Bagatskis: neviens nav teicis, ka nespēlēs

Uzzinot, ka Latvijas komandai būs iespēja cīnīties 2011.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, līdzjutēji un žurnālisti pavingrināja iztēli, nosaucot dažādus sastāva variantus. Vai arī trenerim Bagatskim ir savs ideālais ducis?

Par to pāragri runāt. Pagaidām spēlētājiem jākoncentrējas sniegumam klubos. Sezona parādīs, kas kurš ir. Valstsvienībā jāspēlē labākajiem, taču šai tēzei praksē seko "bet"...

Kāda ir situācija ar spēlētājiem, kuri dažādu iemeslu dēļ šovasar nespēlēja?

Ar dažiem esmu runājis. Neviens neteica "nē", bet atbildēja tā, kā arī es būtu atbildējis, ja vēl spēlētu: ka priekšā ir gara sezona un nevar prognozēt, kāda būs situācija nākamvasar. Galvenais, lai puišiem turas veselība. Manuprāt, vēlēšanās spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā ir jebkuram basketbolistam.

Ar kuriem bijusi konkrēta runa?

Jānis Blūms un Andris Biedriņš apstiprināja, ka grib spēlēt. Ar Kristapu Janičenoku klātienē neesmu saticies, taču iepriekš par viņa vēlmi spēlēt šaubu nav bijis un šovasar Kristaps nebija ierindā tikai tāpēc, ka gribēja sakārtot veselības problēmas. Viņš sevi pierādījis, kā labākais spēlētājs savā pozīcijā. Esmu pārliecināts, ka savstarpējā konkurencē ar viņu daudz iegūtu gan Rihards Kuksiks, gan Ingus Bankevics, gan Mareks Jurevičus.

Vai iespējams, ka valstsvienības vadība ierosina Basketbola savienību samazināt diskvalifikācijas termiņu spēlētājiem, kuriem tā vēl turpinās - Armandam Šķēlem un Kristapam Valteram?

Šo jautājumu gribu pārrunāt ar kolēģiem, spēlētāju pārstāvjiem un viņiem pašiem. Katrā ziņā Armandam vispirms novēlu atrast klubu un atgriezties iepriekšējā līmenī.

Kā ar Kasparu Kambalu?

Viņš ir viens no labākajiem Latvijas basketbolistiem. Izrunāšos ar Kasparu - kā es redzu viņa lomu, kā to redz viņš.

Uvis Helmanis intervijās izteicies, ka šovasar būtu nopietni apdomājis uzaicinājumu spēlēt valstsvienībā, ja tāds būtu izteikts. Vai pastāv iespēja, ka Uvis tādu saņem nākamvasar?

Cik zinu, viņš jau kļuvis par treneri.

Treneru sanāksmē vairāku šāgada spēlētāju atbilstība starptautiskā basketbola prasībām tika novērtēta visai kritiski...

Šī vasara bija labs pārbaudījums un laba iespēja, kas citā situācijā daudziem nebūtu pavērusies. Daži to izmantoja labāk, citi - sliktāk. Taču visi kopā paveicām labu darbu un izveidojām komandas kodolu, kas saglabāsies. Cita lieta, ka saasināsies konkurence uz konkrētām vietām sastāvā un būs tādi, kas to neizturēs. Taču bez sportiskās meistarības liela nozīme būs arī citiem faktoriem. Piemēram, konkrētās personības ietekmei uz komandas ķīmiju. Starp citu, katrā basketbola valstī ir labi spēlētāji, kuri pēc meistarības varētu spēlēt izlasē, tomēr tajā netiek ņemti.

Kuros posteņos problēmu ir visvairāk?

Manuprāt, tādu nebūs saspēles vadītāja un uzbrūkošā aizsarga pozīcijā, arī garajā galā. Spēka uzbrucēja postenī pēdējās trijās spēlēs labs bija Kaspars Bērziņš, tomēr pastiprinājums noderētu. Jālūko, kā pēc savainojuma veiksies Ivaram Timermanim, savukārt Ernests Kalve šajā postenī nospēlēja labāk, nekā vieglā uzbrucēja pozīcijā. Man padomā arī daži jaunie spēlētāji. Sekošu visiem.

Šogad daži jaunie tika iekļauti kandidātos, taču neattaisnoja avansu...

