U19 pēcgarša: vai trauksmes zvans Latvijas basketbola nākotnei?
Ar dažādām mielēm, Latvijas 11. vietu un ASV triumfu noslēdzies U19 Pasaules kauss basketbolā, kurš otro reizi tika organizēts Latvijā. Mājinieku demonstrētais sniegums, par spīti izcīnītajiem trim panākumiem, brīžiem bija ļoti blāvs, neatrodot nekādus pretargumentus astotdaļfinālā atlētiskajiem Senegālas vienaudžiem, kā arī piedzīvojot sagrāvi pret Austrāliju. Ko turnīra rezultāts liek domāt par Latvijas basketbola nākotni?
Šai U19 izlasei Pasaules kausā nemaz nebija jāspēlē, jo pēc sportiskiem principiem tā šim forumam nekvalificējās. Talkā nāca Latvijas Basketbola savienības (LBS) aktīvā darbība gan politiskos gaiteņos, no valsts saņemot 450 tūkstošu finansējumu, gan iegūtā labā reputācija FIBA kā turnīru organizatorei. Basketbola nākotnes vārdā LBS izdarīja maksimumu, lai jaunie censoņi sevi pierādītu plašākai auditorijai, sekmētu basketbola popularitāti Latvijā un dotu placdarmu Latvijas perspektīvākajiem treneriem sevi attīstīt jaunos izaicinājumos.
Kuluāros Latvijas izlases klusais mērķis bija pirmo reizi Pasaules kausa vēsturē iekļūt ceturtdaļfinālā. Ar zināmu atvieglojumu tika uzlūkota iespēja astotdaļfinālā spēkoties pret Senegālu, nevis Lietuvu. Pretinieku nometni uzreiz pēc grupu turnīra pameta līderis Ibu Badži, tomēr tas senegāliešiem netraucēja mājiniekus Daugavpilī uzvarēt, pateicoties pārākumam atlētiskumā un fiziskajā jaudā. Latvieši nospēlēja otru turnīra sliktāko spēli, no distances metot tikai ar nedaudz virs 20% precizitāti, bet no soda līnijas – 55%. Cīņā zem groziem mūsu basketbolisti ar pašatdevi centās kompensēt spēka trūkumu, kur, visticamāk, tika pazaudēta visa enerģija veiksmēm uzbrukumā. Iespējams, pietrūka arī taktiskās viltības, jo, jāatzīst, šī bija arī treneru spēle. Nevienā brīdī Latvija neizmantoja zonas aizsardzību, tā vietā cenšoties savilkties soda laukumā un provocēt Senegālas spēlētājus izmest pustālos vai tālos metienus. Uzbrukumā tika spēlēts lēni un vienveidīgi, to balstot uz tālmetienu precizitāti, kura pievīla. ‘’Ja nevar iemest bumbu grozā, tad grūti kaut ko komentēt,’’ bija vieni no pirmajiem Nikolaja Mazura vārdiem pēc sāpīgā zaudējuma, uzsverot, ka uzbrukumā basketbolistiem pietrūkstot individuālās meistarības.
Vai bija pamats cerēt uz ko vairāk par 11. vietu? Diemžēl nē. Pirmie trauksmes zvani atskanēja pārbaudes spēļu laikā, kur tikai vienā no tām Latvija nezaudēja un nospēlēja neizšķirti 71:71 ar Austrāliju. Šajos mačos tika demonstrēts diezgan viļņveidīgs basketbols, kas nelika sapņot par augstākajiem sasniegumiem. Lai arī tās bija tikai pārbaudes spēles, un Pasaules kausa laikā sniegumā bija vērojami uzlabojumi, šim izlases modelim, objektīvi spriežot, pietrūka talanta un meistarības. Uzbrukums pārsvarā tika balstīts uz tālmetienu precizitāti un, lai arī tas ir viens no modernā basketbola spēcīgākajiem ieročiem uzvaras izcīnīšanā, citu instrumentu, kā gūt panākumu pēc tam, kad bumbas grozā nelidoja, nebija. Caurgājienos līdz groza apakšai ar spēku labprāt devās tikai Rodijs Mačoha, kamēr ātro uzbrukumu bija maz, jo pretinieki lielākoties kļūdījās nostaigājot vai saņemot uzbrukuma piezīmi. Iepriecināja augstā pašatdeve abos laukuma galos, ar ko jaunie censoņi centās kompensēt meistarības trūkumu, taču ar to nebija līdzēts augstu rezultātu sasniegšanai. Enerģijas līmenis lika vilties sagrāvē pret Austrāliju, kur latvieši atpalika visās kustībās un savu meistarības trūkumu papildināja ar pašatdeves trūkumu. Tā spēlēt nedrīkst! Iespēles soda laukumā dziļumā, lai izmantotu Kriša Helmaņa un Noa Viljamsona augumus, bija pārāk reti. Abi epizodiski spēles arsenālu ar muguru veiksmīgi atrādīja, gūstot grozus. Negatīva bija sodu metienu precizitāte un pārāk lielie kritumi, kuru dēļ tika pazaudētas vadības pret Puertoriko un Serbiju.
