Zaķis: "Teicu, ka varu būt arī apsargs"
„Beidzot Zaķis atgriezies!”, „Dod bumbu Zaķim!”, „Malacis, Zī!”, tie ir visbiežāk dzirdamie izsaucieni šajā sezonā no līdzjutēju tribīnēm. Jā, Ronalds Zaķis šajā sezonā nenoliedzami ir viens no komandas līderiem un komandas balsts cīņā zem groziem. Tomēr vienmēr tā nav bijis, divas iepriekšējās sezonas Ronaldam ir bijušas smagas, bija jācīnās ar traumu un arī pašam ar sevi.
Ronalds ir īsts cīnītājs, kā spēles laukumā, tā arī ārpus tā. Bijis tikai pussoli no tā, lai basketbola botas pakārtu uz nagliņas un izvēlētos citādāku dzīvi. Ronalds mūsu sarunas laikā ne reizi vien pateiks paldies tiem cilvēkiem, kuri viņam ticēja un pielika pūles viņa audzināšanā. Viņi ticēja vairāk, nekā viņš pats sev.
Drīz Basketbola klubs „Ventspils” svinēs savu 20. dzimšanas dienu. Tu un Akselis Vairogs esat visuzticamākie kluba spēlētāji.
- Tā sanāk, jau 12 gadus esmu Ventspilī.
Šogad līdzjutēji priecājas un saka, ka beidzot vecais, labais Zaķis ir atgriezies laukumā, un šogad Tavs sniegums spēlēs ir tāds, kāds tas bija pirms traumas. Kā pats vērtē, ir izdevies uztvert spēles ritmu?
- Zini, daudzi man saka, ka beidzot esmu atgriezies pēc traumas, bet es tā nedomāju. Pagājušās sezonas noslēgumā man treneris (Roberts Štelmahers - aut.) pateica, kas man ir jāizdara vasarā, pie kā jāpiestrādā. Es to kopā ar fiziskās sagatavotības treneri Kasparu Rūmnieku arī izdarīju. Uzskatu, ka tas arī ir iemesls, kāpēc šogad sniegums ir labāks, nekā tas bija iepriekšējā sezonā. Man ir arī pilnīgi skaidrs, ko no manis sagaida treneris, to arī cenšos treniņos un katrā spēlē izdarīt. Papildus motivācija un ieguvums man bija arī treniņi vasarā Latvijas izlases sastāvā. Varu teikt, ka vasarā ieguldītais darbs šobrīd pilnībā attaisnojas.
Zināms pienākuma slogs arī jāiztur. Esi viens no vecākiem un pieredzējušākajiem spēlētājiem komandā.
- Nu jā, man ir 26 gadi, un mūsu komandā tas jau skaitās, ka esi viens no "vecajiem" (smejas)
Tagad esi viens no vecākajiem, bet kādreiz sāki kā jauniņais. Vai atceries pirmo dienu Ventspilī?
- Atceros, kā šodien. Tas bija 2002. gada vasarā. Ierados uz rīta treniņu, iegāju basketbola halles foajē ar visām somām, tikko atbraucis taisnā ceļā no Kuldīgas. Foajē atnāca arī „vecie” spēlētāji Edgars Buiķis, Renārs Zeltiņš un citi, tad ieradās treneris Gints Fogels, un mēs devāmies uz stadionu skriet. Atceros, ka treniņš bija ļoti smags, vēl arī pildījām fiziskās sagatavotības testus. Trakākais, ka stadionā sapratu, ka nemāku skriet. Viss bija pilnīgi jauns un svešs.
Toreiz piedalījies jauno spēlētāju atlasē un cīnījies par vietu BK „Ventspils” internātā?
- Jā, Kuldīgas zālē izlika paziņojumu par šo konkursu, un es izlēmu pieteikties. Tā nu es atrādījos. Pēc tam man bija jādodas uz Latvijas kadetu izlasi pie Gunta Endzeļa. Vasaras beigās atgriezos Ventspilī jau kā Ventspils spēlētājs, sākumā jaunatnes līgā sporta skolā „Spars”.
