Pirms ceturtdaļfināla: ar prātu, sirdi un apņēmību

Divu pirmo mērķu veiksmīga sasniegšana Latvijas sieviešu valstsvienību nav pasargājusi no liela skaita kritiskā reālisma toņos ieturētu komentāru, norādot uz acīmredzamiem un nojaušamiem trūkumiem komandas spēlē. Nav ko iebilst – publikas lielākā daļa Latvijā basketbolu saprot un diagnozes uzstāda samērā precīzi. Arī valstsvienības vadītāji un spēlētājas nedzīvo pa mākoņiem, atzīstot gan nestabilitātes likstu, gan taktiskās kļūdas aizsardzībā un uzbrukumā, gan tehniskā brāķa pārāk lielo īpatsvaru.

Taču – kamēr latvieši savās vēlmēs tiecas pēc pilnības, basketbola augstākajai kvalitātei teorētiski daudz tuvākā Spānijas izlase, pilnīgi izgāzusies, brauc mājās. Savukārt sieviešu basketbola lielvaru Krievijas, Francijas un Čehijas komandu vadība lauza galvas, kā savu spēlētāju nenoliedzami lielo potenciālu pārvēst patīkamā rezultātā uz tablo.

Piemēram, latviešu līdzjutēji ķer pie sirds, redzot Latvijas komandas saspēles grožus Elīnas Babkinas neprognozējamās rokās, bet tikmēr pieredzes, titulu un kvalitātes etalonam tuvā francūziete Selīna Dumerka ar savām titulētajām komandas biedrenēm laukumā mokās vēl vairāk un tabulā atrodas aiz latvietēm. Vai – Melnkalnes izlases Katovicē demonstrēja lielisku savstarpējo saskaņu, kā arī gudru un labu basketbolu, bet vistuvāk zaudējumam  bija spēlē tieši ar latvietēm...

Pārmaiņas Eiropas sieviešu basketbola rangu tabulā prasās pēc īpašas analīzes. Nepretendējot uz vispusību (jo vairāk turnīra vidū, kad cāļus skaitīt vēl par agru), pievērsīšu uzmanību diviem aspektiem.

Pirmkārt, virkne tradicionālo zvaigžņu Polijā nemaz nespēlē, bet citas sākušas rietēt, atbrīvojot vietu jaunām līderēm, kuras vēl tikai tuvojas priekšteču klasei un, galvenais, stabilitātei. „Sardzes maiņa” izlīdzinājusi komandu spēkus, padarot spēles neprognozējamas.

Otrkārt (bet svarīguma ziņā, iespējams, pat pirmkārt) norises Katovices un Bidgoščas laukumos ietekmē čempionāta laiks – drīz pēc garas un nogurdinošas sezonas.  Proti, labākajās līgās un spēcīgākajos klubos iesaistītajām basketbolistēm laika atpūtināt galvas un apārstēt ķermeņus bijis mazāk, nekā kolēģēm, īpaši kaitējot tradicionālajām favorītēm.

Taču kas bijis – bijis, bet no trešdienas Lodzā sāksies jauns turnīrs, kurā komandu līdzšinējai bilancei būs tikai pastarpināta nozīme. Pirms četriem gadiem Vasto jau tika piedzīvots, kā ceturtdaļfinālā no cīņas par medaļām izstājas toreizējā čempionvienība un otrā posma grupas līdere Čehija. Pirms diviem gadiem  Rīgā tikai trīs no četrām ceturtdaļfināla spēlēm beidzās saskaņā ar otrajā posmā iedibināto rangu tabulu.

Latvijas valstsvienības treneri un spēlētājas gandrīz vienā balsī apgalvo, ka īpašu vēlmju par pretiniecēm neesot – visas stipras, cīnīties varot ar visām. Manuprāt, tas nav politkorektums, bet gan dzīves patiesība. Čehijas, Krievijas un Baltkrievijas izlases neseno nopelnu ziņā, protams, pārspēj Latvijas valstsvienību, taču katrai ir savi trūkumi un visas savu reizi ir pieveiktas. Jebkura no tām būs uzvarama arī trešdien Lodzā.

 Ja izdosies nospēlēt visas 40 minūtes bez ilgiem kvalitātes kritumiem. Ja izdosies uzbrukumā aizmirst mača cenu, lai spriedze neietekmētu precizitāti, bet aizsardzībā to atcerētos dubultā, lai rokas nenolaistos un kājas kustētos vismelnākajos brīžos.

Eiropas 2011.gada čempionātā Latvijas valstsvienība jau ir tikusi tālāk, nekā tika gaidīts ne tikai pesimistiskajās, bet arī šķietami reālistiskajās prognozēs. Un tai ir pa spēkam piepildīt visoptimistiskākos sapņus.

Guntis Keisels, Katovicē