Pirms 76 gadiem: pirmie Eiropas čempioni!

Ideju noskaidrot Eiropas labāko valstsvienību Šveices basketbola savienības pārstāvji izvirzīja jau 1931.gadā, bet līdz tās īstenošanai pagāja četri gadi. 1934.gada vasarā šveicieši ar apkārtrakstu paziņoja, ka pirmās Eiropas meistarsacīkstes notiks Ženēvā 1934.gada oktobrī. Latvijas Basketbola savienība ar lēmumu nevilcinājās – jāpiedalās! Cerības spārnoja mūsu studentu komandu lieliskie panākumi Vakareiropā.

Augustā kandidātiem sāka koptreniņi, kas turpinājās visu rudeni un ziemu, jo „tehnisku iemeslu dēļ” šveicieši sacensības pārcēla uz 1935.gada pavasari. Cītīgā darba rezultāti neizpalika – 1935.gada janvārī Latvijas valstsvienība pārbaudes spēlēs sagrāva Lietuvu (123:10!) un pirmo reizi ar lielu rezultāta starpību uzveica Igauniju – 35:18. „Neatlaidīgā un sistemātiskā treniņā bija sasniegts tas, ka no vairāku biedrību labākajiem spēlētājiem sastādītā vienība bija pilnīgi sakausēta un spēlētāji savā starpā sapratās lieliski,” uzsvēra komandas galvenais treneris (toreiz parasti lietoja apzīmējumu – sastādītājs) Valdemārs Baumanis.

Uz Ženēvu ar vilcienu 3.klases kupejā devās desmit basketbolisti – Rūdolfs Jurciņš, Eduards Andersons, Džems Raudziņš, Andrejs Krisons, Edgars Rūja (visi Universitātes sports), Jānis Lidmanis, Mārtiņš Grundmanis, Visvaldis Melderis (ASK), Aleksejs Anufrijevs (Starts) un Herberts Gubiņš (Gongs). Lielais US pārstāvju skaits bija skaidrojams ar toreizējā LBS un vienlaikus US vadītāja Roberta Plūmes uzstājību – ja komandā nebūs daudz studentu, nebūs naudas braucienam. Baumanis piekāpās, taču Ženēvā rīkojās pa savam prātam – Krisons un Rūja netika pieteikti nevienai spēlei (tolaik mačā varēja piedalīties septiņi basketbolisti). Pirmajos mačos rezervē tika atstāts arī Melderis, par kura līdzdalību finālā ir pretrunīgas ziņas.

Pirmajam Eiropas čempionātam bija pieteikušies 10 valstu pārstāvji, turnīrs notika pēc sarežģītas divmīnusu sistēmas.

Pirmajā kārtā Latvijas valstsvienībai pretim stājās Ungārijas basketbolisti, ar kuriem veiksmīgi bija spēlēts 1933.gada pasaules studentu meistarsacīkstēs (41:24). Ženēvā spēles sākumā latviešiem nebija viegli pierast pie plašā laukuma, ne visai līdzenās grīdas un saules gaismas, kas caur lielajiem logiem žilbināja acis. Tomēr pārsvars meistarībā bija ievērojams – 46:12 (20:7). Pusi no komandas punktiem guva centra spēlētājs Jurciņš (23), viņu atbalstīja Anufrijevs (10), Lidmanis (9), Raudziņš (2), Grundmanis (2), Andersons un Gubiņš.

Turpinājumā latviešiem paveicās, jo izlozē starp trim komandām mūsējiem iekrita ceļazīme uz pusfinālu, kamēr Šveices un Itālijas vienībām nācās cīnīties savā starpā. Pusfinālā ar Šveices izlasi izšķirošais lūzums tika panākts otrajā puslaikā – 28:19 (16:12). Latvijai punktus guva: Anufrijevs 12, Jurciņš 10, Lidmanis 4, Andersons 2.

