Rīga'1937: lielās cerības, sāpīgā vilšanās

Sagatavošanās darbiem plašu vērienu piešķīra Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa kļūšana par meistarsacīkšu “goda protektoru”. Beidzot tika atrisināta Latvijas basketbola saimniecības galvenā problēma — piemērotas spēļu zāles trūkums. Pamests fabrikas korpuss netālu no Brasas stacijas dažos mēnešos tika pārbūvēts modernā Sporta namā. Zāle bija aprīkota pēc jaunākās modes — grozi ar plastikāta vairogiem, VEF elektriskais pulkstenis. Lielākās tribīnes izvietojās basketbola laukuma abos galos, un lepni tika ziņots, ka solos vieta esot 3000 līdzjutēju. Līdzās galvenajai zālei bija vēl divi treniņlaukumi, un šīs celtnes sagādātās iespējas turpmākajos četros gados deva jaunu impulsu Latvijas basketbola attīstībai.

Īpaša vērība tika pievērsta čempionāta publicitātei. Katrai viesu komandai piekomandēja pavadoni, kurš prata attiecīgo valodu un ciemiņus sagaidīja jau uz robežas, palīdzot operatīvi atrisināt visas sadzīves problēmiņas. No kaimiņvalstīm Igaunijas, Lietuvas un Polijas uzaicināja pa pieciem žurnālistiem, no citām valstīm — pa diviem. Pilsētas valde visiem dalībniekiem un žurnālistiem ļāva par brīvu lietot ielu dzelzceļu (tramvaju). Organizācijas komitejas priekšsēdētājs jūras kapteinis Teodors Spāde pēcāk izdevumā “Fiziskā kultūra un sports” rakstīja: “Diemžēl mēs zinām, ka sacīkšu laikā nav iespējams sarīkot kādas uzņemšanas aktīviem sportistiem, jo tie skaitās par treneru un pārstāvju “vergiem”, kam nekas nav atļauts. Toties jo plašāk un siltāk uzņēma pārstāvjus un žurnālistus.”

Tā kā standartizētie čempionu kausi un medaļas vēl nebija nākuši modē, rīkotāju ziņā bija arī balvu izvēle. Pašu galveno — Eiropas meistariem paredzēto sudraba šķīvi ar latviskiem ornamentiem un valsts ģerboni — ziedoja Valsts prezidents. Otrās vietas ieguvējiem pienācās Rīgas pilsētas dāvātais sudraba dižkauss, trešajai komandai — sudraba alus kanna no “Latvijas Kreditbankas”.

Latvijas komandas gatavošanās ritēja sarežģīti. Valsts spēcīgākās komandas statuss joprojām bija “Universitātes sportam”, un šīs sporta biedrības vadība panāca kontroli arī pār valstsvienību. Trenera amatā iecēla “US” komandas vadītāju Ādolfu Grasi, bet 16 kandidātus uzraudzīja un izvērtēja veselu komisija — Rūdolfs Jurciņš, Aleksandrs Celms un LBS priekšsēdis Eduards Lapiņš. 1937. gada ziemā kārtējo reizi izdevās pārspēt Lietuvu (41:29), taču kā brīdinājuma signāls izskanēja zaudējums Igaunijai (23:34). “Vecā gvarde” vairs īsti nevilka, jaunajiem trūka pieredzes, bet trenerim Grasim — autoritātes un izlēmības, lai pieņemtu pareizus lēmumus.

