Facebook
GoogleLatvijas basketbola melnā trešdiena
1995.gada 15.novembrī Latvijas valstsvienība piedzīvoja lielāko kaunu savu skatītāju acu priekšā, Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēlē Rīgā ar 71:112 zaudējot Krievijas izlasei. Šis stāsts atgādina, ka nakts tumsa vismelnāk sabiezē īsi pirms rītausmas. Viss vēršas uz labu, ja vien neveiksminiekiem pietiek prāta un enerģijas piecelties un tālāk doties citā – perspektīvākā virzienā.
Toreiz, 1995.gada rudenī, mačs ar Krievijas izlasi tika gaidīts īpašā noskaņā.
Banku krīze bija izgaisinājusi LBL pirmo sezonu lielklubu varenību un valstsvienību oficiālie mači tosezon bija vienīgā iespēja Rīgā redzēt labu basketbolu. No krietni atjauninātās izlases sākotnēji lieli brīnumi netika gaidīti, jo iepriekšējā Eiropas čempionāta atlases cikls bija palicis atmiņā ar sešiem zaudējumiem, Basketbola savienības toreizējā vadītāja Induļa Ozola nemitīgo cīņu ar naudas trūkumu, kā arī treneru un spēlētāju nevēlēšanos uzņemties „papildu” slodzi. Par LBS viceprezidenta Valda Valtera pasludināto izlases interešu prioritāti daudzi smīnēja, pareizajiem vārdiem nesaskatīdami nopietnu darbu segumu.
Tomēr bez īpašām ilūzijām sapulcētā komanda Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra sākumā Rīgā sagrāva Anglijas komandu, izbraukumā itin sparīgi pacīnījās ar Vāciju un pieveica Portugāli. Situācija tabulā izskatījās cerīga, optimismu vēl balstīja patriotiskās noskaņas 18.novembra priekšvakarā. Turklāt paklusām tika lēsts, ka latvieši tradicionāli labi cīnījušies mačos, kuros nav bijis, ko zaudēt (krievi uz Rīgu brauca pasaules vicečempionu statusā). Uzvara netika solīta, bet kārtīga cīņa – gan un vairāk nekā 4000 biļetes no Sporta pils kasēm pazuda teju vienā elpas vilcienā.
Diemžēl laukumā nopietna cīņa bija galā jau pēc pirmajām minūtēm (2:13). Kaut gan galvenais treneris Pēteris Višņēvičs bija stingri piegodinājis neielaisties skriešanās sacīkstēs ar atlētiskajiem krieviem, tribīņu uzmundrinājums spēlētājiem laupīja vēso saprātu. Taču turēt līdzi pretinieku ātrumam Latvijas izlases spēlētāju vairākums todien nebija gatavs, jo jau tā acīmredzamo plaisu meistarībā vēl platāku bija darījusi nenopietnā gatavošanās, izstiepjot garumā Portugālē izcīnītās uzvaras svinības. „Trešajā minūtē elpa bija ciet,” atzina viens no spēlētājiem, kurš nevēlējās afišēt savu vārdu.
Rīts pēc sagrāves atausa rudenīgi bezcerīgs. Masu mediji sacentās žults izvirdumos un ne visai sekmīgi centās saskatīt gaismas stariņus jaunajos talantos. Treneris nevairījās no komentāriem, taču labāku nākotni nesolīja. Publika novērsās. Paši spēlētāji atgriezās savos necilajos klubos un sen neremontētajās LBL spēļu zālēs...
Par laimi, karsti secinājumi nebija vajadzīgi. Līdz nākamajai spēlei bija vairāk nekā trīs mēneši, kuru laikā tika gan domāts, gan izdomāts, kā tikt ārā no peļķes. Visupirms - valstsvienību padarot par kopīga darba un atbildības objektu.
Latviešu apņēmības sekas uz savas ādas pirmā izjuta Igaunijas izlase, bet tas jau būs februārī stāstāms stāsts. Savukārt gadu pēc krievu sagādātā kauna (un trīs gadus pēc izgāšanās Kauņā, kur 1993.gada 17.novembrī Latvijas valstsvienību pārstāvēja trešais sastāvs, jo pirmie divi braukalēja komerctūrē pa Ameriku) Rīgā tika sagrauta Eiropas eksčempione Vācija, nodrošinot ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru.
Kopš tā laika valstsvienībai bijušas uzvaras un bijuši zaudējumi, taču absolūta sportiska nevarība oficiālajos mačos vairs nav piedzīvota.
