BK "Ventspils" karsējmeitene Elīza - starp Ventspili un Valmieru

No vienas puses Elīza zina, ka jāatbalsta savas pilsētas komanda, galu galā viņa ir šīs komandas karsējmeitene, bet no otras puses BK „Valmiera” spēlē viņas mīļotais puisis Jānis Bērziņš. Basketbola trakajam pusfinālam pa vidu, mazai atkāpei, stāsts par Elīzu, deju, karsējmeitenes ne būt ne vieglo dzīvi, mīlestību un viņas Jāni.

Elīza, BK „Ventspils” karsējmeiteņu komandā esi jau trešo gadu, jājautā ko Tev nozīmē deja un būt šīs komandas karsējai?
- Sāku dejot jau kopš bērnudārza laikiem, kad bija jāuzstājas ar meitenēm bērnudārza pasākumos. Tad arī pārgāju uz deju studiju, kur nodejoju,apmēram, 13 gadus. Bet tagad jau trešo gadu esmu BK "Ventspils" karsējmeitene. Deja ir mans hobijs. Dejojot es nedomāju ne par ko citu kā tikai deju, viss pārējais apkārt uz to brīdi ir mazāk svarīgs. Tas ir viens no veidiem, kā es varu uzlabot garastāvokli. Kopumā dejošana man ir ļoti svarīga. Esmu mēģinājusi nodarboties arī ar citiem sporta veidiem, tomēr dejošana ir mans īstais lauciņš pie kā es arī palikšu. BK" Ventspils" karsējām es pievienojos 2010.gadā, uzreiz pēc tam, kad par karsējmeiteņu treneri kļuva Laura Ozola. Būt BK "Ventspils" karsējai man nozīmē ļoti daudz, šeit es varu labi pavadīt laiku kopā ar jaukām meitenēm, attīstīt savu hobiju un darīt to, kas man patīk. Tā ir nopietna lieta, pret kuru nevar attiekties kā grib. Mums ir jādejo katrā mājas spēlē, tāpēc vienmēr jābūt gatavām. Dienā, kad ir spēle, savas problēmas ir jāatstāj mājās nevis uz laukuma, tas ir ļoti svarīgi!

Vai atceries kādi bija Tavi pirmie treniņi pirms trim gadiem un kādi tie ir kļuvuši šobrīd?
- Mēs ļoti smagi strādājam, treniņi ir gandrīz katru dienu, reizēm arī brīvdienās, ja jāstrādā vingrošanas zālē un jāmācās kādi sarežģīti pacēlieni. Sezona ir gara un pielīdzināma basketbolam. Vasarā mums ir treniņnometnes, tāpēc īsti atpūsties varam tikai vienu mēnesi gadā. Bet arī tajā laikā parasti meitenes uztur sevi fiziskā formā, skrien krosus, nodarbojas ar aerobiku. Kādreizējos treniņus nevar salīdzināt ar tagadējiem. Sākumā mana loma treniņos nebija tik liela, kāda tā ir tagad. Šobrīd es asistēju trenerei ar dejām, ar treniņiem un palīdzu arī trenēt mazo karsējmeiteņu paaudzi. Jāteic, mums Ventspilī ir izveidota karsējmeiteņu sistēma, kur junioru komandā darbojas gandrīz 20 audzēkņu, no kuriem vecākās pievienojas lielajai komandai. Tādējādi jaunās karsējmeitenes uzreiz var aizstāt tās, kuras pēc vidusskolas absolvēšanas dodas studēt uz citām pilsētām. Šobrīd priecājos, ka varu palīdzēt trenerei, gūstu pieredzi arī pati kā trenere. Ja kādreiz man savu viedokli bija kauns vai bail izteikt, tagad tas nesagādā nekādas grūtības. Esmu kļuvusi pārliecinātāka par sevi un savām spējām.

Divus gadus bijāt labākās Latvijas karsējmeitenes, arī šogad nebijāt tālu no titula aizstāvēšanas, tomēr jāteic, ka jau vairākus gadus Ventspils un arī citus Latvijas basketbola līdzjutējus iepriecināt ne tikai ar dejošanu, bet arī sarežģītiem akrobātikas elementiem. Kā Tev pašai šķiet, vai ventspilniecēm ir izdevies dot kādu ieguldījumu Latvijas karsējmeiteņu kustības attīstīšanā?
- Manuprāt, vislielākais paldies jāsaka Laurai Ozolai, kura pirms trim gadiem Ventspilī aizsāka visas šīs piramīdas un metienus. Laura pati savulaik aktīvi nodarbojās ar sporta aerobiku, tāpēc viņai šīs lietas nebija svešas. Turklāt mēs nospriedām – karsējmeitene nav tikai dejotāja, mēs vēlējāmies kļūt sportiskākas, atraktīvākas un pārsteigt ar trikiem. Mēs bijām pirmās karsējas, kuras Latvijā 2011. gadā ievērojami pacēla latiņu, demonstrējot sarežģītas piramīdas un trikus. Tas viss atmaksājās ar uzvaru Zvaigžņu spēlēs. Pēc tam mums bija arī šova elementi, triecot bumbu grozā no augšas. Tagad daudzas karsēju kluba meitenes veido sarežģītus un interesantus trikus. Man par to ir liels prieks, tas tikai veicina karsējmeiteņu kustības attīstību un lauž stereotipus par to, ka karsējmeitenes tikai tādas dejotājas vien ir. Es uzskatu, ka mēs esam sportistes. Mums ir liela slodze, treniņu grafiki, ēšana, rehabilitācija un jā, arī traumas, bez tām neiztiekam.

