Anžejs Pasečņiks: "Man un Niksam rezervētas vietas pie avārijas izejas"

Jaunciemā uzaugušais puisis zina, ko nozīmē pacietība. Anžejs vairākas vasaras pēc kārtas trenējās Latvijas U14, U16 un U18 izlasēs, taču tikai 2013. gada vasarā pirmo reizi tika iekļauts komandas sastāvā.

Tas nenotika pēkšņi, taču iepriekšējos gados paveiktais darbs tika novērtēts ar vietu Eiropas U18 čempionāta simboliskajā piecniekā. Kopā ar liepājnieku Kristapu Porziņģi abi veidoja iespaidīgāko priekšējās līnijas pāri turnīrā, tomēr sportiskā apetīte palika neapmierināta. Neveiksmes pret saliedētajām Horvātijas un Spānijas izlasēm atstāja sarkanbaltsarkanos ārpus godalgoto trijnieka.

Anžejs atzīst – zaudējumi labi kalpo motivācijai un nākotnei var izrādīties noderīgāki par vietēja mēroga uzvarām. No rudens viņam jāpierāda sevi katru dienu, jo profesionālajā sportā prasības ir augstas. Labi, ka tās var samērot ar plašām iespējām. Strādāt labu treneru vadībā. Mācīties no augsta līmeņa profesionāļiem. Pieļaut kļūdas un izmantot otro iespēju. Par to arī runājām.

"Gaidu visas spēles"

Noslēdzies trešdienas rīta treniņš (saruna notika 29. janvārī). Gatavojāties spēlei pret Himkiem?
Jau no pirmdienas gatavojamies cīņai par uzvaru. Atstrādājām aizsardzību, skatījāmies video. Pētījām Himku uzbrukumu, lai viņiem būtu grūtāk spēlēt pret mums. Šajā reizē mūsu rīcībā ir vesela nedēļa. Nešķirojam pretiniekus un pret visiem gatavojamies vienādi.

Vai gaidi tāda līmeņa spēles?
Gaidu visas spēles. Zinu, ka man nebūs jāspēlē 30 minūtes, tāpēc koncentrējos laikam, kuru pavadīšu laukumā. Cenšos izmantot savas minūtes, cik labi varu.

Prātā palikušas reizes, kad varēji izspēlēties?
Mājas spēle pret “Banvit”. Atceros, ka nospēlēju diezgan labi. Arī pirmajā tikšanās reizē Bandirmā spēlēju, šķiet, 15 minūtes.

“Banvit” spēlētāji daudz spēlēja viens pret vienu.
Man paveicās, jo varēju spēlēt par ceturto numuru. Nebija jāgrūstās pa groza apakšu. Varēju stāvēt ārā un mest no distances. Tas ir nedaudz vieglāk, nekā spēlēt par piekto numuru. Tādos gadījumos jāspēle spēka spēle un piekūstu daudz ātrāk. Pret “Banvit” varēju nostāties stūrī, gaidīt piespēli.

Anžejs Pasečņiks. Foto: Romāns Kokšarovs, “Sporta Avīze”, f64

2013. gada sezonā jaunais spēlētājs daudz strādāja ar pieredzējušo Uvi Helmani

Anžejs Pasečņiks un “VEF Rīga” galvenais treneris Ramūns Butauts

Eirolīgas kvalifikācijas spēlē pret “Lietuvos rytas”

"Centos parādīt, ka neesmu viegli ņemams"

Kad spēlē par piekto numuru, treneris ļauj mest no distances?
Parasti jāspēlē apakšā. No otras puses, treneris man uzticas un pieprasa mest. Ja nemetīšu vai neizmantošu savas iespējas, viņš būs dusmīgs.

