Serdžo Skariolo: "VEF šogad ir labāka komanda"

Pāris zvani “Himki” sporta direktoram, īsa saruna ar kluba preses sekretāri un saņemu piekrišanu intervijai. Viesnīcā nākas gaidīt ilgi, jo divu stundu treniņš Rīgas arēnā izvēršas krietni garāks. Noskaņojums nopietns, gatavošanās arī, taču saruna ar Eiropas čempionu sniedz baudu. Skariolo ir atklāts, tiešs un ieinteresēts sarunu biedrs.

Sergio SCARIOLO

Dzimis 1961. gada 1. aprīlī Bresčijā, Itālijā
Absolvējis Milānas Universitātes Juridisko fakultāti.
Profesionāls basketbola treneris no 1980. gada.
Gada treneris Itālijā (1994) un Spānijā (2000, 2009)
Čezāres Skariolo fonda prezidents no 2008. gada marta.
Dzīvesbiedre Blanka Areša, 1993. gada Eiropas čempione

Karjera

1980 – 1983 „Simmenthal Brescia” galvenā trenera palīgs
1984 – 1989 „Scavolini Pesaro” galvenā trenera palīgs
1989 – 1991 „Scavolini Pesaro” galvenais treneris
1991 – 1993 „Billy/Hyundai Desio” galvenais treneris
1993 – 1997 „Fortitudo Bologna” galvenais treneris
1997 – 1999 „Tau Ceramica” galvenais treneris
1999 – 2002 „Real Madrid” galvenais treneris
2000 – 2002 „Real Madrid” ģenerālmenedžeris
2003 – 2008 „Unicaja Malaga” galvenais treneris
2008 – „Khimki” galvenais treneris
2009 – Spānijas valstsvienības galvenais treneris

Sasniegumi

1985 Pasaules armiju basketbola čempionāta uzvarētājs
1990 Itālijas čempions, „Scavolini Pesaro”
1999 Spānijas kausa ieguvējs, „Tau”
2000 Spānijas čempions, „Real Madrid”
2005 Spānijas kausa ieguvējs, „Unicaja”
2006 Spānijas čempions, „Unicaja”
2009 Eiropas čempions

"Nevaram atļauties būt augstprātīgi"

“Himki” otro sezonu pēc kārtas ir kvalificējušies Eirolīgai. Uzvarējāt sešās kvalifikācijas spēlēs, pirmajā aplī pieveicāt “Caja Laboral” un “Asseco Prokom”, kā arī piedzīvojāt dažus sāpīgus zaudējumus ar astoņu vai mazāk punktu starpību. Kā vērtējat sezonas sākumu?
Domāju, sākām ar kārtīgu noskaņošanos un koncentrēšanos Eirolīgas kvalifikācijas kārtām, jo katrs zaudējums varēja maksāt izstāšanos no turnīra. Tālāk notika divas lietas. Pirmkārt, nedaudz atslābinājāmies, mentāli atslābinājāmies pēc kvalificēšanās pamatturnīram. Otrkārt, savainojumu guva viens no mūsu svarīgākajiem spēlētājiem, uzbrūkošais aizsargs Tomass Kelati. Tas mūs ietekmēja vairāk nekā cilvēki spēja saprast. No tā brīža nevaru teikt, ka spēlējām slikti, taču ne pietiekami labi.

Nevarējām saglabāt stabilitāti vienas spēles ietvaros. Kā minējāt, vienu spēli Belgradā zaudējām ar četru punktu starpību, pret “Maccabi” mājās zaudējām ar diviem punktiem. Kauņā starpība bija astoņi, Gdiņā četri punkti. Mazas punktu starpības pēdējās ceturtdaļās, nedaudz koncentrēšanās trūkums, daži neiemesti soda metieni, tāpēc tagad esam grūtā situācijā. Nekas nav zaudēts, taču viegli nebūs. Kelati ir atpakaļ, bet viņam vēl jāiespēlējas. Jāatceras, ka savainojuma gūšanas brīdī viņš kopā ar komandu bija pavadījis tikai vienu mēnesi.

