Blogs: Izlases treneris, FIBA un ULEB karš

Pie trenera Bagatska izlases spēlētājiem patika spēlēt, un tas ir ļoti svarīgi, lai veidotos kaujasspējīga komanda, kurā visi krīt viens par otru. Bagatskis ļāva spēlētājiem demonstrēt savas labākās īpašības, improvizēt un tādā veidā sevi apliecināt no labākās puses. Veiksmīgas improvizācijas gadījumā celt pārliecību par savām spējām. Bagatskis spēlēja modernu basketbolu, tāpat kā Jūtas “Jazz” asistents Igors Kokoškovs ar savu Slovēnijas izlasi. Varbūt Kokoškovam bija labāks materiāls? Bet varbūt vienkārši tīri objektīvi vienas spēles griezumā mēs to nemaz nevaram novērtēt? Ja būtu sērija līdz četriem panākumiem, vai Slovēnija mūs uzvarētu? Protams, tā ir fantāzija, jo Eiropas čempionātam ir savs formāts un komandām ar to jārēķinās, bet pēc viena zaudējuma līdzīgā spēlē apgalvot, ka Slovēnijai pēc būtības ir labāka komanda (no treneriem līdz apkalpojošajam personālam), nevar.

Par to, ka treneri pieļauj kļūdas, neviens nešaubās. Tās pieļauj arī spēlētāji, tiesneši, funkcionāri un jebkurš cits cilvēks. Arī Bagatskis tās ir pieļāvis, pat ja negribīgi tās atzīst publiskajā telpā, un to viņš labi saprot. Ceru, ka Bagatska nolicējiem ir jau gatavi savi kandidāti, kuri kļūdas nepieļus vai pieļaus tās mazāk, un tie jau ir piedāvāti LBS valdei izskatīšanai. Skaidrs ir viens - daudz laika gatavoties kvalifikācijas mačiem nebūs. 23. novembrī pirmā spēle Turcijā un pirms tam būs vien dažas dienas, lai gatavotos. Jaunu spēles sistēmu neieviesīsi tik īsā laikā. Tāpēc man patīk doma, ka Bagatskis paliktu treneru štābā, kaut konsultanta lomā, vismaz līdz nākamajai vasarai, kad teorētiski varētu būt nedaudz vairāk laika gatavoties kvalifikācijas spēlēm un jaunajam trenerim būtu iespēja nopietni ienākt ar savām idejām.

Šovasar pirmajās pārbaudes spēlēs Somijā un pēc tam arī Rīgā pret poļiem un rumāņiem demonstrētais sniegums nosacīto rezervistu izpildījumā atstāja labu pēcgaršu. Jā, stabilitātes pietrūka un bija kļūdas, bet brīžiem tieši šo spēlētāju savā starpā demonstrētā bumbas kustība bija, Bagatska iemīļotu epitetu lietojot, ekselenta. Tieši šiem vīriem būs jānes Latvijas gods kvalifikācijas logos sezonas laikā. Latvijas izlases trenerim ir jābūt tādam, kurš ļauj spēlētājiem spēlēt, ļauj kļūdīties, ļauj apdedzināties un mācīties pašiem no savām kļūdām, jo īpaši spēlēs pret nosacīti vājākiem pretiniekiem kā Zviedrija un Ukraina. Kurš ir atvērts jaunām idejām, gatavs ne tikai uzklausīt, bet arī ņemt vērā savu asistentu teikto.

