Digna Strautmane: "Karmelo centrā trenējos vairāk nekā visā dzīvē"

Rīgas lidosta. Bagāžas saņemšanas zona. Pirmdiena, 16. jūlija vakars. Divpadsmit meitenes sastājas lokā un piecas minūtes nelaiž viena otru vaļā. Skats, kas raksturo komandas, kurās spēlē Digna Strautmane – draudzība, uzticība, vienotība.

Digna ir neticami pozitīvs cilvēks – to saka visi uzrunātie. Viņas labsirdība nav viņas vājība, tieši otrādi – tas ir magnēts ar lielu pievilkšanas spēku. Ne vienmēr labs spēlētājs ir vēl labāks cilvēks, taču Dignas gadījumā noticis tieši tā.

Digna, tu esi jauka meitene. Pagājušais gads tev bija pārmaiņām bagāts – jauna skola, pilsēta, komanda. Kas tevī raisa smaidu, domājot par aizvadīto gadu?
Lielāko iespaidu atstāja jauni cilvēki un viņu sniegtās emocijas. Mani treneri centās dot pozitīvāko, ko varēja.

Vai emocionālā ziņā jaunie satiktie cilvēki ir pietuvojušies tiem cilvēkiem, kurus pazīsti Latvijā?
Klāt nāca jauni draugi, taču ģimeni neaizstāj nekas. Sporta sabiedrība, trenerus ieskaitot, Sirakjūsā ir ļoti centīga un atbalstoša. Cilvēki ir pretimnākoši, nekā slikta nav. Neradās nekas tāds, kas atgrūda vai raisīja negatīvas domas.

Salīdzināt abas vietas tiešā veidā nevar – ir citādāk. Laikā gaitā ar dažiem cilvēkiem tuvinies, no citiem attālinies. “Syracuse Orange” kolektīvu – 20 komandas, tai skaitā 12 sievietēm – veido visi un, domāju, ka viņš ir labs.

Jūs esat ļoti daudz – simtiem.
Latvijā arī tāpat – apkārt daudz dažādu cilvēku, taču tikai kopums veido kopējo skatu uz dzīvi.

Kad pirmo reizi dzirdēji “Syracuse” vārdu?
“Syracuse” ir liela skola, taču vārds iespiedās atmiņā 2016. gada aprīlī, kad sieviešu basketbola komanda iekļuva NCAA čempionāta finālā.

Vai tobrīd “Orange” jau interesējās par tevi?
Manuprāt, tas notika vasarā pēc NCAA fināla. Piedalījos Eiropas U18 čempionātā kopā ar 1998. gadā dzimušajām spēlētājām un “Orange” sāka par mani interesēties.

Cik laika pagāja no pirmā piedāvājuma līdz atskārsmei “Es gribu tur būt”.
Tas bija sekundes jautājums (smejas). Kad “Syracuse” paziņoja par interesi, nodomāju “Labi, esmu izlēmusi”. Tieši tajā pašā laikā saņēmu ziņu no “Duke” (Maika Kžiževska skola), bet sarunas ar “Oregon” sākās vēl nedaudz agrāk.

“Syracuse” treneri kā cilvēki piesaistīja vairāk. Pati gribēju tur būt uzreiz, bet gala lēmums aizkavējās. Pretendentu lokā bija arī citas skolas un nevarēju uzreiz atbildēt.

Minēji trenerus. Pateicoties viņiem, “Syracuse” uzvarēja tavā skaistumkonkursā?
Viņi atbrauca pie manis. Gan galvenais treneris Kventins Hilsmens (Quentin Hillsman), gan viņa palīgs Ednijs Amadu (Adeniyi Amadou) ieradās Rīgā. Viņiem interesēja starptautiskais basketbols un ārzemju meitenes. Treneri vēlējās NCAA ienest vairāk Eiropas basketbola – tas šķita atbilstoši.

Kurš pierunāja vairāk?
Droši vien francūzis Ednijs, taču liela ietekme bija galvenajam trenerim. Viņš guvis lielus sasniegumus, bet Ednijs tobrīd skolā strādāja pirmo gadu. Viņš bija tas, kurš ar mani strādāja pirmajā sezonā, taču labi izturējās viss treneru kolektīvs.

Ar komandas biedrēm izveidojās labs kontakts. Pirmās satiku franču meitenes Marī-Polu Foposi (Marie-Paule Foppossi) un Meivu Djaldi Tabdi (Maeva). Uzreiz pēc tam kļuva vieglāk. Manuprāt, ar skolu vienojos pirmā, bet zināju viņas no Eiropas čempionātiem. Par abām sākumā bija neskaidrība – viņas nebija spēlējušas profesionāli, taču nezināja, vai pirmajā gadā varēs spēlēt.

Kventins Hilsmens bija Guntas Baško treneris “Siena” universitātē, bet vēlāk kļuva par “Syracuse” galveno treneri. Foto: Syracuse Orange

ACC ir stiprākā no 32 NCAA pirmās divīzijas līgām – astoņas komandas šogad ieguva tiesības spēlēt nacionālajā čempionātā, kur startē 64 no 350 vienībām

2017. gada 31. augusts – viens no Dignas pirmajiem treniņiem Karmelo Entonija vārdā nosauktajā “Syracuse” basketbola treniņcentrā

”Syracuse” basketbolistes 2018. gada 19. janvārī – augstskola atrodas 300 kilometru attālumā no Ņujorkas, aiz Apalaču kalniem

Minēji “Oregon” – šajā skolā divus gadus spēlē talantīgā saspēles vadītāja Sabrina Jonesku (sasniedza NCAA rekordu “triple-double” skaita ziņā)?
Laikam tā ir. Zinu, ka “Oregon” spēlē vāciete Satu Saballi un viņai pievienosies māsa Njara (Eiropas U18 čempionāta vērtīgākā spēlētāja). Skolas pārstāvjus satiku Eiropas čempionātos – runāju tikai ar otro treneri.