Komanda kopumā ir stiprāka nekā iepriekšējā sezonā?
Būtu muļķīgi tā teikt pirms sezonas beigām, jo komandas neveido vārdi. Komandas veido cilvēki un viņu sniegums. Ar tādu pašu budžetu kā iepriekšējā gadā mēs palikām bez diviem spēlētājiem – Mozgova un Makartija, jo finansiāli nevarējām atļauties viņus paturēt. Spējām izveidot konkurētspējīgu komandu, tomēr kopā strādāt bija maz laika, jo ikviens bija aizņemts pasaules čempionātā Turcijā. Vai šī komanda ir labāka, varēs pateikt sezonas beigās. Eirolīgā esam sarežģītā situācijā, Krievijā varam gūt labākus rezultātus.

A grupa Eirolīgā ir viena no konkurētspējīgākajām.
Piecas komandas no sešām ir ar A licenci. Piecas! Esam vienīgie bez A licences. Iekļūt Top 16 šobrīd ir mūsu pirmais un pēdējais uzdevums. Nevaram atļauties būt tik augstprātīgi kā klubi, kuri daudz spēlējuši “Final Four” vai Eirolīgā aizvadījuši daudzas veiksmīgas sezonas. Mums jāsvīst, jāstrādā un jācīnās par mūsu vietu turnīrā. Nekas netiks iedots tāpat, esam jaunpienācēji. Gadu atpakaļ to nevarējām atļauties aizmirst, brīdī, kurā nekad nebijām aizvadījuši nevienu spēli Eirolīgā.

Galvenais izaicinājums Krievijas basketbolā

Krievijas basketbols aizvadījis sarežģītu gadu, notiek izmaiņas federācijas vadībā, bijis tiesnešu skandāls. Kā notiekošais ietekmējis Krievijas klubu sniegumu Eirolīgā?
Protams, nestabilitāte atstāj iespaidu. Federācija cenšas izveidot jaunu Premjerlīgu, visu cieņu, taču klubi nesaprot, ka tiesnešu spiediena un korupcijas sistēmā nav iejaukti tikai tiesneši. Sistēmā ir arī klubu vaina, saglabājas nestabila situācija. Diemžēl kopējais tiesnešu līmenis ir vājš, tikai viens Krievijas tiesnesis regulāri redzams, tiesājot starptautiskās sacensības. Sportiskais līmenis Premjerlīgā ir augstāks, tiesāšanā tā nav. Es tiešām negribētu būt spēļu komisārs.

Zinu, ka Krievijas superlīgā sievietēm finālos tika uzaicināti ārzemju tiesneši, jūnijā tas pirmo reizi notika vīru sacensībās.
Ārzemju tiesnešu uzaicināšana ir nepieciešama, jo aizdomīga domāšana nepalīdzēs. Premjerlīgā strādā tie paši tiesneši, kuri darbojās agrāk. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

Kuras lietas Krievijas basketbolā dara Jūs priecīgu, kuras bēdīgu?
Par spīti krīzei, klubi joprojām var daudz atļauties. Sacensības ir konkurētspējīgas, līmenis augsts, komandas labas. Diemžēl sporta kultūrā pietrūkst vērtību. Kad ekonomika ir galvenais jautājums, sports atkāpjas uz otro svarīguma līmeni. Dažreiz parādās, ka sporta kultūru vēl tikai būs jābūvē. Jābūvē, runājot par projektiem, stabilitāti, attīstību, prioritātēm, kā apmācīt jaunos spēlētājus, trenerus un tiesnešus. Ir pamats satraukumam, skatoties uz jauno spēlētāju, treneru un tiesnešu apmācību.

Tas nav naudas, bet ideju, “know how”, smaga darba un pacietības jautājums. Jautājums par ticību sportam, par vērtībām. Tas ir galvenais izaicinājums Krievijas basketbolā. Jā, naudas ir mazāk nekā pirms pāris gadiem, taču ekonomiskā bāze ir vairāk nekā pietiekama. Jānostiprina vērtības.