Finālspēlē 4.maija vakarā Latvijas komandai pretim stājās Spānijas izlase, kas pirmajās spēlēs bija pārspējusi Beļģiju (25:17) un Čehoslovākiju (21:17). Spēles sākumā latvieši lieliski izmantoja centra spēlētāja Jurciņa vareno lēcienu – pēc centra iemetiena izspēles, kas tika veikta pēc katra iemestā groza, bumba regulāri nonāca Latvijas komandas rīcībā un, prātīgi spēlējot, tika panākts izšķirošais pārsvars – 8:0! Turpinājumā spāņi tuvāk netika – 24:18 (16:12).

Gan Latvijas, gan starptautiskajos avotos tiek minēts, ka finālā Jurciņš guva 11 punktus, Grundmanis 4, Lidmanis 3, Anufrijevs 2, Andersons 2 un Raudziņš 2. Pirmo čempionu fotoattēlā redzami astoņi Latvijas basketbolisti – arī Visvaldis Melderis. Valstsvienībās sastādītājs Valdemārs Baumanis stāstīja, ka pirms spēles Raudziņš pieprasījis lielāku spēles laiku, tāpēc treneris viņa vietā pieteicis Melderi (FIBA arhīvā arī viņa vārds tiek minēts pirmo čempionu vidū). Tiesa, neatbildēts palicis jautājums, kā Raudziņa vārds parādījies starp punktu guvējiem.

Pats Valdemārs Baumanis pēc daudziem gadiem uzsvēra, ka Latvijas valstsvienības uzvara bija pelnīta: „Man bija izdevies atrast piecus spēlētājus, kas viens otru lieliski papildināja. Tādejādi radās vienība, kas vienlīdz efektīvi sadarbojās uzbrukumā un aizsardzībā. Šie pieci spēlētāji bija: aizsardzībā Mārtiņš Grundmanis un Eduards Andersons, centrā Rūdolfs Jurciņš, uzbrukumā Jānis Lidmanis un Aleksejs Anufrijevs. Latvijas vienība 1935.gadā ne tikai uzvarēja, bet ar savu spēli parādīja Eiropas lielvalstīm Francijai, Itālijai un Spānijai, kāds skaistums slēpjas basketbolā. Mūsu spēles pamatā bija amerikāņu sistēma, kuru mums tik iespaidīgi bija iemācījuši šīs valsts sporta speciālisti, kas pēc Pirmā pasaules kara darbojās Latvijā. Te jāpiebilst, ka latvieši bija apdāvināti skolēni. Latvijas vienības uzvara Ženēvā visai sporta Eiropai bija milzīgs pārsteigums. Par mums rakstīja visi lielākie sporta laikraksti. Sacensībās noraudzījās arī daudzu valstu diplomātiskie pārstāvji, jo Ženēvā darbojās Tautu savienība. Zīmīgus vārdus mūsu spēlētājiem pēc uzvaras veltīja Latvijas sūtnis Feldmanis: Ko Latvijas brīvvalsts diplomāti Ženēvā sasnieguši 15 gados, to jūs pārsniedzāt dažās dienās.”

Pirmo čempionu likteņi labi raksturo vēstures dzirnas, kurās latvieši tika ierauti XX gadsimta vidū. Visvaldis Melderis 1944.gadā krita leģiona cīņās Latgalē, Aleksejs Anufrijevs – 1945.gadā sarkanās armijas kaujās Kurzemē, Mārtiņš Grundmanis 1945.gadā izdarīja pašnāvību karagūstekņu nometnē Rīgā, Rūdolfs Jurciņš gāja bojā 1948.gadā izsūtījumā Sibīrijā. Pēc kara uz dzīvi Austrālijā apmetās Jānis Lidmanis (miris 1986.gada 29.novembrī Melburnā) un Džems Raudziņš (1979.gada 13.decembrī Pērtā), bet ASV nokļuva Valdemārs Baumanis – ASV (miris 1992.gada 24.aprīlī Čikāgā), Eduards Andersons daudzus gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā, un kā vienīgais no pirmajiem čempioniem mūža nogali pavadīja Rīgā (miris 1985.gada 29.novembrī).

Guntis Keisels