Dairis: ''OS kvalifikācija būtu minimums, par ko PK mums vajadzētu pacīnīties''

Dairis Bertāns bez Andreja Gražuļa un Klāva Čavara bijis viens no trijiem, kurš trenera Lukas Banki vadībā kopā ar izlasi bijis no pirmās dienas, spēlējot katrā mačā jau no 2023. gada Pasaules kausa priekškvalifikācijas. 12 atlases cikla spēlēs viņam 23.4 minūtes laukumā, 9.8 punkti, 2.5 atlēkušās bumbas un divas rezultatīvās piespēles. Sīkāk par garo ceļu uz pirmo Pasaules kausu vīriešu izlases vēsturē Bertāns dalījās intervijā portālam ‘’Sportacentrs.com’’

- Ja paraugās nedaudz atpakaļ vēl pirms Pasaules kausa kvalifikācijas cikla sākuma, tad tu biji dalībnieks nelaimīgajā spēlē pret Bulgāriju. Kādas tev kopumā bija priekšnojautas vai domas pirms šī cikla, kad izlase neatradās tajā pašā labākajā punktā?
- Zini kā, to tā baigi atcerēties nevēlos, taču bija nolemtības un bezcerības sajūta. Ar labiem spēlētājiem zaudējam spēlē, kuru gan jau nākamajās deviņās reizēs uzvarētu. Uz brīdi pavīdēja domas, ka, ja nav, tad nav – izlasei jāmet miers, taču tās bija tādas pirmās emocijas. Ejot laikam, sapratu, ka vēl ir par agru šādam lēmumam, un ar izlasi vēl vēlos ko sasniegt. Pie tam, atzīšos, ka neilgi pēc tās liktenīgās spēles man zvanīja Kaspars Cipruss un teica, ka nekas nav beidzies un mums ir jāiet tālāk, veidojot visu no jauna. Priecēja, ka arī LBS negribēja pārāk ilgi domāt par šo neveiksmi, kas sakrita arī ar manām tā brīža domām.

- Pēc neveiksmes Eiropas čempionāta kvalifikācijā LBS sāka jauna galvenā trenera meklējumus. Saprotu, ka izvirzīšanas laikā savienība konsultējās arī ar spēlētājiem. Kāds tev radās pirmais priekšstats, kad izdzirdēji Lukas Banki kandidatūru?
- Man viņš bija nosacīti zināms treneris, jo biju gan spēlējis pret viņu, gan sekojis līdz komandām, kuras viņš trenēja – Eirolīgā Sjēnas laikos, kur viņš bija asistents, un Milānā, kur strādāja par galveno. Bija skaidrs, ka šis ir Eiropā atzīts treneris, kāds līdz šim Latvijas izlasē mums varbūt nekad nebija bijis. Uz amatu bija vairāki pretendenti, un arī man jautāja, ko varētu ieteikt. Bija viens kandidāts, kuru savienībai rekomendēju. Šo treneri vienkārši pazinu personīgi, un likās, ka viņš varētu derēt izlasei. Izvērtējot plusus un mīnusus, Luka starp visiem bija pārliecinoši labākais kandidāts un tagad tas ir arī attaisnojies.

- No teiktā noprotu, ka tev bija labs priekšstats par to, kāda tipa speciālists Luka Banki ir.
- Kopumā bija svarīgi, lai mums ir augsta līmeņa treneris, kurš ir strādājis ar augsta līmeņa spēlētājiem. Joprojām uzskatu, ka Latvijas izlase spēcīgākajā sastāvā ir ar ‘’top’’ līmeņa basketbolistiem. Mums bija nepieciešams treneris, kurš ar tādiem bija iepriekš strādājis, un kurš zinās, kā viņus izmantot laukumā. Lukas sakarā patīkams pārsteigums bija viņa spēja trenēt un izveidot komandu, kad treneru rīcībā neatradās paši labākie spēlētāji. Viņš no tā sastāva prata izspiest maksimumu.

- Vai atceries savu pirmo sarunu ar treneri Banki?
- Jā! Tas vēl bija aktīvajā Covid-19 pandēmijas laikā. Ja nemaldos, 2021. gada aprīlī. Biju jau prom no ‘’Khimki’’, atrados Rīgā un mēs tikāmies viņa viesnīcas numuriņā. Runājām vairākas stundas par visiem iespējamajiem tematiem. Viņš uzdeva ļoti daudz jautājumu un vēlējās noskaidrot pēc iespējas vairāk informācijas. Banki gribēja zināt konkrētas lietas par katru spēlētāju, kopējo situāciju, un mūsu saruna bija tiešām samērā gara.

