Z.Eglīte: "Līmenis ir cits!"

Pilnu intervijas tekstu lasiet "TTT Rīga" mājas lapā.

Pastāsti, kā sākās Tavas gaitas basketbolā!
Sāku trenēties no otrās klases Cēsu pilsētas sporta skolā. Pirmā trenere bija Inta Pētersone. Līdz pamatskolas beigšanai – gandrīz visu jaunatnes laiku – spēlēju Cēsīs. Desmitajā klasē pārcēlos uz Rīgu, kur trīs gadus nospēlēju 47. vidusskolā. Faktiski jau no desmitās klases sāku spēlēt arī „TTT”, kur esmu bijusi visus pēdējos gadus, izņemot viena gada atkāpi Ungārijā.

Vai ir kādas spilgtas atmiņas par jaunatnes turnīriem?
No U-turnīriem visvairāk ir palicis atmiņā... Patiesību sakot, ir bijušas tikai atlases, uz finālturnīriem tikt neizdevās. Nav daudz sanācis spēlēt jaunatnes izlasēs, tāpēc nekas īpaši spilgts atmiņā nav palicis. Varbūt pati pirmā reize, kad iekļuvu U-16 izlasē un bija jābrauc uz Baltijas kausu Igaunijā. Toreiz vēl trenējos Cēsīs, bija reizē prieks, gandarījums un pārsteigums, ka izvēlējās mani – viss kopā!

2006. gada rudenī pirmo reizi nokļuvi ārzemju klubā - Solnokas „NKK” Ungārijā...
Zināju, ka gribu pamēģināt ārpusē, taču nebija konkrētu variantu, arī Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra laikā. Nāca spontāns piedāvājums, es piekritu, piektdien man piezvanīja un izteica piedāvājumu. Pirmdien biju sakrāmējusi somas, sēdēju lidmašīnā un devos uz Ungāriju. Solnoka nebija Eirolīgas komanda, taču man, pirmo reizi tiekot spēlēt ārzemju klubā, tas bija ļoti labs variants. Komanda bija ļoti draudzīga, labs treneris, kurš iemācīja daudz jaunu lietu, ar kurām agrāk nebiju saskārusies. Pirms tam nometnēs un komandās sanāca visu laiku būt pie viena trenera, Ungārijā iemācījos daudz.

Ungārijas līgas spēles esot labi apmeklētas?
Ungārijā spēlēs bija ļoti labs apmeklējums, sevišķi, ja salīdzinām, kā bija pirms diviem gadiem Latvijā.. Aizbraucot uz turieni, sajūtas bija pavisam citas, kad ir pilna zāle. Ja skatāmies uz šodienu Eirolīgā, Latvija tomēr sit pušu Ungārijas līgas spēles. Nebija tik grūti, jo komanda bija mazā pilsētā, līdzi jušana bija ļoti sirsnīga. Sajūta kā spēlējot savās mājās.

Ungārijā ir divas izteiktas līderkomandas – Šoprona un Pēča. Kā bija tur spēlēt?
Mūsu komanda vēl bija ļoti jauna un nepieredzējusi, tāpēc bījība, tiekoties ar līderkomandām, iespējams, bija pārāk liela. Visas Ungārijas komandas respektēja līderes, viegli nebija, taču „TTT” šādas problēmas nav. Komanda ir labāk nokomplektēta, ir pieredzējušas spēlētājas, labāks līmenis. Kopumā pēc Eiropas čempionāta man tā bija pirmā saskarsme ar augstāka līmeņa komandu labā līgā.