Pacietība aug?
Sporta cilvēki, kuri saprot sportu, var redzēt tālāk par (vienas sezonas) rezultātiem. Cilvēki ārpus sporta to nesaprot. Cilvēki sportā ir pacietīgāki, inteliģentāki, spēj uz lietām skatīties vidējā un ilgā termiņā.

Kā vērtējat vispārējo lietu stāvokli Eiropas basketbolā?
Esam stabilā brīdī. Ir klubi, kuri cenšas izmantot situāciju, lai divu trīs gadu laikā nokļūtu Eiropas virsotnēs. Daudzas komandas saglabā vietu labāko vidū. Vienu gadu var iet sliktāk, bet tās joprojām ir elitē. Pienācis brīdis iztēlei. Kad naudas ir mazāk, var attīstīt citas spējas, lietot iztēli. Turpināt augt bez papildus naudas līdzekļiem.

Vai dažādās kontinenta daļās redzat jaunu ideju attīstību?
Jābūt drosmei uzdrošināties, lai virzītu jaunas idejas. Eiropas basketbolā ir daudz gaišu cilvēku. Dažreiz runājam vairāk nekā uzņemamies, lai kopā liktu lietām strādāt. Īpaši krīzes brīžos kļūstam konservatīvāki. Kāpēc? Vēsture, ekonomikas vēsture, politikas vēsture rāda, ka tie, kuri ir drosmīgāki krīzes brīžos, iegūst lielākas priekšrocības. Cilvēki kļūst turīgi krīzes apstākļos, jo uzņemas riskus.

1980-ajos un 1990-ajos gados Itālija bija svarīga valsts Eiropas basketbolā. Tagad spēka centrs ir pārvietojies uz Spāniju, Franciju, daļēji Krieviju.
Saki Spāniju. Domāju, ka sliktākais brīdis Itālijai jau ir garām. Lietas kļūst labākas, Milāna un Roma tajā var spēlēt ļoti ievērojamu lomu. Varbūt viņi nav smagsvari mediju un cilvēku intereses ziņā, taču problēma ir arēnu trūkumā, tāpēc apmeklējuma rādītāji nav tik augsti. “Armani Jeans Milano” un “Lottomatica Roma” ir laba iespēja augt. Protams, krīzes ietekme pastāv, taču nevajag pārspīlēt. Stāvoklis nav tik dramatisks kā, piemēram, Spānijā, pat nerunājot par Īriju, Grieķiju un Portugāli.

Lombardijā un Toskānā, ziemeļos basketbols ir populārāks nekā citos Itālijas reģionos.
Ja paskatās uz nacionālā čempionāta kopvērtējumu laikā, kad biju bērns, sāku lasīt un sekot basketbolam, un tagad, tas izskatās līdzīgi. Milāna, Kantu, Varēze, Boloņas “Virtus”, Pezāro. Varbūt tagad situācija mēneša laikā var mainīties straujāk, bet ir patīkami redzēt, ka vietas ar ilgām tradīcijām joprojām ir tepat. Neskaitot Sjēnu, kur arī ir sena tradīcija, lai gan ne Top līmenī, mūsdienu labākās vienības ir vecās, lielās komandas, kuras bija virsotnē arī pirms 20-30 gadiem.

Latvijas juniori Eiropas čempionātā Lietuvā izcīnīja bronzas medaļas. Pāris spēlētāju devās uz Itāliju – Kantu un Redžo Emīliju, tās ir labas vietas jaunatnes basketbolam?
Domāju, ka jā. Protams, runājam par ļoti jauniem spēlētājiem, kuriem joprojām nav pieredzes, spēlējot pirmajās komandās, bet divas minētās vietas ir ar tradīcijām. Māca labi un dod iespējas jaunajiem spēlētājiem. Vai izvēle ir laba, var redzēt vēlāk.