Otrajām Eiropas meistarsacīkstēm pieteicās 12 komandas, bet līdzdalību apstiprināja deviņas. 24. aprīlī — desmit dienas pirms sākuma — to pārstāvji Rīgā pulcējās uz izlozes procedūru. Organizētāju sarunās ar FIBA pārstāvjiem bija panākta vienošanās, ka četras stiprākās komandas pirmajā kārtā savā starpā netiksies. Par to, kam šīs privilēģijas pienākas, nekādu strīdu nebija — favorītu statusā bija Latvija (Eiropas meistari!), Polija (4. vieta Berlīnes spēlēs), kā arī Itālija (7. vieta Berlīnē) un Igaunija (9./14. vieta Berlīnē). Izlozē noteica, ka čempionātu 2. maijā atklās spēle Itālija–Ēģipte, kuras uzvarētāji 3. maijā tiksies ar Čehoslovākijas komandu. Tad notiks vēl trīs spēles (Latvija–Ungārija, Igaunija–Lietuva, Polija–Francija), un četri uzvarētāji turpinājumā apļa turnīrā cīnīsies par 1.–4. vietu. Latvija smaidīja — ungāri nekādi nevarēja būt tie, kuri mājiniekus apturēs!

Ak vai, arī paši maģāri laikam vēl labi atcerējās pirms diviem gadiem Ženēvā dabūto pērienu, reāli novērtēja savas izredzes un pēdējā brīdī nolēma palikt mājās. Ko zaudēja ungāri — tas palika nenoskaidrots, bet Latvijai šis lēmums bija liktenīgs. Izspēles sistēma steigšus tika pārveidota, astoņas komandas sadalot divās grupās. Pa divām labākajām komandām ieguva tiesības finālturnīrā cīnīties par meistartitulu. Kurš gan varēja paredzēt, ka latvieši neiekļūs grupas līderu duetā...

Pats sākums bija veiksmīgs. Pirmajā kārtā Latvijas komandai pretī stājās 1935. gada meistarsacīkšu bronzas laureāte Čehoslovākijas izlase, kas tika sasista vairāk nekā pārliecinoši — 44:11 (14:4). Rūdolfs Jurciņš guva 18 punktus, Aleksejs Anufrijevs 10, Andrejs Krisons 6, Džems Raudziņš 5, Eduards Andersons un Visvaldis Melderis pa 2, Mārtiņš Grundmanis 1. Izskatījās, ka Ženēvas cīņu varoņiem pulveris vēl sauss, un trīs debitanti — ASK uzbrucējs Voldemārs Šmits, kā arī “Starta” aizsargu duets Aleksandrs Martinsons un Jānis Jansons — palika ēnā.

Pirms otrās spēles ar Polijas izlasi sastāvu mainīt it kā nebija iemesla, ja vien par tādu neuzskatītu faktu, ka Latvijas komandas pieredzējušais virknējums iepriekš poļiem divas reizes jau bija piekāpies.

Polijas komandai, kura pirmajā dienā ar 24:29 zaudēja Francijas izlasei, mačs ar latviešiem bija “būt vai nebūt” spēle, un viesi laukumā devās ar situācijai atbilstošu apņēmību. “Kaimiņu vienību nemaz nevarēja pazīt, tik ļoti tā bija pārvērtusies. Visi spēlētāji cīnījās augstākā mērā pašaizliedzīgi un ar tādu sajūsmu, ka katrs mūsu basketbolistu uzbrukums atdūrās uz vissīvāko pretestību. Smagā cīņa bija sevišķi bagāta soda sviedieniem. Poļi lielāko uzmanību pievērsa mūsu bīstamāko spēlētāju — Jurciņa un Anufrijeva — darbības paralizēšanai groza tuvumā, un, jāatzīst tas viņiem pilnām izdevās,” rakstīja “Jaunākās Ziņas.”

Apņēmības netrūka arī mājiniekiem – pat pāri palika... “Bumba griezās un vijās ap dzelzs loku, bet lielāko tiesu izlēca atpakaļ laukumā. Tieši fatāla neveiksme...” sūkstījās Latvijas prese. Pirmo grozu spēlē ar soda metienu guva Jurciņš, un tolaik tā tika uzskatīta par sliktu zīmi. Raudziņš panāca 5:4, taču drīz vien latviešu stāvoklis kļuva neapskaužams — 5:14. Andreja Krisona uzmainīšana paātrināja Latvijas komandas spēli un sekmēja lūzumu. Līdz pārtraukumam rezultāta starpību izdevās samazināt (14:16), otrā puslaika sākumā ar Jurciņa raidījumiem pat izrauties vadībā (18:16). Taču pamatsastāva spēki gāja uz beigām, bet rezervisti cīņā tika iesaistīti pārāk vēlu — kad rezultāts jau bija 20:30. Pēdējās minūtes aizritēja latviešu uzbrukumos, taču steiga laupīja precizitāti un izdevās atspēlēt tikai trīs punktus. No 21 soda metiena latvieši iemeta piecus. 3000 skatītāju devās mājup vīlušies — 25:32...

