Binta Drammeha: "Rīgā ar Zviedrijas izlasi rakstījām vēsturi"
"Mērķis ir spēlēt un atstāt paliekošu iespaidu. Jāatrod veids, kā dominēt, nevis tikai iziet laukumā. Jā, esam nosacīti pastarīši. Mums jānāk un katrā spēlē jāatdod sevi visu. Tas būs aizraujoši – vērot, cik tālu varam nokļūt," Zviedrijas sieviešu basketbola valstsvienības spēlētāja Binta Drammeha priecājas par iespēju sākt Eirolīgas piedzīvojumu "TTT Rīga" rindās.
Arābu teiciens vēsta, ka viens gads ceļojumā līdzinās trīs gadiem parastā dzīvē. Binta ir daudz ceļojusi, nobriedusi un gudra – viņa labi iepazinusi pasauli. Viņa spēlējusi gandrīz katrā vadošajā Eiropas līgā – Krievijā, Turcijā, Francijā, Spānijā, Ungārijā un Itālijā.
Bintai šis ir īpašs laiks. Zviedrijas valstsvienība pēc nepilniem četriem mēnešiem pirmo reizi piedalīsies Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Binta paliek uz zemes – vispirms jākoncentrējas TTT kampaņai Eirolīgai. Un viņai izdosies.
Tu sāki spēlēt basketbolu Stokholmas ziemeļu priekšpilsētā Kistā. “Jarva Basket” klubā ar iesauku “Devils”. Vai basketbols bija Tava pirmā izvēle?
Sanāca diezgan smieklīgi. Astoņu vai deviņu gadu vecumā man sports īpaši neinteresēja. Bijām piecu meiteņu grupa. Sastrīdējos ar citu meiteni – tas nebija nekas liels. Viņa sāka spēlēt basketbolu un uzaicināja pārējās trīs. Nākamajā nedēļā ierados vienā no trieniņiem un iemīlējos spēlē. Revanšs pārvērtās sapnī.
”Jarva Basket” nospēlēji septiņus gadus?
Jā. Nezinu, kā tas ir angliski, taču laukos ir vieta, kuru sauc par 4H. Mums bija pieeja šķūnim ar govīm, zirgiem un citiem dzīvniekiem. Tas bija forši – divi gados vecāki brālēni ar to nodarbojās un sekoju viņu pēdās.
Tev ir jaunāks brālis, Šerifs. Vai viņš sāka spēlēt basketbolu Tavā ietekmē?
Jā, viņš spēlē. Un vēl man ir jaunāka māsa – viņai ir 15 gadi. Nākamgad viņa sāks mācīties vidusskolā, taču jau tagad ir laba spēlētāja. Būs labāka par mani (smejas).
Sešpadsmit gadu vecumā devies uz dienvidos no Stokholmas esošo Sēdertelji. Uzturējos tur 2009. gada Eiropas U18 čempionāta laikā. Un Tu izcīnīji bronzas medaļu.
Mēs tiešām izcīnījām bronzas medaļu. Sēderteljē bija professionāla komanda “Telge Basket”. Kad tur ierados, man bija 16 gadu. Kad apritēja 17, iekļuvām Zviedrijas finālā. Tad pārrāvu ceļgala priekšējās krusteniskās saites, bet atgriezos. Manuprāt, divreiz uzvarējām Zviedrijas čempionātā (2010, 2011).
Ievēroju, ka astoņas Zviedrijas izlases spēlētājas pārstāvējušas “Telge Basket”.
Manuprāt, un esmu droša, ka daudzi zviedri man piekristu, tas ir labākais klubs Zviedrijā ar lielisku organizāciju. Turpat atradās vidusskola “Idrestavikens gymnasium”. Mūsu treneris pievērsa lielu uzmanību pamatlietu apgūšanai.
Kā sauc treneri?
Benijs Juhanšons (Benny Johansson – “Telge Basket” sieviešu komandas treneris no 1988. gada).
Vai viņam ir kas kopīgs ar (Zviedrijas valstsvienības bijušo treneri) Larsu Juhanšonu?
Nekādu radniecības saišu nav, tikai kopīgs uzvārds.
Vai klubs piedāvāja mācīties un spēlēt basketbolu reizē?
Abas lietas varēja apvienot un tas bija forši. Viss bija labi.