Manuprāt, iekļaušana valstsvienības kandidātos normāli domājošam sportistam ir lielisks stimuls. Varbūt kāds to īsti nebija sapratis. Kļūdas var gadīties katram, bet tās var izlabot. Skatīsimies, kā attīstīsies viņu karjera. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka ikvienā spēļu ciklā līdzās pieredzējušajiem spēlētājam jāiekļauj arī jaunie - lai apgūst pieredzi. Ja iepriekš tas būtu darīts, paaudžu maiņa šovasar nebūtu bijusi tik sarežģīta.

Kvalifikācijas turnīra laikā vislielākā kritika izskanēja par valstsvienības spēli aizsardzībā. Vai kļūdas ir izanalizētas un cik liela iespēja tās izlabot?

Protams, neskaitāmas reizes esmu pētījis videoierakstus un bija sāpīgi skatīties, cik viegli tiek atdoti punkti pēc kļūdām vai pārāk lēni atgriežoties aizsardzībā. Mēs strādājām, lai sniegumu uzlabotu, taču laika bija pārāk maz, lai gūtu straujus panākumus. Īpaši tādēļ, ka aizsardzības māka nav Latvijas basketbolistu stiprākais trumpis. No otras puses, mačā ar Itāliju aizsardzībai nebija nekādas vainas, vai ne?

Lai aizsardzība būtu līmenī, jābūt milzīgai vēlmei. Pats atceros, ka tikai pēc 30 gadu sasniegšanas pa īstam sapratu, kādu kaifu sagādā labi nostrādāta epizode aizsardzībā vai bīstama pretinieka neitralizēšana. Bet tikko pasaules čempionātā bija daudz spēļu, kurās abas komandas guva ap 90 punktiem. Ko varēja izdarīt argentīnieši, ja lietuvieši trāpīja pirmos astoņus trīspunktniekus?!

Taču skaidrs, ka aizsardzībā varam spēlēt labāk un izdarīsim visu iespējamo, lai to izdarītu.

Cik ilgam vajadzētu būt sagatavošanās posmam, lai komanda būtu gatava finālturnīram?

Šogad koptreniņi ilga piecas nedēļas, nākamvasar vajadzētu vismaz sešas. Ar noteikumu, ka spēlētāji ierodas, jau būdami gatavi nopietnam darbam. 

Latvijas spēlētāju lielākā daļa tomēr atpaliek no Eiropas lielmeistaru līmeņa. Vai šo starpību vismaz daļēji nevarētu kompensēt, strādājot ilgāku laiku?

Sešas nedēļas vajadzētu darboties jau šaurākā lokā - piemēram, 16 spēlētāju sastāvā. Nākamvasar būs Universiāde, kurā varētu pārbaudīt otro ešelonu, nebūtu slikti, ja dažas nedēļas varētu darboties otrā izlase. Tiesa, tas viss prasa līdzekļus. Par to runāšu ar Basketbola savienības vadību -Šogad sagatavošanās apstākļi bija teicami, bet neviens nezina, kā būs nākamgad.

Vai kādas izmaiņas gaidāmas arī treneru sastāvā? Šogad nepatīkams pārsteigums bija Roberta Štelmahera aizsaukšana darbā uz Viļņas klubu jau pēc pirmajām divām spēlēm...

Ar Robertu turpinājām konsultēties arī pēc tam, tomēr tāda situācija patiesi bija nepieņemama. Turklāt fiziskās sagatavotības trenerim Viktoram Lācim prioritāte bija darbs ar sieviešu valstsvienību. Skaidrs, ka treneru kolektīvam jābūt pilnā sastāvā visu laiku.

Vai nav doma atjaunot sadarbību ar Warriors speciālistiem?

Ir doma papētīt iespēju piesaistīt kādu ārzemnieku. Bet tādu, kurš konkrētā basketbola sfērā būtu kompetentāks par Latvijas speciālistiem.

Vai tad tādu var atrast - esam taču pirmie Eiropas čempioni...

... un īsta basketbola lielvalsts - sesto reizi pēc kārtas spēlēsim Eiropas čempionāta finālturnīrā (smejas). Nopietni runājot, mums, protams, ir, ko mācīties, taču to ir vērts darīt no augstākās klases speciālistiem. Ar vienu potenciālu palīgu satikšos tuvākajās dienās. Ne uzvārdu, ne tautību pagaidām neatklāšu.

Ko tad īsti tagad novēlēt - vairāk brīva laika, lai varētu domāt par izlases lietām vai drīzu laba darba piedāvājumu no kāda kluba?

Pirmo nedēļu pēc kvalifikācijas turnīra par basketbolu negribējās ne domāt, otrajā atgriezās apetīte, bet tagad jau esmu nocieties pēc praktiska darba. Neizlaižot no prāta Eiropas čempionātu.

Guntis Keisels