Par neizmestu metienu spēlē ir uzbļāvis?
Dažreiz sanāk. Brīžos, kad neesmu pārliecināts, vai iemetīšu, jāuzklausa skarbāki vārdi. Tā notiek situācijās, kad aizsargs atkāpjas vai pretinieka aizsardzība nav nostājusies. Šādos gadījumos jāmet, nevis jāmeklē, kuram atdot piespēli.

Šobrīd treniņos Tev jāspēlē pret Niksu?
Uzbrukumā vairāk spēlēju pret Niksu, bet aizsardzībā pēdējā laikā biežāk jāveic ceturtā numura pienākumi. Jāaizsargājas pret Robinsonu, arī Niksu.

Ja nemaldos, pirmais centrs, pret kuru spēlēji, bija Kavaļausks.
VEF sastāvā – jā. No viņa daudz iemācījos. Kavaļausks vienmēr bija gatavs palīdzēt, dalīties zināšanās. Man nav sliktu domu ne par vienu spēlētāju, taču viņš palicis pozitīvā atmiņā.

Atceries pirmo reizi, kad bija jāspēlē pret viņu?
Tas notika pirms diviem gadiem. Uz treniņiem tika uzaicināti visi jaunie spēlētāji, lai treneri varētu rotēt trīs piecniekus. Jau biju izstiepies garš, taču fiziski vēl ļoti vājš. Man nebija nekādu variantu pret Kavaļausku.

Pats skrēji viņam virsū?
Centos parādīt, ka neesmu viegli ņemams. Cits jautājums – kā sanāca. Par to man nav jāspriež.

Kavaļausks atļāvās pirmajā reizē spēlēt ar spēku?
Viņš negāja virsū ar visu spēku, zinot, ka var mani savainot. Nebiju gatavs pilna kontakta spēlei, tāpēc Kavaļausks spēlēja uzmanīgi. Protams, viņš deva iekšā, taču ne tā, kā pārējiem.

Spēlē gan esi dabūjis kārtīgi.
Man šķiet, ka vienreiz nospēlēju divdesmit sekundes, kad saņēmu sitienu ribās. Neatceros, kurā spēlē tas notika, taču līdzīgas situācijas piedzīvoju arī treniņos. Gani Lavals ļoti “gāja iekšā”. Pēc katra kontakta nevarēju paelpot. Riktīgs “kauls”!

Viņš izteikti spēlēja ar spēku?
Gan masu, gan spēku. Izteikti atlētisks spēlētājs, kurš uzbruka no visa spēka. Lavals īsti nejuta kontaktu, tāpēc dažreiz lecu malā.

Kā ir ar Deriku?
Arī nav viegli. Viņš ir ļoti smags.

Taču apveltīts ar lielu spēku.
Ne tikai spēcīgs, arī ļoti kustīgs. Man pagaidām nepietiek spēka un masas, lai pret viņu noturētos.

Treneris liek pagriezienā daudz spēlēt uz pirmo soli?
Tā kā iespiest pretspēlētāju ar spēku vēl nevaru, man uzbrukumā jācenšas izmantot savu ātrumu. Pagaidām sekmes ir pieticīgas.

Ar kuru treneri sanāk vairāk strādāt individuāli?
Treniņos ar garajiem spēlētājiem vairāk strādā Jevgeņijs Kosuškins, kuram palīdz Jānis Gailītis. Individuāli mēdzu strādāt ar Nikolaju Mazuru, taču komandas treniņos viņš pievēršas mazajiem spēlētājiem.

Pagājušajā gadā ar garajiem strādāja Uvis Helmanis.
Jā, pērn strādāju ar viņu, lai gan individuālajās nodarbībās trenējos pie Nikolaja Mazura. Uvis ļoti daudz lika strādāt pie mazām niansēm, par kurām spēlētāji parasti nepiedomā. Viņa prasības ievērot bija diezgan sarežģīti. Vajadzēja sekot līdzi kāju darbībai, iemācīties savienot kustības un rīcību laukumā. Uvis man arī daudz iedeva.