Binta Drammeha “Women`s EuroBasket 2019” spēlē Rīgā. Foto: Johanna Lundberg
Foto: Johanna Lundberg
Ar komandas biedri. Foto: Johanna Lundberg
Foto: Johanna Lundberg
Kurā brīdī saprati, ka vēlies kļūt par profesionāli?
Iespējams, desmit gadu vecumā. Iedomājos, ka gribu spēlēt WNBA. Sapņoju lielus sapņus.
Dažas zviedru spēlētājas, piemēram, Amanda, devās spēlēt uz ASV, pārstāvot NCAA pirmās divīzijas komandas. Izskatīji šādu iespēju?
Nekad pa īstam nedomāju par spēlēšanu koledžā. Tagad, paskatoties atpakaļ – varbūt vajadzēja? Taču neko nenožēloju. Visam ir iemesls.
Pamēģināšu spēlēt Eiropā! Kā tas sākās?
Man bija divdesmit. Mans pirmais ārzemju klubs bija Francijā. Parakstīju divu nedēļu pārbaudes līgumu ar “Toulouse”. Otrajā vai trešajā dienā zvanīja aģents – viena no “USO Mondeville” uzbrūkošajām aizsardzēm pārrāvusi krusteniskās saites. Atstāju Tulūzu un devos uz Normandiju (pie labi zināmā trenera Ervē Kudrē).
Uzturējos tur trīs mēnešus. Tas bija smagi – kā īstenības pārbaude. Pirms tam biju spēlējusi tikai Zviedrijā, tai skaitā Eiropas kausā. Taču zviedru komanda palika komanda pat, ja sastāvā bija ārzemnieces. Mēs viņas iesaistījām darbā un bijām vienotas.
Mondevila bija kā pļauka sejā. Pagāja laiks, kamēr pieradu. Jā, nepieciešams izturēties profesionāli un pastāvēt par sevi. Pēkšņi – kļuva citādi. Jābūt nedaudz savtīgai. Francijā izgāju ārpus komforta zonas un man vajadzēja ātri pielāgoties. Atstāju komandu pēc Ziemassvētku pauzes un pabeidzu sezonu Vācijā jau ar citu mentalitāti.
Pirms ierašanās Vācijā biju spēlējusi tikai divās komandās. Mondevila pilnībā atšķīrās – tā bija Eirolīgas komanda. Mums bija labas amerikāņu spēlētājas. Manuprāt, centos, taču ar to nepietika. Tas kļuva par mentālu izaicinājumu. Vācijā turpināju sevi izaicināt un tad devos uz Krieviju.
Novosibirskas “Dynamo” man klājās labi. Spēlējām pret ļoti daudzām WNBA spēlētājām un tādām izcilām eiropietēm kā Soņa Petroviča un Nika Bariča – kad man bija 21 gads, šķita, ka tas ir super forši un liels izaicinājums.
Novosibirsku tobrīd trenēja bijušais Krievijas valstsvienības treneris Boriss Sokolovskis. Un Sibīrijā ir aukstākas ziemas nekā Rīgā vai Stokholmā.
Tur bija aukstāk. Dažās dienās pat -47C. Neiespējami iziet ārā, vienkārši jāpaliek mājās. Treniņš, ēšana, gulēšana un viss. Taču tā bija laba pieredze.
Kultūras un sporta ziņā – kura pieredze Tev patika vislabāk?
Teiktu, ka Itālija, Turcija vai Spānija. Mīlu Turciju – Stambula ir viena no manām mīļākajām pilsētām. Vairākums manu draugu ir Turcijā, tāpēc tur jūtos kā mājās. Itālija bija ļoti jauka – patika. Arī Rīgā ir māju sajūta. Iespējams, ka tā teikšu arī sezonas beigās.
Kas piesaista uzmanību Rīgā?
Viss. Komanda. Kā jau teicu – kad spēlēju “Telge Basket”, valdīja komandas gaisotne. Šeit jūtu to pašu. Kā ģimenē – visi priecājas viens par otru. Un cenšamies padarīt viena otru labāku. Treneri ir jauki – nekādu sūdzību.
Vieta, kur juties līdzīgi?
Luka Itālijā bija tāda pati. Un Vitorija Spānijā. Te komandā visi runā angliski. Krievijā tā nebija. Ir grūti saprasties, ja nevari parunāties. Treneris izmantoja tulku.
Tātad laba pieredze trešo gadu pēc kārtas. Izņemot faktu, ka mums ir mazāk saules nekā Itālijā vai Spānijā.
Jā, bet tas ir pieņemami.
