Āzacis, Jansons, Jaunzems un citi. Arī viņi reiz spēlēja "EuroBasket". 1. daļa

Jānis ĀZACIS (1993. gadā – 22 gadi, 3 spēles, 7,5 minūtes, 3,3 punkti, 1,3 atlēkušās bumbas; 1997. gadā – 26 gadi, 4 spēles, 12,5 minūtes, 1,5 punkti, 1,0 atlēkusī bumba)

Toreiz: No 1993. gada turnīra maz ko atceros, bet atminos, ka bijām pagalam amatieriski – nabagi un puspliki. Aizlidojām ar no „Bankas Baltija” aizlienētu lidmašīnu. Mums nebija pat spēļu formu, kuras palīdzēja izkārtot Vācijā dzīvojošais latviešu tenisists. Sporta apavus man iedeva pusi izmēra mazākus, bet neko darīt – bija jāspēlē tādos apavos, kādi bija. Sportiskajā ziņā tas netraucēja aizvadīt cienījamu turnīru, lai gan manis paša loma komandā bija maznozīmīga. Bija interesanti pavērot grieķus, izraēliešus, bosniešus. Tolaik notika straujas pārmaiņas, pats vēl pirms diviem gadiem biju atgriezies no dienesta padomju armijā. 1997. gada turnīram Valdis Valters bija mums sadabūjis amerikāņu treneri. Treniņi bija labi, taču turnīram nebijām gatavi ne fiziski, ne psiholoģiski. Tad vēl treneru rokādes. Pats biju absolūti negatavs. Godīgi sakot, nebiju pelnījis vietu izlasē, bet labāku vienkārši nebija. Uz urrā varējām vinnēt stipras komandas, bet vienlaikus varējām zaudēt arī vājākām komandām.

Tagad: Pēc 1997. gada turnīra ilgāku laiku domāju, ko darīt tālāk. Sezonu nospēlēju Igaunijā, tad vēl divus gadus Slovākijā. Bet paralēli jau sāku studijas Bratislavas Tehniskajā universitātē, tādēļ, kad sarāvu Ahilleja cīpslu, biju gatavs beigt karjeru. Pēc tam vēl paākstījos 2. un 3. līgā, bet reāli beidzu spēlēt jau 2000. gadā. Mans vecākais dēls trenējās basketbolā, bet tagad pārgāja uz rokasbumbu. Basketbolā vēl ir palicis jaunākais dēls. Caur bērniem arī bijusi mana vienīgā saikne ar basketbolu. Joprojām dzīvoju Slovākijā, esmu precējies ar slovākieti. Strādāju „Volkswagen” koncernā pie jaunu produktu ieviešanas, tādēļ daudz laika pavadu arī Vācijas pilsētā Leipcigā. Mazliet pasekoju līdzi savas paaudzes čaļiem – kā sokas Edgaram Šnepam vai tiem, kas tagad strādā par treneriem, taču kontaktus ar viņiem neuzturu.

Latvijas izlase ‘2017: Latvijas basketbolā ienākusi jauna, laba paaudze. Ja būs Balkānu tautām raksturīgā vēlme uzvarēt, tad Latvijas izlase var pacīnīties par medaļām. Taču latviešiem bieži vien gadās, ka trim labām spēlēm izšķirošā brīdī seko sliktākā spēle turnīrā. Katrā ziņā pašreizējie spēlētāji ir Eiropas spicē, spēlē labos klubos. Cerams, ka nebūs arī nekādu aizkulišu spēļu. Mūsu Ģenerālis Valters jau māk kritizēt un maisīt gaisu. Es domāju, ka Ainars Bagatskis ir labs treneris un atrodas savā vietā. Komandā ir daži vecie spēlētāji un vairāki labi jaunie. Komanda var cīnīties par vietu četriniekā vai sešiniekā, varbūt pat par medaļām.

