LBS prioritāte olimpiskajā ciklā 2016.-2020.: panākt kvalitatīvākus apstākļus darbam ar jaunajiem talantiem

LBS prezidenta Valda Voina runa LOK Ģenerālās asamblejas debatēs:

Riodežaneiro olimpiskās spēles atstājušas nepiepildītu cerību pēcgaršu. Neapmierināti sportisti, treneri un funkcionāri, neapmierināti līdzjutēji un politiķi. Ar mūsdienu iespējām nav grūti savas emocijas padarīt publiskas un daudzi to izmantojuši. Taču, manuprāt, ir svarīgi šo neapmierinātību ievirzīt lietišķā gultnē, saasinot uzmanību uz sistēmiskiem trūkumiem mūsu sporta sistēmā, nevis konkrētu cilvēku kļūdām. Izdarīt secinājumus un kļūdas labot.

Nepiepildītu cerību un vilšanās sajūtu šovasar piedzīvojām arī basketbolā. Mūsu vīriešu valstsvienība pēc 24 gadu pārtraukuma piedalījās olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Kaut arī labi sapratām, ka nav daudz izredžu Belgradā uzvarēt pasaules vicečempionus, un, kā vēlāk izrādījās, arī Rio olimpiskā turnīra sudraba komandu Serbijas izlasi, zaudējums pusfinālā Puertoriko komandai lika secināt, ka par 100 procentiem nospēlēt nav izdevies. Meklējot iemeslus, protams, atradām subjektīvas treneru un spēlētāju kļūdas. Taču viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka sezonas svarīgākajā turnīrā nepiedalījās visi Latvijas labākie basketbolisti.

Šajā vietā visvienkāršāk būtu pāriet uz moralizējošu toni un sākt runāt par patriotisma trūkumu, nepieciešamību uzlabot patriotisko audzināšanu un citām morāles kategorijām. Taču neslēpsimies aiz skaistām frāzēm, bet pajautāsim sev, vai esam pietiekami atbalstījuši mūsu talantus viņu karjeras sarežģītākajos brīžos. Vai esam izdarījuši pietiekami, lai varētu ne tikai cerēt un gaidīt, bet arī pieprasīt regulāri pārstāvēt valsti.

Kristaps Porziņģis, kura gaitām pasaulē labākajā līgā NBA tagad seko visa Latvija, pirms sešiem gadiem, meklējot iespējas attīstīt savu talantu, bija spiests aizbraukt no Latvijas uz Spāniju, kas piedāvāja nesalīdzināmi labākus apstākļus izaugsmei. Dāvis Bertāns, kurš gatavojas debitēt NBA, kopš 18 gadu vecuma trenējas, spēlē un pēc smagiem savainojumiem rehabilitējas ārzemēs.

Mums Latvijā ir sporta skolas, kas sagatavo jauniešus veiksmīgai debijai Eiropas čempionātos un daļai jauniešu kompensē normālas fiziskās audzināšanas trūkumu vispārizglītojošajās skolās, taču kuras nav orientētas uz mērķtiecīgu darbu ar izciliem talantiem, jo nespēj piedāvāt atbilstošus apstākļus. Mums ir basketbola klubi, kuri lielākoties par privātajiem līdzekļiem dara to, ar ko individuālajos sporta veidos nodarbojas Latvijas Olimpiskā vienība – proti, valsts izlases līmeni jau sasniegušiem sportistiem nodrošina darbu un iespējas pilnveidot meistarību. Taču neviens privātais klubs Latvijā nevar atļauties investēt lielus līdzekļus 15 gadus veca basketbolista attīstībā. Savukārt, atšķirībā no mūsu kaimiņiem pie Baltijas jūras – ne tikai lietuviešiem un igauņiem, bet nu jau arī zviedriem un somiem – Latvijā nav basketbola internāta. Nav vietas, kurā valsts nodrošinātu pienācīgus apstākļus jauno talantu mērķtiecīgai slīpēšanai vissarežģītākajā un atbildīgākajā vecuma posmā, no jauniešiem pārejot pieaugušo kārtā.

Jaunajiem sportistiem un viņu vecākiem ir dots skaidrs signāls, ka tikai katrs pats var būt savas laimes kalējs. Tas jau ir sadzirdēts. Porziņģa pēdās uz ārzemēm jau sekojuši Eiropas kadetu vicečempioni Rodions Kurucs un Artūrs Strautiņš, kā arī daudzi citi Latvijas jaunie talanti. Viņi visi turpina pārstāvēt Latviju, taču savus vasaras plānus ir spiesti saskaņot ar saviem galvenajiem atbalstītājiem, tāpēc ne vienmēr ir pieejami.

Dzirdēts, ka sporta internātu sistēma Latvijā tiek vai tiks revidēta, izvērtējot tās atsevišķu posmu lietderību. Varbūt kaut ko esmu palaidis garām, bet mūsu daudzkārt dotie signāli par basketbola vajadzībām, šķiet, nav sasnieguši dzirdīgas ausis.

Tāpat kā Basketbola savienības vairākkārt paustā vēlme un apņemšanās pārņemt jaunatnes treneru likmju administrēšanu, kas ļautu nozares profesionāļiem izvērtēt tēriņu lietderību un motivēt labāk strādājošos. Esmu pārliecināts, ka šāda prakse būtu lietderīga arī citos sporta veidos.

Tieši jaunatnes treneru vidē nepieciešamas vislielākās pārmaiņas, lai nākotnē olimpiskajās spēlēs varētu priecāties par Latvijas sportistu medaļām.

Nākamajā gadā tiek solīts sporta skolu treneriem atvēlētā atalgojuma pieaugums, taču jau skaidrs, ka tas būs nepietiekams, lai kardināli uzlabotu situāciju. Veidojas apburtais loks: nav pienācīgs atalgojums – zems prestižs – nav konkurences uz jaunatnes trenera vietām – nav kvalitātes – nav pienācīgi sagatavotu sportistu un olimpisko medaļu.

Tāpēc aicinu neskaldīt matus par to, kurš treneris ir vai nav paņemts līdz uz olimpiskajām spēlēm, bet gan domāt par to, kā palielināt investīciju apjomu sporta sistēmas pamatelementos – sporta skolas un sporta internātos. Un pieejamos līdzekļus tērēt pēc iespējas racionālāk, stimulējot labākos.