Tomēr visvairāk pamanāms bija mūsu spēlētāju spēka un meistarības trūkums. Lai arī daudziem no basketbolistiem augumi ir virs diviem metriem, to fiziskā sagatavotība krietni atpalika no līdzīga tipa spēlētājiem citās valstsvienībās. Latvieši ar lielu bijību izturējās pret citiem garajiem un atlētiskajiem basketbolistiem, neveidojot situācijas viens pret vienu, nedodoties caurgājienos, bet izšķiroties par samērā vieglākajiem uzbrukuma risinājumiem – metieniem no distances. Kā piemēru var pretnostatīt Serbijas un Lietuvas izlases, kurās arī nebija tik fiziski apdāvinātu spēlētāju kā Francijas, Āfrikas un ASV izlasēs, taču tās spēlēja krietni vīrišķīgāku basketbolu. Sliktā precizitāte metienos ne tikai izskaidrojama ar meistarības trūkumu, bet sliktu sagatavotību, jo daudziem metiena tehnika nebija augstākajā līmenī.
Jebkuru jauniešu izlasi vērojot, tiek analizēts, kurš no spēlētājiem nākotnē varētu izveidoties par nopietna līmeņa basketbolistu un veiksmīgi papildināt Latvijas nacionālo izlasi. Visticamāk, vistuvāk laba līmeņa basketbolam ir spēlētājs, kuram dalība izlasē noslēdzās priekšlaicīgi gūtās traumas dēļ – Freds Bagatskis. Starp spīdekļiem pirms turnīra tika atzīmēts Krišs Helmanis, taču šajā turnīrā vai nu gūtā potītes trauma pārbaudes spēļu ciklā lika par sevi manīt, vai arī netika pienācīgi līdz galam izmantots. Metiens līdzīgs kā tēvam Uvim Helmanim – minimāli ietupjoties kājās, taču garo roku dēļ bumba tiek vairāk aizlikta aiz galvas. Šķietami var novērot, ka savu garo 212 cm augumu Helmanis neizmanto pilnībā. To spēlētājs izmantoja tikai spēlē pret Koreju, kur pret viņu bija augumā īsāki pretspēlētāji. Tajā Helmanis guva 30 punktus, taču citos mačos, kad pret basketbolistu darbojās līdzvērtīga auguma basketbolisti, taču spēcīgāki, tā Helmanim ar apspēlēšanu radās problēmas. Kā potenciālam izlases līderim Helmanim bija nepieciešams vairāk uzņemties līdera lomu, jo uzbrukumos tika iesaistīts daudz. Iespējams, rakstura īpašības patraucēja nospēlēt spilgtāk, brīžiem par daudz iesaistot savus partnerus.