Raitis GRAFS (2001. gadā - 20 gadi, 9,0 minūtes, 2,3 punkti, 2,7 atlēkušās bumbas; 2003. gadā - 22 gadi, 2 spēles, 7,0 minūtes, 3,0 punkti, 1,5 atlēkušās bumbas; 2005. gadā - 24 gadi, 3 spēles, 12,7 minūtes, 3,0 punkti, 2,7 atlēkušās bumbas; 2007. gadā - 26 gadi, 3 spēles, 7,0 minūtes, 1,7 punkti, 1,3 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Atskatoties uz visiem četriem finālturnīriem, vislabākās atmiņas ir par 2001. gadu Turcijā, kur izdevās iekļūt astotniekā. Par spīti tam, ka jau pirmajā spēlē savainoju potīti, kas ietekmēja manu sniegumu un statistiku. Pārējie turnīri sanāca īsi, jo beidzās jau pēc trim spēlēm. Turklāt arī 2003. gadā Zviedrijā es turnīra sākumā guvu savainojumu.

Tagad: Pēdējo spēli profesionālā līmenī aizvadīju pirms trim gadiem Valgā.. Bija doma vēl paspēlēt, bet vecums dara savu. Vairs nevarēju laukumā izdarīt to, ko vēlos, tādēļ nolēmu beigt karjeru. Tagad strādāju uzņēmumā "Reaton" par pārdošanas un eksporta vadītāju. Strādāju specialitātē, ko apguvu Valparaiso universitātē, kur pabeidzu mārketinga un biznesa vadības studijas.

Latvijas izlase ‘2017: Latvijas izlasēm sekoju līdzi. Apsveicu sieviešu izlasi ar veiksmīgo turnīru, puišiem viss vēl priekšā. Galvenais - nevajadzētu mētāties ar skaļiem saukļiem. No grupas būtu jātiek laukā, bet tad jau katra spēle būs kā izšķirošā. Sastāvs ir labs. Tik liela ažiotāža ap basketbola izlasi pozitīvā ziņā vēl nav bijusi.

Raitis Grafs, Foto: FIBA Europe

Ralfs JANSONS (1997. gadā – 25 gadi, 4 spēles, 17,0 minūtes, 7,5 punkti, 4,3 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Bijām ļoti labi sagatavojušies. Diemžēl palikām ar vienu treneri [Igoru Miglinieku], jo Valdis Valters mūs apmānīja un neatbrauca. Lielā mērā tieši viņš izgāza šo turnīru. Kamēr gatavojāmies tam, izgājām no formas, jo vienam trenerim bija grūti visu paspēt, bet otrs asistents bija amerikānis. Valteram tolaik laikam bija darbs Saeimā, bet tad ir jautājums, kādēļ viņš vispār kļuva par izlases otro treneri? Iespējams, viņš šo turnīru izgāza apzināti, lai vairāk bīdītu jaunos spēlētājus. Pēc tam arī varēja redzēt, kā tika izstumti vecie, kuri būtībā nebija vainīgi pie neveiksmīgā turnīra. Individuāli nospēlēju labāk nekā komanda, taču patiesībā par šo turnīru man ir sāpīgas atmiņas. Tā laikā saņēmu piedāvājumus, taču tie nebija diez ko vilinoši, jo komanda spēlēja slikti. Var teikt, ka Valtera rīcība izjauca manu profesionālo karjeru.

Tagad: Strādāju ASV Investīciju fondu grupas NCH nekustamo īpašumu attīstīšanas uzņēmuma „Domuss” vadītāju. Tur darbojos jau 1997. gadā, bet uz Eiropas čempionātu biju paņēmis atvaļinājumu, centos izveidot profesionāla basketbolista karjeru. Pēc finālturnīra vēl uzspēlēju „LainERS” komandā, pēc darba vakaros gāju uz treniņiem, taču kā profesionālu basketbolistu tobrīd jau biju sevi norakstījis.

Latvijas izlase ‘2017: Neesmu tik daudz redzējis šos spēlētājus un izlasi kopumā, bet spēlētāji un treneri ir labi, tādēļ var gaidīt augstus rezultātus. Ar prieku redzu, ka komandā vairs nav viens vai pāris cilvēki, kuri savulaik taisījuši ugunskurus un kuriem izlasē nav jābūt.