Tagad daži jautājumi par valstsvienību. 2005. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā viena no dramatiskākajām spēlēm bija ar laukuma saimniecēm turcietēm...
Tā ir spēle, kas noteikti paliks atmiņā. Pirms tam, ja nemaldos, zaudējām Spānijai, un tālāk bija jācīnās par piekto sesto vietu. Tai spēlei visas bijām mobilizējušās, lai gan parādījās spēku izsīkums. Sanācām kopā uz emocionāla pacēluma viļņa, viena otru uzmundrinot. Nokapājām visu spēli un izsitām, izcīnījām uzvaru, „graužot zemi”. Ieva un Zaņuks tika savainotas un tas asinis „uzkurbulēja” vēl vairāk, kā mājinieces var tik rupji spēlēt, plus tiesneši un citi aspekti. Tas mūs saliedēja un uzkurināja, lai uzvarētu.

Šogad turku treneris pēc Eiropas čempionāta apakšgrupu turnīra noslēguma atzinās, ka stratēģiski galvenā gatavošanās bijusi spēlei ar Latviju. Treneris izteicās, ka „Turcijas komandu apvaino par agresivitāti un nekaunību”, taču Itālijā bijis otrādi!
Ar Turciju esam spēlējušas ļoti daudz, gan pārbaudes turnīros, gan visur, kur. Viņas zināja mūs un mēs viņas. Zinājām, ka būs jāsitas, jāgrūstās, nebūs nekādas atlaides un maigošanās laukumā. Principā zinājām viņu spēles stilu, centāmies to apturēt un uzspiest savu. Cīņa bija, bez asumiem neiztika, arī koncentrējāmies šai spēlei, taču ne tikai tai vien. Nebija tā, ka „uz visu banku”, vajadzēja gatavoties arī spēlēm ar Izraēlu un Čehiju.

Augstākais pacēluma punkts bija spēle pret Franciju?
Jā (pārliecinoši), protams! Tas bija kas tāds, vienkārši fantastisks! Pēc spēles visu vakaru bija grūti noticēt, mijās neticība un gandarījums, ka to izdevās paveikt. Pirms Itālijas brauciena domājām un sapņojām, bija vēlēšanās sasniegt ko augstu. Ar visu iepriekšējo pieredzi tam bija nedaudz grūti noticēt. Pārbaudes turnīri nebija izdevušies, nācās zaudēt. Emocionāli spēle gan pacēla debesīs, gan nedaudz iztukšoja.

Atgriežamies pie klubu lietām. Vai pēc sezonas Ungārijā bija piedāvājumi no citiem Ungārijas klubiem?
Varēju palikt turpat Solnokas klubā, jo man tur patika. Patika trenera spēles stils un izpratne par basketbolu. Biju ar mieru nospēlēt vēl vienu sezonu, lai izmantotu tās priekšrocības, pilnveidotu savu spēli un novērstu trūkumus laukumā. „TTT Rīga” bija nesalīdzināmi labāks piedāvājums, tā pati Eirolīga. Praktiski Eirolīga bija noteicošais, plus iespēja spēlēt mājās tādā līmenī. Ja nāktu piedāvājums no Ungārijas Eirolīgas komandas, izvēlētos Latviju, jo tās ir mājas, te ir savi cilvēki un draugi. Piedāvājums pagarināt līgumu bija, tomēr nosliecos par labu mājām.

Kad saņēmi „TTT” piedāvājumu?
Sarunas ar „TTT” sākās jau ap Ziemassvētku laiku, tobrīd vairāk kā projekts nākamajam gadam. Laika domāt bija ilgi un dikti, nebija pēcsezonas vai pēdējā brīža piedāvājuma. Sākās viss sezonas vidū, atbildi prasīja tikai vasarā.

2007. gada rudenī Tu atgriezies pavisām citā komandā nekā tajā, ar kuru biji kopā 2006. gada pavasarī?
Tās noteikti ir divas dažādas komandas. Piemēram, par spēlētājiem. Puse komandas ir latvietes, puse ir ārzemju spēlētājas. Tas vien jau dod pavisam citas sajūtas, vispirms treniņos, kas notiek angļu, krievu, latviešu valodās. Brīžiem ir sajūta, ka neesi mājās, no tāda viedokļa šķiet, ka esi ārzemēs un spēlē ārpusē. Protams, līmenis ir pavisam cits. Domāju, ka treneri ir progresējuši profesionālā ziņā. Bijusi Eiropas čempionātu pieredze, darbs valstsvienībā. Var redzēt daudzas jaunas vēsmas, saskarsmes un pavērsienus gan treniņprocesā, gan laukumā. Citā līmenī ir finansiālais nodrošinājums un apgāde, līmeni augstāk kā bija pirms tam.

