64 tabletes dienā: Elena Delle Donne atklāti par savu veselību

"Es dzeru 64 tabletes dienā. Sešdesmit četras tabletes: 25 pirms brokastīm, 20 pēc brokastīm, 10 pirms vakariņām un deviņas pirms gulētiešanas.

Es dzeru 64 tabletes dienā un jūtos tā, it kā tās mani lēnām nogalinātu. Vai, ja tās nenogalina mani tiešā veidā, vienu lietu zinu noteikti: tās nāk man par sliktu. Tik daudzu medicīnas preparātu regulāra lietošana ilgtermiņā ir slikta. Tas ir izsmalcināts pašapmāns – melošana savam ķermenim, la tas turpinātu domāt, ka viss ir kārtībā.
Tas ir nebeidzams, nogurdinošs un nožēlojams cikls. Taču es turpinu to darīt.

Turpinu to darīt, jo man ir Laima slimība. Tā kā neesmu ārste, teikšu, ka man ir “hroniska Laima slimība”.Tā ir īsā versija, kā paskaidrot, ka šī slimība ietekmē mani vairāk nekā 10 gadus – pilnais nosaukums ir “Pēcaprūpes Laima slimības sindroms ar aktīvu infekciju, iekļaujot borēliju un bartonellu, kā arī citas saslimšanas”.

Sešdesmit četru tablešu dzeršana dienā ir vienīgais veids, kā kontrolēt situāciju. Tā ir vienīgā iespēja saglabāt sevi pietiekami veselu, lai turpinātu būt spēlē, kuru mīlu – pietiekami veselu, lai darītu savu darbu un nopelnītu naudu savai ģimenei. Pietiekami veselu, lai dzīvotu, tuvojoties normālai dzīvei.

The league I've given my blood, sweat and tears to has basically told me that my doctors are wrong and I'm wrong for believing them. So I wrote this. https://t.co/R9ABh9v73n

— Elena Delle Donne (@De11eDonne) July 15, 2020

Nožēloju, ka agrāk nedarīju vairāk, lai runātu par Laima slimību. Ir biedējoši dzīvot ar to, taču nav daudz cilvēku, kuri to patiekami pazīst – un pati uzņemos daļu atbildības. Varētu izmantot savu platformu, lai palīdzētu vairot zināšanas un sapratni. Mans ieguldījums varēja būt daudz lielāks.

Zinu, ka man bija jāpalīdz daudz vairāk. Zinu, ka man jācenšas palīdzēt mums virzīties uz priekšu, lai pagājušajā nedēļā notikušais Laima slimības dēļ neatkārtotos nevienam citam. Pastāstīšu īsumā, kas notika.

Kad sāka izplatīties ziņas par elpceļu vīrusu, nekavējoties uztvēru tās nopietni. Tā nav lielīšanās, tie ir instinkti, kuri izstrādājušies, vairāk nekā 10 gadus sadzīvojot ar Laima slimību. Gadu gaitā esmu atkal un atkal dzirdējusi, ka manā situācijā tiek apdraudēta mana imunitāte – Laima slimība ietekmē imūnsistēmu.

Parasta saaukstēšanās var sagādāt nopietnas problēmas, pietiek ar vienkāršu gripu. Bijušas tik daudzas situācijas, kad esmu saķērusi “neko sevišķu”, taču tas izsita manu imūnsistēmu no līdzsvara.

Tāda ir mana situācija. Un, kad izlasīju, ka elpceļu vīruss apdraud cilvēkus ar vājāku imūnsistēmu, centos ievērot visus piesardzības piesākumus. Starp citu, apzinos, ka tā ir milzīga privilēģija, kura nav pieejama vairākumam cilvēku. Attiecos pret elpceļu vīrusu tā, kā vajadzētu jebkuram cilvēkam augsta riska zonā: kā dzīvības un nāves jautājumu.

Brīdī, kad WNBA sāka organizēt “burbuli”, veltīju lielu uzmanību līgas plānotajām darbībām, kuras ļautu man justies droši. Zinu, cik daudz darba tika ieguldīts un zinu, ka daudzi cilvēki neskaitīja stundas, lai aizsargātu spēlētājas un padarītu vidi tik drošu, cik vien iespējams.

