās kluba uzplaukums. Tas sakrita ar laiku, kad CSKA gandrīz nepārtraukti spēlēja Eirolīgas “Četru Finālā”. Apnika būt otrajam?
Pierādījām, ka varam uzvarēt CSKA atsevišķā spēlē, taču mums nekad neizdevās uzvarēt “play-off” sērijās. 2011. gada sezonā izcīnījām pirmo vietu VTB līgā, savukārt savstarpējās spēlēs pret CSKA bija 2-2. Tajā brīdī atradāmies tuvu panākumam. Nevarētu teikt, ka mums klājās slikti. Uzvarējām Eiropas kausa izcīņā, Krievijas kausā, VTB līgā. Tiesa, panākumu vidū nebija nevienas uzvarētas sērijas pret CSKA.

Tomēr sportiskā godkāre nebija apmierināta pilnībā.
Tagad atrodos karjeras augstākajā punktā. Kāpēc nepamēģināt tikt augstāk? Pirms pievienošanās CSKA apsvēru visus par un pret. Sapratu, ka nav daudz jāaizdomājas, lai izšķirtos par pāreju. Zināju, ka klāsies grūti. Zināju, ka klubā pulcēti vairāk nekā divpadsmit teicami spēlētāji un nepieciešams apgūt lielu informācijas apjomu. Ne brīdi nenožēloju izvēli.

Viktors Hrjapa un Vitālijs Fridzons cenšas apturēt “San Antonio Spurs” spēlētāju Timu Dankanu. Foto: AP/Scanpix

Cīņa pret Draganu Milosavļeviču no Belgradas “Partizan”

Fridzons pret “Žalgira” līderi Robertu Javtoku

Vitālijs Fridzons un Kails Hainss aizsardzībā pret “Fenerbahce” spēlētāju Nemaņju Bjeļicu

"Basketbolam Krievijā ir grūti sacensties ar futbolu un hokeju"

Teici, ka Krievijas čempionātu nomainījusi VTB līga. Nav žēl?
Kāpēc? Nekas traks nav noticis. VTB līga kļuvusi par interesantu turnīru, kas attīstās. Viena no Krievijas čempionāta problēmām bija mazais komandu skaits (VTB līgā spēlē 10 Krievijas klubi – Sportacentrs.com). Brīžiem palika astoņas vai deviņas komandas. Krievijai tas ir ļoti, ļoti maz. Turpretī VTB attīstās, interesantu komandu ir vairāk un domāju, ka nākotnē arī spēļu kļūs vairāk. Manuprāt, pāreja ir labs solis, jo mērķis ietver basketbola attīstību.

Krievijā basketbols nav tik attīstīts kā futbols vai hokejs. VTB līga strādā, lai šo situāciju mainītu. Tagad regulārajā sezonā spēlē 20 komandas, sadaloties divās grupās pa desmit klubiem katrā. Tas jau ir normāls čempionāts. Labāko Krievijas klubu var noskaidrot arī citā ceļā. Piemēram, CSKA trīs gadus nav spēlējis Krievijas kausa izcīņā. Tāpat šajā laikā nespēlēja ne “Himki”, ne Kazaņas “Unics”, ne...

Krasnodara.
“Lokomotiv-Kubaņ”. Šogad piedalīsies visi un būs interesanti. Jāpaskatās, kā tas attīstīsies. Kādu laiku paralēli pastāvēja Profesionālā basketbola līga (PBL no 2010. līdz 2013. gadam tika uzticētas Krievijas čempionāta rīkošanas tiesības – Sportacentrs.com) un VTB līga. Tas nekam nederēja, jo daudzas spēles pārklājās. Kārtīgā čempionātā regulārajai sezonai seko “play-off” spēles, bet PBL nekā tāda nebija. Savukārt VTB līga būvēja izslēgšanas spēļu sistēmu.

Krievijas čempionātu būtu jēga atjaunot tikai gadījumā, ja tiktu paplašināts komandu skaits un mainīts turnīra formāts. Piecpadsmit vai sešpadsmit komandas būtu ideāli. Piemēram, Spānijas virslīgā spēlē 18 klubi.

Latvijā startē 12 komandas.
Lūk, kamēr 10 komandas – tas ir vienkārši nepietiekami tādai valstij kā Krievija.

