U19 pēcgarša: vai trauksmes zvans Latvijas basketbola nākotnei?

Šai U19 izlasei Pasaules kausā nemaz nebija jāspēlē, jo pēc sportiskiem principiem tā šim forumam nekvalificējās. Talkā nāca Latvijas Basketbola savienības (LBS) aktīvā darbība gan politiskos gaiteņos, no valsts saņemot 450 tūkstošu finansējumu, gan iegūtā labā reputācija FIBA kā turnīru organizatorei. Basketbola nākotnes vārdā LBS izdarīja maksimumu, lai jaunie censoņi sevi pierādītu plašākai auditorijai, sekmētu basketbola popularitāti Latvijā un dotu placdarmu Latvijas perspektīvākajiem treneriem sevi attīstīt jaunos izaicinājumos.

Kuluāros Latvijas izlases klusais mērķis bija pirmo reizi Pasaules kausa vēsturē iekļūt ceturtdaļfinālā. Ar zināmu atvieglojumu tika uzlūkota iespēja astotdaļfinālā spēkoties pret Senegālu, nevis Lietuvu. Pretinieku nometni uzreiz pēc grupu turnīra pameta līderis Ibu Badži, tomēr tas senegāliešiem netraucēja mājiniekus Daugavpilī uzvarēt, pateicoties pārākumam atlētiskumā un fiziskajā jaudā. Latvieši nospēlēja otru turnīra sliktāko spēli, no distances metot tikai ar nedaudz virs 20% precizitāti, bet no soda līnijas – 55%. Cīņā zem groziem mūsu basketbolisti ar pašatdevi centās kompensēt spēka trūkumu, kur, visticamāk, tika pazaudēta visa enerģija veiksmēm uzbrukumā. Iespējams, pietrūka arī taktiskās viltības, jo, jāatzīst, šī bija arī treneru spēle. Nevienā brīdī Latvija neizmantoja zonas aizsardzību, tā vietā cenšoties savilkties soda laukumā un provocēt Senegālas spēlētājus izmest pustālos vai tālos metienus. Uzbrukumā tika spēlēts lēni un vienveidīgi, to balstot uz tālmetienu precizitāti, kura pievīla. ‘’Ja nevar iemest bumbu grozā, tad grūti kaut ko komentēt,’’ bija vieni no pirmajiem Nikolaja Mazura vārdiem pēc sāpīgā zaudējuma, uzsverot, ka uzbrukumā basketbolistiem pietrūkstot individuālās meistarības.

Vai bija pamats cerēt uz ko vairāk par 11. vietu? Diemžēl nē. Pirmie trauksmes zvani atskanēja pārbaudes spēļu laikā, kur tikai vienā no tām Latvija nezaudēja un nospēlēja neizšķirti 71:71 ar Austrāliju. Šajos mačos tika demonstrēts diezgan viļņveidīgs basketbols, kas nelika sapņot par augstākajiem sasniegumiem. Lai arī tās bija tikai pārbaudes spēles, un Pasaules kausa laikā sniegumā bija vērojami uzlabojumi, šim izlases modelim, objektīvi spriežot, pietrūka talanta un meistarības. Uzbrukums pārsvarā tika balstīts uz tālmetienu precizitāti un, lai arī tas ir viens no modernā basketbola spēcīgākajiem ieročiem uzvaras izcīnīšanā, citu instrumentu, kā gūt panākumu pēc tam, kad bumbas grozā nelidoja, nebija. Caurgājienos līdz groza apakšai ar spēku labprāt devās tikai Rodijs Mačoha, kamēr ātro uzbrukumu bija maz, jo pretinieki lielākoties kļūdījās nostaigājot vai saņemot uzbrukuma piezīmi. Iepriecināja augstā pašatdeve abos laukuma galos, ar ko jaunie censoņi centās kompensēt meistarības trūkumu, taču ar to nebija līdzēts augstu rezultātu sasniegšanai. Enerģijas līmenis lika vilties sagrāvē pret Austrāliju, kur latvieši atpalika visās kustībās un savu meistarības trūkumu papildināja ar pašatdeves trūkumu. Tā spēlēt nedrīkst! Iespēles soda laukumā dziļumā, lai izmantotu Kriša Helmaņa un Noa Viljamsona augumus, bija pārāk reti. Abi epizodiski spēles arsenālu ar muguru veiksmīgi atrādīja, gūstot grozus. Negatīva bija sodu metienu precizitāte un pārāk lielie kritumi, kuru dēļ tika pazaudētas vadības pret Puertoriko un Serbiju.

Tomēr visvairāk pamanāms bija mūsu spēlētāju spēka un meistarības trūkums. Lai arī daudziem no basketbolistiem augumi ir virs diviem metriem, to fiziskā sagatavotība krietni atpalika no līdzīga tipa spēlētājiem citās valstsvienībās. Latvieši ar lielu bijību izturējās pret citiem garajiem un atlētiskajiem basketbolistiem, neveidojot situācijas viens pret vienu, nedodoties caurgājienos, bet izšķiroties par samērā vieglākajiem uzbrukuma risinājumiem – metieniem no distances. Kā piemēru var pretnostatīt Serbijas un Lietuvas izlases, kurās arī nebija tik fiziski apdāvinātu spēlētāju kā Francijas, Āfrikas un ASV izlasēs, taču tās spēlēja krietni vīrišķīgāku basketbolu. Sliktā precizitāte metienos ne tikai izskaidrojama ar meistarības trūkumu, bet sliktu sagatavotību, jo daudziem metiena tehnika nebija augstākajā līmenī.