Katrai spēlētājai atļauts doties piecos iepazīšanās braucienos. Cik vizītēs biji?
Aizbraucu uz trīs skolām – vēl sarakstā bija Paulas skola “Quinnipiac” un “Fordham” (Bronksa, Ņujorka, skolā mācījās Asnate Fomina un Kate Krēsliņa). Ļoti gribēju aizbraukt uz “Nebraska” – skolu, kura izrādīja lielu interesi un izcēlās ar jauku attieksmi.

Kad ierados “Syracuse”, pirmajā dienā svārstījos. Nevarēju saprast, vai man patīk. Bija oktobra vidus – “Orange Madness” (sezonas atklāšanas pasākums un pirmie oficiālie treniņi skatītāju tūkstošu priekšā). Treneri tajā dienā bija ārkārtīgi aizņemti, nejutu, ka mani kāds gaidītu.

Tā bija tikai viena diena. Nākamajā rītā viss bija pavisam citādi un sapratu, ka ir riktīgi forši. Esot Sirakjūsā, saprotu, kāpēc treneriem nav laika. Ritms ir ļoti saspringts – skola, treniņi, pasākumi.

2016. gada februāra beigās aizbraucu uz “Fordham”. Treneres izmantoja manu klātbūtni kabinetā un zvanīja tev. Neteiksim, ka mēģināja iesaistīt rekrutēšanā, bet centās dot ziņu.
“Fordham” kā augstskola izskatījās pārāk nevainojama, lai atgādinātu realitāti. Kā filmās, kurās attēlotas bagātās skolas. Tas īsti neatbilda manām vēlmēm. Kad staigāju pa Sirakjūsu, nodomāju – te varētu staigāt, kamēr “Fordham” telpas neuzrunāja.

Ļoti patika “Quinnipiac” kampuss Konektikutā. Ja izvēlētos, pirmos divus gadus spēlētu kopā ar māsu. Protams, būtu forši, bet mūsu domas šajā ziņā atšķiras. Paula vēlējās, lai pati izeju cauri grūtībām. Ja visur palīdzētu, tā nebūtu mana pieredze.

Ko vērtīgu Paula izdarīja tavā labā?
Palīdzēja sakārtot dokumentus. Ieteica mājas lapas, kur pildīt uzdevumus, lai pieļautu mazāk kļūdu. Runājām par spēlēm, dažādām niansēm. Kā jau māsas – pastrīdējāmies.

Studenti uz ASV parasti dodas ap 20. augustu. Vai tev bija divi iepazīšanās plāni – viens ar augstskolu kā tādu, otrs ar komandu?
Komandā pašas sanācām kopā un sākām spēlēt – treneri iepazīstināja ar noteikumiem. Skolas rīkotā “Orientēšanās nedēļa” bija forša, tikai biju viena pati – franču meitenes vēl nebija atbraukušas. Pirmajās trīs četrās dienās uz pasākumiem pārsvarā gāju vienatnē. Turpinājumā sadraudzējos ar citiem universitātes cilvēkiem – nebija tā, ka visu laiku pavadīju basketbolistu sabiedrībā.

Varēji izvēlēties istabas biedres?
Mani salika kopā ar francūzietēm.

Teici, ka aizvadītajā gadā esi trenējusies tikpat daudz kā iepriekšējā dzīvē.
Tā tiešām bija. Trenējos ļoti daudz, īpaši individuāli. Procesā pieļāvu vairākas kļūdas, kuras varēju labot ātrāk. Latvijā treneri ar mani strādāja, taču Amerikā saņēmu ļoti lielu individuālo uzmanību. Esmu jaunā spēlētāja, man ir vajadzīgs individuālais darbs, tāpēc biju ļoti priecīga.

Zinu, ka nākamajā gadā mācīšos no savām kļūdām. Nav jāmēģina piekrist visam, ko treneri saka. Saņemtās mācības nāk par labu – pirmajā gadā strādāju ļoti daudz, bet pieļautās kļūdas nedaudz atsvieda atpakaļ. Treneri pārāk daudz centās mainīt manu spēli.

Treneri jau sākumā pateica – gribam mainīt tavu metienu?
Faktiski jā. Ednijs neteica, ka obligāti jāmaina metiens, taču teica, ka vajadzētu pamainīt. Atbildēju, ka normāli metu. Viņš – parādīja statistiku un piemērus, ka varētu būt daudz labāk un pie tā jāstrādā. Domāju, ka vajadzēja strādāt pie tā, kas man bija, nevis mainīt uz kaut ko pilnīgi jaunu. Divpadsmit gadu laikā dažas lietas jau ir iestrādājušās – cilvēkiem jāspēlē uz saviem trumpjiem.

Gribēja pacelt augstāk metiena trajektoriju?
Bija daudz nianšu – kāju darbības maiņa, metiena izdarīšana vairāk no vidus, augstāka trajektorija, plaukstas darbība uz vidu. Metiena brīdī mana plauksta un metiens iet nedaudz uz sāniem. Klāt lika dribla tehniku, fizisko sagatavotību – ļoti daudz dažādu lietu.