Vēl viena lieta, kura piesaistīja manu uzmanību – komandā tagad ir divas kreiles.
Es un Neja (Linneja Hārpere). Tas ir forši. Treneris cenšas izmantot šo priekšrocību.
Vai jūti, ka nodrošināts viss nepieciešamais, ieskaitot uzturu?
Mums ir viss nepieciešamais. Ivars (Ikstens) ir lielisks fiziskās sagatavotības treneris. Treneri zina, ko viņi dara. Un mums ir Līga (Folkmane-Eglīte), kura apbrīnojami palīdz atjaunoties. Par visu padomāts, meitenēm tikai jāspēlē. Ņem visu un parādi laukumā.
Kas bija galvenais iemesls, noslēdzot līgumu – Eirolīga?
Dzirdēju daudz labu lietu par komandu. Man jau ilgu laiku bija draudzene, kura šeit spēlēja – Šeja Pedija. Dzirdēju arī daudz pozitīvu atsauksmju par treneri Mārtiņu Zībartu. Kāpēc ne?
Binta Drammeha
Binta “Women`s EuroBasket 2019” fotosesijā
Binta “Women`s EuroBasket 2019” spēlē pret Franciju un Valeriani Ajaji
Eiropas čempionāta spēlē pret Čehiju
Šovasar ieradies Rīgā, lai pārstāvētu Zviedrijas valstsvienību. Sasniedzāt visu laiku labāko rezultātu un ieguvāt tiesības piedalīties Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Kā tas izdevās?
Tas bija apbrīnojami. Mēs rakstījām vēsturi. Paskatoties atpakaļ, nespēju tam noticēt. Sapratīšu, kad spēlēsim Olimpisko spēļu kvalifikācijā. Tas bija ļoti forši – kā sapņa piepildīšanās.
Dažas lietas vēl neskaidras, piemēram, nav zināms, kur 2020. gada februārī notiks kvalifikācijas turnīri.
Patiesībā vispirms jāpiedalās “Women`s EuroBasket” kvalifikācijas spēlēs. Jā, mēs paveicām iecerēto, taču pagaidām jākoncentrējas Eiropas čempionāta kvalifikācijai.
Kuri bija galvenie panākuma iemesli?
Domāju, ka ieguldījām nepieciešamās pūles jau kvalifikācijā. Grupā finišējām otrajā vietā, jo divreiz zaudējām Itālijai. Pat pēc tam jutām, ka mums radusies iespēja. Mērķis bija nokļūt Olimpisko spēļu atlasē. Un tikt pēc iespējas augstāk Eiropā, taču nezaudējot realitātes sajūtu.
Izcīnīt piekto vai sesto vietu – tas bija daudz reālāk nekā apgalvot, ka uzvarēsim Eiropas čempionātā. Jā, Zviedrijai ir visu laiku labākais sastāvs. Taču konkurentu vidū ir Spānija, Francija un Beļģija. Tāda ir realitāte, jākoncentrējas uz saviem mērķiem.
Vienu brīdi komanda izmantoja psihologu. Viņš mūs uzrunāja – runājām par Olimpiskajām spēlēm. Tas notika pirms finālturnīra. Viņš neceļoja uz Rīgu un Belgradu.
Jums bija franču treneris Fransuā Gomess. Aizvadījāt vairākas apbrīnojamas spēles pret Latviju un Krieviju. Un dažas ne tik labas spēles. Tagad valstsvienībai ir jauns treneris, itālietis Marko Krespi. Vai viņš jau sazinājies ar spēlētājām?
Patiesībā viņš man vakar zvanīja. Izrunājām visu. Viņš centīsies atbraukt uz otro vai trešo Eirolīgas spēli. Esmu viņu jau redzējusi klātienē – kad spēlēju Itālijā. Esmu priecīga. Amanda pozitīvi izteicās par viņu. Esam labā situācijā – viņš varētu mums derēt. Jāuzticas federācijas izvēlei.
Vai Eiropas čempionātā izdevās izmantot brīvo laiku?
Aizgājām uz dažām kafejnīcām. Līdz brīdim, kad nokļuvām Serbijā, brīvā laika gandrīz nebija. Mums vajadzēja koncentrēties.
Jums bija daudz fanu. “Moose Nation” ceļoja līdzi komandai.
Jā, mums ir daudz atbalstītāju. Tas bija forši, ka viņi ieradās mūs atbalstīt. Daži pat atbrauca uz Serbiju – tas bija apbrīnojami. Lieliska sajūta.