Koriģēja stāju un pozīcijas ieņemšanu?
Parādīja, kā stāvēt pret pēdu. Kā kustēties ar rokām. Mācīja visus sīkumus, lai sasniegtu vajadzīgo rezultātu.

VTB līgas pirmajā spēlē pret “Cmoki Minsk”. Foto: Romāns Kokšarovs

Jānis Bērziņš un Anžejs Pasečņiks pirms spēles pret Kazaņas “Unics”

Jānis Bērziņš un Anžejs Pasečņiks grāmatas “Par karu” atvēršanas pasākumā. Foto: Romualds Vambuts

VTB līgas spēlē pret Ukrainas vicečempioniem Mariupoles “Azovmash”

"Kad sākās VEF treniņš, bailes pārgāja"

Cik gadus pirms atnākšanas uz VEF sāki spēlēt basketbolu?
Sāku Alfrēda Kraukļa VEF basketbola skolā pie trenera Guntara Jonāna. Pirmais treneris ar mani ļoti daudz strādāja. Domāju, ka neviens cits man nav veltījis tādu laika apjomu.

Ar Nikolaju Mazuru iepazinos, kad mani uzaicināja uz U14 izlasi. Nedēļas nogalēs savācāmies Teikas vidusskolā. No jaunatnes līgas uzaicināja 50 cilvēkus. Treniņi turpinājās četras stundas. Septiņos no rīta – pirms skolas – turpat nācu uz individuālajiem treniņiem. Arī tie notika treneru Jonāna un Mazura vadībā. Tā turpinājās apmēram gadu.Vienlaikus pārgāju uz basketbola skolu “Rīga”.

Pirmā U16 izlases nometne notika Bauskā. Sastāvā netiku, taču, sākot no tās vasaras, regulāri apmeklēju treniņus pie Nikolaja Mazura. Manuprāt, tajā brīdī notika “VEF kadetu” komandas izveide.

Treneris sapurināja pēc netikšanas kadetu izlasē? Kāpēc netiki sastāvā?
Tobrīd galīgi nebiju gatavs spēlēt izlasē. Visi izrādījās fiziski spēcīgāki par mani, tāpēc man tur nebija, ko rādīt. Priecājos, ka varēju nokļūt uz treniņiem, taču rēķinājos, ka netikšu divpadsmitniekā. Tā sākās nopietna sadarbība ar treneri Mazuru.

Kāda bija Tava ienākšana VEF?
Iznāca tā, ka daudzi VEF spēlētāji guva savainojumus, tāpēc vajadzēja piesaistīt jaunos. Vienlaikus ar mani komandā ienāca Ivars Žvīgurs, Kristaps Pļavnieks un Dāvis Geks. Mazliet vecāks bija Jānis Bērziņš. Tas noteikti padarīja visu vieglāku. Mūs uzņēma draudzīgi. Nebija tā, ka visu laiku deva iekšā vai apcēla. Izturējās ļoti labi.

Kad uzzināji par uzaicinājumu, varēji pagulēt?
Viss notika vienā dienā. Pagulēt varēju, taču pirms treniņa uznāca bailes. Kad sākās nodarbība, tās pārgāja. Trenera priekšā nosarku. Viņš zināja, ka runāju krieviski un mani tā arī uzrunāja. No otras puses, viņš ar jaunajiem spēlētājiem runāja samērā maz. Pirmie treniņi sanāca grūti. Biju sabijies, jo gaidīja pilnīgi jauna pieredze. Pirms tam līdzīga līmeņa basketbolu redzēju televizorā, taču klātienē visu izjust bija savādāk.

Pieredzējuši spēlētāji atļāvās pajokot?
Jokošana turpinās, taču izsmieti netikām. Bieži sanāca tā, ka smējāmies visi. Varu teikt, ka tie ir labvēlīgi joki, nedomājot neko sliktu. Komandā izveidojušās labas attiecības.