Pirms un pēc treniņa bija rutīna – uz skriešanas trenažiera vai manēžā vajadzēja noskriet vienu jūdzi (1609 metri). Jāskrien bija ļoti daudz, fiziskā slodze – liela.

Cik ilgā laikā jānoskrien jūdze pirms treniņa?
Laiki atšķiras – pirms treniņa jāskrien lēnām, pēc treniņa ātrāk. Vajadzēja noskriet ātrāk par septiņām minūtēm. Pirmā jūdze ir mierīga, pēc tam izstaipies un iesildies, lai būtu gatava individuālajam treniņam.

Darba dienas režīms dažādās skolas mēdz atšķirties. Kāda bija tava diena?
Vistrakāk bija pirmssezonā, kad treniņi sākās sešos no rīta. Pusotra stunda, astoņos ej uz pirmo klasi. Pusdivpadsmitos esi atpakaļ zālē – divas vai divarpus stundas garš treniņš. Turpat blakus zālei paēd un dodies uz nākamajām divām klasēm. Vakarā mācies. Vienpadsmitos ieej istabā, bet nedaudz pēc pieciem atkal jāceļas.

Sākumā bija grūti, bet ķermenis pierod pie slodzēm. Sezonas laikā, šķiet, ir vieglāk. Priecājies, ka nav tik agri jāceļas.

2017. gada 10. novembris – Dignas Strautmanes pirmā spēle NCAA. Foto: Syracuse

2017. gada 11. decembris – Digna pirmo reizi atzīta par ACC nedēļas labāko pirmgadnieci

2018. gada 29. janvāris – Digna otro reizi nosaukta par ACC nedēļas labāko pirmgadnieci

2018. gada 12. marts – Selection Monday jeb Izvēles pirmdiena – “Syracuse” uzzina pretiniekus NCAA čempionātā

Teici par kļūdām. Ko vēl nepareizi izdarīji pirmajā gadā?
(Domā) Pārsvarā basketbola kļūdas. Pirmajā gadā ir daudz vajadzību – man bija ļoti vecs dators, kuru atstāju Latvijā. Universitātē bez datora ir ļoti grūti. Nopirku jaunu, nomainīju telefonu. Vēl braucu satikties ar Paulu, Kitiju Laksu un Annu Dreimani – to skola neapmaksā. Beigās atceries emocijas, nevis iztērēto naudu.

Manuprāt, pēc sezonas atpūsties noteikti vajag. Ziemassvētku pārtraukums ir nepieciešams, taču – vai treneri nepārmeta, ka pirmajā mēnesī devies nedēļas nogales izbraucienā uz Floridu?
Sestdienas un svētdienas bija brīvas, bez treniņiem. Piektdien no rīta bija treniņš, pēc tā aizbraucu un svētdien vakarā biju mājās. Uzskatīju, ka agrais izbraukums nebija labākais variants, bet vecākās meitenes mani “piespieda” (smejas).

Pirmajā mēnesī ļoti daudz strādāju. Jautāju treneriem par braucienu. Viņi piekrita, “Tu neko nekavē, brauc!” Ja treneri iebilstu, nebrauktu. Viņi saprot, ka pirmais gads projām no ģimenes un draugiem ir grūts. Iespēja satikt māsu bija svarīga. Izplānotais brauciens bija Paulas dāvana dzimšanas dienā.

Teici, ka grūtākais brīdis sezonā bija pēc Ziemassvētkiem. Skolā pārtraukums, daļa studentu aizbraukusi mājās.
Tas sakrita ar ne pārāk veiksmīgu sezonas brīdi. Piedzīvoju kāpumus un kritumus. Sākumā skrien visam cauri, mēģini pierast – tas jauns! Un tas. Un vēl tas. Kādā brīdī nomierinies. Tas notiek Ziemassvētkos, kad visi aizbrauc prom. Iestājas miers, taču saproti, ka visi šajā laikā satiek ģimenes, bet tu nevari braukt. Pusotru mēnesi esi redzējusi tikai savu komandu. Tad paliek grūti.

Patiesībā nebija tik traki. Pirms Ziemassvētkiem piedalījāmies foršā turnīrā Lasvegasā (“Duel in the desert” 21. un 22. decembrī), pēc tam aizbraucu pie Paulas. “Quinnipiac” galvenā trenere Patriša Fabri uzņēma mūs pie sevis – nosvinējām Ziemassvētkus ģimenes lokā.

Istabas biedres no Francijas aizbrauca mājās uz divām nedēļām, bet pēc tam sākās īstā sezona – “Atlantic Coast Conference” regulārā sezona ar 16 spēlēm janvārī un februārī. Starplaiks starp Ziemassvētkiem un ACC sākumu bija nedaudz vienmuļāks.

Ziema bija auksta, daudz sniega. Ar meitenēm izdomājām – pabraukāsim ar ragavām no tuvējiem kalniņiem. Pats sniegs nedaudz nosit emocijas – visu laiku jābrien. Taču kopumā lielu lūzuma brīžu nebija, lai gan ACC sākām ne pārāk veiksmīgi (pirmajās sešās spēlēs bilance 2-4, beigās 10-6).

Teici par sniegu. Sirakjūsa atrodas aiz Apalaču kalniem, nedaudz iekšā kontinentā un ziemas ir bargākas nekā Atlantijas okeāna piekrastē. Šogad Austrumkrastā bija auksta ziema, Latvijā – karsta vasara. Izjuti visas gadalaiku maiņas?
Man paveicās, ka šovasar Latvijā bija labs laiks – varēju daudz laika pavadīt ārā, visus satikt. Tas dod pozitīvas emocijas – varēšu izturēt nākamo sezonu! (smejas) Sirakjūsā, manuprāt, 25.-26. aprīlī vēl sniga. Mājās atbraucu 10. maijā, bet Ņujorkā silti laika apstākļi bija tikai pēdējā nedēļā.