Kāda tad ir karsējmeitenes ikdiena?
- Mana ikdiena ir ļoti vienkārša. No rīta es eju uz skolu, pēc skola pārnāku mājās, izmācos, paēdu un eju gulēt, pēc tam arī uz treniņu. Pārnākot mājās no treniņa, esmu nogurusi un tāpēc neko citu negribas. Dienās, kad nav treniņu, atpūšos pie televizora un interneta. Mana diendusa ir ļoti ierasta lieta, tāpēc guļu arī dienās, kad nav treniņi.

Tu arī veido horeogrāfijas BK „Ventspils” karsējmeiteņu dejām, kā tās atnāk pie Tevis?
- Jā,es pati arī iestudēju dejas. Šobrīd BK Ventspils karsējām ir četras manas dejas, kuras dejojam minūšu pārtraukumos. Arī Zvaigžņu spēļu dejās tika iekļauti daudzi mani deju soļi. Izdomāt deju nemaz nav tik grūti. Citi man jautā, kā es varu izdomāt, ko katrs cilvēks darīs, kur stāvēs, domāt par zīmējumiem un soļiem? Bet tas viss nāk ļoti viegli, kad kaut ko iesāk, tad idejas nāk cita pēc citas. Pirmais, ko daru, izvēlos mūziku, tad man uzreiz rādās vīzija par to, kā meitenes varētu dejot pie šīs dziesmas. Pēc tam es domāju soļus, protams, pašpikoju kaut ko arī no YouTube un pēc tam zīmēju savā deju kladē zīmējumu, kā meitenes stāvēs. Es vienkārši improvizēju pie spoguļa, lieku kopā kustības un pamazām rodas jauna deja.

Šogad absolvēsi skolu, kādi ir Tavi nākotnes plāni?
- Pagaidām neesmu tikusi pie galējā lēmuma, ko darīšu pēc 12.klases, bet manos nākotnes plānos varētu ietilpt mācības Rīgā, Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā. Kā saka - laiks rādīs. Bet pilnīgi noteikti varu pateikt, ka turpināšu dejot!

Tev priekšā sarežģīts laiks – piektdien sākam spēlēt LBL pusfinālam Ventspils pret Valmieru – mīļā komanda pret mīļoto cilvēku – kā būs
- /Smejas/ Abas komandas man iet pie sirds tieši šo abu iemeslu dēļ. Būs ļoti interesanti. Neskatoties uz to, ka Valmierā spēlē mans draugs - Jānis Bērziņš, tomēr esmu Ventspils kluba karsēja un ir jāatbalsta Ventspils.

Cik ilgi jau esat kopā?
- Mēs kopā esam gandrīz 2 gadus.

Un kā iepazināties?
- Kur gan divi apsēsti sportisti varētu iepazīties? /smejas/ Kādu laiku atpakaļ, kad Ventspilī norisinājās Ventspils - Valmiera spēle, Jānis ieraudzīja mani pirms spēles treniņā un tajā pašā vakarā draugiem.lv uzrakstīja - "Labi dejo." Tā aizsākās mūsu saruna. Pamazām, pamazām viss gāja uz priekšu. Pēc pus gada sarakstīšanās un sazvanīšanās, mēs beidzot satikāmies. Tā arī viss aizsākās.

Ko nozīmē būt profesionāla sportista draudzenei?
- Būt sportista draudzenei ir interesanti, bet grūti. No sākuma es to neapzinājos, bet tagad to pilnībā saprotu. Paciest attālumu ir grūtāk. Arī es esmu sportiste un ir grūti izkārtot laiku, kad varētu aizbraukt ciemos, jo kad viņam ir brīvs, tad man ir spēles, kad man ir brīvs, tad viņam ir spēles. Bet ir reizes, kad sanāk aizbraukt ciemos.
Pagājušajā gadā, kad Jānis spēlēja Rīgā, ciemos sanāca braukt biežāk . Ikdienā kopā ar Boni /Tā Elīza dēvē savu draugu aut.piez./ es pavadu maz laika, no rīta, kad vēl guļu, viņš iet uz rīta treniņu, kad atnāk mājās, es pieceļos, bet viņš atkal iet gulēt un tad uz vakara treniņu. Tikai pēc vakara treniņa mēs varam pavadīt laiku kopā, bet arī tad jau Bonis ir saguris un grib atkal iet gulēt. Bet es ar šādu dzīves stilu esmu pilnīgi apmierināta. Dienās, kad Bonim ir spēle, es vienmēr novēlu veiksmi un sekoju līdzi visām viņa spēlēm, cik vien iespējams.

Tomēr jājautā, kurš uzvarēs pusfinālā?
- Protams, Ventspils! Bet jāatceras, ka sportā uzvar stiprākais un izturīgākais. Man ir svarīgi, lai personīgi Jānim šis būtu veiksmīgs pusfināls, to arī viņam novēlu. Priecāšos par abām komandām un novēlu gan Ventspilij, gan Valmierai visu to labāko!