Pagājušajā sezonā ACB līgā debitējušais Rodijs Mačoha bija retais, kurš nebaidījās doties caurgājienos, kuram bija spēks cīnīties ar citu valstu atlētiskajiem stāviem, taču brīžiem viņa darbībās bija redzama steiga, kas rezultējās ar nevajadzīgām kļūdām. Interesants spēlētājs, kurš pie apstākļu sakritības var izveidoties par laba līmeņa basketbolistu. Savukārt saspēles vadītājs Toms Skuja labi pārredz laukumu un prot apgādāt savus partnerus ar elegantām piespēlēm, taču viņam pietrūkst auguma centimetru, precizitātes no distances un vienmērīgs pašatdeves līmenis visas spēles laikā. 2003. gadā dzimušajiem Ričardam Kļanskim, Noelam Enrijam Slivackim un Valteram Briedim šī bija laba skola, kura, iespējams, palīdzēs nākotnē. Savukārt tiem, kuri savu meistarību slīpē Latvijā, nepieciešams vispirms gūt lielāku spēļu praksi Latvijas basketbola līgā un iekļauties komandu stabilā rotācijā. Ar to problēmas Ventspilī bija šīs izlases kapteinim Kristiānam Šulcam. Lai arī Noa Viljamsons bija stabils rotācijas spēlētājs ‘’Latvijas Universitātē’’, šajā čempionātā bija redzami basketbolista trūkumi pret atlētiskākiem un garākiem pretspēlētājiem. Tāpat vairākkārtīgi Viljamsons lēmumus pieņēma vismaz sekundi par vēlu, kā dēļ viņa metieni tika bloķēti.
Latvijas Basketbola savienība (LBS) deva iespēju bezmaksas apmeklēt Pasaules kausa spēles gan Daugavpilī, gan Rīgā jaunatnes treneriem, LBS komisiju locekļiem, visiem biedriem un bijušajiem spēlētājiem, taču tikai retais to izmantoja. Vislielākā nožēla ir par jaunatnes treneriem, no kuriem tikai daži bija redzami skatītāju vietās, tādā veidā liedzot sev iespēju iegūt jaunas zināšanas no klātienes efekta, kā arī aprunāties ar kolēģiem un dalīties idejām. Tikai viens piemērs: Kanādas valstsvienības galvenais treneris reti kad vadīja minūtes pārtraukumus, taktiskos risinājumus viņa vietā nododot asistentiem. Aspekts, ko varēja pamanīt tikai atrodoties spēļu arēnās. Kā pirmrindnieks Rīgas spēlēs gan Olimpiskajā sporta centrā, gan Arēnā Rīga bija Latvijas izlases galvenais treneris Luka Banki.
Pagaidām 9. vieta 1999. gadā joprojām paliks kā Latvijas augstākā vieta U19 Pasaules kausā, bet pirms diviem gadiem sasniegtā 12. vieta kā sliktākā. Ja vien nenotiek cīņa par medaļām, tad vietu sadalījums nav tik nozīmīgs, cik izprast konkrētās izlases potenciālu, talantu un tās iespējamo pienesumu Latvijas basketbola nākotnei. Līdz šim no katras no izlasēm atsevišķi basketbolisti tikuši līdz nacionālajai izlasei, līdz ar to šīs izlases rezultātu vēl nevar uzskatīt par trauksmes zvanu Latvijas basketbola nākotnei. Demonstrētais basketbols gan optimismu nevieš. Ar satraukumu jāraugās spēlētāju individuālajā un fiziskajā sagatavotībā, kur liela atbildība gulstas uz treniņu metodiku un jaunatnes treneru darbu. Cerams, ka turnīrs būs devis atklāsmes basketbolistiem, ka tikai ar lielu darbu var nonākt augstākajos plauktos, kamēr pie varas esošajiem - ka ir vēl vairāk darba, lai uzlabotu darbu ar jaunatni.
Latvijas izlases statistika
| Statistikas elements | Rezultāts | Vieta turnīrā |
|---|---|---|
| Vidēji punkti spēlē | 68.0 | 14. |
| 2p metienu precizitāte | 47.5% | 9. |
| 3p metienu precizitāte | 26.3% | 11. |
| Soda metienu precizitāte | 64.8 % | 12. |
| Atlēkušās bumbas | 43.3 | 11. |
| Bloķēti metieni | 4.2 | 7. |
| Piespēles | 17.3 | 10. |
| Pārtvertas bumbas | 6.2 | 15. |
| Kļūdas | 14.5 | 10. |
Te nav runa par basketbolu, kur mūsu rezultāti visos līmeņos kļūst arvien švakāki ne tikai pēc spēles, bet arī pēc rezultāta. Nav arī runa par bezierunu impotenci futbolā un, galu galā - ieteicams noņemt rozā brilles attiecībā uz visu iemīļoto hokeju - tur arī briest mēsli! Par visiem individuālajiem un/vai olimpiskajiem sporta veidiem vispār nerunāsim - tur ir dziļa bedre, kas kļūst arvien dziļāka.
