Autors: Māris Noviks

Kad mājinieki desmito reizi uzvarēs Eiropas čempionātā?

Eiropas čempionātā basketbolā vīriešiem reģistrēti deviņi gadījumi, kad mājas komanda izcīnījusi čempiones titulu. Sestā spēlētāja atbalsts var palīdzēt Latvijas valstsvienībai sasniegt labāko rezultātu pēc neatkarības atjaunošanas.

Pirmo reizi mājas komanda Eiropas meistarsacīkstēs uzvarēja 1939. gadā. Lietuva ieguva finālturnīra rīkotājas tiesības, pateicoties 1937. gadā Rīgā izcīnītajam triumfam, savukārt Kauņā kļuva par divkārtēju Eiropas meistari.

Dienvidu kaimiņiem bija jārīko arī ceturtās Eiropas meistarsacīkstes, taču ieceri izjauca Otrais Pasaules karš. Jaltas un Potsdamas vienošanos rezultātā pirmās Eiropas čempiones – Latvija un Lietuva – uz pusgadsimtu pazuda no politiskās kartes, neatkarību atgūstot tikai 1991. gadā.

Par nākamo komandu, kura uzvarēja mājas čempionātā, kļuva...Ēģipte. Āfrikas valsts no 1882. gada atradās Britu impērijas kontrolē, pirmkārt, tirdzniecības ceļu kontroles dēļ. Britu armija pakāpeniski atstāja Suecas kanāla zonu laikā no 1947. līdz 1956. gadam.

Ēģiptiešu debija Eiropas meistarsacīkstēs notika 1937. gadā Rīgā. Pēc kara “faraoni” piedalījās vēl trīs finālturnīros (1947, 1949, 1953), tai skaitā 1949. gada maijā Kairā apsteidza Franciju, Grieķiju, Turciju, Nīderlandi, Sīriju un Libānu.

Eiropas čempionātā piedalījās – un turpina piedalīties – daudzas valstis, kuru teritorija, vai lielākā tās daļa, atrodas Āzijā. Sarakstā ir četrpadsmitkārtējā čempione Padomju Savienība, Turcija (no 1949), Izraēla (no 1953), Irāna (1959), Libāna (1949, 1953), Krievija un Sīrija (1949).

Padomju Savienība ar septiņiem baltiešiem – Stepu Butautu, Kazi Petkeviču, Justinu Lagunaviču, Aļģirdu Lauritenu, Ilmāru Kullamu, Heino Krūsu un Gunāru Siliņu – sastāvā pirmo mājas titulu izcīnīja 1953. gadā Maskavā.

Divpadsmit gadus vēlāk Padomju Savienība finālturnīru uzņēma otro un pēdējo reizi. Mājinieki spēlēja 1956. gadā atklātajā – un nesen nojauktajā – Lužņiku sporta pilī, kamēr B grupas komandas pulcējās Tbilisi.

Ļeningradietis Aleksandrs Gomeļskis no 1953. līdz 1965. gadam bija Rīgas ASK galvenais treneris. Viņa trenētajā impērijas komandā spēlēja nākamais FIBA Slavas zāles dalībnieks Modests Paulausks, bijušais ASK spēlētājs Jāks Lipso un latviešu centrs Visvaldis Eglītis.

Padomju dominance Eiropas basketbolā tika pārtraukta četras reizes. Mājas sienas 1955. gadā palīdzēja Ungārijai (īsi pirms 1956. gada sacelšanās), bet 1975. gadā Dienvidslāvijai. Pēdējās gadījumā spēles notika Belgradā un trīs horvātu pilsētās – Splitā, Karlovacā un Rijekā.

Iespējams, visu laiku nozīmīgākais mājinieku triumfs notika 1987. gadā Atēnās. “Panathinaikos” saspēles vadītāja Konstantīna “Kostas” Politis trenētie grieķi Miera un draudzības stadionā izbeidza Padomju Savienības valdīšanu, pagarinājumā uzvarot pretiniekus ar 103:101.

Seškārtējais Eiropas čempions Gomeļskis (1963, 1965, 1967, 1969, 1979, 1987) komandā pulcēja piecus baltiešus – “EuroBasket 1981” vērtīgāko spēlētāju Valdi Valteru, igauni Heino Endenu, kā arī Šarūnu Marčuļoni, Sergeju Jovaišu un Valdemāru Homiču.

Grieķu divpadsmitniekā bija ASV dzimusī punktu mašīna Nikoss Galis (vidēji 31.2 punkts Eiropas finālturnīru spēlēs, “Seton Hall” 1975-1979), nākamais leģendārais treneris un ASV apspēlētājs Panajotis Janakis, kā arī viens no pasaules labākajiem centriem Panajotis Fasulas (NC State).

Baltiešu četrinieks – Valters, Jovaiša, Marčuļonis, Homičs – guva 64 punktus, tai skaitā latvietis izcēlās ar 21 punktu. Viņus aizēnoja Nikoss Galis, kurš tovakar guva 40 punktus. Fasulas un Janakis pievienoja attiecīgi 12 un 10 punktus.

Hellēņu uzvara padarīja Grieķiju par basketbola lielvalsti. “Panathinaikos” un “Olympiacos” kļuva par Eirolīgas grandiem, savukārt vīriešu valstsvienība – par vienu no lielākajiem spēkiem Eiropā.