Vietējie teica, ka šī bijusi viena no trakākajām ziemām – iepriekš aprīlī sniegs neesot bijis. Tagad nezinu, kādu laiku sagaidīt.

Kā ziemā pārvietojies skolas teritorijā? Šatls (autobuss ar apļveida maršrutu), jābrien, mašīna?
Ziemā šatli īsti nekursēja. No mūsu mājas līdz zālei bija 5-6 minūšu gājiens. Ja sniegu notīra, ir normāli. Ceļus skolas teritorijā tīra visu laiku – netīrījām tikai taku līdz mājai. Parasti uz zāli ejam pāri zālājam – tuvāk nekā pa celiņu. Zālājs netiek izšķūrēts, bet, ja gribam, varam to izdarīt pašas.

Tu zini, kas ir ziema. Meitenēm no dienvidiem tā noteikti kļuva par pārsteigumu.
Austrāliete Tiana Mangakahija (saspēles vadītāja, sasniedza jaunu ACC sezonas rekordu rezultatīvajās piespēlēs) sniegu redzēja pirmo reizi. Laikam viņai ar to pietika. Tagad aizbraukusi mājās, kur nav bijusi, šķiet, vairākus gadus.

Komandā bija piecas garās spēlētājas, no kurām reāli varēja spēlēt trīs.
Francūzietēm nācās izlaist sezonu, tādēļ bijām trīs – vēl Amaija (Amaya Finklea-Guity) un Reivena Foksa (Raven Fox). Sezonas pirmajā pusē franču meitenes nevarēja arī trenēties ar mums, turpmāk bijām piecatā. Citreiz trijatā, jo francūzietēm šosezon pirmajā vietā bija mācības – vajadzēja visu sakārtot. Pēcsezonā – marta beigās, aprīlī – būtībā bija tikai individuālais darbs.

Rudenī komandai pievienosies vēl viena franču meitene (Kadiatou Sissoko) un viena čehiete (Veronika Voračkova), abas ir gara auguma aizsardzes-uzbrucējas.

ACC spēles patika? Biju regulārās sezonas pēdējā preses konferencē – treneris teica, ka 10 uzvaras ar jaunu sastāvu ir labs rādītājs.
Kad uzvaras nāk, gribas vairāk un labāk. Bija arī zaudējumi, kurus nevajadzēja pieļaut – riskējām ar netikšanu NCAA finālturnīrā. Beigās tikām izsētas ar #8 (nosacīti 29.-32. vieta starp NCAA čempionāta 64 dalībniecēm) – tieši vidū. Ja pareizi sapratu, bijām otra jaunākā komanda līgā, tāpēc rezultāts bija normāls.

Izbraukumā kāda vieta iespiedās atmiņā? Spēlējāt “Notre Dame”, “NC State”, “Miami”, “North Carolina” un citos laukumos.
Visas ACC komandas spēlē foršās arēnās – parasti nedaudz mazākās par Rīgas arēnu. Mūsu zāle – amerikāņu futbola slēgtais stadions “Carrier Dome” – šķiet par lielu. Mēroga dēļ izskatās tukša. Sajūta, ka met tukšumā. Kad piepildās, izskatās grandiozi. Jāpierod.

Spēle beidzas, atsildies. Ārā gaida fani. Ja iznāc, 10 minūšu uzmanība garantēta.
Kā pēc kuras spēles. Protams, mums ir daudz atbalstītāju. Viņi zina, ka neesmu no Amerikas, interesējas. Daudzas ģimenes brauc uz katru spēli un vēlas parunāties. Tas ir riktīgi forši. Mājas spēles ir ceturtdienās un svētdienās – pēc tam parasti ar komandas biedrēm ejam paēst.

2018. gada 4. februāris – Digna spēlē pret ASV U18 izlases trenera Džefa Valca vadīto “Louisville” komandu

”Syracuse” starta piecinieks

2018. gada 3. februāris – “Syracuse” vīriešu komanda septiņas sezonas bijusi NCAA apmeklētākā vienība. “Carrier Dome” sadalot uz pusēm un pievienojot laukuma tribīnes, zālē ir vietas 35 tūkstošiem skatītāju

Digna preses konferencē pēc spēles pret “Pittsburgh”

Digna Strautmane un Kevins Hilsmens

Vai “Syracuse” treniņos izmanto puišus, tā saucamos “practice players”?
Mums tādu studentu bija kādi 15 vai 20 – viņi strādāja kā brīvprātīgie menedžeri, tai skaitā palīdzēja treniņos. Savstarpēji nespēlējām – treneri nevēlējās, lai mēs gūtu savainojumus. Viņi padeva bumbas, agresīvi sedza aizsardzībā un palīdzēja uzdevumos pie viena groza – katrā treniņā.

Tev norīkoja personīgo sedzēju?
Bija divi puiši, kuri aizsardzībā mainījās pret garajām spēlētājām.

Kuri vairāk nogura – viņi vai jūs?
Grūti pateikt. Viņi bija spēcīgi, pieredzējuši. Strādājuši vairākus gadus, zināja, kur jābūt, ko jādara, kam jāuzsit. Individuālajā treniņā ir citādi – trīs puiši strādā uz maiņām. Treneris saka, ka viņiem jāpadara treniņi grūtāki nekā spēles. Lai mums būtu vieglāk.

