Bagatskis: EuroBasket Rīgā būs svētki faniem un jauna pieredze komandai

Pasaules kausa izcīņas spēles skaties?

Protams, cik vien atļauj laiks.

Pērn Latvijas valstsvienība palika divus soļus no kvalificēšanās Pasaules kausam. Esi „pielaikojis”, kā mūsu komanda varētu izskatīties šajā sabiedrībā?

Basketbolā veiksmi no neveiksmes bieži šķir viens precīzs metiens. Jā, pērn Eiropas čempionāta beigās mums pietrūka divas uzvaras. No otras puses, līdz pat šai dienai daudzi nesaprot, kā tikām ārā no grupas. Melnkalne, Bosnija, Maķedonija – pēc spēlētāju vārdiem visas šīs komandas bija stiprākas par mums. Viens lietuvietis „maksāja” vairāk, nekā mums visa komanda kopā. Bet pierādījām, ka to visu atsver komandas gars, pašatdeve, agresivitāte, dažādas taktiskās viltības. Arī veiksmes faktors bija mūsu pusē – spēlē ar Melnkalni viens metiens visu izšķīra. Jā, zaudējām Beļģijai, un tai neveiksmei nav attaisnojuma. Bet jāņem vērā, ka pieci beļģi spēlē Spānijas līgā. Turklāt tieši spēlē nevis sēž uz soliņa.

Kā mēs izskatītos Spānijā? Pērn uzvarējām somus un ukraiņus, kuri tagad netika laukā no grupas, tomēr bija pilnībā konkurētspējīgi. Dažu punktu pietrūka. Vispār, manuprāt, Eiropas čempionātā konkurence ir stiprāka, līdzvērtīgāka. Toties Pasaules kausa izcīņā ir lielāka stilu daudzveidība, kam jāspēj pielāgoties. Tāpēc bijuši arī negaidīti rezultāti, bet galu galā viss nostājas savās vietās – ceturtdaļfinālā ir sešas Eiropas komandas.

2010.gadā, kad sāki strādāt valstsvienībā, Latvijas komanda Eiropas rangu tabulā ieņēma 23.vietu, pērn finišēja 11.vietā. Vai šovasar darbu sākāt no šīs pozīcijas, proti, turpinot attīstīt iepriekš iestrādāto spēles rokrakstu, vai sezonas laikā pieredze „aizmirstas” un darbs jāsāk no jauna?

Salīdzinot ar to, kādi spēlētāji bija pirms pieciem gadiem, skaidrs, ka visi ir auguši gan kā sportisti, gan personības.  Protams, katram aiz muguras ir sezona klubos, kas visiem nav bijusi vienlīdz veiksmīga. Bijušas dažādas komandas, dažādas prasības un dažādas lomas komandā. Par laimi, nav izmaiņu attieksmē, vēlmē sisties, nežēlot sevi.

Spēles rokrakstā katru gadu mēģinām kaut ko pamainīt. Nianses uzbrukumā un aizsardzībā – pieskaņojoties spēlētāju īpašībām un pretinieku īpatnībām. Par 30-40%. Patīkami, ka spēlētāji idejas ātri akceptē un izmanto. Iespējams, no malas šķiet, ka spēlējam vienādi, bet patiesībā aizsardzība katrā spēlē bija nedaudz savādāka.

Pamattēzes gan saglabājas. Nu nav mums tagad izteiktu centru, tāpēc jāmeklē alternatīvas, ko vienmēr esam darījuši. Paaudzes  mainās, bet stils pamatā saglabājas.

Kvalifikācijas spēļu bilance 6-0 nav pārspējama. Ar spēļu saturu esi apmierināts?

Basketbolā vienmēr var nospēlēt labāk, tomēr gada laikā noteikti esam progresējuši.

Mani ļoti interesēja, kā spēsim noskaņoties pēdējām spēlēm, kad faktiski bija skaidrs, ka ceļazīme uz finālturnīru jau rokā. Vai nedalām pretiniekus, vai esam kļuvuši mentāli stiprāki? Patīkami, ka atbilde bija pozitīva.

Otrkārt, parādījām, ka protam uzvarēt arī spēlēs, kurās „nekrīt”. Tāda bija pirmā spēle Zviedrijā, kas noteica visu turnīra scenāriju.

Pēc visām spēlēm izbraukumā pretinieku treneri uzsvēra, ka izšķirošo lūzumu latvieši panākuši ar trīspunktniekiem...