Anekdotes liek stāstīt?
Vecākie spēlētāji paši stāsta anekdotes par mums (smejas). Tas gan paliek komandas iekšienē.

Esi saņēmis individuālus uzdevumus no galvenā trenera?
Individuālie uzdevumi atrodas asistentu pārziņā, bet spēļu laikā padomus dod visi treneri. Pieredzējušajiem spēlētājiem pārsvarā jāstrādā formas uzturēšanai. Jaunajiem vēl jāaug fiziski, tāpēc zāles treniņiem seko nodarbības svaros.

Jānostiprina prese, sāni, mugura, ķermeņa augšdaļa. Saites, potītes, ceļgali. Visvairāk – kājas un vidus, lai mazinātu savainojumu risku. Sākumā iesildāmies, izstaipāmies. Ievingrinām visus muskuļus. Tikai iesiluši ejam uz nākamajām nodarbībām.

Garie spēlētāji mēdz skriet uz trenažiera?
Paskrienam pirms iešanas svaru zālē. Darām to manēžā vai pie trenera Vidmanta. Kāju darbības uzlabošanai paskrienam starp konusiem. Treniņos bieži pusi laika pavadām zālē un svaros, taču dažreiz esam tikai svaros. Nepārforsējot.

Anžejs Pasečņiks pret Domantu Saboni (Unicaja Malaga)

Eiropas U18 čempionāta ceturtdaļfināla spēlē pret Lietuvu. Foto: Romāns Kokšarovs

Anžejs Pasečņiks un Nikolajs Mazurs

"Jaunciemā visi spēlēja prieka pēc"

Tu nāc uz visiem rīta treniņiem?
Zālē esmu vienmēr. Lai tiktu uz visiem treniņiem, pārsvarā mācos mājās.

Gadījies, ka menedžeris aizved uz skolu?
Tā nav noticis. Braukāju ar autobusu. Tuvākajā laikā jāiegūst vadītāja tiesības, jo citādi grūti paspēt.

Vai mācījies Teikas vidusskolā?
Nāku no Jaunciema, kas atrodas aiz Ķīšezera. Tur pabeidzu Rīgas septīto pamatskolu un tad pārgāju uz 45. vidusskolu.

Jaunciemā nevienu zāli nezinu.
Tur ir ļoti maza zāle, kurā basketbola laukuma izmērs ir puse no ierastā. Nomācījos tur deviņus gadus. Grozi bija, kādi bija, taču mētāt varēju. Vasarās ar draugiem spēlēju turpat ārā.

Bija kompānija?
Katru vakaru savācās džeki. Sanāca pat spēlēt pieci pret pieci.

Kāds no viņiem mācās sporta skolā?
Spēlētāju vidū bija puiši, kuri jau bija beiguši sporta skolas. Citi vispār nebija trenējušies basketbolā, taču viņiem tas patīk. Visi spēlēja prieka pēc. Pats tikai sāku, tāpēc negāja viegli arī pret viņiem.

Uz Ķīšezeru gājāt peldēties?
Paspēlējām un gājām, kā savādāk.

Uz jūru arī?
Līdz jūrai ir labs gabals, kājām tik ātri neaiziesi.

Pagājušajā vasarā pirmo reizi spēlēji U18 izlasē.
2012. gadā biju ļoti tuvu iekļūšanai sastāvā, pie Gunta Endzeļa trenējoties kopā ar 1994. gadā dzimušajiem puišiem. Mani atskaitīja pēdējo, tāpēc pagājušajā gadā sanāca debija. Neteiktu, ka viss izdevās, jo biju vēl zaļš. No vienas puses, ar lielāko daļu puišu nospēlēju visu gadu. Tikai ar Kristapu Porziņģi iepazinos vasarā – nekad nebijām spēlējuši kopā.