“Poļi spēlēja tiešām jauki,” pēc cīņas atzinaLatvijas vienības kapteinis Jurciņš. “Šoreiz bijām vājāki. Tāda neveiksme metienos ilgi nebija bijusi. Atliek vienīgi pielikt visas pūles, lai uzvarētu Franciju.”

Treneris Grasis bija pārliecināts, ka cīņā raidīts labākais sastāvs. “Pēc pirmajiem nesekmīgajiem metieniem mani puiši sāka pārāk uztraukties, kas savukārt jūtami iespaidoja sekmes. Jalatvieši būtu iemetuši kaut vai pusi no soda metieniem, tad uzvarēt varējām arī mēs.” Krisons mēģināja jokot: “Mēs taču zaudējām Polijai, kas olimpiādē bija labākā Eiropas valsts. Bet ko lai saka igauņi, kuri zaudēja Lietuvai?

Eiropas čempionāta otrās spēļu dienas vakarā B grupas komandas ķērās pie aritmētiskiem aprēķiniem. Poļi varēja būt apmierināti — mīnus 5 pret Franciju un plus 7 pret Latviju summā deva plus 2. Tātad “tikai” jāuzvar Čehoslovākijas komanda un vieta pirmajā finālgrupā droša. Savukārt Latvijas valstsvienībai pret Franciju nepietika uzvarēt — vajadzēja panākumu ar vismaz sešu punktu starpību.

“Latvijas labākais spēlētājs arī šinīs sacīkstēs vēl vienmēr bija Rūdolfs Jurciņš. Pietika izraudzīt tam tādus palīgus kā Šmitu, Krisonu, Melderi, Martinsonu un Jansonu, lai panāktu uzvaru pār Franciju. Tādā sastāvā mūsu valstsvienība būtu guvusi daudz labākus panākumus,” pēc spēles secināja V. Baumanis.

Latvijas komandas atjauninātā pamatpiecnieka darbībā patiesi bija vairāk enerģijas un precizitātes nekā mačā ar poļiem. Tomēr pārsvaru pār nākamajiem bronzas medaļu ieguvējiem frančiem izdevās panākt tikai otrajā puslaikā: 2:6, 5:10, 15:16 un 21:16. Tad sekoja kārtējās “melnās minūtes” sodu izpildē un iemetienos, turklāt atlēkušās bumbas pie pretinieku groza regulāri nonāca pretinieku pārziņā. 26:23 — par godu uzvarētājiem skanēja “Dievs, svētī Latviju!”, bet smaidīja franči, kuriem zaudējums ar trīs punktu starpību bija uzvaras vērtībā.

“Latvija zaudēja ne tik daudz savas tehniskās vājības, kā savas nervozitātes dēļ. To radīja dažādi apstākļi, starp kuriem minami — vilcināšanās un nenoteiktība galīgā komandas sastāva noteikšanā, spēlētāju lielā atbildības un nedrošības sajūta, arī mūsu pašu sacensību apmeklētāju pārāk trokšņainā izturēšanās sacensību laikā, kas vēl vairāk satrauca jau tā nervozos spēlētājus,” tā neveiksmi skaidroja LBS priekšsēdētājs Eduards Lapiņš. Nepalika bez uzmanības arī fakts, ka mājīgais Sporta nams tika atklāts tikai pašās aprīļa beigās un mājinieku komandai patiesībā bija tikpat neierasts kā viesu komandām.