Minētie studenti uz maiņām brauca līdzi izbraukuma spēlēs. Mājas treniņos vajadzēja ierasties visiem. Viņiem tā nav prakse, bet brīvprātīgais darbs. Izveidojās labas attiecības ar viņiem. Cienām viņus – arī puišiem jāierodas sešos no rīta. Jāstāv, jāpadod pudeles, dvieļi, jāstrādā kā bumbu puišiem, jāuzņem laiks. Treneri uz viņiem izdara spiedienu.

Četri treneri. Cik liels ir medicīniskais personāls?
Ir fiziskās sagatavotības treneris un viena fizioterapeite. Vēl bija video treneris Raiens – riktīgi foršs vīrietis. Aizbrauca projām pirms “March Madness”, jo apprecējās un dzimtajā Teksasā saņēma piedāvājumu no amerikāņu futbola komandas – tas bija viņa bērnības sapnis.

Karmelo Entonija centrā pēc treniņiem deva siltu ēdienu?
Jā, domāju, ka sportistus ēdināja labāk nekā pārējā skolā. Man ļoti patīk mūsu treniņcentrs. Svaru zāli, basketbola laukumu, aukstās un siltas vannas varam izmantot jebkurā brīdī, tikai jābūt klāt kādam atbildīgajam. Viss nodrošināts, nekas netrūkst.

Vai uz treniņcentru esi devusies neparastos laikos?
Naktī gluži nē, vēlu vakarā gan. Aizej desmitos vakarā pamētāt, divpadsmitos ej mājās. Sestdienas tam ir vispateicīgākās, jo nedēļas grafiks ir saspringts. Bieži lidojam uz izbraukuma spēlēm – pirms lidojuma parasti ir metienu treniņš vai skautings. Naktī pēc spēles lidojam atpakaļ, bet nākamajā rītā jāceļas un jāiet uz skolu.

Toties čarteris! Eiropā ir viens klubs, kuram ir privātā lidmašīna.
Mums tas ir citādāk – izbraukumi jāapvieno ar skolu. Klubu komandām tas nav jādara, nav jēga tērēt naudu dārgiem lidojumiem.

Vai tevi pārsteidza, cik daudz naudas amerikāņi tērē basketbolam?
Ļoti. Pārsteidza, ka basketbols Amerikā ir tik nozīmīgs. Sirakjūsā rodas sajūta, ka visi skatās un interesējas (vīriešu komandas spēles vidēji apmeklē vairāk nekā 20 tūkstoši skatītāju – vairāk nekā jebkuram NBA klubam, “Cuse” apmeklētības ziņā septiņas sezonas bijusi pirmajā vietā NCAA). Cilvēki ir sajūsmā par sportistiem.

Vīriešu komandas galvenais treneris Džims Buhaims (Jim Boeheim) ir liela slavenība. Viņam ir savi noteikumi. Ja trenējamies, viņš neiebilst, ka puiši ienāk laukumā (treniņcentrā viens otram blakus atrodas divi nenodalīti laukumi). Turpretī, ja gribam iet savā laukumā, kad puiši trenējas, viņš īsti nevēlas mūs redzēt. Buhaims ļoti klusu runā, tāpēc vēlas, lai treniņš netiktu traucēts.

Komandai jāievēro daudz prasību un noteikumu?
No treneru puses – jā. Mūsu telefonos ir “Bluetooth tracker” – nedrīkstam kavēt stundas. Sekmes tiek pārbaudītas katru nedēļu. Ja atzīmes nav pietiekami labas, uzreiz piešķir privātskolotājus (citus studentus). Man tādi bijuši gandrīz katrā priekšmetā – sēž klāt, kamēr izpildi mājas darbus. Tas ir drošāk, piemēram, ja jāraksta eseja uz septiņām lapām.

Man bija klase “Social problems” – sabiedrības problēmas. Protams, tās bija ASV problēmas. Rakstīju par heroīna lietošanu Amerikā vai Balto namu. Sākumā nezināju, ko rakstīt. Tēmas ļoti dažādas – rakstīšana bija pats lielākais pārbaudījums. Tik daudz nebiju to darījusi.

Otrdienās un ceturtdienās bija angļu valodas klase – pirmajā gadījumā jāuzraksta trīs, otrajā divas lapas. Pabeidzot vienu darbu, zini, ka būs jāsāk nākamais. Lielais darbs – septiņas lapas par nabadzību Sirakjūsā. Arī labi – uzzini par lietām, kurām citādi nepievērstu uzmanību. Iemācies, uzzini, neesi aprobežots. Tā pati “Social problems” klase bija ļoti interesanta.

Amerikas tēmai liekam komatu. Vasarā desmito reizi spēlēji jaunatnes izlasē. Kuri bija foršākie brīži un vietas, ko atceries ar smaidu?
Ļoti patika Eiropas U16 čempionāts ar 1997. gadā dzimušajām meitenēm – 2013. gadā Bulgārijas pilsētā Albenā pie Melnās jūras. Tas bija kaut kas – super kolektīvs. Ļoti patika U20 čempionāts ar 1996. gada izlaidumu – Matusiņju, Portugālē. Deviņdesmit piektie gadi arī nebija slikti (Lansarote 2015), taču pati biju ļoti jauna un varbūt tādēļ neizveidojās tik labs kontakts ar meitenēm.

Ar sestajiem gadiem Portugālē bija ļoti forši. Mums nedaudz nepaveicās – Kitija Laksa guva savainojumu. Nebija slikti, taču ar viņu varēja būt daudz labāks sportiskais rezultāts.

