Timma: "Mana sportiskā bērnība ir beigusies!"

Jāatzīst, ka šī vasara Tev bijusi raiba, šobrīd esi atgriezies Ventspilī un sākusies sezona, tomēr jājautā pēc tik smagas vasaras kā šobrīd jūties?
- Šobrīd, jāsaka godīgi, ka neesmu labākajā formā kādā es varu būt un kādai tai vajadzētu būt, bet nav arī nekāda dziļā bedre. Domāju, ka ļaunāk būtu tad, ja es neko visu vasaru nebūtu darījis, jo, tad būtu grūti izturēt treniņus un ritmu, vienīgi varbūt mazliet ātrāk piekūstu, jo nebija laika atpūtināt organismu. Domāju, ka pielāgošos un viss būs kārtībā.

Vismaz vienu nedēļu Tev sanāca šovasar atpūsties?
- Ja skaitu tā pa dienām, tad laikam desmit dienas kopā sanāks.

Intervijas laikā Jānim iezvanās telefons un interviju viņam lūdz sniegt FIBA žurnālists. Jānis piekrīt un vēlreiz izstāsta par notikumiem un iespaidiem Amerikā, nākas atbildēt arī uz sāpīgākiem jautājumiem par neiekļūšanu Latvijas izlasē.

Jāni, klausos interviju un dzirdu, ka vēl esi pamatīgi saaukstējies!
- Jā, diemžēl vēl īsti neesmu atveseļojies. Nevar jau arī īsti paspēt atveseļoties, visu laiku darbojoties.

Labi, atgriezīsimies vēl uz brīdi Amerikā un pastāsti, kas bija Tavs lielākais pārsteigums, esot visu basketbolistu karaļvalstī?
- Nu jā, tas bija ļoti iespaidīgi. Var just, ka tur ir pilnīgi cits līmenis. Ja man agrāk likās, ka no jaunatnes līgas pārejot uz klubu jau ir diezgan iespaidīgas izmaiņas - komandas menedžeris, dakteris, kluba vadība, kura nodrošina visu nepieciešamo -, tad Amerikā, ieejot treniņu vietā, ir nodrošināts pilnīgi viss. Sportistam visas ikdienas rūpes un vajadzības paliek otrā plānā, atliek tikai viens – jātrenējas. Protams, nodrošināta pilnībā treniņu zāle un rehabilitācijas vieta, kā arī komandai ir savi pavāri ar katram sportistam piemērotu ēdienkarti. Katrā ziņā, tas viss bija patiešām iespaidīgi un pārsteidzoši. Turklāt treniņos es strādāju viens ar 5 treneriem. Viens padod bumbu, otrs saka, kas jādara, komandas galvenais treneris sēdēja un skatījās, vēl viens treneris palīdzēja pārvietoties, padodot piespēles, vēl viens aizsargājās.

No tā visa var sagriezties galva!
- Nē, tik traki nebija. Labi varbūt bija tas, ka pirms tam man neviens īsti nebija stāstījis kā tur ir un kā būs, es aizbraucu,visu redzēju un izdzīvoju pats. Pēc redzēta varu teikt, ka tur patiešām ir augstākais punkts, kur basketbolistam nonākt savas karjeras laikā.

Kā Tevi uzņēma Memfisas komandas spēlētāji un fani?
- Jāatzīst, fani bija diezgan kautrīgi un atturīgi, lai arī atpazina, bet baidījās pienākt man klāt. Virtuālā vidē, protams, viņi ir diezgan atklāti, bet, ja aicinātu uz kādu tikšanos ar līdzjutējiem, visdrīzāk viņi neatnāktu. Savukārt spēlētāji bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi, man nebija problēmas iekļauties viņu komandā. Bieži gājām kopā vakariņās, daudz pavadījām laiku kopā pēc treniņiem un spēlēm.

Vai treniņu procesā Tevi sagaidīja kādi pārsteigumi, tādā ziņā, ka treneris no Tevis prasīja to, ko pats nezināji vai nekad nebiji mācījies?
- Nē, tādā ziņā nekādu pārsteigumu nebija. Katram trenerim ir savi principi kā spēlēt spēlētājam, un tas paliek spēlētāja ziņā, ko paņemt no katra konkrētā trenera. Protams, bija lietas, kuras es sapratu, ka, jā, es to daru, bet man vēl ir daudz jāstrādā, lai patiešām izdotos tā, kā nepieciešams. Spēles stils ļoti krasi atšķiras starp Ameriku un Eiropu. Tāpēc sapratu, ka tā, kā es spēlēju pirms drafta, man Amerikā ir jānoliek maliņā un gāju pēc tā plāna, ko man rādīja treneri. Sistēmas ļoti atšķīrās, kā viņi sedz cilvēkus, nosaukumi kustībām, rotācijas, tas viss bija savādāk. Eiropā tā nespēlē.