Mūsu spēle netiek speciāli būvēta uz  tālmetieniem. Viss tiek veidots tā, lai izmantotu mūsu spēlētāja labākās īpašības un noslēptu tās, kuras nav tik labas. Ja reiz mums ir snaiperi, un es viņus uzskatu par snaiperiem, nevis vienkārši metējiem – Blūms, Janičenoks, Bertāns – kāpēc lai viņiem aizliegtu uzbrukt no tālienes?

Mūsu tradicionālā problēma ir centra spēlētāju darbība situācijās 1:1. Tāpēc meklējam risinājumus, lai „garie” palīdzētu atrast brīvos metienus „mazajiem”. Tas palīdz izretināt pretinieku aizsardzību soda laukumā un tad jau arī „garie” tiek pie savām izdevībām.

Pasaules kausa izcīņas spēlēs krīt acīs daudzu komandu pārliekā paļaušanās uz saviem līderiem – viņu spēju izšķirt mača iznākumu spēlējot viens pret vienu...

Kāpēc gan Slovēnijas izlasei nebalstīties uz Goranu Dragiču, kurš pat NBA met pa 20 punktiem spēlē? Taču, no otras puses, līderi, kuriem īpašu uzmanību pievērš aizsardzība, nav no dzelzs. Mūsu komandā nav tādu superzvaigžņu, toties ir iespēja lomas pārdalīt katrā mačā, atbilstoši situācijai. Spēlētāju ego nav tik ļoti vērsts uz sevi – visi palīdz tam, kuram tajā vakarā iet no rokas. Bet, ja „no rokas” iet vienlaikus trim vai četriem – lai tad pretinieku aizsardzība domā, kā mūs noturēt.

Kvalifikācijas turnīra sešās spēlēs Jānis Blūms iemeta 19 no 37 trīspunktniekiem (51,4%). Citiem šis rādītājs nebija tik labs. Rezerve progresam?

Vidējie rādītāji mani neinteresē – interesē spēles rezultāts. Cita lieta, ka liela daļa spēlētāju var spēlēt vēl labāk, nekā nospēlēja šovasar.

Bija faktori, kas negatīvi ietekmēja gatavošanās procesu un līdz ar to arī spēli. Pirmo reizi trīs spēlētāji daļu jūlija pavadīja Amerikā un, piemēram, Kaspars Bērziņš pievienojās tikai desmit dienas pirms mača ar Zviedriju. Sākotnēji plānā nozīmīga loma tika atvēlēta Žanim Peineram, pēc kura iziešanas no ierindas vajadzēja meklēt alternatīvas. Savas korekcijas treniņplānā ieviesa  karstums – trīs nedēļas trenējāmies tikpat kā pirtī.

Vai sava nozīme nebija arī kvalifikācijas turnīra grupas sastāvam – reti kurš šaubījās, ka šajā sabiedrībā Latvijas komanda netiks uz finālturnīru.

Kādas kuram bija sajūtas – grūti izvērtēt. Pirmajos treniņos spēlētāji patiešām izskatījās pārāk mierīgi un uzreiz teicu, ka tas neies cauri. Miers un pārliecība ir labas lietas, taču vienlaikus jābūt agresivitātei, sportiskajam niknumam. Meklējām iespējas, kā viņus motivēt, „uzvilkt”...

Par vienkāršo kvalificēšanos gan nepiekritīšu. Kā saka klasiķi – Eiropā basketbolu māk spēlēt visi. Šveice uzvarēja Krieviju, Nīderlande divreiz Melnkalni, Islande – Lielbritāniju... Arī mūsu grupā viss varēja izvērsties savādāk, ja slovāki pirmajā mačā nebūtu uzdāvinājuši uzvaru rumāņiem vai zviedri trīsreiz nepakluptu galotnēs. No otras puses, mums uzvaras neviens nedāvināja – paši tās izcīnījām. Gan tad, kad spēle gāja no rokas, gan tad, kad negāja.

Sajūtai, ka bez ceļazīmes nepaliksim, iespējams, bija vēl kāds aspekts – vairāku spēlētāju atteikumi piedalīties, izvēloties vasaru veltīt treniņiem.

Dažādu iemeslu dēļ no plānotā kandidātu saraksta izkrita septiņi spēlētāji. Daudz. Īpaši tas skāra ceturto pozīciju, kaut pavasarī likās, ka tajā beidzot izskatīsimies pietiekami iespaidīgi. Palikām tādi, kādi bijām pirms gada. Prieks par puišiem, kuri šajā situācijā izmantoja savas izdevības.

Vai, piemēram, Aigara Šķēles drošā spēle bija pārsteigums?