“EuroBasket 1989” bija viens no īsākajiem finālturnīriem. Astoņas komandas sešās dienās – vienu atpūtas dienu ieskaitot – izspēlēja 16 spēles Zagrebas sporta namā. Grieķi pusfinālā atkal uzvarēja Padomju Savienību, bet finālā zaudēja mājiniecei Dienvidslāvijai.

Divus gadus vēlāk sākās Dienvidslāvijas agonija, kas 2006. gadā pēc vairākiem kariem beidzās ar Serbijas un Melnkalnes atdalīšanos. Padomju Savienība beidza pastāvēt 1991. gada decembrī, bet Čehoslovākija mierīgi sadalījās gadu vēlāk.

Berlīnes mūra krišana 1989. gada 9. novembrī veicināja Vācijas atkalapvienošanos 1990. gada 3. oktobrī. Kā izrādījās, tam bija labvēlīgs efekts uz tālu no popularitātes virsotnēm esošo basketbolu – vācieši “EuroBasket 1993” finālā Minhenes “Olympiahalle” uzvarēja Krieviju ar 71:70.

Pēdējos 30 gados mājinieki finālā spēlējuši divreiz. Turcija “EuroBasket 2001” finālā “Abdi Ipekči” arēnā zaudēja Dienvidslāvijai ar 69:78. Spānija trešajā pašmāju mēģinājumā (1973, 1997, 2007) bija tuvu triumfam, taču bijušais brocis Džons Roberts Holdens izrāva uzvaru Krievijai – 59:60.

Mājinieku sekmes "EuroBasket" finālturnīros no 1987. gada

Gads	Pilsēta	Fināls	Mājiniece/-es
1987	Atēnas	Grieķija 103-101 Padomju Savienība	Zelts Grieķijai
1989	Zagreba	Dienvidslāvija 98-77 Grieķija	Zelts Dienvidslāvijai
1991	Roma	Dienvidslāvija 88-73 Itālija	Sudrabs Itālijai
1993	Minhene	Vācija 71-70 Krievija	Zelts Vācijai
1995	Atēnas	Dienvidslāvija 96-90 Lietuva	Ceturtā vieta Grieķijai
1997	Barselona	Dienvidslāvija 61-49	Piektā vieta Spānijai
1999	Parīze	Itālija 64-56 Spānija	Ceturtā vieta Francijai
2001	Stambula	Dienvidslāvija 78-69 Turcija	Sudrabs Turcijai
2003	Zviedrija	Lietuva 93-84 Spānija	16. vieta Zviedrijai
2005	Belgrada	Grieķija 78-62 Vācija	Devītā vieta Serbijai un Melnkalnei
2007	Madride	Krievija 60-59 Spānija	Sudrabs Spānijai
2009	Katovice	Spānija 85-63 Serbija	Devītā vieta Polijai
2011	Kauņa	Spānija 98-85 Francija	Piektā vieta Lietuvai
2013	Ļubļana	Francija 80-66 Lietuva	Piektā vieta Slovēnijai
-	-	-	-
2015	Lille	Spānija 80-63 Lietuva	#3 Francija \| #8 Latvija \| #9 Horvātija \| #18 Vācija
2017	Stambula	Slovēnija 93-85 Serbija	#11 Somija \| #14 Turcija \| #21 Izraēla \| #23 Rumānija
2022	Berlīne	Spānija 88-76 Francija	#3 Vācija \| #8 Itālija \| #16 Čehija \| #21 Gruzija

Pēdējos 15 gados “EuroBasket” notikušas trīs reformas.

Pirmkārt, 2011. gadā finālturnīra dalībnieču skaits tika palielināts no 16 līdz 24 komandām. Sākumā tam bija jānotiek 2013. gadā, taču Ainara Bagatska trenētās Latvijas uzvara pār Itāliju lika plānus mainīt – Eiropas čempionātam kvalificējās 24 no 25 kvalifikācijas dalībniecēm.

Otrkārt, no 2015. gada finālturnīrs notiek četrās valstīs. Izslēgšanas spēļu rīkotāji šajā laikā tikuši pie divām bronzas godalgām – Francija 2015. gadā un Vācija 2022. gadā, kamēr Turcija savās mājās bija spiesta samierināties ar četrpadsmito vietu.

Treškārt, no 2017. gada finālturnīrs notiek reizi četros gados. Eiropas čempionāts tagad risinās trīs gadus pirms Olimpiskajām spēlēm, turklāt tajā vairāk netiek sadalītas ceļazīmes uz Pasaules kausu.

Labs starts vai izgāšanās savu skatītāju priekšā – skatoties plašākā vēsturē, tam nav izšķirošas nozīmes. Piemēram, Lietuva 2011. gadā ceturtdaļfinālā dramatiski zaudēja Ziemeļmaķedonijai, taču 2013. un 2015. gadā sasniedza finālu.

Slovēnija pirmajā mājas turnīrā netika pusfinālā un finišēja piektajā vietā. Lielākais stāsts tikai sekoja – četrus gadus vēlāk slovēņi pārsteidza Eiropu un zelta spēlē Stambulā uzvarēja vienu no regulārajām fināla viešņām Serbiju.