Elīna Babkina: "Šogad izlasei palīdzēt nevarēšu"
"Turcijā ir fantastiska līga. Te spēlē gandrīz visas Amerikas zvaigznes. Domāju, ka "Fenerbahçe" klubā vēlētos spēlēt jebkurš, turklāt Stambulā gandrīz visu laiku spīd saule," kopā ar Zani Tamani izcīnot Turcijas čempiones titulu, teica Stambulas kluba "Fenerbahçe" un Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības aizsardze Elīna Babkina.
2012. gada sezona “Fenerbahçe” pagāja viļņveidīgi. Patiesībā dažādi satricinājumi sākās jau agrāk.
Pirms diviem gadiem klubs nomainīja galveno menedžeri, iepriekšējās sezonas vidū atteicās no dopinga lietošanā nepatiesi apsūdzētās amerikāņu basketbolistes, četrkārtējās Eirolīgas čempiones Daianas Taurasi, pēc zaudējuma Eirolīgas ceturtdaļfinālā izšķīrās par galvenā trenera maiņu un piesaistīja jaunas spēlētājas. Vasarā tika apcietināts kluba prezidents un sieviešu basketbola vienības liktenis karājās mata galā, taču sponsori un atbalstītāji izglāba komandu.
Veiksmīgais sezonas sākums Eirolīgā – pirmā vieta regulārās sezonas kopvērtējumā, 16 uzvaras pēc kārtas – mijās ar salīdzinoši pieticīgāku startu spēcīgajā Turcijas līgā. Trīs reizes tika piedzīvoti zaudējumi pret klubiem, kuri netika ieskaitīti favorītu lokā, bet Prezidenta kausa izcīņas finālā Ankarā un Turcijas kausa izcīņas galvenajā spēlē Hatajā “kanārijputniņi” piekāpās galvenajām konkurentēm “Galatasaray”.
Noslēdzot Turcijas regulāro sezonu, “Galatasaray” izdevās atstāt aiz muguras, bet panākums savstarpējā spēlē 10 000 fanu klātbūtnē ļāva apdzīt “dzelteni-melnās” arī Eirolīgas “Astoņu Finālā”. Taču sekmīgais sākums līdzi nesa “Fenerbahçe” līderes Penijas Teilores savainojumu – pārrautas krusteniskās saites un atvadas no brauciena uz Olimpisko Londonu – kam sekoja divi zaudējumi un “tikai” ceturtā vieta kopvērtējumā. Pat, spēlējot bez Teilores, “Fenerbahçe” atrada spēkus, lai izsistos cauri Turcijas “play-off” un finālā ar 3-1 apspēlētu “Galatasaray”. Ceturtdien, 19. aprīlī, “kanārijputniņi” septīto gadu pēc kārtas uzvarēja nacionālajā čempionātā.
Līdzīgi amerikāņu kalniņi piemeklēja Elīnu Babkinu. Pēc pirmajām piecām spēlēm Eirolīgā aizsardze 11. novembra treniņā savainoja labās kājas ceļgalu. Meniska plīsumam sekoja artroskopijas operācija un sešu nedēļu rehabilitācijas periods.
Laukumā basketboliste atgriezās 31. decembrī, taču tā bija viņas pagaidām pēdējā spēle Turcijas līgā, jo “Fenerbahçe” no Jekaterinburgas pārpirka pirms četriem gadiem Stambulā spēlējošo amerikāņu aizsardzi Kepiju Pondeksteri. Turcijas čempionātam var pieteikt piecas, turklāt atsevišķās spēlēs nevar piedalīties vairāk par četrām ārzemju spēlētājām, tāpēc Babkinai nācās palikt malā. No 11. janvāra līdz 1. aprīlim Eirolīgā tika aizvadītas desmit spēles.
Kā uztvēri ziņu, ka ārzemnieču limita dēļ nevarēsi spēlēt Turcijas līgā?
Esmu jauna spēlētāja un man gribas spēlēt, taču ziņu neuztvēru kā apvainojumu. Kad (decembrī) uzzināju, ka nespēlēšu Turcijas līgā, man sastādīja individuālu fiziskās sagatavošanās programmu, lai varētu pilnveidot sevi. Daudz skatījos un iemācījos, vērojot spēles no malas.
Gatavošanās programmu izveidoja grūtu, nebija viegli. Rītos bija jāceļas agrāk, jāstrādā un jāskrien. Mazās un lielās spēlētājas sadalījās divās grupās. Pārsvarā strādāju kopā ar divām jaunajām meitenēm – Oladžaju Čakiru un Ozgi Kavurmačiolu. Uz treniņiem nāca Zane. Nodarbības sākās ar skriešanu, izturības sprintiem basketbola zālē. Parasti sākām pirmās, skrējām un vēlāk gājām strādāt svaros.