Francijas un Polijas komandas turpinājumā ieņēma attiecīgi trešo un ceturto vietu. Latviešiem vēl vajadzēja gandarījuma turnīrā cīnīties par piekto vietu un “Liepājas Bankas” dāvāto balvu — sudraba tintnīcas iekārtu. Tas bija vājš stimuls. Uzvara pār Ēģiptes vienību nāca bez cīņas, jo tālumnieki, apvainojušies, ka tiesnešu kļūdu dēļ tika anulēta viņu uzvara pār Itāliju, atteicās piedalīties pārspēlē un pēdējos mačos. Spēlē par 5. vietu latvieši bez kādas uguntiņas zaudēja Igaunijai — 19:41 (12:26).

Pat asākie kritiķi šo neveiksmi raksturoja kā nejaušu gadījumu. Tikai žēl, ka ar tik neveiksmīgu spēli savu karjeru valstsvienībā pabeidza vairāki vīri, kuri pirms diviem gadiem no Ženēvas atgriezās kā varoņi: Rūdolfs Jurciņš (kopā 23 spēles valstsvienībā), Džems Raudziņš (18), Aleksejs Anufrijevs (15) un faktiski arī Eduards Andersons (16; viņš vēl vienu reizi karmīnsarkanajā tērpā izgāja laukumā pēc gada Parīzē).

“Ja nu mēs vakar lielo un sāpīgo zaudējumu piedzīvojām, tad tas pa daļai ari ir tāpēc,ka vispār Latvijas basketbola sportā patlaban valda it kā krīze, ko gan labāk būtu nosaukt par pārejas laikmetu, kad vecie spēki aiziet un jaunie nāk. Nav šaubu: Latvijas valsts vienībai tagad esam spiesti meklēt jaunu pamatsastāvu, kas rūpīgi jāgatavo un jāslīpē nākotnes cīņām. Mīļu paldies mēs sakām savai vecajai gvardei, kas likusi tik spožus pamatus Latvijas basketbola sportam un guvusi daudz sekmju — viņus mēs nekad neaizmirsīsim un tie lai būtu skolotāji arī latvju basketbola nākošai audzei, kas stāsies vecajo vietā,” rakstīja “Sporta Pasaule”.

Eiropas basketbolā bija parādījušies jauni varoņi — Lietuvas komanda. Tās pirmā vieta bija likumsakarīga — uzvaras visās piecās spēlēs — bet arī liels pārsteigums visiem. “Lietuvieši meistarsacīkstēm bija ļoti rūpīgi gatavojušies. Tie bija rūpējušies ne tikai par Kauņā dzīvojošo spēlētāju pienācīgu sagatavošanu, bet pat centušies savai vienībai sagādāt nepieciešamo pastiprinājumu, iesaistot Amerikā dzimušos tautiešus,” V. Baumanis bija izpētījis kaimiņu neticamo pārvērtību iemeslus un jau domāja, ko likt viņiem pretī.

Latvijas valstsvienībai bija vajadzīgi jauni spēki un jaunas idejas. Netrūka ne vienu, ne otru.

1937. gada 4. maijs, Rīga (Sporta nams): Latvija–Polija 25:32 (14:16)

Latvija:M.Grundmanis, E.Andersons (2), D.Raudziņš (2), A.Anufrijevs, R.Jurciņš (14); A.Krisons (4), V.Melderis (1), V.Šmits, A.Martinsons, J.Jansons (2). Treneris Ā.Grasis

1937. gada 5. maijs, Rīga (Sporta nams): Latvija–Francija 26:23 (15:16)

Latvija:J.Jansons, A.Martinsons, V.Melderis (4), V.Šmits (11), R.Jurciņš (11); A. Krisons, M.Grundmanis, E.Andersons. Treneris Ā.Grasis

Citu Latvijas komandas spēļu statistiku skat: sadaļā komanda: http://basket.lv/kungu_izlase_lidz_1940/show-nt-team#mbt:63-4000$f&global-season=49073