Ralfs Jansons, Foto: Armands Puče

Dzintars JAUNZEMS (1993. gadā – 26 gadi, 6 spēles, 22,3 minūtes, 8,3 punkti, 5,8 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Tā bija pirmā iziešana Eiropā kā valstij, kā komandai. Vroclavā veiksmīgi nostartējām kvalifikācijas turnīrā – tas vien jau bija sasniegums, bet spēlēt finālturnīrā bija kaut kas īpašs. Tas bija pārmaiņu laiks, emocionāls brīdis. Pirms turnīra apkārt valdīja divu veidu noskaņojums. Viens – ka varam „pārraut” jebkuru, kā gan vispār varam zaudēt. Otrs – tieši tāpat uz mums lūkojās pretinieki, kuriem bijām kaut kas nepazīstams, nezināms. Man pašam tas bija veiksmīgs turnīrs, pēc kura paliku Vācijā līdz pat šim brīdim. Pēc finālturnīra Hamburgā nospēlēju vēl astoņas sezonas, bet izlasē pēdējoreiz uzspēlēju 1995. gadā pret Lietuvu.

Tagad: Jau pāris gadu pirms karjeras beigām pabeidzu universitāti un uzbūvēju farmācijas nozares biznesu. Viens no mūsu kluba sponsoriem bija bez pārdošanas Austrumeiropā, bet es pavēru šīs durvis, tādējādi Latvijā nonāca dažādi ar onkoloģiju saistīti medikamenti. Vācijā vēl mazliet pastrādāju par treneri bērniem, bet mani vairāk vilināja pašreizējais darbs. Trenera karjera nesaistīja, drīzāk jau funkcionāra. Funkcionārs arī tagad esmu, tikai ne basketbolā. Latvijā esmu rets viesis, tomēr ar bijušajiem cīņu biedriem satiekamies regulāri.

Latvijas izlase ‘2017: Sajūtas ir diezgan optimistiskas. Latvija ir brīnišķīga komanda, tādēļ būs ļoti interesanti pavērot, kā tā izskatīsies laukumā. Kopumā basketbolam Latvijā sekoju līdzi maz. Vairāk sekoju līdzi konkrēti bijušajiem komandas biedriem, skatos, kā veicas vienam vai otram draugam, kas palicis basketbolā. Tāpat pastiprināti sekoju Kristapam Porziņģim, ar kura tēvu Tāli savulaik spēlēju kopā „Liepājas Metalurga” komandā.

Latvijas valstsvienība 1993. gadā, Foto no grāmatas "Basketbols latviešu gaumē"

Ivars LIEPA (1993. gadā – 28 gadi, 4 spēles, 7,5 minūtes, 2,8 punkti, 2,5 atlēkušās bumbas; 1997. gadā – 32 gadi, 4 spēles, 1,5 punkti, 0,8 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Viss notika diezgan negaidīti, jo neilgi pirms finālturnīra Polijā izdevās veiksmīgi nospēlēt kvalifikācijā. Gatavošanās iznāca saraustīta, līdzekļu nebija un uz Vāciju aizbraucām bez formām. Labi, ka toreiz izpalīdzēja tenisists Ģirts Dzelde. Vinnējām Izraēlu un Itāliju, tikām laukā no grupas. Varējām pat iekļūt astoņniekā, taču izšķirošajā spēlē zaudējām Bosnijai un Hercegovinai. Katrā ziņā tās ir patīkamas atmiņas. Atceros sirsnīgo sagaidīšanu lidostā, kur bija noorganizēta preses konference. Bija sanākuši cilvēki, jo neviens nebija gaidījis, ka tik veiksmīgi nostartēsim. Turpretī par 1997. gada finālturnīru man gan nav patīkamu atmiņu. Bija samocīti ilgi gatavošanās. Daudziem, mani ieskaitot, emocijas un fiziskie spēki jau bija izsmelti. Uz Spāniju aizbraucām jau divas nedēļas pirms čempionāta. Dažas dienas bija smagi treniņi, bet dažās dienās nenotika vispār nekas. Līdz finālturnīram baterijas jau bija tukšas. Pēc trim zaudējumiem grupu turnīrā pazuda pēdējās motivācijas paliekas.