Laukumus nebija jāskrien. Tikai mazus gabalus, ar ļoti daudz atkārtojumiem. Pārsvarā to darījam uz laiku. Kamēr viena skrien līdz konusiem, otrā un trešā gatavojas. Viss, ko darījām, sagādāja jautrību. Var teikt, ka labi pavadījām laiku no rīta. Treneris slavēja - “malači, malači”, taču citus komentārus neteica. Pirms gada Polijā man bija cita fiziskās sagatavošanās programma.
“Astoņu Finālā” efekts bija?
Laukumā bija, kā bija, jo ilgi nebiju spēlējusi. No iepriekšējās Eirolīgas spēles Francijā pret “Lattes Montpellier” bija pagājušas 33 dienas. Bija šausmīgi grūti paskriet. Īpaši to izjutu spēlē pret “Galatasaray”. Stambulas derbijos spēlētājas atdod sevi visu, beigās jutos izsmelta. Izsmelta bija visa komanda, tāpēc vēlāk nevarējām normāli nostartēt.
Zane teica, ka aizmigāt piecos no rīta.
Man šķiet, ka tajā naktī pārrunājām visu dzīvi. Tas bija diezgan smieklīgi. Vienos jautāju: “Zane, tu guli?” Ne-e. Sākām runāties un tā līdz pieciem no rīta. Tā notika ar visu komandu.
FIBA Europe slavēja finālu formātu. Zane teica, ka četras spēles piecās dienās ir par daudz.
Manuprāt, tas ir ļoti par daudz. To pierāda daudzie savainojumi. Turnīrs bija pārāk sarežģīts, jo trīs spēlētājas pāris dienās pārrāva krusteniskās saites (Penija Teilore, Marija Stepanova, Kjara Konsolīni). Tas nav normāli, lai gan ar to jārēķinās.
Penijas savainojums bija lielākais šoks mūsu komandai. Viņa ir komandas līdere, gars un iedvesma vienā personā. Spēle balstījās uz viņu. Bez Penijas pazaudējām spēles balansu un bija grūti sevi atrast. Kad spēlējām pret “Rivas Ecopolis” un Jekaterinburgu, bija brīži, kad meklējām sevi un nezinājām, ko darīt. Tādēļ mums neveicās pēdējās divās spēlēs, lai gan tas nedrīkst būt par attaisnojumu. Pazuda balanss, kļuva grūti, spēlē pret Jekaterinburgu centra spēlētāja Ivana Matoviča ātri dabūja četras piezīmes.
“Fenerbahçe” ātrā spēle man ir piemērota
Pret UGMK treneris Tev lika spēlēt par otro numuru. Kurā pozīcijā Tev labāk patīk spēlēt?
Mēs mainījāmies ar Birselu (Vardarli). Brīžiem viņa spēlēja par otro numuru, es – par pirmo un otrādi. Man patīk ātra spēle, kad var uzskriet. Tas nebija slikti! Šajā ziņā “Fenerbahçe” ir man piemērota komanda.
Kā patika spēlēt pret Bērdu, Peničeiru, Prinsu?
Visas esam cilvēki. Katrai ir kas savādāks un īpašs. Mūs visas vieno mērķis uzvarēt. Izšķir, kura vairāk grib uzvarēt un to nenosaka tas, ar kādu uzvārdu tu spēlē. Spēlētājs, kurš spēlē ar sirdi, kas atdod sevi visu, var nospēlēt daudz labāk nekā spēlētājs ar vārdu. Vēl ir pieredze, kad tu labāk zini, kā izdarīt, taču galvenais ir, vai Tu spēlē ar sirdi. Pieredze parādās spēles izšķirošajos brīžos.
Tava piespēle Endželai spēlē pret “Galatasaray” bija spontāna vai atstrādāta?
Skrienot redzēju, ka Taurasi leks un mani nobloķēs, tad ieraudzīju, ka aiz manis skien Endžela. Skrējienā tā kā atskatījos un zināju, ka viņa ir aizmugurē. Sanāca smuki. Tā bija pirmā reize un man pašai patika.
Vairākas reizes iespēlēji bumbu Zanei. Vai apguvāt jaunas sadarbības?
Pamats palika viens un tas pats, ievērojām mūsu spēles stilu. Nevaru teikt, ka izlasē sadarbības daudz atšķīrās. Ātra spēle, bumba tiek daudz iespēlēta garajām spēlētājām.
Izbraukuma spēlē 17. aprīlī pret “Galatasaray” tribīnēs notika incidents?
“Galatasaray” fani nevar apmeklēt mūsu mājas spēles un otrādi. Izbraukumos spēlētājas, kuras nav pieteiktas spēlei, nesēž uz vai pie soliņa. Parasti mūs nosēdina tam pretī. Bija situācija, kurā Endžela saņēma uzbrukuma piezīmi. Es saucu “Come on, it`s not a foul!” Tuvumā sēdēja “Galatasaray” fani, kuri teica, lai aizveru muti. Sekoja izteicieni turku valodā, solot mani piekaut.