"Katovicē spēlējām neaizmirstamu basketbolu"

Mūsu sarunas trešais temats ir VTB līga. Kā tās kalendārs iekļaujas jūsu grafikā?
Manuprāt, VTB līga ir laba ideja. Tiek iesaistītas valstis, kurās basketbols ir vājākā līmenī vai trūkst iekšējās konkurences. Piemēram, komandas no līgām, kurās ir viens vai divi Eiropas līmeņa klubi. Dažās līgās, piemēram, Krievijā, ir tikai desmit komandas. Spēlējot divus apļus, ir astoņpadsmit spēles, nepietiek. Labākās komandas no Igaunijas, Somijas, citām valstīm, gūst iespēju kļūt labākas, sacenšoties ar citām augsta līmeņa komandām. Spēlē, lai būtu labākas. Izspēles kārtība varētu tikt mainīta, taču manā skatījumā ideja ir laba.

Grupu turnīrā sacensties ar tām pašām komandām, kuras spēlē Eirolīgas A grupā, ir laba doma?
Nē! Tas ir viens no sliktākajiem variantiem. To jāņem vērā, veidojot nākamā gada sacensību izspēles kārtību. Vienmēr spēlēt ar tām pašām vienībām nav labi arī no līdzjutēju skatpunkta. Viņi vēlas redzēt dažādas komandas, savādāk tas kļūst apnicīgi. Varbūt nākamajā sezonā to ņems vērā.

Kā vērtējat “VEF Rīga”?
Viņi ir daudz labāki nekā pērn, nevar pat salīdzināt. Daudz labāka komanda ar spēcīgākiem spēlētājiem. Amerikāņi, labi valstsvienību basketbolisti. Valters un Janičenoks ir lieliski spēlētāji, kuri veido komandu, kas var sacensties “Final Four”. Vismaz cīnīties par nokļūšanu tajā ir viņu pienākums. Viņiem ir labs treneris Kurtinaitis un komanda kopumā izskatās laba.

Ko līdzjutēji varēs redzēt spēlē?
Šobrīd neesam ar augstu pārliecību. Zaudējām dažās spēlēs, nedaudz cīnamies, lai tiktu tam pāri. Nerādām labāko spēli, bet sestdien mums jāspēlē arvien labāk, jo regulārajā sezonā nebūs citu iespēju te atgriezties. Vai cilvēki nāk uz spēlēm?

Tas ir sarežģīti. Rīgā bija divas komandas ar fanu bāzi. ASK bankrotēja un “Baronam” bija vairāk fanu nekā VEF. Pirms diviem gadiem VEF bija trešā Rīgas komanda un tā vēl nav uzvarējusi Latvijas čempionātā. Noslēgumā nosaukšu trīs pilsētas. Pastāstiet, kāda loma tām bijusi Jūsu dzīvē!

Boloņa
Boloņa ir, iespējams, labākā basketbola pilsēta. Manā laikā, te runāju par savām atmiņām, jo tagad komandai mainījies prezidents, situācija atšķiras. Pilsētā bija divas labas komandas, daudz fanu, kuri piepildīja zāles un arēnas. Desmit tūkstoši līdzjutēju vienai komandai, desmit tūkstoši otrai. Varena sāncensība, sāncensība sportā. Boloņa ir jauka pilsēta dzīvošanai, basketbolā tā bija pirmā Eiropā.

Madride
Manuprāt, viena no labākajām Eiropas pilsētām. Piedzīvojusi jaunas pārvērtības, tā ir skaista, dzīve sit augstu vilni. Pilsēta, kuru iesaku apskatīt un, iespējams, tajā dzīvot.

Katovice
Pilsēta, par kuru nevaru daudz pateikt, bet tajā aizvadīju varenu nedēļu. Uzbrukumā un aizsardzībā (kopā ar Spānijas valstsvienību) spēlējām neaizmirstamu basketbolu. Neatceros citas sacensības, neskaitot “Dream Team” (Barselonā), kur Eiropas komanda rādīja labāku sniegumu nekā jebkurš cits. Tās ir iespaidīgas atmiņas, kuras rada vēlmi atkārtot. Šogad mums pietrūka spēlētāju, taču ceru, ka nākamajā gadā Lietuvā visa vienība būs kopā, lai atkal sacenstos augstākajā līmenī.

Ārzemju treneri Eiropas basketbolā