Aivars Vīnbergs: "Mums vairāk aug meži, lietuviešiem – gari cilvēki"

Vai spēļu skaits sezonas sākumā ir pietiekams?
Sagatavošanas posmā – no augusta vidus – gandrīz bija vairāk spēļu nekā regulārās sezonas pirmajā aplī (kurā paredzētas deviņas spēles). Spēlējām turnīrā Saldū, sacentāmies Rīgas čempionātā. Pārbaudes spēļu skaits bija pietiekams, taču tālāk redzama cita aina.

Diemžēl, mainoties pretinieku komandas vadībai, tika pārcelta šodien (saruna notika 5. oktobrī – Sportacentrs.com) paredzētā spēle pret Latvijas Universitāti. Cēsis “noleca” 29. septembrī, bet Tartu Universitāte palūdza pārcelt spēli no 15. uz 30. oktobri. Tādējādi šomēnes esam bez spēlēm. Liepājai pirmais aplis beidzas 7. decembrī, RSU pirmā spēle ir tikai 30. oktobrī. Ja rēķinātu tikai nosauktajā posmā, būtu gandrīz par daudz, taču kopumā līdz Jaunajam gadam spēļu ir par maz.

Agrāk LSBL spēlēja komandas no Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils. Kāds ir trenera redzējums – vai Latvijā pietrūkst pilsētu, uz kurām braukt?
Pietrūkst visu komandu. “Visu izšķir kadri,” kā teica Ļeņins (smejoties). Paskatīsimies apkārt – jebkurš no mums (klātesošajiem treneriem), ja dzīve mūs iemestu kādā reģionā, nemanot apaudzētu pilsētu ar komandu. Visu izšķir cilvēki uz vietas.

Mans viedoklis – reģionu centros, kuros ir augstskolas un sporta skolas, pastāv priekšnosacījumi, lai komanda būtu. Jārunā ar pilsētas domi un augstskolas vadību par vienotas stratēģijas izveidi, jāpiesaista attiecīgus cilvēkus. Spēlētājus augstskolu komandās jāatbrīvo no mācību maksas. Visām augstskolām ir dienesta viesnīcas. Basketbolistēm iespējams piedāvāt augstāko izglītību un tas nav maz. Izglītības iespējas apvienojumā ar iespēju pilnveidot meistarību ir tādu komandu pamats.

Paldies dievam, Liepājā viss ir kārtībā. Taču savai komandai jābūt Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī – katrā pilsētā, kur ir sava augstskola. Katrā komandā jābūt ģeneratoram, kurš dara visas lietas. Otra problēma ir deviņdesmitajos gados izveidojusies “demogrāfiskā bedre”. Basketbolisti joprojām ir, taču pieejamie augumi proporcionāli ir mazāki. Valstsvienība ilgus gadus kļuva īsāka un īsāka.

Rīgas Stradiņa universitāte piedāvā konkurētspējīgu izglītību. Latvijas Universitātei ir tāda pati. Ja vēl citās Latvijas komandās būtu finansiāls atspaids, tas liktu daudzām spēlētājām padomāt, vai braukt uz Ameriku. Jācer uz valsts kopējā finanšu stāvokļa uzlabošanos, kas pilienu veidā var parādīties arī basketbolā.

Augumu problēma šogad redzama arī RSU komandā.
Skatoties uz valstsvienību, šobrīd iespējama situācijas uzlabošanās. Trešā numura pozīcijā var ienākt garākas spēlētājas – māsas Strautmanes, Luīze Šepte. Meitenes ar basketbolam atbilstošiem augumiem. Piedzīvoju citus laikus – 1999. gadā, kad pirmo reizi spēlējām Eiropas čempionāta finālturnīrā, izlasē bija Dace Krūmiņa (187cm), Diāna Skrastiņa (188cm), par Ievu Tāri (186cm) nerunājot. Tie bija trešie numuri, taču bija situācijas, kad šajā pozīcijā laukumā izgāja arī Zanda Redāla (190cm).

