Optimisma pipariņi dienišķajai ceļamaizei
Divas uzvaras astoņās pārbaudes spēlēs precīzi atbilst kopējai noskaņai, kādā Latvija sagaida Eiropas basketbola čempionātu. Nav nekāda pamata urrāoptimismam, jo labi spēlējošu augstas klases pretinieku salaušanai latviešu argumentu klāsts nav bijis pietiekami pārliecinošs. Taču nav arī iemesla panikā slēpt galvas smiltīs, jo valstsvienības jaunā modeļa rakstura un meistarības potenciāls ir gana bīstams pretiniekiem un pievilcīgs tiem atbalstītājiem, kuriem parasti trauks šķiet pa pusei pilns, nevis pustukšs. Šauļos brīnumu, iespējams, nebūs, bet garlaicīgi arī ne.
Lai arī uzvaras pār Gruzijas un Lielbritānijas komandām nav salīdzināmas ar nākamo čempionu grieķu un krievu uzveikšanu attiecīgi 2005. un 2007.gada augustā vai lietuviešu pievarēšanu pārbaudes spēlē 2009.gadā, vismaz vienā ziņā Latvijai’2011 izdevies pārspēt savus priekštečus. Proti, astoņu ne reizi publiski nav izskanējusi pārsātinājuma sajūta: sak, čempionāts vēl nav sācies, bet emociju baterijas jau patukšotas. Toties gandrīz ar katru maču spēlēts labāk, pirmo reizi augšupejošu kvalitātes līkni ievelkot līdz pašam Eiropas čempionāta priekšvakaram. Divas uzvaras pēdējos divos mačos ceļasomā ir pirmo reizi.
Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka mēneša laikā atsevišķu spēlētāju un visas Latvijas komandas progress sasniedzis galvu reibinošus augstumus. Savu tiesu trūkumu valstsvienības spēlē pamanījuši daudzi, un kritiķiem daudzos punktos var piekrist. Cits jautājums, vai tajās retajās reizēs, kad kritika nāk komplektā ar risinājumu receptēm, pēdējās patiesi būtu noderīgas tūlītējai praktiskajai lietošanai. Jo pašreizējā valstsvienības sastāva rekonstrukcija no iepriekšējās atšķiras ne tikai ar straujumu vien (no Šauļu braucējiem tikai Jānis Blūms piedalījies triju Eiropas čempionāta finālturnīru spēlēs, bet Rolands Freimanis paostījis lielo kauju pulveri, 2009.gadā sēdēdams uz rezervistu soliņa) . Iepriekšējās paaudzes „jaunie un perspektīvie” vairāk vai mazāk bija nākuši no Brocēnu/Skonto sistēmu, kur bija iemācījušies vilkuši vienu meldiņu. Tagad teju katram bijis savs izaugsmes ceļš un kopā līdz šim spēlēts maz. Vajadzīgs laiks un pacietība, lai sadziedātos.
Tiesa, pretī šīm bažām runā Latvijas komandas kļūdu dinamika pēdējos pārbaudes mačos. Skaitļi – 10, 4, 6 – ir tik neraksturīgi jaunai un mazpieredzējušai komandai, ka piesardzības pēc gribas turēties pie skeptiķu versijas par pretinieku laiskumu aizsardzībā. Vai tā ir – to uzzināsim jau trešdien jo franču presinga knaibles latviešu individuālo meistarību un aukstasinību pārbaudīs pēc visaugstākajiem standartiem. Ja puiši izturēs – gods un slava. Ja nē – vismaz būs sajūta, ka trakākais eksāmens jau aiz muguras. Kaut arī uz vieglām spēlēm Šauļos necerēt – atšķirsies tikai pretinieku stils, ne izpildījuma klase.
Ak jā, un vēl, protams, varētu atšķirties noskaņojums, kādā pretinieki nāks laukumā. Cik nu izdevies ielūkoties konkurentu kuluāros, latviešu sakarā tur parasti skanējuši diplomātiski pieklājīgie vārdi par „tradicionāli labo basketbola skolu”, „pretiniekiem neērto spēles stilu” un „tikpat kā mājinieku statusu”. Tomēr, tiklīdz sākusies nopietna saruna par izredzēm, mērķiem un uzdevumiem, tā parasti ievirzījusies par to, kura no četru basketbola lielvalstu komandām – Francija, Serbija, Itālija vai Vācija – netiks tālāk par Šauļiem. Pat potenciālo sensāciju autoru rindā Izraēla izskatās atrāvusies tālu no finālturnīram nepiedienīgi jaunās un mazpieredzējušās Latvijas valstsvinības.
To visu dzirdot, latviešiem nudien Šauļos nebūs, ko zaudēt. Bet iegūt var daudz.
Guntis Keisels
[+] [-]
Visi kas var braucam atbalstīt komandu Šauļos!