Ļoti patika izlases, kuras pulcēja treneris Ainārs Čukste. Viņš māk izveidot kolektīvu un saliedēt spēlētājas, tāpēc arī rezultāti ir labi. Varējām pajokot ar treneriem. Piemēram, trenerim Matīsam Graudiņam turnīra laikā parasti bija dzimšanas diena – ūdens baloni gāja pa gaisu. Kad spēlēju U18 izlasē kopā ar sestajiem gadiem, treneris Kristaps Zeids daudz jokoja.

Tev bijis daudz komandas biedreņu.
Tuvu cilvēku ir ļoti daudz, turklāt vasarās bieži spēlēju kopā ar māsu. Patīk izlases, jo kopā sanāk labākie ar labām emocijām un vienojas vienam mērķim. Gadās strīdi un pretrunas, taču visumā atmosfēra bijusi ļoti laba. Tas ir viens no kapteines pienākumiem – uzturēt komandā labas attiecības.

Ir bijuši gadījumi, kad nācies iejaukties, jo cilvēks tiek aprunāts. Tā nedrīkst darīt. Eju pie cilvēka, kas aprunā un aizrādu. Komandā visiem jābūt vienlīdzīgiem. Svarīgs ir kopējais skats. Pat, ja viens cilvēks jūtas slikti, tas nav labi. Ceru, ka neviens nav juties atstumts. Jaunatnes izlases ir foršas un parasti izveidojas labs kolektīvs.

Digna Strautmane Eiropas U20 čempionātā Šopronā, spēle pret Poliju. Foto: FIBA

Digna Strautmane: četras vasaras Latvijas U20 izlasē

Latvijas U20 izlase

2017. gada 7. maijs – “Rīdzenes” uzvara Latvijas jaunatnes basketbola līgas U19 čempionātā. Digna guva uzvaras grozu finālspēles pret Liepāju pēdējā sekundē

Digna Pasaules U19 kausa izcīņas spēlē pret korejietēm Udinē, Itālijā

Latvijas U18 meiteņu izlase, kura 2016. gadā nopelnīja pirmo ceļazīmi uz Pasaules U19 kausa izcīņu: Laura Grabe, Luīze Šepte, Sabīne Lipe, Linda Svenne, Janeta Rozentāle, Alise Markova, Digna Strautmane, Ivanda Hudjakova, Kristiāna Sprudzāne, Marianna Kļaviņa, Dinija Pāvelsone, Maija Gertsone

Digna Strautmane – Latvijas čempione

2018. gada 10. jūnijs – “Rozā lentītes” spēle pret Somiju. Foto: Mikus Kļaviņš

Digna Strautmane valstsvienības treniņā 2018. gada 7. augustā. Foto: Renārs Koris

Pastāsti par saviem treneriem.
Basketbola gaitas sāku pie treneres Initas Eglītes, turpināju pie Aināra Čukstes, Lilitas Bergvaldes un Aigara Neripa. Izlases nometnēs patika, kā individuāli ar mani strādāja Kristaps Zeids. Arī Jānis Nešpors vienmēr bijis blakus. Re, nāk (fiziskās sagatavotības treneris) Viktors Lācis.

Roku pielikusi Sintija Priede un visi izlašu treneri. Patīk, kā strādā Ivars Ikstens un Ēriks Visockis, arī Artūrs (Visockis-Rubenis). Katram ir sava odziņa. Treneris Matīss Graudiņš vienmēr bijis pozitīvs, Daiga Žvirble, arī Zujevi – Linda un Viktors – dod pozitīvu gaisotni. Līga Alilujeva U16 izlasē. Skatījos U18 izlases spēles un redzēju, ka komanda var pozitīvi sastrādāties, pajokot.

Lielāko daļu laika pavadīju “Rīdzenē” – Ainārs Čukste un Lilita Bergvalde ir mani bērnības treneri. Mācījos Rīgas 66. vidusskolā. Kad atbraucu no Amerikas, gāju uz skolu katru dienu. Mani skolotāji ir tik jauki. Daudz palīdzējuši.

Matemātikas skolotāja Lilija Priedniece ar vīru vienmēr nāca uz spēlēm. Zināja visas TTT spēlētājas. Jautāja, “Kā iet Guntai (Baško)?” Inita Purmale bija Paulas klases audzinātāja – arī sekoja līdzi visām spēlēm. Kad devāmies izbraukumos, skatījās mājas lapā FlightRadar24.com , kur atrodas lidmašīna. Kad nolaidāmies, zvanīju mammai. Viņa, “Jā, jā, Inita man jau teica.” Ā, forši.

Sākumskolas skolotāja Ginta. Maija Liepkalna. Mani vecāki. Mans klases audzinātājs bija Dzintars Pārums – sporta skolotājs, kurš visādi palīdzēja. Mazas klases, taču ļoti pozitīvi skolotāji. Daudz vieglāk nekā lielās skolās – visi viens otru pazīst. Pat dežurantes sveicina, “Devuška moja”. Tas ir jauki.

Direktore Elita Guruli palīdzēja kārtot dokumentus braucienam uz Ameriku. Vajadzēja tulkojumus un parakstus. Gāju maijā, kad mācību gads tuvojās beigām. Katru dienu, “Man ļoti vajag izdrukāt dokumentus.” Viņa, “Mieru, Digna, viss būs kārtībā. Izdarīsim, viss būs labi.” Bija sajūta, ka pirms Amerikas netieku galā ar skolu, bet direktore palīdzēja. Pati tulkoja, sakārtoja papīrus.