Turciete, kura sēdēja man blakus, atbildēja - “Kā tu vispār vari tā runāt, viņa ir meitene!” Fans atbildēja, ka viņam vienalga. Pienāca mūsu menedžeris Ali un sauca nākt augšā. Teicām, ka nav īpaša iemesla iet, jo sēdējām kopā ar apsardzes darbinieku. Runājām, fani sāka lekties. Pienāca vēl kāds vīrietis, laikam iesita “Galatasaray” fanam un sāka kauties. Viss panesās...iesaistījās policija un fani. “Galatasaray” līdzjutēji kļuva traki, metās virsū vīrietiem un spēle tika apturēta. Man ir bail no tādiem kautiņiem. Acīs saskrēja asaras, pārbijos un trīcēju. Tas bija vienkārši briesmīgi. Beigās mūs nosēdināja “Fenerbahçe” vadības un sponsoru sektorā, pie direktoriem un prezidentiem. Aiz viņiem sēdēja mierīgie “Galatasaray” atbalstītāji, kuri nāca caur VIP ieeju. Tur bija droši, taču kopējā atmosfēra bija stresaina. Pārbijos ne pa jokam.
Eirolīgas spēlē pret “Galatasaray” atmosfēra bija vēl trakāka.
Cilvēku bija ļoti daudz. Fani atnāca bļaut viens uz otru. Atmosfēra bija vienkārši graujoša. Līdzjutēji meta liesmas, uguņus, šāva raķetes. Iesildīšanās laikā ar Zani sarāvāmies pie katra līdzīga trokšņa. Spēles laikā viņi meta laukumā visādus priekšmetus un tas vairs nebija forši. Bet atmosfēra bija vienkārši superīga. Fani mums dod ideālu enerģiju, vēlos, lai tā būtu biežāk. Atbalsta ziņā jutos ļoti labi. Man patīk, ja zāle ir dzīvīga. Turku fani vispār ir traki.
“Galatasaray” fani ir nākuši klāt runāties?
Daži grib nofotografēties, taču citādi viņi klāt nenāk. Mūsu līgumos ir punkts, ka varam spēlēt visos Turcijas klubos, izņemot “Galatasaray”.
Kas ir trīs labākās lietas “Fenerbahçe” komandā?
Pati komanda, atmosfēra ap klubu un dzīvošana mūsu rajonā. Visā apkārtnē cilvēki zina, kas mēs esam, atpazīst katrā veikalā. Dzīvojam “Fenerbahçe” rajonā un tur var izjust pozitīvu noskaņojumu.
Trīs labākās lietas Stambulā?
Silti, labs ēdiens, interesantu vietu un kultūru kopums. Ja spēlēt Stambulā, tad vislabāk to darīt “Fenerbahçe” sastāvā, jo atmosfēra klubā ir fantastiska. Domāju, “Fenerbahçe” klubā vēlētos spēlēt jebkurš, turklāt Stambulā gandrīz visu laiku spīd saule. Sapratu, ka Turcijā ir fantastiska līga. Te spēlēja gandrīz visas Amerikas zvaigznes. Viņas ir fiziski spēcīgas un lika saprast, ko man jādara, lai kļūtu par labāku spēlētāju.
Vai vasarā spēlēsi izlasē?
Pirmkārt, vēlos pateikt, ka man nav nekādu problēmu sastrādāties ar izlases treneriem, tai skaitā valstsvienības galveno treneri Aigaru Neripu.
Latvijas izlasē ienāk jauna paaudze. Tā ir mana paaudze un es gribu spēlēt, bet šogad izlasei diemžēl nevaru palīdzēt. Novembrī man veica kājas ceļgala artroskopiju, atklājot ceļa skrimšļa nodilumu. Ārsti ieteica pilnu rehabilitāciju veikt sezonas laikā, taču nevēlējos to darīt, jo gribēju palīdzēt komandai sasniegt tās mērķus. Vasarā man būs nepieciešama ceļgala rehabilitācija, ieskaitot atbrīvojumu no basketbola treniņiem un spēlēm. Man jāstiprina kājas, mugura, rokas, lai varētu normāli spēlēt bez savainojumiem. Pēc atveseļošanās vēlos atgriezties un palīdzēt manai komandai – foršajai Latvijas izlasei.
[+] [-]
[+] [-]
No Comments!
-1 [+] [-]
Paskaties, ka notiek ar to pašu Semjonovu. Viņa ir nabags un pa lielam nodarbojas ar ubagošanu, lai savilktu galus. Visu cieņu - būdama visnotaļ trūcīga, viņa pamanās palīdzēt daudziem citiem izbijušajiem sportistiem.
Paņem Jēkabu Nākumu. Lai kā tur nebūtu - Nagano (ja nemaldos) bija ceturtais kaut kādā disciplīnā. Pēc tam kaut kādus gadus Īrijā mašīnas mazgāja.
Bija mums viens disku metējs (ja nemaldos Bojārs uzvārds). Tirgoja savas medaļas.
Domāju, ka lielāki sporta spečuki varētu minēt vēl simtiem piemēru.
Padomā pirms gvelz!
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]