Minēji futbolu. Tavuprāt, kas ir pieci populārākie sporta veidi Krievijā?
Futbols, protams, ir populārākā spēle pasaulē. Iespējams, Krievijā futbols nav tik spēcīgs kā citās valstīs, tomēr popularitātes ziņā tas aizsedz pārējo. Otrajā vietā jāliek hokejs. Krievijā tas ļoti nopietni attīstās. Manuprāt, basketbols ieņem trešo vietu. Tiesa, blakus atrodas volejbols, varbūt vieglatlētika. Runājot par vieglatlētiku – tā ir augstā līmenī, taču nevar lepoties ar publisku popularitāti. Pēdējā laikā uzmanības lokā nokļuvis bokss. To bieži rāda televīzijā.

CSKA spēlē Hodinkā. Himki atrodas uz tās pašas Sanktpēterburgas šosejas (ļeņingradka ir Maskavas – Sanktpēterburgas šosejas iesauka). Dzīve nedaudz pamainījusies?
Pirms tam dzīvoju Himkos, tagad – Hodinkā. Zāle atrodas trīs minūšu brauciena attālumā. Himkos dzīvoju atsevišķā mājā, taču neteiktu, ka izjutu satiksmes problēmas. Līdz centram varēju aizbraukt divdesmit minūtēs. Piemēram, ar metro jābrauc vairāk nekā pusstundu. Tagad man ir dzīvoklis. Ssavas priekšrocības izveidojušās abās vietās. Atšķiras paši klubi, treneri, prasības.

Kails Hainss stāstīja, ka amerikāņi izmanto kluba piedāvāto šoferu pakalpojumus. Vai ir gadījies, ka tā dara arī krievu spēlētāji?
Ja nepieciešams, vari pats nolīgt šoferi. Kāpēc man tas būtu vajadzīgs? Pašam ir automašīna, pats varu braukt. Vajadzības gadījumā man ir pazīstams cilvēks, kurš var izlīdzēt, taču ikdienā pēc tā nav nepieciešamības. Protams, ārzemnieki nepārzina Maskavu, tāpēc viņu situācija atšķiras.

Himku sastāvā, cīnoties pret Serhio Rodrigesu un Pablo Laso trenēto “Real Madrid”

Spēle pret Stambulas “Fenerbahce” un labāko Centrālāfrikas Republikas basketbolistu Romēnu Sato

Eirolīgas spēle pret “Maccabi Tel Aviv” un Kaila Hainsa studenta gadu cīņu biedru Rikiju Hikmenu

"Kurtinaitim ar humoru viss ir kārtībā"

Galvenais treneris Messina savstarpējos kontaktos izskatās atturīgāks nekā Rims Kurtinaitis. Tā ir?
Nemīlu runāt par treneriem. Abi divi ir pavisam atšķirīgi treneri. Messina paspējis sasniegt ļoti daudz, 30 gadu laikā izcīnījis daudz titulu. Tici man, karjerā esmu piedzīvojis visādas lietas, taču tikai CSKA treniņos pa īstam iepazinu viņa disciplīnu. Tā ir ļoti, ļoti stingra. Kurtinaiša pieeja bija savādāka. No otras puses, viņu gaida liela nākotne. Manuprāt, Rimass izveidosies par ļoti spēcīgu treneri. Viņš mācās katru gadu, taču labākais vēl ir priekšā.

Neskatoties uz to, pārejas laikā man klājās ļoti, ļoti smagi. Bija grūti pārslēgties, viss nāca kā jaunums. Vajadzēja darboties pilnīgi savādāk, nekā biju pieradis.

Sanāca, ka pirmais mēnesis pārvērtās par mācību nometni?
Visu vajadzēja uztvert ātri. Nebija daudz laika, lai apgūtu pamatsadarbības, kuras man bija pilnībā jaunas. Ja gribi spēlēt CSKA, tas ir normāli. Zinu, kāpēc te esmu un ko gribu. Tāpat saprotu, pie kā esmu atnācis. Tagad katru dienu kļūst vieglāk. Sāku saprast treneri, komandu.

Tas nozīmē, ka, atnākot uz tādu komandu kā CSKA, ir jāapgūst milzīgs informācijas apjoms.
Bez šaubām. Protams, daudz nosaka treneri. Viņu pieeja atšķiras, taču teorijas piedāvājums ir pamatīgs. CSKA ir daudz jādomā. Lai iemācītos domāt CSKA sistēmā, vajadzīgs laiks un centība. Kad sāc izprast būtību, vari sākt izbaudīt basketbolu.

Kad ieradies klubā, Tev bija sparings ar Āronu Džeksonu par septīto numuru?
Ai (nopūšas). Krekla numura iegūšana tika uztaisīta kā izrāde. Par ko tur sacensties?