- Nonākšana kapteiņa lomā. Vai iedīgļi tam manāmi šajā garajā sarunā ar treneri Banki un cik kopumā grūti vai viegli bija iejusties šajā lomā?
- Ne gluži konkrētajā sarunā. Uz beigām viņš man gan jautāja, vai es vēlētos uzņemties kapteiņa lomu. Atbildēju apstiprinoši, jo man tas būtu liels gods. Apzinājos, ka šo lomu varu uzņemties un tādā veidā arī palīdzēt izlasei. Ja godīgi, nebija tā, ka līdz ar šī pienākuma uzņemšanos manā ikdienā būtu kas jāmaina. Vienmēr esmu centies būt piemērs citiem. Ja arī bijuši grūtāki brīži, tad tieši ar savu piemēru un darbu esmu centies parādīt, kā ir jāstrādā. Manuprāt, tieši tādam ir arī jābūt kapteinim. Nevar būt tā, ka es mācīšu kādam citam, ko darīt, vai teikšu, ka jānāk uz treniņiem vairāk pastrādāt, ja pats to nedarīšu. Tajā pašā laikā, ja es daru ko vairāk un citi to pamana, tad viņi pavilksies līdz.

- Bez piemēra demonstrēšanas citiem pieļauju, ka visa cikla laikā tev bija jāpalīdz arī tiem, kuri pirms tam pie Lukas Banki spēlējuši nebija, lai tādējādi viņi pēc iespējas ātrāk iejustos spēlētajā sistēmā. Tādu niansi intervijā MVP atklāja Toms Leimanis.
- Jā, tā bija, jo mums katrā sabraukumā bija kāds jaunais spēlētājs, kurš līdz šim vēl nebija spēlējis. Tajā brīdī, kad ienāca Toms, Zoriks bija notraumējies, un viņš kļuva par vienīgo saspēles vadītāju. No manas puses bija diezgan loģiski viņam palīdzēt iejusties. Neko dižu nemaz nedarīju – iedrošināju viņu treniņos un ārpus tiem. Pēc otrās spēles Rīgā pret Beļģiju ģērbtuvē pateicu viņam paldies, jo Toms palīdzēja izvilkt mums nozīmīgu uzvaru, galotnē gūstot svarīgus grozus. Pieņemu, ka šīs spēles arī viņam pašam iedeva pārliecību gan turpmākajai sezonai, gan tālākai dalībai izlasē.

- Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā, ieskaitot priekškvalifikāciju, izcīnītas 15 uzvaras 16 spēlēs, ko var saukt par gandrīz izcilu sniegumu. Tavuprāt, kas bija tā pamatā?
- Šķiet, ka pārliecība, ko treneris mūsos ienesa. Ņemot vērā, pret ko spēlējām, priekškvalifikācija bija nosacīti grūtāka nekā tai vajadzēja būt. Tas gan mums kļuva par ļoti nepieciešamu laiku, jo varējām iepazīt treneri, bet trenerim bija iespēja labāk saprast mūs. Ciklu sākām ar zaudējumu Serbijā, un, ja iepriekš varētu pat teikt, ka tā bija laba spēle jeb skaists zaudējums, tad šoreiz gan treneris, gan mēs par šo zaudējumu ļoti pārdzīvojām. Mums bija lieliska iespēja uzvarēt, un mēs arī to gribējām, tāpēc par skaistu zaudējumu nudien nepriecājāmies. Manuprāt, šī neveiksme uzdzina vēl lielāku sportisko niknumu. Esmu daudz domājis par šo ciklu un kas zina, kā viss būtu turpinājies, ja mēs Serbijā tomēr būtu uzvarējuši. Iespējams, ja tur uzvarētu, mēs pakluptu kaut kur tālāk un nebūtu tik ļoti koncentrējušies tālākajos mačos. No tāda aspekta pat labi, ka pirmo spēli zaudējām.