"Kad treneri atņēma elektroniku, kļuva vieglāk"

Pirmajā spēlē Liepājā varēji normāli paspēlēt, bez liela uztraukuma?
Visām spēlēm cenšos maksimāli koncentrēties. Īpašu baiļu nebija, jo pirms tam paspēju iziet laukumā dažās VEF spēlēs. Biju jau paspējis pierast pie spiediena.

Zaudējumi vēl sāp?
Sāp par pēdējām divām spēlēm. Personīgi sāpēja spēles, kuras notika Rīgā. Domāju, ka komandai ir līdzīgi, bet manā galvā tas vēl nav nosēdies.

Pēdējais spāņu metiens.
Pēc zaudējuma pusfinālā pret Horvātiju apsēdāmies ģērbtuvē un nesapratām, kas noticis. Nesapratām, kā varējām zaudēt. Kad aizdomājos par to, sāp. Taču basketbolisti nedrīkst ilgi kavēties atmiņās. Jāgatavojas nākamajai vasarai. Notikušajam jābūt kā papildus motivācijai.

Treneris saka, ka notikušo vajag ātri aizmirst?
Izsāpējām visu ģērbtuvē, taču par nākotni viņš nerunāja. Teica – ejiet mājās, pārdomājiet, lai var skatīties uz priekšu. Pēc čempionāta notika komandas vakariņas.

Ja pareizi atceros, Kristaps Porziņģis treniņnometnei pievienojās tās gaitā.
Viņš uz Jaunjelgavu atbrauca trešajā vai ceturtajā dienā.

Jaunjelgavā ir spartiski (pieticīgi) apstākļi?
Guntars Jonāns tur katru vasaru rīkoja treniņnometnes. Uzskatu, ka ir viss nepieciešamais – labs stadions, laba basketbola zāle. Dzīvot var normāli, ēdināšanu nodrošina vietējā skola. Blakus Daugava, kur gājām peldēties. Apkārt ir mazi veikali, taču nometnes laikā vairāk neko nevajag.

Vai nometnē bija telefona un interneta lietošanas ierobežojumi?
Jaunjelgavā nekādu ierobežojumu nebija. Telefonus un elektroniku mums ņēma nost, kad ieradāmies Liepājā. Dienas vidū iedeva uz pāris stundām, taču pēc galvenā trenera rīkojuma vajadzēja visu atdot. Svarīgākais, lai mēs naktī nesēdētu tīklā. Manuprāt, lielākā daļa puišu to saprot, taču, kad atņem elektroniskās mantas, ir vieglāk. Tad var domāt tikai par basketbolu.

Šķiet, ka pārējie noteikumi ir brīvāki.
Vakaros varējām iet pastaigāties. Līdz jūrai, uz veikalu. Neteiktu, ka režīms bija ļoti stingrs, tikai vajadzēja ievērot gulētiešanas, celšanās un diendusas laikus.

Eiropas U18 čempionāta pusfināla spēlē pret Horvātiju. Foto: Romāns Kokšarovs

Emocijas U18 čempionāta spēlē

Eiropas U18 čempionāta simboliskais piecnieks – Domagojs Bošņaks, Kenans Sipahi, Paolo Marinelli, Anžejs Pasečņiks un Kristaps Porziņģis

"Parasti segas ir par īsu"

Sezonas laikā guli diendusu?
Mājās nevaru nogulēt. Daru to tikai izbraukumos pirms spēlēm.

Vari atcerēties savu pirmo danku?
Nesen par to domāju. Manuprāt, paveicu to pirmsspēles iesildīšanās laikā.

Kurš treneris uz Tevi atstājis lielāko iespaidu?
Man nav vienas atbildes. Guntars Jonāns ļoti daudz paveica manā sākotnējā attīstībā, ielika tehnikas pamatus. Pie Nikolaja Mazura vairāk mācos spēli, apgūstu dažādas nianses. Par trešo treneri nosaukšu Viktoru Lāci. Biju ļoti, ļoti vājš, tāpēc trīs gadus gāju pie viņa uzlabot fizisko sagatavotību. Lācis mani individuāli trenēja katru dienu.

