Viedoklis: Progress ir neiespējams bez izmaiņām

Pagājušajā sezonā VEF palika soļa attālumā no Eiropas kausa ceturtdaļfināla un arī ārzemju eksperti norādījuši, ka VEF bija viena no divām vai trim spēcīgākajām komandām turnīrā. To laukumā pierādīt neizdevās, taču pārliecību par to, kas tas bija iespējams, VEF radīja un basketbola popularitāti VEF mūsu zemē pacēla.

Tas, ka VEF, visticamāk, tiks sadriskāts starpsezonā, jau bija gaidāms un vēlreiz tikai apliecināja vārdus par VEF neizmantoto potenciālu pagājušajā sezonā. Komandu pameta Latvijas raķete Dairis Bertāns, braļukas Antans Kavaļausks un Donāts Zavacks, visu laiku labākais leģionārs Latvijā Īdžejs Roulends un de facto (pagaidām vēl ne de jure) arī Kaspars Bērziņš.

Ramūnam Butautam tika iedots jauns ilgtermiņa (trīs gadi) līgums, kas raisīja pārdomas un tagad arī līdzjutēju vidū par šo jautājumu tiek diskutēts gari, asi un plaši. VEF uzsver, ka komplektācija nodota galvenā trenera ziņā, un pagājusī vasara nebija izņēmums. Butauts varēja meklēt sev tīkamākos spēlētājus, kas iekļaujas budžeta ietvaros. Iepriekš izskanējis, ka treneris Butauts allaž pievērš lielu uzmanību arī spēlētāju raksturiem, izvēloties tos piesaistīt komandai. Un pašā sezonas sākumā jau divas kļūdas - Gani Lavals pats uz savu galvu izdomā netrenēties, neko nesaprast un beigu beigās neierasties uz izbraukumu (šo gan par viennozīmīgu trenera kļūdu nevar saukt), savukārt Toms Delininkaitis bojāja komandas mikroklimatu.

No sākotnēji atrastajiem ierindā joprojām ir Antveins Robinsons un Dī Brauns, taču, visticamāk, ja viss ritēs pēc kluba iecerēm, viens no šiem kungiem Latviju pametīs. Tiesa, ne rakstura dēļ, bet vienkārši nepietiekamā snieguma dēļ.

Problēmas sākās trenera vēlmē atgriezties pie tām pašām taktiskajām sistēmām, kādas izmantotas iepriekšējos gados ar pavisam citu sastāvu, nevis koriģēt taktiku, pielāgojot spēlētājiem, kas ir komandas rīcībā. Ja tev ir zināmi tāda tipa spēlētāji, kādi der tavai sistēmai, tad tu meklē pēc iespējas līdzīgākus aizgājēju vietā. Atlētiska, eksplozīva un enerģiska saspēlnieka Roulenda vietā paņemts pieredzējis, kvalitatīvs taču pilnīgi cita stila saspēlnieks Dī Brauns. Kustīgu, ātru un ar metienu apveltītu ceturto numuru Kaspara Bērziņa un Donāta Zavacka vietā paņemti ar metienu apveltīti, taču smagnēji Artūrs Bērziņš un Kenans Bajramovičs. Veiksmīgam eksperimentam ar Vilu Danielsu tagad sekojis neveiksmīgs mēģinājums atkārtot tādu pašu eksperimentu ar Robinsonu. Informācijai: Danielss iepriekšējā sezonā pirmo reizi spēlēja trešā numura pozīcijā (un tagad Nanterē atgriezies spēka uzbrucēja postenī), šogad Robinsons sezonu sāka pirmo reizi kā trešais numurs. Spēle uzlabojas brīžos, kad Robinsonu ieliek ceturtā numura pozīcijā, kurā, starp citu, bija spēlējis visu karjeru Itālijā, no kurienes paņemts. Ja Danielsam pēc grūta sākuma izdevās transformācija uz trešo, Robinsons īsti nespēj atrast sevi šajā pozīcijā.

Pavērojiet tendences Eiropas basketbolā - mūsdienās vairs tikai retā komanda palikusi, kas labi spēlē ar diviem smagnējiem garajiem. Būtībā trešā un ceturtā numura pozīcijas aizvien izteiktāk saplūst, tāpēc pieprasījums pēc kombo-uzbrucējiem aug ļoti strauji.

Ja laukumā vienlaikus ir gan Deriks Nikss, gan Bajramovičs, agresīva aizsardzība nav iespējama. Pie VEF piekoptās agresīvās "step-out" aizsardzības ne viens, ne otrs neder. Uz otro vai trešo "pikenrolu" abiem kājas vairs nestrādā. Bajramoviča gadījumā gan nevar saprast - vai nu viņš ir slinks vai tomēr taupa spēkus, lai tie pietiktu uzbrukumam. Niksam uzbrukumā nav tā sliktākā kāju darbība, ir savs "signature move", spēlējot postā (ass pagrieziens ap savu asi), taču kopumā uzbrukuma arsenāls ir ierobežots. Viņš gan no lētā gala ārzemniekiem un 10-15 minūšu lomai būtu noderīgs, lai pamainītu spēles stilu, taču ne ierastajai VEF taktikai piekopt ātru pāreju uzbrukumā un arī aizsardzībā.