Tagad: Nu jau padsmit gadus darbojos nekustamā īpašuma jomā. Nesūdzos. 40 gados beidzu spēlēt, man bija gara un papildīta karjera, lai gan līdz augstākajiem plauktiem aizsniegties neizdevās. Pāris gadus pamēģināju sevi trenera darbā – gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Nevarētu teikt, ka nepadevās, bet visi jau nevar būt labi spēlētāji un labi treneri. Nāca piedāvājums no citas sfēras un basketbolu noliku maliņā.

Latvijas izlase ‘2017: It kā jau potenciāls ir liels, bet jāuzvar katrā atsevišķā spēlē. Daudz kas būs atkarīgs no treneru kolektīva, kā izdosies sagatavot komandas spēli. Ja viss tiks izdarīts labi, tad jābūt rezultātam. Bet „tagad vai nekad” saukli labāk nelietot. Izlasē ienāk jaunie spēlētāji un tuvākajos gados ienāks vēl daži. Šai paaudžu maiņai jābūt nesāpīgai. Taču tas viss ir uz papīra. Laukumā tāpat būs jāiemet vismaz par punktu vairāk vai jāielaiž vismaz par punktu mazāk nekā pretiniekiem.

Māris Ļaksa un Raitis Grafs, Foto: Sporta Avīze

Māris ĻAKSA (2001. gadā - 20 gadi, 7 spēles, 14,0 minūtes, 7,3 punkti, 2,7 atlēkušās bumbas; 2003. gadā - 22 gadi, 1 spēle, 6,0 minūtes, 1,0 punkts, 4,0 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Protams, atceros spēlētājus, ar kuriem kopā spēlēju. Ar dažiem vēl uzturu kontaktus. Taču patiesību sakot, esmu no basketbola pagājis malā. Tas bija ļoti sen, to dzīves posmu esmu atstājis pagātnei. Atminos to kā interesantu laiku, bet tas ir pagājis. 2001. gada turnīrs man personīgi bija veiksmīgs, jo īpaši, spēle pret Dienvidslāviju (18 punkti), taču nekādu spilgto atmiņu no abiem turnīriem man nav.

Tagad: Karjeru beidzu pirms trim gadiem, bet pēdējos divus gadus Valgā jau mocījos ar traumu. Sapratu, ka nebūs aršanas. Nekādu piedāvājumu palikt basketbolā nebija, pats to arī nemaz negribēju. Vēlējos paiet malā no basketbola un sporta kopumā. Pašlaik dzīvoju un strādāju Londonā, daudz ceļoju, baudu dzīvi. Sīkāk par savu personīgo dzīvi stāstīt nevēlos. Pirms pārcelšanās uz Londonu mazliet pastrādāju arī Latvijā, taču ātri sapratu, ka tas nav priekš manis. Brālis Londonā dzīvo jau septiņus gadus. Viņš palīdzēja iejusties un iekārtoties, bija vieglāk nekā tad, ja būtu tur viens.

Latvijas izlase ‘2017: Basketbolam īpaši nesekoju, tikai tik daudz, cik paskatos spēļu rezultātus. Protams, pasekoju mūsu puišiem NBA. Par valstsvienību informācija ir. Eiropas čempionāta finālturnīru paskatīšos, cik nu sanāks, bet drīzāk vienkārši sekošu līdzi rezultātiem, jo tajā laikā būšu atvaļinājumā. Intuīcija saka, ka izlasei vajadzētu veikties labi.