Dzīvē internātā nav tā vieglākā pusaudzim. Kā pats izjuti šo pāreju?
- Vērtēju to kā visvajadzīgāko laiku savā dzīvē. Tieši tas, kam gāju cauri, dzīvojot internātā, veidoja manu raksturu, izpratni par dzīvi un mērķtiecību. Dzīve internātā nebija viegla. Sākotnēji man bija jāpieņem internātā valdošie noteikumi. Tie nebija tikai kārtības noteikumi, tie bija arī tie, kurus noteica vecākie spēlētāji. Protams, neviens nevienu nepazemoja, bet bija visādi joki un paķeršanas, kuras jaunajiem vienkārši bija jāizdzīvo. Atzīšos, es nebiju viegls audzēknis. Man bija disciplīnas pārkāpumi. Šķiet saņēmu ļoti daudz „dzeltenās” kartītes un arī pat kādu „sarkano”. Ja Ralfs Pleinics, kurš tagad ir BK „Ventspils” valdes priekšsēdētājs, un treneris Gints Fogels nebūtu par mani iestājušies un uzņēmušies audzināšanas darbus, droši vien basketbolista Ronalda Zaķa nebūtu. Tikai tagad aptveru, kādu darbu viņi ieguldīja un cik ļoti ticēja tam, ka es būšu sportists. Šķiet pats sev neesmu tik daudz ticējis, cik Ralfs un Gints.
Ralfs Pleinics atzīst, ka laiks, kamēr Tevi dabūjuši uz kājām bijis ļoti interesants.
- Jā, noteikti viņiem nebija viegli. Atceros kādu sarunu ar Ralfu, un jāteic, ka sarunas par dzīvi ar viņu man bija regulāras. Ralfs man jautāja, ko es bez basketbola dzīvē vēlos darīt. Es toreiz savā jaunības maksimālismā atbildēju, ka būšu apsargs. Tagad domāju, kā vispār varēju, ko tādu teikt. Kā es varēju iedomāties neatnākt uz treniņiem? Atceros, ka pie trenera Gašpera Okorna, kad no jauniešu basketbola pārgāju uz lielo klubu, varēju neatnākt uz treniņu. Tagad nevaru pat iedomāties, ka kāds no jaunajiem, ko tādu varētu atļauties. Pāreja no jauniešu basketbola uz pieaugušo nav viegla, tā ir ļoti trausla līnija. Bieži vien tieši raksturs, nevis tavs talants nosaka, būsi vai nebūsi profesionāls sportists. Pārbaudījums ar nosacītu atpazīstamību, naudu, pašam savu dzīves vietu un kārdinājumiem visapkārt bija ļoti smags. Es pa šo trauslo līniju staigāju ļoti bravūrīgi, labi, ka man apkārt bija cilvēki, kuri neļāva pakrist un nolika atpakaļ uz basketbola ceļu.
Pāreja uz pieaugušo basketbolu nav viegla, bet ne tikai sadzīviski, arī fiziski ir grūti iekļauties pieaugušo basketbolā. Kādā intervijā Jānis Strēlnieks, kurš arī ir bijis Tavs komandas biedrs, teica, ka, sākot spēlēt pie lielās komandas, skrējis iekšā visos blokos un sākotnēji esot bijis tik grūti, ka uzdevis sev jautājumu, ko es te daru? Vai arī Tev tā bija?
- Nē, es sev tādu jautājumu neuzdevu. Es gribēju spēlēt lielajā basketbolā un to darīju, fiziski es biju gatavs, tikai raksturs man reizēm traucēja.
Esot klubā tik ilgus gadus, esi spēlējis pie vairākiem treneriem. Ar kuru treneri Tev vislabāk izdevies sadarboties?