Klāt nāca Kristaps Janičenoks, kurš tikai nupat pēc ilgiem meklējumiem atradis trepes, lai izrāptos no "pēc-izlases-bedres". Komanda rēķinājās ar citas kapacitātes pienesumu no kapteiņa, taču Eiropas kausa pirmajā kārtā tas kopumā radīja vilšanos un nepieciešamību treneriem strauji pielāgoties situācijai un veikt izmaiņas komandas uzbrukuma taktikas uzsvaros. Pagājušajā sezonā komandai bija divi motori - Roulends un no maiņas nākošais Bertāns. Šogad pat vienu tādu komandā atrast grūti. Varbūt ar laiku par tādu spēlētāju var kļūt Jānis Bērziņš vai Dāvis Geks, taču ne šīs sezonas ietvaros.

Butauts turpina spēlēt pēc sistēmas, ko pielietojis gadu gadiem un kurai pagājušajā sezonā beidzot bija atradis pareizos spēlētājus. Vai pagājusī sezona Butautam kā komandas komplektētājam nebija vienkārši veiksme? Ja nav iespējams savākt tādus spēlētājus, kādi der sistēmai, ko spēlē, tad ir jāmaina sistēma un jāspēlē, izmantojot pieejamā sastāva labākās īpašības. Pagaidām tas būtībā nenotiek. Ierobežota budžeta komandu treneriem ir jābūt elastīgiem, nevis jāturas pie viena stila (ar izmaiņām niansēm), kas izdomāts pirms sezonas (vai pirms n-tajām sezonām) un kādreiz (vienreiz) nesis rezultātu. Pat neierobežota budžeta komandā "Lakers" Maikam D'Antoni radās milzīgas problēmas, spītīgi uzspiežot savu slaveno uzbrukumu. Trenerim darbā ar profesionāliem, jau gataviem spēlētājiem ir jāpielāgojas sastāvam, kāds ir tā rīcībā.

Bērza tiesas jautājumā gan jāsliecas pievienoties kluba vadības nometnei, jo viena spēlētāja individuālās (ne)izdarības nedrīkst stāvēt pāri visas komandas interesēm (runa ir par konkrētu spēlētāja neizdarību, ko šaubos, vai esmu tiesīgs atklāt). Bērziņam nav taisnība, un gan jau tiesa to arī tuvākajās nedēļās apstiprinās. Vai Bērza atgriešanās komandā ir iespējama? Teorētiski ir, un VEF to arī pieļautu, taču to, vai un kādu psiholoģisko ietekmi tas atstātu uz komandu, varam tikai zīlēt.

Labais šajā visā ir tas, ka jaunie kā Jānis Bērziņš un Anžejs Pasečņiks tiek uzspēlēt un nobriest dziļākiem ūdeņiem. Atceramies, ka arī Dairis Bertāns būtībā pie Butauta ASK sāka spēlēt tikai tad, kad klubam sākās problēmas (sākotnēji savainojumi, vēlāk finanses). Labais ir arī VEF tuvākās nākotnes plāni, kas iekļauj sevī vairāku gados jaunu pašmāju spēlētāju piesaisti vai vismaz mēģinājumus piesaistīt.

Runa ir par tiem, kas jau būtu spējīgi dot zināmu pienesumu. Kasparu Vecvagaru gan "Žalgiris" (līgums uz trim gadiem) nekur nelaidīs, arī Ojārs Siliņš Itālijā (līgums uz divām sezonām) ver arvien jaunus apvāršņus, taču no pašmāju resursiem varētu izdoties pasmelties šīs paaudzes spēlētājus. Viens no tiem jau tuvākajā laikā atstās milzīgu robu kādas citas Latvijas komandas sastāvā, bet spers soli uz priekšu savā izaugsmē. Otrs varētu atgriezties dzimtenē pēc pagaidām nesekmīga mēģinājuma augstākā līmeņa turnīrā siltajās zemēs. Trešais varētu pievienoties komandai vasarā, taču tas būs atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tai skaitā, kādā gatavībā atgriezties VEF būs viens no kluba izīrētajiem spēlētājiem. Ja vasarā izdosies arī Jāņa Strēlnieka nolīgšana (signāli liekot saprast, ka tāda iespēja nemaz nav tik nereāla, kā varētu iedomāties ierindas skatītājs), tas varētu veidot jaunu simpātisku komandas kodolu un reizē mēģināt atgriezt tribīnēs līdzjutējus, kas uzskatāmi pierādījuši (salīdzinām pagājušo un šo sezonu) - sniegums laukumā ir visefektīvākā reklāmas kampaņa, lai dabūtu pilnas tribīnes. Toties dažiem no veco lauru plūcējiem vieta jaunajā komandas modelī, iespējams, vairs neatradīsies.

Atliek jautājums par treneri - vai Butauts, saņemot jaunu materiālu būs spējīgs ar to sasniegt vairāk nekā līdz šim, rādīs laiks, pagaidām varam tikai izteikt minējumus. Konkrētajā brīdī šķiet, ka Butauts, kurš ir augsta līmeņa speciālists, varētu būt sevi izsmēlis Rīgas komandā. Nekas gan dzīvē nav melns vai balts, viss mainās, tāpēc, iespējams, pavasarī par Butauta darbu ar komandu jau runāsim patīkamākos toņos. Nostāja klubā (katru gadu esam spēruši soli uz priekšu) liek saprast - Butauts var atlaist tikai sevi pats. Tas gan nenotiks - treneris tic savam redzējumam un jūt kluba uzticību. Jautājums varbūt varētu tikt izskatīts, ja VEF nespēs kvalificēties arī VTB izslēgšanas spēlēm. "Progress ir neiespējams bez izmaiņām, un tie, kuri nespēj mainīt domas, nespēj mainīt neko," der atcerēties šo Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Bernarda Šova sacīto.