Patiesība ir tāda, ka man pastāstīja – nav iespējams pilnībā noturēt elpceļu vīrusu ārpus “burbuļa”. Un tad sākās saslimšanu skaita pieaugums Floridā. Un, pat ja “burbulis” ir drošākā vieta Floridā... Ja man vajadzētu doties uz slimnīcu un tā būtu pārslogota, ko tad?

Joprojām gribēju spēlēt, taču biju nobijusies. Runāju ar personīgo ārstu par līgas plāniem un viņam šķita, ka tas joprojām ir pārāk riskanti.

Kad līga sāka izvērtēt atsevišķu spēlētāju situāciju, lai noteiktu, kurai “burbulī” var atļaut veselības izņēmumu (tas nozīmē, ka līga atļauj nespēlēt, neatņemot algu), pat neiedomājos, ka varētu netikt pie izņēmuma. Man nav nepieciešams ārstu konsīlijs, lai pateiktu, ka mana imūnsistēma atrodas augsta riska zonā – visu karjeru esmu spēlējusi ar imūnsistēmu, kura ir augsta riska zonā!!!

ES DZĪVOJU ar imūnsistēmu, kas atrodas augsta riska zonā. Protams, sekoju protokolam.

Ārsts, kurš seko līdzi manai slimībai, uzrakstīja apjomīgu ziņojumu par manas veselības vēsturi un apstiprināja, ka esmu augsta riska zonā. “Mystics” komandas ārste (kura ir lieliska, bet nekad nav sekojusi manai slimībai) uzrakstīja ziņojumu, atsaucoties uz manu Laima slimības ārstu un piekrītot viņa novērtējumam. Nosūtīju līgai abus pieprasītos ziņojumus kopā ar parakstītu veidlapu.

Pāris dienas vēlāk līgas ārstu konsīlijs – nevienu reizi nerunājot ar mani vai maniem ārstiem – informēja, ka mans veselības izņēmuma lūgums ticis noraidīts.

Man palikušas divas iespējas: varu riskēt ar savu dzīvību... vai atteikties no algas. Godīgi? Tas sāp.

Ļoti sāp. Un, iespējams, sāpinājums ir naivuma izpausme. Es zinu – mums kā sportistiem – no mums negaida runāšanu par to, ko jūtam. Taču personīgās sajūtas ir gandrīz vienīgais, kas man palicis. Man nav naudas, kuru maksā NBA spēlētājiem. Nevēlos doties karā pret līgu. Un nav iespējas pārsūdzēt lēmumu.

Viss, kas man palicis, ir sāpinājuma sajūta. Tik ļoti sāp, ka W (līgas iesauka – Sportacentrs.com) – vieta, kura bijusi mūža sapnis, cik vien sevi atceros, un kurai septiņas sezonas esmu ziedojusi savas asinis, sviedrus un asaras – faktiski pateikusi, ka man nav taisnība par manā ķermenī notiekošo. Lēmumā saklausīju, ka rīkojos muļķīgi, ticot savam ārstam. Ka simulēju nevarēšanu. Ka cenšos tikt “projām” no darba, neaizmirstot paņemt algas čeku.

Yup...viņi mani pieķēra. Tas bija iemesls, kāpēc 2019. gada finālsērijā spēlēju ar trīs savainotiem muguras diskiem. Tas ir iemesls, kāpēc septiņus mēnešus starpsezonā strādāju, kad neviens uz mani neskatās, kad nesaņemu spēlētājas algu.

Tas ir iemesls, kāpēc iespīlēju savu 196 centimetrus garo ķermeni tik daudzos ekonomiskās klases lidojumos, ka gandrīz aizmirstu, ka manas kājas un pēdas ir bīstami saspiestas. Tas ir iemesls, kāpēc dzeru 64 tabletes dienā. Jo esmu tāda spēlētāja, kura mēģina izvairīties no basketbola spēlēšanas.

Viņi ir mani atkoduši.

In her words: @De11eDonne pic.twitter.com/kLAfuo94xU

— Dorothy J. Gentry (@DorothyJGentry) July 15, 2020

Ņemiet vērā: nerakstu šo vēstuli, lai paziņotu savus plānus. Joprojām turpinu pārdomāt notikušo un apsvērt iespējas. Gribēju uzrakstīt šo vēstījumu trīs iemeslu dēļ.