Izlasē arī vajadzēja apstrīdēt savu vietu zem Saules?
Abos gadījumos man nevajadzēja neko apstrīdēt, jo biju jau iekļauts sastāvā. Gribēju tikai iegūt iemīļoto numuru. Kad ierados Himkos, septīto numuru bija aizņēmis komandas kapteinis Miša Sokolovs. Tajā laikā spēlēju ar citu numuru. Pie septītnieka tiku vienīgi pēc Sokolova aiziešanas. Arī izlasē spēlēju ar citu numuru. Piemēram, kad Kiriļenko spēlēja Mineapolē, palūdzu viņam, vai nevaru tikt pie ierastā septītnieka.

Kāda bija saruna ar Andreju?
Saruna īsti nenotika. Vienkārši palūdzu atļauju. Viņš atbildēja – nav jautājumu, ņem ciet!

Kurtinaitis sarunās ar žurnālistiem ir jautrs un atklāts. Sezonas laikā viņš atļaujas līdzīgi sazināties ar spēlētājiem?
Rimass ir ļoti labs treneris un ļoti labs cilvēks. Viņam ar humoru viss ir kārtībā. Atļaujas pajokot treniņos, jo labi pazīst spēlētājus. Kā nekā, pats Kurtinaitis kļuva par izcilu basketbolistu. Pēc treniņiem un spēlēm ar viņu var aprunāties kā ar labu paziņu. Tāda ir Kurtinaiša būtība.

Krievijas izlases treniņā. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Sāpes Londonā. Foto: AFP/Scanpix

Fridzons cenšas apturēt spāņu centru Marku Gazolu

Zaudējums pret Austrāliju un Patriku Milsu

Zaudējums pusfinālā pret Spāniju

"Izlase ir liela daļa no manis"

Esi viens no spēlētājiem, kurš valstsvienībā spēlēja katru gadu.
Sākot no 2005. gada, katru vasaru braucu uz izlases nometni. Nemeklēju vieglus ceļus.

Kāda ir Tava pieredze izlasē?
Vecāki mani audzināja tā, lai varētu lepoties ar to, ko daru. Šī iemesla dēļ lepojos pārstāvēt valstsvienību. Ja mans ķermenis, mani ceļgali atļauj to darīt, uztveru to kā godu. Neatļaušos aizbraukt pusgatavs un nevesels. Pretēja situācija iespējama tikai gadījumā, ja to neatļauj veselība. Treneriem teicu – ja viss minētais būs kārtībā, atbraukšu. Piemēram, pērn divus mēnešus veicu rehabilitāciju un sajutu, ka esmu noilgojies pēc basketbola.

Izlase ir liela daļa no manis. Kad 2005. gadā sāku, biju nepieredzējis. Atnāca Deivids Blats. Divas reizes atlasē neiekļuvu 15 spēlētāju sarakstā. Blats ieteica nenolaist rokas. Arī pats strādāju, lai pierādītu, ka deru izlases līmenim. Pēc Londonas spēlēm Blats man pateica tā: “Tu esi pats labākais uzbrūkošais aizsargs, ar kādu man nācies strādāt!” Tas bija ļoti negaidīti un patīkami. Man izdevās pierādīt sevi cilvēkam, kura dēļ strādāju tik daudz stundu. Viņš mani atalgoja ar atzinības vārdiem. Tas notika pēc uzvaras spēlē par trešo vietu.

Londona ir Tavs lielākais brīdis karjerā?
Neapšaubāmi. Pati svarīgākā un vērtīgākā medaļa. Katra nopelnītā medaļa un tituls apliecina ieguldīto darbu, tāpēc man vērtīgas ir visas medaļas. Olimpiskā medaļa ir vienīgā, kuru varu izcelt vairāk par citām. Kad aizbraucu uz Pekinu, bija grūti saprast, kur esmu nokļuvis. Iepriekš tas viss bija redzēts televizorā. Pēkšņi sajutu visu klātienē. Londonā jau zināju, kas mani sagaida, turklāt spēju atgriezties ar medaļu. Nav zināms, kad nākamo reizi spēlēsim tādā līmenī, tāpēc ir gandarījums, ka spējām paveikt tik daudz. Visas medaļas ir vērtīgas, taču šī – pati dārgākā.