Man reizi pa reizei ausī čukstējuši cilvēki, nepārprotami liekot saprast, ka Bagatskim vairs nav vietas pie izlases stūres. Esot sasmērējies. Acīmredzot tas ir veids, kā mēģināt mani kā basketbola informācijas pasniedzēju ietekmēt, bet, tā kā klāt neesmu bijis, tad neņemos publiskot visas tenkas, kas tiek pasviestas manā virzienā par cilvēku, kurš publiski ne reizi vien atkārtojis, ka izlase nav biznesa projekts. Protams, nav dūmu bez uguns un, vairāk nekā desmit gadus esot šajā vidē, man jau sen vairs nav ilūziju par to, ka basketbols (un sports kopumā) ir tik skaists un tīrs, kā to redzam gala produktā - uz laukuma un televizorā. Tur ir ļoti daudz netīrā - bizness, personiskās ambīcijas, principi. Un man šausmīgi riebjas, kad savas intereses mēģina aizmālēt ar sarkanbaltsarkano patriotisma krāsu. Diemžēl tā notiek. Katram ir savas intereses.

Šī iemesla dēļ arī sliecos piekrist “Best4Sport” kolēģa Artūra Šēnhofa viedoklim - izlases direktoram ir jābūt cilvēkam, kurš nav basketbola biznesmenis. Tādam, kurš nekādā veidā nav saistīts ar spēlētāju pārstāvēšanu. Spējīgai basketbola federācijai jāmeklē un jāatrod šāds cilvēks, nevis jāizsludina konkurss, kuram pieteikties var jebkurš gribētājs. Turklāt ne mazsvarīgi - direktors vēlams tāds, kurš saprastu no šīs spēles arī vairāk nekā ciparus spēļu protokolos vai līgumos. Cilvēkam, kuram ir sava spēles filozofija, kam piemeklēt treneri, un kurš “force majeure” gadījumā varētu pats stāties pie komandas stūres.

Svarīgi, lai izlases vadībā ir cilvēki, pret kuriem spēlētājiem nebūtu pretenziju. Zinām, ka divos no četriem izlašu “logiem” kalendārā gada gaitā teorētiski gan NBA, gan Eirolīgas spēlētāji var būt pieejami (jūnijs-jūlijs un septembris). Tas ir laiks, kad izlasē gribam un rēķināmies ieraudzīt brāļus Bertānus, Strēlnieku, Timmu, Porziņģi, kā zināms, no nākamās sezonas arī Šmitu, kurš tad jau būs “Barcelona” sastāvā. Pieņemot, ka pirmo kvalifikācijas turnīra kārtu pārvarēsim, nākamā gada septembrī mēs jau būsim otrajā, kur būs jāspēlē pret Spāniju, pret Eiropas čempioni Slovēniju… Tur mums būs vajadzīgi visi labākie. Tāpēc svarīgi, lai direktors un treneris vēlmi pārstāvēt izlasi nevienam no labākajiem mūsu spēlētājiem nemazina.

FIBA un ULEB kašķis

Katram ir savas intereses ari ieilgušajā karā starp FIBA un ULEB - divām vadošajām basketbola organizācijām Eiropā (FIBA gadījumā - visā pasaulē). Organizācijām, kurām teorētiski būtu jāstrādā basketbola labā, bet, kā redzam to realitātē, basketbols no šo abu organizāciju nesaprašanās ir lielākais cietējs. Kaut vai daudz aprunātā tiesnešu tēma, kas šajā čempionātā bija ļoti aktuāla ne tikai Latvijas un citu zemju groza bumbas līdzjutēju vidū, bet arī gaiteņos, kur pārvietojās visu valstu federāciju galvenie cilvēki. Lai kā to čempionāta noslēgumā notikušajā preses konferencē FIBA vadība centās ignorēt un pataisīt par neaktuālu jautājumu. Un ne jau šajā čempionātā strādājošie tiesneši bija vainīgi pie tā, ka Eiropas prestižākais turnīrs bija jātiesā tieši viņiem - bez regulāras augstākā līmeņa klubu komandu spēļu pieredzes. Ticu, ka viņi savu darbu veica pēc labākās sirdsapziņas un vēlēšanās, un, cerams, kādam no viņiem šis turnīrs varētu būt atspēriens nonākšanai Eiropas elites tiesnešu vidū. Arī NFL tā saucamie “replacement referees” jeb tiesneši-aizvietotāji 2012. gada NFL tiesnešu streika laikā nebija vainīgi, ka nekad iepriekš nav tiesājuši tik augsta līmeņa spēles un radīja lielu nepatiku pret sevi.