Par viņu teikšu to pašu, ko savulaik „Žalgirī” par Mantu Kalnieti: īsā laikā pārleca četrām klasēm. Aigars joprojām  nav pilnīgi nobriedis kā spēlētājs, bet „izsalcis” – nežēlo ne sevi, ne citus. Tas ir viņa trumpis. Un arī komandas trumpis. Tāpat, kā Ingus Jakovičs. Iespējams, kādu viņš pārsteidza, bet mani gan nē – katrai komandai noder agresīvi, nekaunīgi spēlētāji. Jā, varbūt visi viņa lēmumi pagaidām nav paši labākie, bet to kvalitāti var uzlabot, tikai uzkrājot pieredzi.

Esmu pārliecināts, ka šī vasara visiem debitantiem – arī Haraldam Kārlim, Rolandam Šmitam, Andrejam Gražulim – būs bijusi noderīga un tas atspoguļosies sezonā.

Nākamgad kandidātu saraksts būs garāks?

Nākamgad būs cita situācija.

Ja piepildās optimistiskais scenārijs un plānos neiejaucas traumas, dažās pozīcijās paredzama ļoti sīva konkurence uz vietu sastāvā. Varbūt sekot Spānijas piemēram un laikus nosaukt pamatsastāvu, lai koncentrētos čempionātam, nevis pārāk asai savstarpējai konkurencei?

Neesam Spānija. Viņiem ir desmit ekstraklases basketbolistu, kuri ir tālu pārāki par sekotājiem. Mums augstākajā – NBA un Eirolīgas – līmenī spēlējošo skaits nav liels, tāpēc konkurence ir ļoti veselīga. Protams, visi kandidāti ir vienlīdzīgi tikai uz papīra. Dzīvē gan mums, treneriem, gan pašiem spēlētājiem rangu tabula ir diezgan skaidra. Bet jaunie, izsalkušie, autoritātes nerespektējošie spēlētāji motivē pieredzējušos un palīdz viņiem sagatavoties. Lai dotu ieguldījumu komandas spēlē nav obligāti jāpavada laukumā ļoti daudz minūšu.

Bet, ja jaunais sāk apsteigt pieredzējušo, uz rezervistu soliņa var parādīties bumba ar laika degli...

Atkarīgs no personības. Ir pieredzējuši spēlētāji, kuri spēj būt rezervisti. Piemēram, Brazīlijas izlasē kādreizējais kapteinis  Mačado tagad spēlē tikai epizodiski, bet acīmredzot raksturs ir tāds, ka viņš noder komandai arī šādā statusā. Kā treneris uz soliņa.

Nākamgad būs stingrākas prasības par līdzdalību treniņnometnē jau no pirmās dienas?

Kā katru gadu, sagatavošanās posms būs sešas nedēļas garš. Šķiet – laika daudz, bet patiesībā tā ir ļoti maz. Kaut kādas atkāpes var būt pirmajā – iesildošajā nedēļā.

Valstsvienībā mans pirmais princips – visu organizēt tā, lai mēs visi kopā pēc iespējas labāk pavadītu laiku. Lai treniņi būtu grūti, bet noderīgi turpmākajai karjerai. Lai komanda spēlētu tādu basketbolu, kādu protam vislabāk. Lai tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spēlējuši izlasē, to nožēlotu. Jo basketbolista karjera patiesībā nav nemaz tik gara, kā jaunībā šķiet un iespēju spēlēt savas valsts galvenajā komandā vajag novērtēt un izmantot.

EuroBasket grupas turnīrs Rīgā – svētki līdzjutējiem. Vai arī komandai? Lietuvas izlases klupiens ceturtdaļfinālā Kauņā 2011.gadā, Spānijas neveiksme finālā Madridē 2007.gadā, serbu izgāšanās astotdaļfinālā Novisadā 2005.gadā, galu galā Latvijas valstsvienības nepārliecinošais sniegums 1937.gadā Rīgā – laukuma saimnieku nasta bijusi ļoti smaga...

Tā būs jauna pieredze – gan papildus spiediens un atbildība, gan iespējas, jo beidzot varēsim spēlēt seši pret pieciem. Nešaubos, ka Arēna būs pārpildīta. Bet komandas sekmes jebkurā gadījumā būs atkarīgas no pašiem. Kā sagatavosimies cik stipri būsim fiziski, taktiski un, pats galvenais, mentāli. Pagaidām visiem spēlētājiem tradicionālais novēlējums: lai sezonas klubos būtu veiksmīgas un traumas ietu apkārt ar līkumu. Izbaudīsim basketbolu un labā noskaņā jūlijā pulcēsimies jaunam darba cēlienam.

Guntis Keisels, basket.lv