Jāatzīst, ka biji iemests pamatīgā pārmaiņu vietā. Vai uznāca kāds vājuma brīdis?
- Visgrūtākais man pašam bija lielie pārlidojumi. Tas patiešām bija fiziski grūti. Ja es būtu visu laiku atradies vienā vietā, noteikti justos daudz labāk un būtu sevi parādījis daudz labāk. Visvairāk pārlidojumu man bija starp Memfisu un Lasvegasu, kur atšķiras laika zona un arī klimats. Tāpēc atlidojot, piemēram, no Lasvegasas uz Memfisu, bija nepieciešams vismaz dienu aklimatizēties. Tās, protams, man nebija. Atceros, ka vienu dienu iepriekšējā vakarā biju atlidojis uz Memfisu, bet no rīta man treniņš. Noskrēju divus laukumus un nevarēju vairs paelpot. Tik briesmīgi sajutos pirmo reizi dzīvē. Treneris man saka – skrien, bet es nevaru. Pie sevis domāju, nu ne jau tagad es nevarēšu paskriet, kas notiek? Turklāt tas notika tieši uz reiz pēc drafta. Bet man paveicās, ka pirms tam jau trenerim biju parādījis, ka esmu fiziski ļoti labi sagatavots, un viņš zināja, ka varu paskriet, tāpēc jautāja, vai esmu atlidojis vakar. Kad atbildēju apstiprinoši, viņš man teica, ka šodien varu neskriet un patrenēties svaru zālē. Jāatzīst, ka tieši šī situācija, man bija vislielākais šoks un vājuma brīdis, sapratu, ka lidojumi jāmēģina sakārtot tā, lai pēc tam vismaz puse dienas ir brīva.

Pēc Amerikas uzreiz steidzies palīgā Latvijas izlasei, kā izdevās iekļaušanās izlases sastāvā?
- Kad ierados izlasē, es, šķiet, biju vislabākajā fiziskajā kondīcija, savukārt pārējie spēlētāji atradās dziļā bedrē. Pēc tam kritums nāca man, bet pārējiem komandas biedriem sākās fiziskās formas augšupeja. Tad arī sajutu, ka sāk palikt ļoti grūti un fiziski jutos diezgan izsmelts. Turklāt Bagatskis savu komandu veidoja no tiem spēlētājiem, kuriem bija jau uzticējies pirms tam, man kā jaunpienācējam bija grūti šajā komandas puzlē ierakstīties, uzticības kredīts nebija tiks liels, kā citiem. Bet to var saprast, treneris, iespējams, negribēja riskēt.

Kā domā, ja nebūtu Tava neveiksmīgā saslimšana, vai tomēr Tu būtu iekļuvis Latvijas izlases sastāvā?
- Grūti pateikt, es domāju, ka viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Mans organisms vienkārši vienā brīdī pateica „Stop”, ka tā nevarēs un ir jāatpūšas. Ļoti daudz spēka un enerģijas patērēju pārlidojumos. Vienu dienu skaitīju, ka mēneša laikā man sanāca 25 lidojumi, turklāt ar laika un klimata zonu izmaiņām, kas organismam ir ļoti liela slodze. Neveiksmīgi saaukstējos, un tas viss kopumā savācās, ka iedzīvojos iekaisumā, līdz ar to nācās dzert antibiotikas un aizmirst par lidojumiem, kamēr atveseļošos.

Pēc veiksmīgās vasaras Tev noteikti tika piedāvāts spēlēt kādā citā Eiropas klubā, tomēr paliki „Ventspilī”. Kāpēc tāds lēmums?
- Jā, piedāvājumi bija, bet pagājušā sezona man pierādīja, ka, spēlējot Latvijā, var veiksmīgi attīstīties un sasniegt augstus mērķus. Protams, ir jābūt atvērtam un katrā treniņā jāņem tas, ko tev dod, ko treneris māca. Pēc katras spēles ir jāizanalizē, kas tika labi vai ne tik labi padarīts, kur ir kļūdas un pie kā vēl jāstrādā. Saliekot to visu pa plauktiņiem, strādājot, lielu atšķirību nav, kurā klubā Eiropā trenējies un spēlē. Es zinu, ka „Ventspilī” treneris man uzticas, ka man būs pietiekami liels spēles laiks, un es varēšu pilnveidoties.

Ko par Tavu lēmumu piedalīties draftā teica Tavi komandas biedri, varbūt viņi tagad Tev devuši kādu iesauku, vai tieši pretēji , izturas citādāk.
- Nekas tā īpaši nav mainījies, protams, Sandis (Valters) mani paķer un bieži pavelk uz zoba, bet gan jau tas nāks viņam viss atpakaļ (smejas). Tomēr Sandis man ļoti palīdzēja sagatavoties draftam, un arī šobrīd viņš turpina man palīdzēt treniņos.

Pagājušajā sezonā „Ventspilī” bija izveidojies laba komanda, ko pierāda, arī sasniegumi, kā Tev šķiet kā būs šogad?
- Zini, lai cik jocīgi tas neizklausītos, tomēr komandas mikroklimats lielā mērā ir atkarīgs no trenera. Ļoti svarīgi, kā treneris māk savākt komandu, kā īstajā mirklī spēj pateikt svarīgāko un trāpīgāko, cik viņš ir konsekvents un godīgs savos lēmumos. Tā kā treneris mums nav mainījies, tad, es domāju, ka arī šogad viss būs vislabākajā kārtībā. Sastāvs ir mainījies, bet tie, kas ir nākuši klāt ir jau zināmi spēlētāji, savukārt viesspēlētāji ir jau iekļāvušies komandā.

Ko pats priekš sevis vēlies sasniegt šajā jaunajā sezonā?
- Līdz šim man bijusi tāda raustīšanās, tāda nepārliecinātība par sevi. Man ir jāsaprot, ka man vairs nav 17. gadu, kad daudzas kļūdas varēju norakstīt uz pieredzes trūkumu. Saprotu, ka tagad tas vairs neiet cauri, tāpēc jākļūst daudz pieaugušākam, jāsaprot, ka mana kļūda var būt izšķirošā spēlē. Vēlos beigt baidīties, iemācīties koncentrēties uz katru spēles mirkli, darīt to, ko es jau simtiem reižu esmu darījis treniņos, tad viss būs kārtībā. Šķiet, tas ir tas, ko es patiešām vēlos iegūt sev šajā sezonā. Man ir 21 gads, mana sportiskā bērnība ir beigusies.