Var jau būt, ka viss, ko FIBA vēlas paveikt, tiek darīts basketbola labā un ideālā pasaulē, kur FIBA būtu vienīgā organizācija ar teikšanu, šie plāni strādātu perfekti, bet tā nav, jo šī nav ideāla pasaule, un FIBA nav vienīgā basketbola organizācija ar svaru. Turklāt, neesot iesaistītam nevienā no šīm organizācijām, uzskatu, ka varu paust objektīvu viedokli vai vismaz tādu, kāds man radies kā personai, kas nav ieinteresēta nevienas puses labumā, bet gan tieši basketbola kā spēles izaugsmē. Skaidrs ir tas, ka dzīvē nekas nav tikai melns vai tikai balts, un arī šajā “karā” nav tikai viens vainīgais. Arī principiālajai ULEB jeb Eirolīgai ir jāuzņemas sava daļa vainas pie radušās situācijas.

FIBA jau sen izziņoja savus plānus izlašu spēles kvalifikācijas turnīros atkal rīkot klubu sezonas laikā, un ULEB bija visas iespējas savos plānos veikt korekcijas, lai Eirolīgas komandām būtu iespēja palaist savus spēlētājus uz šiem mačiem. Jūtot, ka pielauzt Eirolīgu būs teju neiespējami, FIBA centās pārtrumpot ULEB ar savu klubu turnīru, nosaucot to Čempionu līgas vārdā. Tomēr nav iespējams pāris gadu laikā, sākot no nulles (nedomāju, ka FIBA Izaicinājuma kauss bija nopietns pamats, uz kā būvēt ambīcijas kļūt par vadošo klubu turnīru Eiropā), pārspēt to, kas jau vairāk nekā desmit gadus piedāvājis Eiropai baudāmāko basketbola produktu visādā ziņā - spēles līmeņa, organizācijas, mārketējama produkta, TV translāciju.

Un galu galā - kāpēc vispār bija jāmaina esošā kārtība? Ja kaut ko prasītos mainīt esošajos apstākļos vīriešu basketbolā, tad tas būtu finālturnīru norises laiks. Piemēram, Eiropas vai pasaules čempionāts tiktu izspēlēts līdz jūlija vidum, no kā ieguvēji būtu visi. Būsim godīgi, ne jau četru vai sešu nedēļu ilgā sagatavošanās ļauj kādai komandai izcīnīt titulu. Visu nosaka spēlētāju talants, veselība un vēlme spēlēt kopā (pie fiziskās sagatavotības mūsdienās kaut ko sasniegt griboši spēlētāji strādā individuāli). To lieliski apliecināja arī Latvijas komanda, kam sagatavošanās posms šovasar bija saraustīts savainojumu un citu apstākļu dēļ, un kopā pirms čempionāta tika aizvadītas vien divas spēles, bet čempionātā Latvija tik un tā demonstrēja acij tīkamu basketbolu. Ideālā gadījumā - tas būtu turnīrs jūlijā 16 vai pat 12 komandām, kas mazinātu spēļu skaitu pēc garās klubu sezonas, celtu turnīra kvalitāti un prestižu, celtu kvalifikācijas nozīmi un solītu tiešām augstākā ranga basketbolu visos turnīra mačos. Jā, atkristu NBA vasaras līgās spēlēt gribošie, bet tā tad būtu viņu izvēle un varbūt ar laiku spētu arī ietekmēt NBA lielos vilcienos vienaldzīgo attieksmi pret FIBA turnīriem. Šobrīd pret vienu komercturnīru - NBA - pasaules vadošajai basketbola organizācijai nav iebildumu, pret citu - Eirolīgu - ir.

