Sieviešu valstsvienība: pēdējais solis būs sarežģīts – kā allaž

Valstsvienības galvenais treneris Aigars Nerips:

„Pētām spēles Somija – Grieķija videoierakstu, akcentējot nianses Somijas komandas spēlē. Videoseansā vērsīsim spēlētāju uzmanību uz raksturīgajām kļūdām pašu darbībā – pretinieču atbloķēšanu, cīnoties par atlēcošajām bumbām un kļūdām aizsardzībā pie trīspunktu līnijas. Pirmdienas vakarā būs arī treniņš zālē, bet otrdien jau gatavosim konkrētu spēles plānu mačam ar somietēm.

Vispirms jāizdara savs darbiņš – jāuzvar, un tad skatīsimies, ko iespēs pretinieces. Var jau teikt, ka atkarība no konkurentēm nav patīkama, taču līdzīga situācija bijusi arī iepriekš, kad Latvijas valstsvienības sastāvs pēc vārdiem bija solīdāks.”

Patiešām – Latvijas sieviešu valstsvienība Eiropas čempionātu kvalifikācijas sietam cauri izlauzusies četras reizes, un allaž tas noticis ar piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem (piektajā gadījumā vieta finālturnīrā Latvijai pienācās, kā turnīra saimniecei).

1998.gads. Kvalifikācijas turnīrs notika Horvātijas pilsētā Daruvarā, kur sešas komandas cīnījās par trim ceļazīmēm. Latvijas valstsvienība galvenā trenera Aivara Vīnberga vadībā vispirms nolaidās bezdibenī – pret  Moldovu(!) 60:65, pret Horvātiju 72:77 – bet uzvara pār Spāniju(!) ar 76:69 kļuva par katapultu, kas latvietes uzmeta līdz otrajai vietai tabulā. Sekoja 77:61 pār Grieķiju un 58:50 pār Itāliju. Kvalificējās Horvātija (4-1), Latvija (3-2) un Itālija (3-2), bet Spānija (3-2) palika mājās.

2004.gads. Četru komandu divu apļu turnīrā ceļazīmi uz finālu garantēja tikai pirmā vieta (pārējās gan atstāja cerību pacīnīties papildus kvalifikācijā). Latvijas komanda Armanda Krauliņa vadībā Rīgā izskatījās ļoti pārliecinoši – pret Horvātiju 80:61, pret Ukrainu 88:68, pret Slovākiju 90:77. Toties izbraukumos rokas nebija tik drošas - Slovākijā 86:91 un Horvātijā 60:75. Pirms pēdējās kārtas situācija bija vairāk nekā nestabila – latvietēm ne tikai bija jāuzvar Kijevā, bet arī jāsagaida Slovākijas zaudējums izbraukumā Horvātijā, kur mājiniecēm pēdējā motivācija jau bija zudusi...

Realitātē tika piedzīvoti uzreiz divi brīnumi. Vispirms Kijevā, palikušas bez savainotās Ievas Tāres, latvietes 23.minūtē dega zilās liesmās (38:60), taču atlikušajā laikā spēles sižets sagriezās diametrāli pretējā virzienā – 97:85! Ievai Kubliņai un Guntai Baško pa 29 punktiem, Ilzei Osei-Hlebovickai 13, Anetei Jēkabsonei 12. Pēc tam stundas četras Kijevas viesnīcā tika pavadītas, dažādos veidos apkarojot stresu, līdz no Crikveņicas atnāca pārsteidzoši patīkama vēsts: Horvātija uzvarējusi Slovākiju ar 95:76! Latvijai un Slovākijai pa 4-2, bet mūsējām pārsvars divu spēļu summā.

2006.gads. Grupā bija tikai trīs komandas, piecās spēlēs no sešām komandas šķira mazāk par 10 punktiem. Latvija treneru Aināra Čikstes un Aigara Neripa vadībā sāka ar neveiksmi izbraukumā Slovākijā (72:73), turpināja ar mazpārliecinošām uzvarām Rīgā pār Beļģiju (71:67) un Slovākiju (71:63). Pēdējā kārtā uzvara Beļģijā garantēja pirmo vietu, zaudējums ar nelielu punktu starpību deva otro, kopā ar nestabilu cerību tikt uz finālu labāku papildrādītāju dēļ.  Nervozā cīņā izdevās uzvarēt ar 70:63 (Anete Jēkabsonei 21 punkts, Guntai Baško 15, Ievai Kubliņai 11, Lienei Jansonei 10). Latvijai 3-1, Beļģijai 2-2, Slovākijai 1-3.

2010.gads. Labam sākumam (Rumānijā 76:47) Georgiosa Dikeoulakosa vadībā sekoja bālas spēles Rīgā ar Izraēlu (66:71) un izbraukumā Serbijā (63:75), liekot mest skatu papildus kvalifikācijas turnīra virzienā. 83:70 Rīgā pret Rumāniju palīdzēja ievilkt elpu, bet izšķirošā cīņa tika izcīnīta Ramatganā, kur zaudējums būtu atņēmis pēdējo cerību. Spēlē ar diviem pagarinājumiem un vairākiem laimīgiem pavērsieniem pēdējā brīdī Fortūna uzsmaidīja latvietēm – 83:82 (Ieva Kubliņa 20, Zane Tamane 19, Elīna Babkina 13, Kristīne Kārklina 10, Gunta Baško 8). Pēdējā kārtā vajadzēja „tikai” Rīgā uzveikt Serbiju, un tas tika izdarīts pārliecinoši – 80:55 (Gunta Baško 22, Elīna Babkina 18, Zane Tamane 12). Izraēlai, Latvijai un Serbijai pa 4-2, pirmās divas komandas varēja doties uz finālturnīru.