Viedoklis: Valstsvienība pirms EuroBasket’2013 starta – kas ir un kā nav?

Ir

teju ideāls pieredzes un jaunības apvienojums;

30-31 gadu vecie „veterāni” ir pašā spēka plaukumā, kad profesionāļi jau zina, kā izdarīt un vēl paši spēj to paveikt. Jaunie ir par diviem gadiem vecāki un pieredzējušāki, nekā debijas reizē Šauļos, taču neviens vēl nav atēdies panākumus vai sasniedzis karjeras virsotni. Turklāt starp abām grupām nav novērotas antagonisma pazīmes, kāds nesenā pagātnē savu reizi grāva mikroklimatu un komandas vienotību. Protams, varētu vēlēties plašāku to spēlētāju loku, kuriem ir bagāta augstākā līmeņa – Eirolīgas – spēļu pieredze, taču daudziem latviešiem šī tad nu būs īstā reize pierādīt, ka spēlētāju tirgū mūsējie līdz šim vērtēti nepamatoti zemu.

plašas sastāva rotācijas iespējas;

Diezin vai Ainars Bagatskis atkārtos 2011.gada pieredzi, kad piecās spēlēs Latvijas pamatsastāvā vismaz reizi izgāja 11 basketbolisti, tomēr arī šoreiz pamatpiecnieks nebūt nav Jelovacu ieskaujošajās klintīs iecirsts un pilnīgi noteikti katrā spēlē var pieteikties savs varoņu (arī antivaroņu) komplekts.

Mūsdienu zvaigžņu kulta ērā tā nav pati populārākā situācija, un arī latvieši labākos rezultātus kopš neatkarības atjaunošanas sasniedza čempionātos, kuros Armanda Krauliņa vadītajās komandās bija izteikts spēlētāju dalījums līderos un rezervistos. Taču plaša spēlētāju loka iesaistīšana palielina iespējas visas 40 minūtes katrā mačā diktēt augstu tempu un sola pārsteigumus pretiniekiem. Ja piepildīsies visi aprēķini, un vīri būs labā sportiskajā formā, turklāt treneriem izdosies maiņu karuselī nesaraustīt tos, kuriem attiecīgajā dienā spēle iet no rokas – šis varētu būt būtisks trumpis.

 motivācija un ambīcijas.

Atšķirībā no kolēģiem dažā citā sporta spēlē, un līdzīgi kolēģiem daudz lielākā sporta veidu skaitā basketbolistiem valstsvienība nekad nav bijusi un pārskatāmā laikā arī nebūs naudas pelnīšanas iespēja. Tomēr nopietni vīri divus mēnešus ir cītīgi sviedrējušies treniņos, un būtu loģiski pieņemt, ka neba jau nu tāpēc, lai kļūtu konkurentiem par peramajiem zēniem. Gribēšana cīnīties ir un būs liela. Tiesa, uzvaras tās negarantē, bet sportiskā veiksmes parasti tomēr novērtē tos, kuri laukumā atstāj ne tikai spēkus un sviedrus, bet arī sirdi un dvēseli.

Nav:

klasiskā lomu sadalījuma.

„Parādi man savu saspēles vadītāju un centru, un es pateikšu, kas sagaida tavu komandu” – no centieniem Latvijas valstsvienības izredzes izvērtēt pēc šīs senās basketbola gudrības kritērijiem latviešiem jāvairās kā lietuviešiem no pretinieku zonas aizsardzības. Pašreizējā komandas modelī dueta Miglinieks – Kambala nav un nebūs. Toties ir četri labi kombo aizsargi un virkne garo spēlētāju, kuri spēj savu reizi produktīvi nospēlēt pretinieku soda laukumā un arī pieslēgt savējo . Laiks rādīs, vai šādā nestandarta stilā un komplektācijā vairāk būs plusu vai mīnusu.

garantētas amnestijas.

Pirms 2011.gada Eiropas čempionāta Latvijas valstsvienības reālie mērķi aprobežojās ar vārdu „neizgāzties”, un katrs „skaistais zaudējums” tika traktēts gandrīz vai kā uzvara. Tagad par skaistām neveiksmēm pret spēcīgiem sāncenšiem aplausu nebūs un tas komandu nostāda jaunā situācijā, nodrošinot pavisam citu psiholoģisko un sportisko zemtekstu katrai spēlei. Spiediens būs liels, pamatīgi notestējot gan spēlētāju, gan trenera korpusa profesionālo meistarību. Gluži kā zeļļus, kuri pretendē uz meistara godu.

ieprotokolēta uzdevuma (nejaukt ar mērķi!).

Birokrātisko procedūru cienītājiem būs kārtējā vilšanās – basketbolisti pēdējos gados ir konsekventi atteikušies no padomjlaikā iedibinātās tradīcijas formāli plānot rezultātus, un šī reize nav izņēmums. Teicieni „soli pa solim” un „cīnīties par uzvaru katrā spēlē” var kaitināt ar konkrētības trūkumu, taču tieši tajos formulētie principi vislabāk der komandai, kuru neviens starptautiskais prognožu meistars pagaidām nevērtē augstāk par 16.vietu kopīgajā rangu tabulā.

Pelnīti vai nepelnīti – to redzēsim jau tuvākajās dienās. Tostarp par motivācijas vai orientieru trūkumu ne valstsvienības spēlētāji, ne treneri nav sūdzējušies un viņu izteikumos mērķi nojaušami gana skaidri. Minimālais – labāka bilance nekā 2011.gadā, vēlamais – iekļūt Eiropas divpadsmitniekā, kas pēdējo reizi latviešiem izdevās 2001.gadā, vilinošais – izslēgšanas turnīrs un tajā aizsniedzamā ceļazīme uz pasaules čempionātu (lasi: pirmais sešnieks vai pat septiņnieks, ja vien tajā ir arī Spānijas izlase).

Sasniegto izvērtēsim pēc šīm koordinātēm. Un, protams, izbaudīsim procesu – divarpus nedēļas ilgo EuroBasket ar 90 aizraujošā spēlēm.

Guntis Keisels, basket.lv