- Protams, Gints Fogels, tagad arī Roberts Štelmahers, tieši viņš man ir radījis lielāku izpratni par pašu spēli. Bet vēlos atzīmēt arī Gašperu Okornu, jo viņš man iemācīja saprast, ko nozīmē profesionāls sports. Atceros, ka viņa pirmajā treniņā es varēju izturēt tikai vienu stundu, tad jau man bija zils gar acīm, un es sapratu, ka šis ir tikai sākums. Ļoti smagi treniņi un interesantas trenera metodes. Tad vēl komandā bija arī Uvis Helmanis, Kaspars Cipruss un Mārtiņš Skirmants, ar kuriem man nācās cīnīties treniņos, kas bija ļoti smagi. Bija divreiz vairāk jācīnās, jāskrien vairāk un ilgāk nekā citiem, jo tu esi jaunais, tev sevi jāpierāda. Iespējams, ka tieši tad arī notika lūzums, man kļuva par grūtu, un es gandrīz padevos.
Esi šajos gados piedzīvojis arī vairākus komandas biedrus, ar kuriem no viņiem izdevies vislabāko sapratni izveidot laukumā?
- Ar Jāni Strēlnieku bijām ļoti labi saspēlējušies, tāpat arī Armands Šķēle ir labs komandas biedrs, viņa piespēles vienmēr ir precīzas un laikā. Tagad man ir ļoti viegli laukumā ar Jāni Timmu, arī ar viņu saprotos no pusvārda. Jānis ļoti labi izprot spēli un zina kādos brīžos ir jāatdod piespēle, jāpalīdz. Patīk kopā spēlēt arī ar tagadējo komandas viesspēlētāju Lorenco Viljamsu.
Kurš ir bijis tāds nozīmīgākais sasniegums kopā ar Basketbola klubu „Ventspils”?
- Viennozīmīgi 2008./2009.gada Latvijas čempiona titula izcīnīšana. Visas tās emocijas, garā fināla sērija, pagarinājums pēdējā spēlē. Es vēl aizmetu garām divus soda metienus, tajā brīdī man likās, ka man kāds akmens uzgūlies virsū. Nevaru izskaidrot, kāpēc toreiz aizmetu garām, it kā viss ir kārtībā, nostājos, metu, bet bumba nelido. Ļoti pārdzīvoju. Vēl atceros arī Eiropas Izaicinājuma kausa spēli pret Francijas klubu „Roanne”, kad pēdējā sekundē iemetu divus punktus un izrāvām pagarinājumu. Arī tad emocijas lauzās uz āru, un vienmēr šī spēle paliks atmiņā.
Tev ir meita Paula, varbūt arī viņu mudini spēlēt basketbolu?
- Nē, to mēs nespiežam. Protams, viņa daudz zina par basketbolu, bet Paula vairāk mums ir māksliniece. Drīzāk varētu būt karsējmeitene, nevis sportiste. Paula dzied, dejo, patīk spēlēt teātri, bet basketbols pagaidām viņu nesaista kā nodarbošanās. Varbūt vēlāk.
Bet Tu vispār savam bērnam novēli profesionāla sportista karjeru?
- (Ilgi klusē) Ļoti grūti ir atbildēt. Sievietēm, šķiet, būt profesionālām sportistēm ir vēl grūtāk. Protams, būtu jauki, ja es aizietu uz kādu no Eirolīgas spēlēm, kurā viņa spēlētu vai atbalstītu Latvijas izlasē, kurā Paula arī spēlētu, bet es apzinos, ka tā ir tikai spēle. Lai līdz tai spēlei tiktu, lai spēlētu tādā līmenī, es zinu, cik daudz jāiegulda. Reizēm jau ir tā, ka cilvēki spriež, ja vienu spēli esi labi nospēlējis, tad esi labs spēlētājs, ja nākamajā, kaut kas neizdodas, tad spēlētājs nekam neder. Saprotu, ka esam profesionāļi, un mums jāspēj katrā spēlē nospēlēt maksimāli, bet esam tomēr tikai cilvēki, un ne visas dienas ir vienādi labas. Tāpēc es noteikti speciāli nemudināšu savu bērnu izvēlēties profesionāla sportista ceļu, lai pati izvēlas. Ja man pajautātu, vai es to visu sāktu vēlreiz no sākuma, tad es atbildētu – jā, pilnīgi noteikti.