- Ieminējies par šo pārliecības nozīmi, bet kuru maču var saukt par tādu kā lūzuma brīdi, kad to ieguvāt? Cikla sākums nemaz tik viegls nebija, pēc zaudējuma Serbijai nāca ļoti grūta uzvara pār Slovākiju.
- Jau pirms spēles pret Slovākiju zinājām, ka tā būs ļoti grūta spēle, īpaši pēc tā, kā spēle izvērtās Serbijā. Kopumā mačs bija šausmīgs grūts, taču to izdevās kaut kā nolauzt. Manuprāt, īstākās spēles pārliecībai bija abi mači pret Beļģiju. Tajos bija zemas rezultativitātes basketbols, un ne viena, ne otra nevarēja neko iemest, abām spēlēm noslēdzoties ap gūtiem 60 punktiem (66:65, 68:63 – T.M.). Cik atceros, šīs bija pirmās spēles, kad spējām uzvarēt šāda tipa, mazrezultatīvās cīņas. Iepriekš uzvarējām, kad paši guvām vismaz 80 punktus un metām ar labu precizitāti. Tas deva pārliecību, ka arī sūdīgās spēlēs varam uzvarēt. Galvenokārt to paveicām ar aizsardzību. Atceros, ka otrajā spēlē Rīgā vienu brīdi likās, ka kādreiz te viss jau būtu beidzies. Šķiet, ka minūti līdz beigām mums bija -3 un viņiem vēl divi soda metieni. Viņi tos aizmeta garām, bet mēs beigās izrāvām uzvaru. Un tieši šādas uzvaras dod to papildus pārliecību.

- Pārlecot uz cikla beigām, esot ar jums kopā divos izbraukumos, varēja pamanīt, ka komandā valda labā nozīmē pārliecība pār saviem spēkiem, kas agri vai vēlu novedīs pie uzvaras arī spēlēs.
- Vēl cikla sākumā, kaut vai pret Beļģiju vai vasarā pret Serbiju, nekādi nezināji, kā spēle noslēgsies. Protams, mēs ejam, lai uzvarētu, taču tas ir basketbols, kurā paredzēt nevar neko. Sākot jau ar priekšpēdējo logu, kur mēs braucām uz Grieķiju, biju 100% pārliecināts, ka nezaudēsim. Turcijā pat pie tā, cik daudz sastāvā bija debitanti, sajūta bija tieši tāda pati. Vienalga, kā ies un cik slikti metīsim, mēs tāpat to spēli uzvarēsim.

- Izlases treneri bieži piesauc vārdu ‘’identitāte’’, taču ļoti plaši to neskaidro. Pēc tavām domām, ko šobrīd var saukt par Latvijas izlases basketbolā identitāti?
- Pats galvenais, manuprāt, ir tas, kā mēs aizsargājam savu grozu. Ik pa laikam mēs iekrītam aizsardzībā uz rotācijām, kas pretiniekiem dod brīvus metienus, bet, ja kāds iet uz grozu, tad nebūs tā, ka viņš varēs iemest vieglus divus punktus no apakšas. Šķiet, ka nekad tik labi neesam aizsargājuši grozu, cik šobrīd. Savukārt uzbrukumā ir liela bumbas kustība, visiem pieskaroties bumbai. Garie nāk ārā un pat brīžiem viņi ir spēles veidotāji. Pretiniekiem ir samērā grūti noskautot, jo nav zināms, ko darīsim. Brīžiem arī mēs paši nezinām, ko darīsim, jo spēlējam no situācijas, kura rodas konkrētajā brīdī. Tā nav kāda precīzi atstrādāta sadarbība, kurā katrs kā robotiņš skrien, kur paredzēts.

- Šķiet, ka īpaši izlasē svarīgi, ja starp treneriem un spēlētājiem veidojas savstarpējā uzticība. Liekas, ka jums ar treneri Banki tāda ir izveidojusies – kas bijis tās pamatā?
- Grūti pateikt, taču ir krietni vieglāk tādu izveidot, ja komanda spēlē labi un uzvar. Tādā gadījumā gan treneri, gan spēlētāji redz, ka tas, ko vieni saka, bet otri dara, strādā. Ja tās uzvaras tā nekrātos, tad, iespējams, tā situācija nebūtu tāda, kāda ir šobrīd. Būs arī grūtāki brīži, jo Pasaules kausā mums pretī nāks cita līmeņa komandas ar cita līmeņa spēlētājiem. Domāju gan, ka visi kopā šos iespējami grūtos brīžus spēsim pārvarēt.