Zviedrija pirmajā izslēgšanas spēlē tikās ar Latviju. Kalisa Loida iznāca un nogalināja mūs. Ko atceries no spēles?
Atceros, ka uzvarējām (smejas). Tā bija “uzvari-vai-mirsti” spēle. Ārkārtīgi gribējām uzvarēt. Parādījām to 40 minūšu garumā – gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Domāju, ka tā kļuva par vienu no valstsvienības labākajām spēlēm.
Dienu iepriekš Latvija aizvadīja smagu cīņu pret Spāniju. Vai treneri nolēma, ka pret latvietēm jāskrien un jāspēlē maksimāli ātri?
Mēs vienmēr skrienam. Spēlēt ātri – tā ir mūsu atpazīstamības zīme. Spēle pret Latviju šajā ziņā neatšķīrās no iepriekšējām spēlēm. Mums jāskrien, jāspēlē fiziski un ātri. Pret Latviju to spējām.
Reiz spēlēji Ungārijas klubā “PINKK Pecsi” kopā ar Elīnu Dikeulaku.
Esam draudzenes līdz šai dienai. Ar viņu ir jautri. Domāju, ka viņa ieradās klubā janvārī vai februārī, taču sapratāmies uzreiz.
Binta “Women`s EuroBasket 2019” laikā Rīgā. Foto: FIBA
Binta Zviedrijas valstsvienībā
Zviedriju Rīgā atbalstīja simtiem līdzjutēju
Cik svarīgi ir spēlēt Eirolīgā?
Ļoti svarīgi – tā ir nozīmīgākā līga Eiropā. Mērķis ir spēlēt un atstāt atmiņa paliekošu iespaidu. Atrast veidu, kā dominēt, nevis tikai iznākt laukumā. Protams, zināmā mērā esam pastarīšu lomā. Mums jāatdod sevi visu katrā spēlē. Tas ir aizraujoši – redzēt, cik tālu varam tikt. Katra bumbas kontrole mums būs vērtīgāka nekā pretiniecēm – viņām ir vairāk naudas, slavenākas spēlētājas. Varam pārspēt viņas ar smagu darbu.
Kas Bintai sakāms faniem?
Esmu priecīga spēlēt un pārstāvēt Rīgu – tas ir gods. Ceru, ka viņi izbaudīs spēles tāpat kā es.
Kāds ir vērtējums par grupu, kurā jāspēlē?
Bumba ir apaļa. Var notikt jebkas – redzēsim. Turpinām strādāt – pēc pirmajām trim spēlēm redzēsim, kur esam un varēsim izvērtēt.
Redzēju, ka Tavs brālis Šerifs spēlēja Havaju universitātē. Vai izdevās viņu apciemot?
Nē. Kad beidzās mana sezona, pēc nedēļas beidzās arī viņējā. Taču atradīšu laiku, lai dotos uz turieni brīvdienās.
Tagad viņš sācis spēlēt profesionāli, arī Sēderteljē.
Kad man bija 17 gadu un Sēderteljē pārrāvu krusteniskās saites, domāju, ka nekad vairāk nespēlēšu basketbolu. Taču – abas reizes – atgriezos labāka. Īpaši mentāli, jo tas ir mentāls izaicinājums katru rītu pamosties, lai atkal un atkal darītu to pašu.
Man ir lieliska atbalsta sistēma – ģimene un draugi. Viņi vienmēr būs par mani, taču nevar iejusties manā ādā. Pamosties, jūtot sāpes. Pašai jāstumj sevi uz priekšu. Tas ļauj veidot attiecības ar sevi un kļūt mentāli stiprākai. Basketbols nav tikai par prasmēm – tas ir mentāls izaicinājums.
Un sākas sevī.
Tas sākas sevī. Iztēlojoties sevi katrā situācijā – varu to izdarīt, esmu labāka.
Vai Tev dzīvē ir kādi paraugi?
Mamma Musukebba. (Daiana) Taurasi basketbolā. Patīk Kairijs Ērvings – viņš ir apbrīnojams. Un es pati (smejas).
Tu runā trīs valodās, vai ne?
Varu runāt zviedriski, angliski un mandinkas valodā.
Mandinkas valodā runā Rietumāfrikā.
Gambijā. Arī Mali un Senegālā. Tas ir forši.
Piezīme. Raksts ir saīsināts redakcionālu apsvērumu dēļ.