Tava dzīves biedre Ivita ir basketbola trenere un pati ir spēlējusi, vai pēc spēlēm dzirdi sīku Tavas spēles analīzi?
- Pēc spēlēm sanāk daudz klausīties, sākumā tas noteikti ir treneris, pēc tam arī Ivitai ir savs skatījums. Viņa parasti izsaka savu viedokli par spēli kopumā, par to, kā es varēju kādā epizodē nospēlēt labāk, vairāk pacīnīties, kurā brīdī bumbu neesmu savācis. Kad ir labs garastāvoklis, tad es paklausos, bet, ka spēle ir zaudēta vai man vienkārši nav labs garastāvoklis, es neklausos. Var runāt un teikt, ko vēlas, es vienkārši to nedzirdu. Parasti tas ilgst līdz nākamam rītam, kad ir treniņš un man jābūt gatavam turpināt strādāt. Nav laika vairs pārdzīvot.
Vai Tev pirms spēles ir kāds rituāls, ko Tu obligāti dari?
- Ivita man vāra auzu pārslu putru, viņa saka, ka ar labām domām (smejas). Noteikti klāt lieku ievārījumu un dzeru kafiju. Tas ir mans obligātais rituāls pirms katras mājas spēles.
Vasarā neizdevās iekļūt Latvijas izlasē.
- Ļoti žēl, es to patiešām vēlējos. Neesmu spēlējis Eiropas čempionātā pieaugušo izlasē. Ļoti nopriecājos, ka mani uzaicināja uz nometni, no sirds centos un šķita, ka arī labi iekļaujos komandā. Grūti pateikt, kas treneri neapmierināja. Varbūt nesametu kādus svarīgus punktus, varbūt kāda epizode nebija veiksmīga. Nezinu, bet ceru, ka nākotnē Latvijas izlase ar mani rēķināsies un varēšu uzspēlēt kopā izlasē ar Jāni Blūmu, Kristapu Janičenoku.
Kas Ronalds Zaķis būs pēc gadiem 15?
-Godīgi, es par to nedomāju. Iespējams, ka vajadzētu, bet nedomāju. Šobrīd esmu Ventspilī, spēlēju BK „Ventspils” komandā, tas priekš manis šobrīd ir ļoti nopietni.
Labi, tad uzdošu jautājumu šādi, kas Tu būtu, ja nebūtu basketbolists?
- Zvejnieks. Kopā ar Mārtiņu Meieru Lapmežciemā mums būtu sava laiva un uzņēmums, mēs katru rītu ietu jūrā un ķertu zivis (smejas). Bet atbildēšu godīgi, es neesmu par to domājis. Zinu, ka es droši vien nevarētu būt basketbola komandas galvenais treneris. Varbūt varētu būt asistents. Bet šobrīd es domāju tikai par to, ka es spēlēju basketbolu Ventspilī.
Vai redzi Latvijā kādu jauno basketbolistu, kurā saskati sevi?
-Jā, Klāvs Čavars. Iespējams viņam raksturs ir cits, bet kustībās, spēles izpratnē, metienos, es domāju, ka mēs esam ļoti līdzīgi. Ceru, ka „Ventspilij” izaugs labs centra spēlētājs.
+9 [+] [-]
+3 [+] [-]
Zakim stabili vajadzeja but Selakova vieta izlasē... ceru ka Bagijs to sogad un nakamgad sapratiis
[+] [-]
Vecākiem vai vecākajiem? Ventiš language?
+7 [+] [-]
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]