Tiki uz visiem vidusskolas eksāmeniem un izlaidumu?
Šķiet, ka tiku uz visiem eksāmeniem. Arī žetonu vakaru, “pēdējo zvanu” un izlaidumu. Viss pagāja skriešanā, vienīgi izlaidums trāpījās brīvdienā. Uz žetonu vakaru skrēju no TTT treniņa. Ierados, kad pasākums jau bija sācies.

Cits gadījums. Māsai izlaidums – arī biju treniņā. Pēc treniņa uzrāvu kleitu, ar slapjiem matiem skrēju uz skolu. Kāpu uz skatuves, skaitīju dzejoļus. Biju skolēnu pašpārvaldes vadītāja – skolas biedri daudz palīdzēja. Pirms manis pašpārvaldē darbojās Paula un Samanta Straupmane. Kad viņas pabeidza darbu, kam viņas visu atdeva? Man.

Kompānijā rīkot pasākumus bija forši. Reiz Sieviešu dienā uztaisījām milzīgu plakātu. No katras klases atnāca pa divām meitenēm un skolas ēdnīcā gājām dejot. Ieslēdzām radio. Kamēr visi ēda, puiši turēja plakātu, bet mēs gājām cauri zālei, dejojot Bijonsē “Who run the world” pavadījumā. Domājām, kā padarīt dienu foršāku – visām bija krāsainas, puķainas kleitas.

Trijatā ar Paulu un Samantu rīkojām talantu šovus. Pēc “TTT junioru” treniņiem gājām mājās un skatījāmies video. Mana vecmāmiņa – mīļākais cilvēks pasaulē – uztaisīja ēst. Paēdām, klausījāmies mūziku. Ieraudzījām video un sākām izdomāt deju soļus. Tās pašas dejas atkārtojām talantu šovos.

Amerikā izdodas tāpat atbrīvoties?
Ar franču meitenēm un, kad visa komanda sanāk kopā – jā. Īpaši, ja kādai ir dzimšanas diena. Kopā ar francūzietēm gan dziedājām, gan klausījāmies mūziku. No vienas puses, visu laiku jāmācās, taču vajag arī atbrīvoties un izārdīties. Darba dienās pēc treniņiem esam nogurušas, vairāk izlādējamies sestdienās, svētdienās.

One shining moment 2018

Ainārs Čukste, Dignas treneris "Rīdzenē"

“Digna sāka trenēties Initas Eglītes grupā. Paula Strautmane jau trenējās un viņai bija gara jaunākā māsa. Protams, bērnībā čempionu vēl neredz. Pēc bēdīga notikuma – treneres aiziešanas mūžībā – 1998. gadā dzimušās meitenes pārnāca pie manis. Digna tobrīd jau bija komandas līdere.

Digna ir jautra, izpalīdzīga. Vienmēr forša un draudzīga, turklāt pratusi saglabāt vieglumu un bezrūpību. Viņai visur iet labi, jo Digna pati ir forša. Laba spēlētāja un vēl labāks cilvēks. Viennozīmīgi. Par Dignu nav iespējams pateikt neko sliktu.

Paula un Digna pašas mācēja saorganizēt tikšanu uz treniņiem, lai gan dzīvoja ārpus Rīgas. Ja jutu, ka meitenes sagurušas pēc svarīga mača vai treniņš vēlu beidzies, dažreiz aizvedu mājās. Tā ir darba sastāvdaļa.

Pirmajā gadā Amerikā gribēju redzēt Dignu meistarīgāku, vairāk gatavu izpildīt prasības. Digna ne īpaši grib spēlēt apakšā. Viņa netiek spiesta to darīt, tomēr uzskatu, ka ar tādu augumu jāvar nospēlēt arī zem groza – kā situācija prasa.

Kā ārējā spēlētāja un snaipere Digna ir ļoti laba, bet varētu sevi realizēt vairāk. Iespējams, ka viņa spēlēs bagātā Eirolīgas klubā, kur būs vajadzīga ļoti šauras specializācijas spēlētāja – gara snaipere. Ja neizdosies tikt tādā līmenī, no viņas var prasīt plašāku prasmju loku – spēlēt zem groza, nosegt lielo. Nosegt viņa var, tikai vairāk no perimetra. Jāmēģina novērst trūkumus un turpināt augt.

Vēlu Dignai visu labāko. Lai viņai tālāk iet tikpat labi un vēl labāk!”

Lilita Bergvalde, Dignas trenere "Rīdzenē"

“Sporta skolā 1998. gadā dzimušās meitenes bija Aināra Čukstes pārziņā, taču Digna spēlēja arī pie 1997. gadā dzimušajām. Viņa ir visu “Rīdzenes” treneru audzēkne. Digna visu laiku trenējās ar deviņdesmit septītajiem, šajā vecuma grupā spēlēja Austrumeiropas meiteņu basketbola līgā.

Digna apveltīta ar lielu gribasspēku. Kopā ar māsu viņa dzīvoja ārpus Rīgas – Muceniekos. Fakts, ka abas spēja izbraukāt uz treniņiem, liecina daudz. Basketbols Dignai patīk. Viņa ir komandas dvēsele, labestīga un dzīvespriecīga. Dignai veicās gan mācībās, gan sportā. Labs cilvēks.