Saprotot, ka Eirolīgu tai nepārspēt, FIBA pieteica ambīcijas izveidot vismaz otrā līmeņa klubu turnīru un ar dažādām neviennozīmīgi vērtētām metodēm uz sezonu (pagājušo) kaut ko ieguva pati (vairāki klubi izvēlējās spēlēt Čempionu līgā), bet lielākoties tikai traucēja ULEB rīkot laba līmeņa Eiropas kausu (vairāki klubi nolēma nespēlēt ne vienā, ne otrā turnīrā). Tai pašā laikā nevar noliegt, ka Čempionu līgas debijas sezona izdevās solīda un arī sportiskajā ziņā izslēgšanas turnīra beigu fāze bija teicama. Ļaudis, kas zinot, runā, ka Eirolīgai būtu viens pīpis par Eiropas kausu - tā varētu rīkot tikai Eirolīgu, kas spēj sevi atpelnīt, un nenodarboties ar zināma veida labdarību Eiropas kausa izskatā. Tomēr 2015. gadā noslēgtais desmit (+10) gadu līgums ar globālo sporta, mediju un modes industrijas mārketinga milzi IMG paredzot jaudīgu ikgadēju finanšu injekciju tikai gadījumā, ja tiek organizēti divi turnīri, līdz ar to ULEB nepietiek vien ar Eirolīgu, tai jārīko arī solīds Eiropas kauss. FIBA to zinot un pagājušajā vasarā centusies izmantot interesantas metodes attiecībā pret vietējām federācijām, lai aizliegtu klubiem, kas nestartē Eirolīgā, piedalīties Eiropas kausā, tādējādi vismaz cenšoties izjaukt bagātīgos ULEB un IMG sadarbības plānus.

Dažas federācijas sajuta siltu biksēs un aizliedza saviem klubiem spēlēt Eiropas kausā (pretējā gadījumā pat draudot nepielaist vietējam čempionātam), citas, piemēram, Lietuva, ar tādām muļķībām nenodarbojās, un Eiropas kausā spēlēja pat divas komandas (“Rytas”, “Lietkabelis”). Šovasar mīksto uzlikuši arī citi, Eiropas kausa sastāvs sakomplektēts ļoti solīds un var teikt, ka šis turnīrs atkal ir atgriezies pārliecinoši otrajā vietā prestiža ziņā. Vismaz pagaidām, vismaz uz papīra, jo sezona taču vēl nav sākusies. Taču iedomājieties, kas gan tas būtu par turnīru, ja vienā kausā spēlētu gan Eiropas kausa, gan Čempionu līgas (Francijas, Grieķijas klubi) labākās komandas!

Joprojām nav skaidri zināms, vai Eiropas kausa spēlētājiem būs iespēja piedalīties kvalifikācijas mačos. Kalendārā spēles laikā, kad jāaizvada kvalifikācijas mači, nav ieliktas, bet klubiem kā darba devējiem var būt sava nostāja par spēlētāju palaišanu sezonas laikā. Franči Eiropas čempionāta laikā esot saskaitījuši, ka no sastāva, kas pārstāvēja valsti šajā “EuroBasket”, uz kvalifikācijas mačiem varētu braukt tikai...viens spēlētājs! Tagad būs arī otrs, ja “Levallois Metropolitans” ļaus uz izlasi braukt Borisam Diāvam (un ja viņš pats turpinās tajā spēlēt). Izlases līmeņa spēlētājiem līgumos mēdz rakstīt, ka klubs apzinās situāciju - basketbolists sagatavošanās laikā var pārstāvēt izlasi un viņam jāierodas klubā ne vēlāk kā konkrēta dienu skaita pēc pēdējās spēles izlases sastāvā. Neesmu pārliecināts, ka kādam spēlētājam līgumā ir punkts par palaišanu uz izlasi sezonas gaitā. Jautājums, ko pēc vienas no Itālijas spēlēm, izvirzīja treneris Etore Mesina, paliek aktuāls - kurš no šī visa ir ieguvējs?