Kuri spēlētāji VEF sastāvā Tevi labāk jūt?
Spēlējot mani vislabāk jūt Kristaps Pļavnieks, jo gadu gaitā esam saspēlējušies. Zinām, ko gaidīt viens no otra. Ar pārējiem vēl neesmu tik ciešās spēles attiecībās. Pagājušajā gadā ar lielo komandu netrenējos, tāpēc strādāt ar Roulendu un Bertānu īpaši nesanāca. Atceros, ka Roulends mēģināja dot daudz piespēļu. Jāatceras, ka mans pirmais gads lielajā basketbolā ir tagad.

Pēc junioru izlases droši zināji, ka paliksi VEF?
Bija citi varianti, taču jau pirms čempionāta zināju, ka spēlēšu VEF sastāvā. Nebija ārēja spiediena, ka maksimāli labi jānospēlē, lai dabūtu līgumu. Tas padarīja spēlēšanu psiholoģiski vieglāku, jo nevajadzēja tik daudz uztraukties par nākotni. Neraustījos spiediena vai slodzes dēļ.

Visas sarunas notiek ar aģenta starpniecību. Vai Tevi mēģināja uzrunāt individuāli?
Čempionāta laikā ir aizliegts to darīt, tāpēc par variantiem uzzināju no aģenta.

Septembrī brauci uz U18 spēli Slovēnijā.
Viss izdevās labi. Ivars Žvīgurs uzvarēja danku konkursā, es saņēmu labākā spēlētāja balvu. Klātienē skatījāmies Eiropas čempionāta spēles par vietām. Svētdien bija jālido prom, tāpēc Francijas un Lietuvas spēli redzējām tikai televizoriem.

Esi ieguvis draugus citās valstīs?
Ar vairākiem ārzemju spēlētājiem iepazinos “Basketball without borders” (basketbols bez robežām) nometnē Maskavā. Tagad ir paziņas gan Krievijā, gan Spānijā. Tos pašus puišus satiku Zvaigžņu spēlē.

Tev ir NBA komanda – favorīte?
Sekoju līdzi rezultātiem, noskatos labākās epizodes, taču viena komanda, kurai sekoju, nav. NBA visi spēlētāji ir labi, tāpēc atsevišķi nevienu neizcelšu. Plusus vai mīnusus var atrast katram. Arī VEF rindās visi basketbolisti ir labi paraugi.

Izbraukumos menedžeris parūpējas par atbilstoša garuma gultu? Sēdvietām lidmašīnā?
Dažreiz paveicas. Lidmašīnās ir visgrūtāk – jādabū vieta pie avārijas izejas, jo parastajās vietās apsēsties nav iespējams. Komanda pie avārijas izejas cenšas nosēdināt mani un Niksu. Parasti sadalām tās vietas.

Sēdi pie loga?
Derikam patīk sēdēt pie ejas, lai var iztaisnot kajas. Paveicas, ja blakus nav neviens. Turpretī mazajās vietās iespiesties ir briesmīgi.

Gultas nav par īsu?
Tā notiek bieži. Parasti segas ir par īsu. Nākas sarauties, lai būtu labi. Tā nav problēma, kura traucētu. Sīkums!

Pārvaldi trīs valodas?
Runāju latviski un krieviski. Pie angļu valodas vēl jāpiestrādā, jo amerikāņu izruna atšķiras. Viņi ļoti ātri runā. Dažreiz, lai saprastu, trīsreiz jāpārjautā. Tādā ziņā žēl, ka komandā nav Kenans Bajramovičs. Viņš mācēja runāt arī krieviski. Ja nesapratu angliski, varēju palūgt pateikt krieviski. Ar Deriku tas neiet cauri.