Jebkuru jauniešu izlasi vērojot, tiek analizēts, kurš no spēlētājiem nākotnē varētu izveidoties par nopietna līmeņa basketbolistu un veiksmīgi papildināt Latvijas nacionālo izlasi. Visticamāk, vistuvāk laba līmeņa basketbolam ir spēlētājs, kuram dalība izlasē noslēdzās priekšlaicīgi gūtās traumas dēļ – Freds Bagatskis. Starp spīdekļiem pirms turnīra tika atzīmēts Krišs Helmanis, taču šajā turnīrā vai nu gūtā potītes trauma pārbaudes spēļu ciklā lika par sevi manīt, vai arī netika pienācīgi līdz galam izmantots. Metiens līdzīgs kā tēvam Uvim Helmanim – minimāli ietupjoties kājās, taču garo roku dēļ bumba tiek vairāk aizlikta aiz galvas. Šķietami var novērot, ka savu garo 212 cm augumu Helmanis neizmanto pilnībā. To spēlētājs izmantoja tikai spēlē pret Koreju, kur pret viņu bija augumā īsāki pretspēlētāji. Tajā Helmanis guva 30 punktus, taču citos mačos, kad pret basketbolistu darbojās līdzvērtīga auguma basketbolisti, taču spēcīgāki, tā Helmanim ar apspēlēšanu radās problēmas. Kā potenciālam izlases līderim Helmanim bija nepieciešams vairāk uzņemties līdera lomu, jo uzbrukumos tika iesaistīts daudz. Iespējams, rakstura īpašības patraucēja nospēlēt spilgtāk, brīžiem par daudz iesaistot savus partnerus.

Pagājušajā sezonā ACB līgā debitējušais Rodijs Mačoha bija retais, kurš nebaidījās doties caurgājienos, kuram bija spēks cīnīties ar citu valstu atlētiskajiem stāviem, taču brīžiem viņa darbībās bija redzama steiga, kas rezultējās ar nevajadzīgām kļūdām. Interesants spēlētājs, kurš pie apstākļu sakritības var izveidoties par laba līmeņa basketbolistu. Savukārt saspēles vadītājs Toms Skuja labi pārredz laukumu un prot apgādāt savus partnerus ar elegantām piespēlēm, taču viņam pietrūkst auguma centimetru, precizitātes no distances un vienmērīgs pašatdeves līmenis visas spēles laikā. 2003. gadā dzimušajiem Ričardam Kļanskim, Noelam Enrijam Slivackim un Valteram Briedim šī bija laba skola, kura, iespējams, palīdzēs nākotnē. Savukārt tiem, kuri savu meistarību slīpē Latvijā, nepieciešams vispirms gūt lielāku spēļu praksi Latvijas basketbola līgā un iekļauties komandu stabilā rotācijā. Ar to problēmas Ventspilī bija šīs izlases kapteinim Kristiānam Šulcam. Lai arī Noa Viljamsons bija stabils rotācijas spēlētājs ‘’Latvijas Universitātē’’, šajā čempionātā bija redzami basketbolista trūkumi pret atlētiskākiem un garākiem pretspēlētājiem. Tāpat vairākkārtīgi Viljamsons lēmumus pieņēma vismaz sekundi par vēlu, kā dēļ viņa metieni tika bloķēti.

Latvijas Basketbola savienība (LBS) deva iespēju bezmaksas apmeklēt Pasaules kausa spēles gan Daugavpilī, gan Rīgā jaunatnes treneriem, LBS komisiju locekļiem, visiem biedriem un bijušajiem spēlētājiem, taču tikai retais to izmantoja. Vislielākā nožēla ir par jaunatnes treneriem, no kuriem tikai daži bija redzami skatītāju vietās, tādā veidā liedzot sev iespēju iegūt jaunas zināšanas no klātienes efekta, kā arī aprunāties ar kolēģiem un dalīties idejām. Tikai viens piemērs: Kanādas valstsvienības galvenais treneris reti kad vadīja minūtes pārtraukumus, taktiskos risinājumus viņa vietā nododot asistentiem. Aspekts, ko varēja pamanīt tikai atrodoties spēļu arēnās. Kā pirmrindnieks Rīgas spēlēs gan Olimpiskajā sporta centrā, gan Arēnā Rīga bija Latvijas izlases galvenais treneris Luka Banki.

Pagaidām 9. vieta 1999. gadā joprojām paliks kā Latvijas augstākā vieta U19 Pasaules kausā, bet pirms diviem gadiem sasniegtā 12. vieta kā sliktākā. Ja vien nenotiek cīņa par medaļām, tad vietu sadalījums nav tik nozīmīgs, cik izprast konkrētās izlases potenciālu, talantu un tās iespējamo pienesumu Latvijas basketbola nākotnei. Līdz šim no katras no izlasēm atsevišķi basketbolisti tikuši līdz nacionālajai izlasei, līdz ar to šīs izlases rezultātu vēl nevar uzskatīt par trauksmes zvanu Latvijas basketbola nākotnei. Demonstrētais basketbols gan optimismu nevieš. Ar satraukumu jāraugās spēlētāju individuālajā un fiziskajā sagatavotībā, kur liela atbildība gulstas uz treniņu metodiku un jaunatnes treneru darbu. Cerams, ka turnīrs būs devis atklāsmes basketbolistiem, ka tikai ar lielu darbu var nonākt augstākajos plauktos, kamēr pie varas esošajiem - ka ir vēl vairāk darba, lai uzlabotu darbu ar jaunatni.

Latvijas izlases statistika