- Esi spēlējis pie daudziem speciālistiem – vai Banki no citiem ar ko atšķiras?
- Tas varbūt viņu ļoti neatšķir no citiem, taču viņš ir liels entuziasts. Treneris ir ļoti patīkams cilvēks ārpus basketbola laukuma, un tu vari ar viņu aprunāties arī ne par basketbola tēmām. Brīdi, kad uzej laukumā, viņš ir profesionālis un vēlēsies no tevis izspiest maksimumu.

- Labi, bet ko tev kā spēlētājam, kurš ar izlasi izgājis daudz kam cauri, nozīmē kvalificēšanās Pasaules kausam?
- Personīgi man tas ir nebijis sasniegums, kuru vienmēr esmu vēlējies īstenot. Globāli raugoties, tas ir liels notikums, jo no Eiropas turnīrā piedalās tikai 12 komandas. Mums būs iespēja spēlēt pret visiem labākajiem, un esmu pārliecināts, ka ne tikai man, bet arī pārējiem ir vēlme sevi pierādīt. Milzīgs gods arī būt komandas kapteinim, kurš palīdzējis komandai tikt uz turnīru.

- Vai iekšēji esi domājis par mērķiem un gaidām, ko vēlētos sasniegt turnīrā?
- Ja mēs gribam kaut ko uzvarēt, tad Pasaules kausā būs jāpārspēj meistarīgas komandas. Nav svarīgi, vai pret tām būs jāspēlē jau grupā vai kaut kad vēlāk. Svarīgi ir paveikt labi to, ko varam kontrolēt – aizvadīt veiksmīgu sagatavošanās posmu, spēlēt savu spēli un izbaudīt katru maču Pasaules kausā.

- Pieļauju gan, ka olimpiskā kvalifikācija kaut kur tomēr domās ir.
- Jā, ja reiz esam tikuši tik tālu, tad olimpiskās kvalifikācijas ceļazīme būtu kā minimums, par ko mums vajadzētu pacīnīties. Tas mums ļautu turpināt cīnīties par iekļūšanu nākamajā lielajā turnīrā.

- Minēji sagatavošanās posmu – kas ir svarīgākais šajā laikā, lai pēc iespējas labāk būtu gatavi Pasaules kausam?
- Pirmkārt, visiem jābūt veseliem. Ceru, ka vairs nebūs nekādi pārsteigumi, kā tas bija Lomaža gadījumā (saruna notika īsi pirms savainojumā iedzīvojās Jānis Strēlnieks – T.M.). Mums tas ir liels zaudējums, taču tāds diemžēl ir sports. Neko jaunu jau mēs neizdomāsim – tā kā esam līdz šim darbojušies, tā arī turpināsim. Pozitīvi, ka mums būs vairāk laika pienācīgi sagatavoties nekā tas bijis logu formātā. Šķiet, ka kā komanda ar katru sabraukumu un spēli izskatījāmies arvien labāk. Jo vairāk laika pavadīsim kopā, jo lielāks pluss tas mums ir.

- Ar Porziņģi sastāvā gan līdz šim Banki vadībā aizvadītas vien divas spēles, taču, kā jau tu esi teicis, ar viņu sastāvā spēlēt ir vienkāršāk.
- Manuprāt, ne tikai man, bet jebkuram izlasē. Kaut vai, piemēram, Turcijas spēle. Tas darbs, ko viņš paveic aizsardzībā, ir pat nozīmīgāks par viņa talantu uzbrukumā. Man kā mazajam galvenais ir neļaut pretspēlētājam iemest tālmetienu, bet, ja viņš vēlas iet cauri, tad lūdzu – tur jau sagaida Kristaps. Turcijas spēlē turki jau spēles gaitā vairs negāja uz groza apakšu. Viņi padriblēja soda laukumā un nāca ārā, jo negribēja vairs dabūt bloķētus metienus no Porziņģa.

- Neviļus jāprasa par tavu karjeru izlasē. Pasaules kausa finālturnīrs būtu kā kulminācija vai arī tu sevi izlases rindās redzi arī pēc tam?
- Jāskatās, kāda būs situācija ar veselību, taču ideālā variantā un, nedaudz pasapņojot, – tagad būs Pasaules kauss, nākamais būs olimpiskais gads un tad ir Eiropas čempionāts Latvijā. Manuprāt, tie ir tādi trīs lielie turnīri, kam būtu jābūt kā mērķim un tādai kā kulminācijai, ja runājam par mani personīgi. Man šobrīd ir 33 gadi un mūžīgi nespēlēšu, tāpēc būtu baigi forši, ja šie trīs turnīri pēc kārtas izdotos.