p.s. viena lieta, kas vieno gandrīz visus LV sporta veidus un, kas man šķiet (traģi)komiska taču, visi izliekas to neredzam - gan treneri, gan paši spēlētāji - nu skaidrs, ka mūsu spēlētāji basketbolā nav tik taktiski viltīgi un tehniski meistarīgi kā leiši vai bijušie dienvidslāvi, mūsu futbolisti nekad nespēs tā apspēlēt 1:1 kā to dara Dienvidu valstis(lai gan arī ziemeļnieki prot apspēlēt, kā redzējām EČ2020) un mūsu hokejisti nekad nespēs rādīt tādu slidotprasmi vai ripas pārvaldības tehniku kā kanādieši, krievi vai zviedri, bet... tādā gadījumā tev jāgrauž parkets, zāle vai ledus, tev jāiet kaulā katrā epizodē, tev jādušī un jāslāna pretinieks pa visu laukumu no pirmās līdz pēdējai sekundei. Tur jau dižu mākslu nevajag - skrien krosiņus, lec ar lecamauklu, sit boksa maisu, cilā svarus utt. Jo šobrīd tiešām rodas kauns un neizpratne - 1:1 vai taktiski apspēlēt nevaram, nosegt un apstādināt nevaram, paskriet vai paslidot varam pirmās 15 minūtes un tad pulveris tukšs, kaulā neejam, jo baidāmies un esam mīksti. Jautājums - a ko tad mēs varam un kādi mums vispār ir pretargumenti?!
11. vieta pasaulē!
Priekšā mums lielākoties tikai basketbola lielvalstis!
Nekad agrāk arī U19 PK īpaši augstāk neesam bijuši...
Ir zināmi griesti, kurus sasniedzot, augstāk par pakaļu neuzlēksi.
Jā, nospēlējām viduvēji un varējām būt augstāk, bet trauksmes zvaniem vietu neredzu...
Un par jaunajiem talantiem - kaut kā mums nereti tā gadās - baigie jaunie talanti, tīņu gados izceļas - pienāk pilngadība - čušs... ASV talanti? Bija mums tāda ASV koledžu zvaigzne Arājs - kur palika?
Ar saviem 1,9 miljoniem iedzīvotāju noteikti neesam sportā slikti. No mazajām valstīm iedzīvotāju ziņā izdalīšu Slovēniju kā kaut ko īpašu un sporta ziņā nesasniedzamu, bet pārējās mazās valstis turpat kur mēs.
Latvijā sports balstās uz entuziasmu fanātisku pieķeršanos savam izvēlētajam sporta veidam.
Nesen izlasīju grāmatu par Dukuriem. Cik viņi ir ziedojuši sportam, cik lielu naudu ieguldījuši sākumā. Un kas ir tagad. Ir neliela sabiedrības daļa, kuri cenšas noniecināt viņus-tur jau nav konkurence, pēc viņiem nekas nebūs un tml. Viņi ir labākie pasaulē savā sporta veidā.
Mums ir Ostapenko ,kur anolamāta, apsaukāta no dažiem šeit. Mums ir Rastorgujevs (varb;ut bija jo kaut kā tiek noklusēts no starptautiskās federācijas viņa tālākais liktenis).
Atceramies cik paši esam nolamājuši savus pašus labākos sportistus. Profesionālajā sportā elites līmeņa sportisti nebūs visu laiku veiksminieki. Tur ir cīņa par katru vietu, šo sportistu organismi pakļauti milzīgām slodzēm,kuras nav savienojamas ar veselīgu dzīvesveidu. Viņi ziedo daļu savas veselības, daļu savas dzīves, daļu no ģimenes dzīves un nedomāju ka tādēļ lai kāds viņus kaut kādā veidā pazemotu šeit sporta portālos.
Daži lieto vārdu tūristi, bet uzprasiet viņiem, cik daudz darba ielikuši lai nokļūtu uz sacensībām. Daudzi no šiem "tūristiem" ieguldījuši lielu savu naudu un tikuši uz PČ, uz OS.
Viens no sportisko sasniegumu rādītājiem ir cik sportisti tiek uz OS. Un Latvija izskatās normāli šajā ziņā.