Pirmkārt, kā teicu: zinu, ka kavējos ar aktīvākas nostājas ieņemšanu cīņā pret Laima slimību – cīņu, kurā privāti piedalos gadiem ilgi. Patiešām atvainojos, ka nedarīju vairāk un ātrāk. Taču man ir platforma, kurā izteikties un vēlos palīdzēt. Ceru, ka šī ir starta līnija.

Otrkārt, zinu, ka priekšā stāvošais lēmums – riskēšana ar dzīvību vai atteikšanās no algas – nebūt nav unikāls. Zinu, ka miljoniem amerikāņu, kuri šobrīd atrodas daudz sliktākā situācijā par mani, ir līdzīgas izvēles priekšā. Un vēl sliktāk: miljoniem vispār nav darba. Daudziem no viņiem – īpaši tumšādainiem un brūnas ādas krāsas cilvēkiem, un īpaši LGBTQ cilvēkiem – draud pārtikas trūkums un palikšana bez pajumtes. Vēlos viņiem izrādīt maksimālu solidaritāti.

Un pēdējā lieta, kuru vēlējos pateikt – un, iespējams, labākā mācība, kuru esmu apguvusi savā pieredzē ar Laima slimību – ir šī: pasaulē ir tik daudz lietu, kuras mēs nezinām.

Sāku par to domāt, kad man parādījās Laima slimības pirmie simptomi. Man bija migrēnas un svīšana naktī. Ķermeņa sāpes lika man justies briesmīgi visu laiku. Taču mums joprojām nebija nojausmas, kas tas ir. Kādu laiku nebija nojausmas. Viens ārsts noteica vienu diagnozi, nākamais ārsts citu un tā tālāk.

Beigās, kad aizgāju pie ārsta, kurš noteica pareizu diagnozi – pat tad palika tik daudz nezināmā. Ir miljoniem dažādu ārstēšanas paņēmienu – bijis daudz dažādu kļūdainu terapiju, mazliet no visa. Un piedzīvotais savādā veidā nāca kā apjausma.

Domāju, kad esi jaunāks un, salīdzinoši vesels, domā par pasauli melnbaltās, uz risinājumiem orientētās kategorijās: kad notiek tas, mēs darām to, un tad viss nokārtojas. Vai: kad saslimstu, eju pie ārsta un tad izveseļojos. Arī mans redzējums bija tāds. Taču Laima slimības radītā neskaidrība piespieda apzināties, ka mēs ļoti daudz nezinām.

Tagad, 12 gadus vēlāk, man joprojām nāk apjausma, cik daudz mēs nezinām. Vienalga, vai tie būtu pandēmijas mēneši, vai pēdējās aktīvisma nedēļas, kuras iedvesmoja pārdomāt tik daudz par mūsu vecajām varas struktūrām, vai jebkas cits...

Jūtos tā, it kā viss gads būtu viens piemērs garā ceļojumā, kurā cilvēki atklāj, cik daudz viņi nezina par pasauli. Un apjauš, cik daudz viņiem vēl jāmācās. Protams, tas var būt nomācoši. Domāšana par to var radīt stresu. Un tajā pašā laikā ietver vērtīgu ideju – tajā ziņā, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem.

Manuprāt, ideja ir sekojoša: mēs nekad pilnībā nesapratīsim, kam kāds cits iet cauri vai, ko viņi ir piedzīvojuši – tajā pašā veidā, ka neviens cits nevar pilnībā saprast, kam mēs ejam cauri vai, ko esam piedzīvojuši.

Pasaulē ir tik daudz nezināmā. Tas nozīmē, ka labākais, ko varam darīt, ir ieklausīties viens otrā. Un mācīties viens no otra – ar tik lielu pazemību, cik vien iespējams. Ceru, ka nākotnē WNBA saņemsies darīt tāpat.

Paldies, Elena."

Izmantotie resursi:
https://www.theplayerstribune.com/e...
Nauda vai veselība? Ārstiem dažādi viedokļi par WNBA MVP situāciju