Nodzīvojāmies tik tālu, ka spēlēšana par trešo numuru sākās no 175 centimetriem. Guntai Baško-Melnbārdei ir 181 centimetrs, taču standarta Eiropas trešajam numuram tas pat ir mazliet par īsu. Tagad situācija ar augumiem kļūst cerīgāka, taču līdz līderu lomām vēl jāaug un jāaug.

Lietuva tādas augumu svārstības nepiedzīvo. Viņiem ir par vienu miljonu iedzīvotāju vairāk, taču spēlētāji aug garāki. Mums vairāk aug meži, lietuviešiem – gari cilvēki. Paradokss.

RSU sedz basketbolistiem mācību maksu. Vai piedāvājums gadu gaitā paplašinājās?
Ietvars palicis tāds pats. Pieciem RSU studentiem – sportistiem, nav jāmaksā mācību maksa, taču netiek uzsvērts, ka tiem jābūt basketbolistiem. Tā noticis, jo RSU sieviešu basketbolam bijusi lielāka publicitāte un administratīvā resursa iespējas. Kādu laiku biju arī RSU sporta kluba vadītājs. Interesanti, ka daļai spēlētāju tas nešķiet tik svarīgi. Manuprāt, piedāvātā izglītība ir gana laba, taču daudzus atbaida, ka RSU tiešām daudz jāmācās.

Īpaši, ja jāstudē medicīna.
Tam var piekrist. Vienlaikus augstskolas ir sapratušas, ka arī šī ir cīņa par studentiem. Lai pārvarētu demogrāfisko bedri, jāapzinās, ka augstskola nav tikai bibliotēka un grāmatplaukts. Augstskolām ir sadzīve, kuras sastāvdaļa ir kori, deju kolektīvi, sports. Tas veido iemeslus, kuru dēļ studenti izvēlas konkrētas augstskolas, ne tikai pieejamās studiju programmas un pasniedzēji. Šī doma nostiprinās – augstskolai jābūt ar labu infrastruktūru un jāpagriežas pret studentu.

Par infrastruktūru. Latvijas Universitāte 2017. gadā sāks Torņakalna kampusa (teritorija starp Rīgas-Jelgavas dzelzceļu un Vienības gatvi) otrās ēkas būvi. Visos nākotnes plānos iezīmēta vieta LU sporta kompleksam un dienesta viesnīcām. Kā veicas RSU?
Gribētu būt optimists, prognozējot, ka RSU sporta zāle būs ātrāk nekā Latvijas Universitātei. Jautājums virmo jau sen. Sākumā tika apsvērta iespēja uzbūvēt zāli pašreizējā RSU sporta kluba vietā Cigoriņu ielā (blakus Arkādijas parkam), taču pašreiz vieta iezīmēta RSU kampusā Dzirciema ielā. Divarpus gadu jautājums – ceru, ka 2019. gadā mums būs jauna zāle. Arī šajā kontekstā gribu, lai mūsu basketbols augtu un plauktu. Sava sporta zāle – tie ir savi atbalstītāji, kuri turpat dzīvos.

Mana vēlēšanās – (valsts) finanšu situācijas uzlabošanās, lai mecenātiem nebūtu nepārvaramu šķēršļu palīdzībai sporta komandai.

Pārmaiņas skārušas komandas nosaukumu. RSU startēs bez pēdējos gados ierastā “Merks” vārda.
Paldies “Merks” par atbalstu 10 gadu garumā. Sākumā zem RTU karoga, pēdējos gadus ar RSU. Nav, par ko dusmoties. Katrs savu naudu tērē, kā grib. Paldies par bijušo! Iepriekšējos gados, pateicoties “Merks” līdzekļiem, varējām spēlētājām maksāt stipendijas. Tās bija labs atspaids, īpaši studentiem, kuri vienatnē dzīvo Rīgā. Stipendijas bija dzinulis, kas disciplinēja. Nevaru pārmest spēlētājām negodprātīgu rīcību, taču stipendijas kalpoja par papildus ietekmes sviru. Labāk, ja tāda būtu arī tagad.