Cienīsim paši sevi un savas valsts sportistus, kuri kaut ko ir sasnieguši.
Mums ir 33 olimpieši un jebkurš no viņiem jau ir varonis ar to vien ka tur ir ticis. Protams veina lieta ir tikt olimpiādē 3x3 basketbolistiem, bet nemazinot nozīmi sološanā uzskatu ka tur tikt uz OS ir relatīvi daudz vieglāk. Tas nemazina mūsu soļotāju sasniegumu nozīmi. Soļošanā neko īpašu nopelnīt nevar un ja cilvēks ar savu apņēmību, apvienojot darbu un treniņus tiek uz OS, tas ir tikai apsveicami.
Basketbolam veicās ka 90-tajos un brīžiem vēlāk vietējiem naudas maisiem patika uzturēt komandas, dažas zvaigznes sagaidījām NBA. Un vēl vēsture ar TTT, VEF, ASK.
Bet pie vadības tagad...
vārdu sakot - pārcilvēki
Man ir radies iespaids, ka galvās ir iesēdusies viltus apziņa, ka nevajag jau sisties un iet kaulā, jo mūsdienu basketbols tak ir tendēts uz tālmetieniem. Bet ja tā, tad priekš kam tērēt laiku un enerģiju mācoties spēlēt fizisku agresīvu basi. Tagad jau ir modīgi speisot un strečot laukumu utml. Bet tas rada vienpusējību, noņem kaudzi noderīgu tehnisko iemaņu, ja priekšlaicīgi domā uz priekšu vadoties no šobrīd dominējošām tendencēm pieaugušajā basketbolā.Realitātē mēs redzam komandu, kura ir nespējīga izrādīt konkurenci fiziskā basketbolā, apdriblēt nemāk, izgrūstīt nemāk, iemest arī nē. Un rezultātā arī pie brīviem viegliem metieniem neviens netiek, ja arī tiek, bieži nespēj nemaz tos iemest. Bet nākas mest pat ja nekrīt, jo tās citas opcijas padodas vēl sliktāk. Tas tā vispārinoši, jo pa laikam bija sportiskais niknums un cīnīšanās. Tieksme mest brīvus metienus mums vienmēr ir bijusi izteikta, bet iepriekš vienmēr sastāvā bija 2-3-4 kuri spēja variēt spēli starp tālmetieniem un caurgājieniem, līdz ar to, pretinieki aizsardzībai radot lielākas grūtības reaģēt.
Ja bumba bija Žagara vai Lomaža, Zorika, Strautiņa, Geka, Gludīša, Vecvagara JR, Artūra Kuruca rokās, aizsardzībai bija visu laiku pamatīgi jāstrādā, jo spēlētājs vienlīdz labi no jebkuras situācijas spēja gan mest, gan iet uz grozu, kā arī atdot piespēli. Tas atbrīvoja rokas visai pārējais komandai, tie kuri spēj mest brīvos, tie meta, kas spēj tikai izkapāt ap grozu, tie kapāja. Tad viss ir daudzmaz līdzsvarā. Man patīk Mačohas agresīvā spēle, bet kolīdz viņš saņem bumbu, visa aizsardzība zin, ko tieši viņš darīs, visi savelkas ap grozu, jo viņš nemetīs, ja viņi raustītos par viņa metienu, aizsargs strādātu tuvāk, Rodijam brīvāks caurgājiens. Tas pats arī ar citiem, Denafs pēdējā spēlē bija lielisks piemērs, atstāj brīvu, še Tev trīs, uzej virsū, še Tev caurgājiens. Šīs ir zelta patiesība un zelta vidusceļš visos laikos neatkarīgi no valdošajām tendencēm
Un Eiropas čempis basketā > Pasaules čempis. Vidējais līmenis augstāks eiropā.
Un komentētāji piedodiet- tādi kā “tādsnesportists”, “limpopo” un lîdzīgi liekas vispār no citas planētas un par šo tēmu vispār neko nezin. Lai žurnālisti parok, bet diez vai. Par mīkstu. Un beigās jau neviens arī nestāstīs. Jo roka roku mazgā.
Lai jums visiem veiksmīgas nākamās Covid NEsezonas Latvijas skolēnu un jauniešu sportā !