Fana pārdzīvojumi: "Gunta pienāca klāt un teica, "Uldi, veseļojies!""

Groza bumbas, hokeja un kērlinga fans regulāri redzams “Elektrum” Olimpiskā centra tribīnēs. Sieviešu basketbolam viņš seko līdzi jau vairāk nekā 10 gadus. Klātienē apmeklējis četrus no pēdējiem pieciem Eiropas finālturnīriem un bieži nokļuvis sporta fotogrāfu objektīvos.

“Paužu lielu gandarījumu par 13. janvāra spēli pret Slovākijas kausa ieguvējām “Pieštanske Čajky”. Priecājos, ka, pārsvaram sasniedzot 20 punktus, Mārtiņš Zībarts laukumā sūtīja otro sastāvu. No tā brīža spēlēja tikai un vienīgi TTT rezervistes – viņas ļoti smuki nospēlēja aizsardzībā.

Liene Priede iemeta savus zīmīgos metienus – piedriblēja ar vienu roku, ielika pustālo. Tas ir viņas klasiskais metiens. Patīkami, ka Mārtiņš atļāva spēlēt visām meitenēm. Jā, pretinieces bija vājākas, taču pēc pirmā puslaika TTT pārsvars bija tikai viens punkts. Necerēju, ka dažās minūtēs pārsvars pieaugs līdz 20 punktiem – manuprāt, to negaidīja neviens. Meitenes nospēlēja ļoti labi.

Ceturtdienas spēlē pret Turcijas komandu “Mersin” ļoti priecājos par Ievas Krastiņas sniegumu. Jā, beigās pietrūka, taču meitenes spēlēja savu spēli. Izņēmums – ceturtā ceturtdaļa. Septiņas minūtes negūt ne punkta, tas gluži nav profesionāls basketbols. Iespējams, visi “pilnie” metieni jau bija izmesti, lai panāktu (14 punktu) pārsvaru un summā tiktu līdz mīnus četri.

Vairāk iebildumu ir par komandas sniegumu Turcijā, taču meitenes vainot negribu. Latvijas basketbolā tādas situācijas atkārtojas. Piemēram, 2009. gada Eiropas čempionātā mūsu meitenes ceturtdaļfinālā spēlēja pret Krieviju. Puslaikā bijām vadībā ar +16 (patiesībā 30:26 – Sportacentrs.com) un beigās pagarinājumā zaudējām ar četriem punktiem (64:69).

Pēc spēles runāju ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu. Viņa teica: “Mums treneris nevienā brīdī nepateica, ka esam vadībā ar 16 punktiem”. Vai to nevarēja redzēt uz tablo? Jā, taču meitenēm nav jāskatās uz tablo! Meitenēm jāklausās, ko saka treneris. Piekrītu Jēkabsones-Žogotas teiktajam. Iespējams, ja treneris (Ainars) Zvirgzdiņš būtu pateicis, ka esam vadībā ar +20, domāju, meitenes nezaudētu un iekļūtu pusfinālā. Tādas ir manas personīgās domas.

Vai pārdzīvoju par zaudējumu pret “Mersin”? Godīgi sakot, gaidīju, ka zaudēsim turcietēm arī Rīgā. Negaidīju, ka izrādīsim tik lielu pretestību. Ņemot vērā, ka mums vajadzēja uzvarēt ar 19 punktiem, lielu cerību man nebija. Pieļāvu, ka varam vinnēt, bet ne jau ar +19. Beigās zaudējām ar vienu punktu.

TTT fani, kuri man bija apkārt – viņiem neinteresē, ar kādu rezultātu vinnējam vai zaudējam. Es, tāpat kā viņi, vienmēr atbalstu savu komandu. Ja zaudējam ar vienu punktu – faniem pēc spēles komandai jāpasaka lielāks paldies nekā, ja zaudēts ar padsmit punktiem. Ja zaudēts ar padsmit punktiem, viņas pašas negrib atvadīties no faniem.

Kad komanda zaudēja ar vienu punktu, joprojām bļāvām “TTT Rīga!” Tas bija brīdis, kura dēļ meitenes iziet laukumā – lai piedzīvotu tādas sajūtas. Uz sestdienas spēli pret “Čajky” atnācu ar lauztu roku – nevarēju pilnvērtīgi atbalstīt un aplaudēt. Roka iekarināta kaklā, taču turpināju “sist” pret celi un just līdzi.

Pēc spēles gan Baiba Eglīte, gan Anda Eibele, gan Gunta Baško-Melnbārde pienāca klāt un iedeva man “pieci”. Gunta teica, “Uldi, veseļojies! Lai roka ātrāk sadzīst un vari mūs atbalstīt.” Tas bija ļoti patīkami.”