Pēc Pekinas spriedze gāja mazumā?
Sapratām, ka izveidojusies ļoti laba komanda. Gan spēlētāji, gan treneri tiecās gūt panākumus augstākajā līmenī un visi spējām sastrādāties. Katrs zināja savu vietu. Zināja, ko jādara tieši viņam. Katrs bija gatavs iestāties par visiem, turklāt mūsu vidū nebija neaudzinātu cilvēku. Ļoti labi noskaņojāmies pirms Eiropas čempionāta Lietuvā. Divu vasaru laikā – 2011. un 2012. gadā – zaudējām tikai trīs spēles. Pusfinālā Kauņā zaudējām francūžiem, Londonā zaudējām Austrālijai un pusfinālā Spānijai. Visās pārējās spēlēs uzvarējām. Pret Spāniju neveicās. Nevarējām neko izdarīt un paši nedaudz nenoticējām. Pat nezinu, kad Krievijai vēl būs tik spēcīga komanda.

Bronzas spēle pret Argentīnu un Karlosu Delfino. Foto: AP/Scanpix

Londonas bronza. Aleksejs Šveds, Viktors Hrjapa un Vitālijs Fridzons līksmo par uzvaru

Deivids Blats un Vitālijs Fridzons

"Ārzemnieku limita atcelšana dod grūdienu Krievijas basketbolam"

Krievijā atcelts ārzemju spēlētāju limits laukumā. Vai tas pozitīvi ietekmēs Krievijas basketbolu?
Manuprāt, limita atcelšana devusi krievu spēlētājiem spēcīgu grūdienu. Limita darbības laikā krievu basketbolisti ieguva garantētu spēles laiku, jo visu laiku laukumā vajadzēja atrasties vismaz diviem spēlētājiem ar Krievijas pasi. Tāda sistēma savā ziņā nebija pārāk stimulējoša. No otras puses, ja limits būtu palicis, līgā spēlētu tikai četri krievu klubi – Himki, Volgogradas “Krasnij Oktjabr”, Samaras “Krasnije Kriļja” un Maskavas apgabala “Triumf”.

Valstsvienībai limita atcelšana jau ir devusi un dos pamatīgu grūdienu. Treniņdarbs un konkurence par vietu sastāvā ieliks labus pamatus. Jaunajā sistēmā visām komandām ir nosacīti līdzīgākas izredzes. Sastāvā var pieteikt sešus ārzemniekus un komandā jābūt vismaz sešiem krievu spēlētājiem.

Limita laikos krievu spēlētāju atalgojums atbilda tirgus realitātei?
Manuprāt, viss bija adekvāti. Visi strādāja, lai nopelnītu. Jāņem vērā viens apstāklis – ārzemniekiem par spēlēšanu Krievijā maksāja un maksā lielākas algas nekā citās valstīs. Ja viņiem šeit pārmaksā, kāpēc mums būtu jāsaņem mazāk? Otrkārt, daudzi krievu spēlētāji sevi apliecināja, pārstāvot un izcīnot uzvaras valstsvienībā. Visu laiku tā nebija. Piemēram, brīdī, kad ierados Himkos, mana alga bija salīdzinoši maza, savukārt ārzemnieki saņēma iespaidīgas summas. Tālāk viss noritēja godīgi.

Karjeras sākumā ir gadījies saņemt naudu maisā?
Toljati saņēma smieklīgu algu – sešus tūkstošus rubļu (apmēram 140 eiro mēnesī). Tur nebija, ko ielikt maisā. Ne tuvu nesmaržoja pēc maisiem. Pirmajās divās sezonās Himkos man bija vidējā alga un nosauktie gadījumi izpalika.

Kādi ir Tavi iespaidi par Latvijas basketbolu? Varbūt pazīsti kādu spēlētāju?
Gadu laikā esam iepazinuši viens otru. Latvijas basketbols katru gadu kļūst labāks un labāks, attīstās. Man patīk, ka ieguldāt daudz pūļu valstsvienībā. Var redzēt reklāmas, nāk skatītāji. Viņi dzīvo līdzi, malači! Krievijā basketbols vēl nav tik attīstīts kā dažās citās valstīs, piemēram, Lietuvā. Patīkami, ka Latvijā augstā līmenī spēlē VEF. Par citām komandām nevaru spriest. Labi zinu Jāni Blūmu. Kad satiekamies, sasveicināmies, īsi parunājam. Labs spēlētājs, labs cilvēks!

Ko Tev novēlēt?
Pat nezinu. Novēli basketbolistam veselību, pie pārējā pašam jānonāk. CSKA priekšā gaida grūts ceļš, taču visi kopā varam to noiet. Ar cerību sasniegt augstākos mērķus.

Autors pateicas basketbola klubam "VEF Rīga" un CSKA preses sekretāram Nikolajam Cinkēvičam par sadarbību intervijas tapšanā.