- Kā profesionāls basketbolists pēdējās divas sezonas pavadi ACB līgā Seviljā. Kādi tev pašlaik ir personīgie mērķi karjerā?
- Vienmēr esmu vēlējies spēlēt pēc iespējas augstākā līmenī un labākā komandā. Pēc diviem gadiem ‘’Khimki’’ pagājušajā sezonā uz Sevilju atbraucu, lai vienkārši atgūtu prieku par basketbolu. Pēc pagājušās sezonas gaidīju kaut ko ilgāk, taču šī brīža tirgus nosaka, ka visus interesē atlēti, kuri prot skriet, lekt un dankot pāri. Pie tam, esot ārpus Eirolīgas, vairāk izjūtu, ka tā ir slēgta līga. Spēlējot tur, par to pat tā neaizdomājos. Un arī tas nepalīdz, jo starp Eirolīgas un pārējām komandām ir liela starpība gan budžetos, gan līmeņa ziņā. Tagad redzu, ka tikt atpakaļ Eirolīgā ir ļoti grūti. Šobrīd Sevilja nav top komanda Spānijā, taču tā piedalās ACB līgā. Katra spēle šeit ir bez maz vai kā fināls. Ir augsta līmeņa basketbols un ir tiešām prieks šeit atrasties.

- Kopā ar brāli esat pēdējos gados aktīvi iesaistījušies Valmieras basketbolā, šobrīd atrodoties arī ‘’Valmiera Glass/ViA’’ valdē. Cik daudz sekojat kluba gaitām un cik iesaistāties tā darbā?
- Sekoju samērā daudz. Viss gan sākās ar to, ka nodibinājām basketbolu skolu, bet iesaistīšanās kluba valdē likās kā tāds nākamais loģiskais solis, lai varētu īstenot vīziju – iesaistīt labākos puišus no basketbola skolas lielajā komandā, kas viņiem dotu pieredzi un augstāka līmeņa spēles. Tas, mūsuprāt, ir primārais. Esot prom, ikdienas jautājumos neiesaistāmies, taču globālākos jautājumos, kā tas bija pēc katastrofālā sezonas sākuma, gan. Toreiz attālināti ‘’Zoom’’ sazinājāmies ar kluba vadību un spriedām par to, kas notiek, kādas ir opcijas un ko varam darīt. Gan es, gan Dāvis pēc savas iegūtās spēlētāju pieredzes norādījām – ja treneris vēlas spēlēt savu basketbolu, kurš nedarbojas ar tiem spēlētājiem, kuri ir komandā, tad treneris nekad nemainīsies. Devām iespēju Oskaram Virsim, un, ja var salīdzināt, kā bija sezonas sākumā un kā ir šobrīd, tad uzlabojums ir acīmredzams.

- Ir arī kādi tālejošāki mērķi saistībā ar Valmieras basketbolu?
- Noteikti, un tāpēc arī esam iesaistījušies. Jāatceras, ka tajā pusē, Rūjienā un Valmierā, esam uzauguši un ieguvuši basketbola prasmes. Mums katram basketbolā vēl ir palicis kāds laiciņš, bet pēc karjeras beigām viens no mērķiem ir vairāk, kārtīgāk un klātesošāk iesaistīties šajā visā procesā.

- Kedas uz nagliņas kārt tev nevēlos, bet gan jau, ka esi apdomājies, ko vēlētos darīt pēc basketbolista karjeras beigām?
- Protams! Esmu domājis un sapratis, ka ar manu pieredzi un zināšanām ir jāpaliek basketbolā. Uzskatu, ka varu daudz ko dot un arī palīdzēt. Nesen izgāju kursus FIBA mentoru programmā, un ieguvu jaunas zināšanas, kuras varēs noderēt palīdzībā jauno spēlētāju karjeru attīstīšanā. Ņemot vērā, ka mums ir basketbola skola un esmu kluba valdē, tad šķita, ka esošajā situācijā šīs zināšanas noderēs. Tādā virzienā, palīdzēt jauniešiem, arī domāju virzīties pēc karjeras beigām, kas varētu dot pienesumu arī visam Latvijas basketbolam kopumā.