Digna desmit reizes ir spēlējusi jaunatnes izlasēs – daudzas vasaras divreiz. Sporta skolā viņai bija labas attiecības ar visiem treneriem. Bija reizes, kad neklausīja, taču nekādas problēmas neradās. Priecājos, ka Digna piepildīja vienu no saviem sapņiem – aizbrauca uz Ameriku – un iekļuva Latvijas izlasē.”

Paula Strautmane, Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Dignai ir dabas dotas līderes īpašības. Viņa rāda piemēru citiem, strādājot un tiecoties pēc mērķiem, tajā pašā laikā saglabājot pozitīvu omu un neņemot sevi pārāk nopietni.

Digna apzinās, uz ko ir spējīga un nekautrējas tiekties pēc zvaigznēm. Viņa vienmēr gribēja iet uz lielu skolu un pierādīt sevi stiprākajā konkurencē. Domāju, ka sasniegumi jau pirmajā gadā Amerikā liecina, ka viņa iet pa pareizo ceļu.

Runājot par jaunatnes izlasēm, gan man, gan Dignai tā vienmēr bijusi goda lieta. Zinu, ka daudziem pusaudžiem dažkārt aizmirstas, ka izlase nav kaut kas mums iedots, bet gan iespēja mums kā jauniem cilvēkiem sniegt savu darbu un talantu tēvzemei.

Digna katru vasaru kopš 13 gadu vecuma spēlēja izlasēs, vairākumā vasaru pat divās izlasēs. Vienmēr viņa ir sniegusi 100%, gan fiziski spēlējot, gan emocionāli uzturot komandā atmosfēru.

Domāju, ka zinu Dignu pārāk labi, lai viņa būtu spējīga mani pārsteigt. Bet apbrīnoju daudzas viņas īpašības, īpaši vēlmi ziedot savu laiku un enerģiju citiem. Dignai ir viens no saspringtākajiem grafikiem, taču viņa atradīs laiku, lai aizbrauktu satikt paziņu, radu vai draugu. Cilvēkiem to vajadzētu novērtēt vairāk.

Dignai ir ļoti laba spriestspēja par cilvēkiem. Viņa skaidri zina, kurš ir labs cilvēks un kurš ne. Esmu to redzējusi visu savu mūžu. Ja esi viņas dzīvē, tad patiešām esi foršs un Digna centīsies, cik var, lai tu paliktu viņas draugu lokā.”

Maija Gertsone, Latvijas U20 izlases spēlētāja

“Manuprāt, Digna varētu būt paraugs citiem cilvēkiem neatlaidībā un cīņassparā. Digna vienmēr spēj saliedēt komandu un atrast risinājumu jebkurā situācijā. Pēc pirmā gada Amerikā Digna ir kļuvusi vēl mērķtiecīgāka un spējusi motivēt vēl vairāk jauno basketbolistu. Viņa ieguldījusi smagu darbu, lai nonāktu tik tālu.”

Marianna Kļaviņa, "Rīdzenes" spēlētāja

“Digna ir īpaša un paliekoša atmiņās ar savu pozitīvismu un satriecošo Hollywood smaidu. Ļoti atvērta, talantīga un mērķtiecīga personība. Basketbolā viņa cenšas būt nopietna, bet jaunatnē tas ne vienmēr izdevās :D

Atceros, “Rīdzenes” nometnēs bija popielas. Protams, Digna nekad nekautrējās piedalīties, tāpat kā priekšnesumos skolā un izlaidumos. Izlasēs dziedāja gan ģērbtuvēs, gan autobusos – īpaši izcēlās, U16 izlasē kopā Martu Lovisu-Jančevsku izpildot dziesmas no “High School musical”.

Domājot par Dignu, vienmēr prātā nāk doma, ka viņa lieliski spēj izdarīt visu, ko ir uzņēmusies. Īsumā – Digna ir saulesstariņš, kurš visur ievieš pozitīvisma gaismiņu. Esmu priecīga, ka varu saukt Dignu par savu draugu un vienmēr viņu atbalstīšu!”

Samanta Straupmane, skolas biedre

“Digna ir īpaša ar savu vieglo un pozitīvo skatījumu uz dzīvi. Tīrs un atvērts cilvēks, ar kuru ļoti patīkami būt kopā. Manuprāt, Dignas draugi vēl nav atklājuši visas viņas personības šķautnes – kad tiekamies, viņa mani joprojām pārsteidz.

Digna nometnēs un pasākumos viegli iegūst jaunus draugus. Iespējams, daļu no šīs bezrūpības – ko par mani padomās citi – esmu iemācījusies tieši no viņas. Digna liek smaidīt ar atmiņām par smiekliem, jokiem un kopējām izdarībām piepildītu laiku. Dignas smiekli ir lipīgi!

Gan Digna, gan Paula man ir īpaši cilvēki. Viņas abas ir ļoti atšķirīgas, bet tas ir pats labākais. Prieks redzēt Dignas progresu un neatlaidību, kā arī nezūdošo bērna dzirksti. Par Tevi mās`! Veiksmi!”

Kristiāna Sprudzāne, Latvijas U20 izlases spēlētāja

“Digna ir īpaša savā būtībā. Vienmēr pozitīva, atvērta, izpalīdzīga un draudzīga. Kad Digna bija mazāka un spēlējām kopā, viņa laukumā vienmēr smaidīja arī brīžos, kad treneris pateica kādu skarbāku vārdu.

Digna ir ļoti mērķtiecīgs cilvēks. Atbalsta citus, uzmundrina vai pasaka kādu joku. Digna ir īpaša visur – kad jokojas un ākstās, ir ļoti gudra un attapīga. Man ir tikai labas domas par viņu – Digna ir viens pozitīvs lādiņš!”