Valstsvienības spēlēs Tev ir uzticami atbalstītāji...
Tie ir paši labākie draugi, kādi vien var būt. Neatceros nevienu spēli, kad man nebūtu bijis atbalsts. Viņi vienmēr izdomā ko jaunu. Tas sākās jau 2005. gadā pēc atgriešanās no Eiropas čempionāta Turcijā. Viņi mani sagaidīja lidostā, atraktīvi, ar izdomu un pārsteigumiem bagāti. Viņi vienmēr man ir blakus, uztaisīja fanu kreklus un visādi atbalsta. Finālturnīros gan vēl nav sanācis būt, atbalstīja šeit, pie televizora sēžot, telefoniski.

Kāds ir pirmās Eirolīgas sezonas mērķis?
Tagad apetīte ir palielinājusies, gribas izkļūt no apakšgrupas un iekļūt astotniekā. Komanda ir labi nokomplektēta, ir labas savstarpējās attiecības. Nav tepiķīša vilkšanas uz vienu vai otru pusi, esam kopā kā komanda. Ar darbu vēlmes ir īstenojamas. Astoņnieks ir realizējams sapnis.

Nosauc trīs labas lietas par komandu un trīs izaicinājumus
1) Saliedētība komandā, mēs neesam atsevišķi, esam visas kopā.
2) Cīņasspars, nav spēlētājas, kas dara tikai savu darbu.
3) Spēcīgs centra spēlētāju sastāvs, mums ir spēcīga "apakša", zinām, ka varam mest pustālos un tālmetienus.

1) Pietrūkst spēļu pieredzes, kas krājas ar katru nākamo cīņu.
2) Izaicinājums ir vairāk saprasties laukumā, jo esam kopā tikai no oktobra beigām.
3) Iespējams, varētu plašāk variēt ar sastāvu.

Vai seko līdzi rakstiem presē un internetā?
Kopš šāgada spēlēm izlasē izvairos no komentāru lasīšanas. Šad tad lasu izlasu rakstus, bet ne komentārus. Cik cilvēku, tik viedokļu, bet ne vienmēr tie ir adekvāti. Reizēm „nosit garastāvokli” un Tu sāc domāt, vai tiešām tā ir. Rakstus lasu, no komentāru lasīšanas izvairos.

Tev ir labs metiens, labs procents pustālajos un tālmetienos. Vai nav vēlēšanās biežāk uzbrukt grozam?
Kā saspēles vadītājai tā mešana pa grozu ir vienmēr bijusi problēma, jo esmu vienmēr centusies veidot uzbrukumu, sakārtot kombinācijas, sagādāt piespēles. Zinu, ka tā ir mana problēma. Gribētos, tomēr cīņas karstumā vairāk koncentrējos tiešajiem pienākumiem, ir sajūta, ka mans uzdevums laukumā ir atdot piespēles, organizēt uzbrukumu un aizsardzību.

Tavs novēlējums līdzjutējiem?
Pirmkārt, liels paldies skatītājiem, jo jūtam lielu atbalstu laukumā un ārpus tā. Pirms pāris gadiem, kad televīzijā skatījos Eirolīgas spēles, likās labi, ka komandām ir tādi līdzjutēji un atbalsts, tagad varam teikt to pašu. Ir pilna zāle, aicinājums ir, lai viņi nepārstāj to darīt, nāk uz spēlēm un priecājas kopā ar mums. Lai skatītāji nāk ne tikai uz Eirolīgu, bet arī uz Lietuvas un Latvijas līgas spēlēm!

Izmantotie resursi:
www.tttriga.lv