Māris Ļaksa, Foto: FIBA Europe

Ivars TIMERMANIS (2005. gadā – 23 gadi, 3 spēles, 15,3 minūtes, 5,7 punkti, 2,7 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Biju vēl jauns un satraucies. Man tolaik tas bija pirmais lēciens lielajā basketbolā – līgums ar „Ventspili” un vieta izlasē. Trūka pieredzes, taču pirmajai reizei nebija slikti. Diemžēl visai komandai nesanāca nospēlēt tā, kā cerēts. Jau pirmajā mačā bija sāpīgs zaudējums Izraēlai. Pēc tā rokas nenolaidām un galvas nenokārām – tikai papildlaikā zaudējām Spānijai, cīnījāmies ar Serbiju un Melnkalni.

Tagad: Karjeru beidzu pirms trim gadiem. Pēdējo sezonu iesāku Ukrainā, taču tur sākās karadarbība un februāra beigās pievienojos Liepājas komandai. Man jau bija līgums uz nākamo sezonu, taču treniņnometnē sapratu, ka man vairs nav vēlmes spēlēt, nespēšu piespiest sevi. Jau septembrī sāku strādāt Mērsraga pašvaldībā par izpilddirektoru. Darbs man patika, bet neapmierināja atalgojums, tādēļ pārcēlos uz Angliju. Oktobrī būs jau divi gadi kopš dzīvoju tur un strādāju par menedžeri kurjeru kompānijā, kas apkalpo „Amazon”. Kamēr vēl strādāju Mērsragā, mazliet patrenēju bērnus, taču basketbolā palikt nemaz negribēju. Kopš tā laika esmu vienreiz aizgājis pamētāt, taču pēc 45 minūtēm man šī nodarbe apnika. Man joprojām patīk skatīties basketbolu, bet pats neko darīt vairs negribu.

Latvijas izlase ‘2017: Jābūt sakritībām un veiksmes faktoram. Izlase ar skaļiem saukļiem mums jau ir bijusi. Nevajadzētu tagad baigi sadomāties, bet neveiksmes gadījumā komentāros nolīdzināt līdz ar zemi. Ja zvaigznes sakritīs, var notikt labas lietas. Patīkami, ka izlasē ir tie, kuriem jābūt un kuri to paši vēlas.

Ivars Timermanis, Foto: FIBA Europe

Aigars ZEIDAKS (1993. gadā – 25 gadi, 14,5 minūtes, 6 spēles, 5,7 punkti, 3,5 atlēkušās bumbas)

Toreiz: Nevarētu teikt, ka 1993. gada Eiropas čempionāts man būtu spilgti iespiedies atmiņā. Atceros, ka tolaik lidmašīnas bija „unikālas”, ar vienu tādu devāmies uz Vāciju. Atminos arī uzvaru pār Itāliju. Uz finālturnīru nebraucu ar domu, ka tā man ir iespēja sevi parādīt un noslēgt līgumu ārzemēs. Patiesībā piedāvājumi bija, bet man jau bija līgums ar SWH/„Brocēniem” un [Armands] Krauliņš visus interesentus atšuva.

Tagad: Pamēģināju Liepājā strādāt par spēlējošo treneri, bet tā bija mana lielākā kļūda. Tur nekas nevarēja sanākt. Tad man tika izteikts piedāvājums citā jomā, un es kedas noliku malā. Nu jau labu laiku darbojos nekustamo īpašumu jomā, būvēju mājas. Pēc karjeras beigām vēl šad tad uzspēlēju, bet pēdējos gados gan vairs ne, mazliet traucē arī veselības likstas.

Latvijas izlase ‘2017: Eiropas čempionātu skatīšos. Pēc uzvārdiem liekas, ka vajadzētu būt labi. Paliek tikai jautājums, vai izdosies saspēlēties? Komanda ir laba, labāka nekā „Tagad vai nekad” izlase. Taču daudzi puiši kopā nekad nav spēlējuši, tādēļ liela nozīme būs tam, vai [Ainaram] Bagatskim izdosies atrast īstās saiknes, lai komanda salīdzinoši īsā laikā saspēlētos.

Turpinājums sekos...