Noteikti tās nav ne komandas, ne skatītāji, ne vietējie izlašu spēļu organizatori. Pirmajām nebūs virkne vadošo spēlētāju un labāko iespējamo treneru, otrajiem nebūs iespēja redzēt izlasē lielākās zvaigznes, trešajiem būs grūtāk mēģināt “pārdot” šīs spēles, īpaši valstīs, kur basketbols nav top sports. Tātad lielākajā daļā valstu. Francūži esot izskaitījuši, ka zaudēs divus miljonus eiro no reklāmu devējiem. Piemēram, Latvijai droši vien izdevīgāk būtu rīkot sezonas laikā paredzētās kvalifikācijas turnīru spēles mazākās hallēs nekā Arēna Rīga (Jelgava, Ventspils, Liepāja, Valmiera?) un noteikti varētu aizmirst noteikt tādas biļešu cenas, kādas tās bija šovasar.

Lieli Eiropas treneri, kuru vārdiem ir svars, nevairās komentēt un nopelt FIBA par lēmumu spēlēt kvalifikācijas turnīrus sezonas laikā. Vēlreiz atgādinu, ka arī ULEB nav balts un pūkains šajā situācijā, taču ULEB jau saknē ir biznesa projekts, kamēr FIBA tādam nevajadzētu būt. Mūsdienu pasaulē tā varbūt ir utopija, galu galā arī FIFA, UEFA, pat IIHF un citās starptautiskajās federācijās valda nauda. FIBA nav izņēmums. Man kā naivam ideālistam to redzēt ir žēl. Jau sākot ar finālturnīra dalībnieču skaita palielināšanu 2011. gadā līdz 24 komandām (jā, Latvija toreiz nebūtu tikusi uz finālturnīru, ja tas nebūtu noticis). Skatītāji finālturnīra norises vietā, organizatori un turnīrs basketbola līmeņa ziņā no tā nav ieguvējs. Ieguvēja ir FIBA, kas var pārdot TV tiesības plašākā tirgū.

Bet FIBA mazie cilvēki kaislīgi tic šai idejai līdz sirds dziļumiem. Ar smaidu sejā lasīju kāda FIBA darbinieka kaislīgo aizstāvēšanos “tvitterī” pēc Mesinas izteikumiem. Tik kaislīgu, ka tas jau izklausījās pēc izmisuma par to, ka kāds atļāvies ierunāties par tik sāpīgo tematu.

Nobeigumā citēšu “La Gazzetta dello Sport” interviju ar FIBA ģenerālsekretāru Patriku Baumanu, kas lielos vilcienos sasummē visu manis iepriekš pausto nostāju par šo organizāciju. “Mesina ir treneris, kuram jādomā par trenēšanu. Varbūt viņš ir sarūgtināts par to, ka nevarēs vairs vadīt izlasi, taču viņa lietotie apzīmējumi pēc spēles bija nepiemēroti. Katram vajadzētu cienīt savu lomu. Domāju, ka Petruči, Itālijas federācijas prezidents, jau izteicis savu nostāju par kalendāru. Ņemot vērā, ka Mesina saņem algu no Petruči viņam vajadzētu klausīt [Petruči],” medijs citēja Baumanu.

Pārfrāzējot - sēdi savā vietā un turi muti, jo saņem algu par savu darbu…

Un te nav runa tikai par neticamu augstprātību, bet arī informācijas pasniegšanas veidu. FIBA cilvēks, turklāt ļoti vadošs, nezina (vai izliekas, ka nezina) ka Mesina vada Itālijas izlasi par velti. Nezina (vai ignorē), ka Petruči vēl neilgi pirms “EuroBasket” pauda neapmierinātību par to, ka kvalifikācijā un olimpiskajās spēlēs būs jāspēlē ar diviem dažādiem sastāviem. Jo to nav izdevīgi zināt vai fārfrāzējot - to ir izdevīgi ignorēt.