Mudīte Zandere: latvietēm jākļūst agresīvākām

Vai Latvijas komanda Eiropas U-20 čempionātā būtu izcīnīju medaļas, ja turnīrs nebūtu noticis pašu mājās?

Būtu, kāpēc nē?! Šī mums ir īsta uzvarētāju paaudze. Cīnītājas, kuras nenolaiž rokas arī tad, ja spēle kādu brīdi nesokas. Meitenes dzimušas deviņdesmito gadu sākumā un varbūt raksturus ietekmējušas tolaik notikušās lielās pārmaiņas. Bija sakrāta uzvaru pieredze Eiropas čempionāta B līgā, vairākām spēlētājām bija pērn izcīnītas bronzas medaļas, jau gatavošanās gaitā varēja just, ka netiek respektēta ne Spānija, ne Francija. Komanda enerģētiski bija gatava cīnīties par visaugstākajām vietām, kaut arī skaļi par to nerunājām. Protams, arī līdzjutēju atbalsts mums ļoti palīdzēja.

Lielas cerības vairo atbildību un spriedzi. Kā ar to cīnījāties?

Visu uzmanību koncentrējot nākamajai spēlei, neakcentējot globālos mērķus. No šī principa mazliet atkāpāmies tikai pirms pusfinālmača ar Spāniju, kad visapkārt pārāk bieži jau skanēja vārds fināls. Centāmies tādu noskaņojumu klusināt, tomēr meitenes pilnībā izolēt neizdevās. Varbūt tā bija izšķirošā nianse, kas neļāva parādīt labāko sniegumu un izcīnīt uzvaru.

Septiņas izlases basketbolistes izgājušas ASV studentu basketbola skolu. Vai ir lielas atšķirības meistarības izaugsmes dinamikā starp amerikānietēm un latvietēm?

Manuprāt, nē bet šī pieredze ir dažāda. Piemēram, Laura Puriņa pielabojusi metienu – varēja just, ka daudz trenējusies individuāli. Ļoti pozitīvā noskaņojumā atbrauca Anna Gailīte. Savukārt Anete Šteinberga sākusi spēlēt statiskāk nekā iepriekš, jo Amerikā no viņas prasa darboties groza tuvumā. Lielākā atšķirība – Latvijā ir daudz stiprāks komandas gars, kas meitenēm allaž liek ar prieku spēlēt izlasē.

Kādos basketbola komponentos jaunās latvietes atpaliek no Eiropas modes?

Agresivitātē. Tas ir mentalitātes jautājums. Esam pārāk miermīlīgas, pietrūkst individuālās tehnikas un sportiskās nekaunības, lai ar agresīviem caurgājieniem uzlauztu pretinieču zonu vai pārvarētu ļoti ciešu segšanu. Tas ļoti izpaudās pusfinālā ar Spāniju.

Vai šī vaina ir labojama?

No Liepājas braucu mājās un uzreiz gribējās iet uz treniņu, lai jaunās meitenes radinātu spēlēt ar lielāku niknumu. Tas gan nav nekāds jaunums, arī sezonas laikā spēlējot ar Krievijas vai Ukrainas komandām saskaramies ar šo problēmu. Latvijā jau nevar izsijāt basketbolistes pēc daudziem parametriem, ieskaitot sportiskos raksturus. Daudzām meitenēm patīk spēlēt un darboties komandā, bet negribas sevi piespiest, nav mērķa kļūt par profesionālu basketbolisti. Savukārt, mums, treneriem ir jāsaglabā komanda, tāpēc jāspēj strādāt ar raksturos un mērķos atšķirīgām spēlētājām. Motivējot bērnus, ļoti svarīga nozīme ir ģimenei. Ne velti sportā veidojas daudzas dinastijas.

Piecas basketbolistes – Sabīne Niedola, Anete Šteinberga, Kristīne Vītola, Liene Priede un Linda Rubene – iekļautas valstsvienības kandidātēs. Vai šo sarakstu varētu papildināt vēl kāda U-20 izlases veiksminiece?

Tas jāizšķir valstsvienības vadītājiem. Nešaubos, ka piedalīšanās kaut vai tikai treniņos meitenēm, būs ļoti laba skola, kaut arī grūti pateikt, cik lielā mērā viņas būs fiziski un psiholoģiski spējīgas palīdzēt pieaugušo izlasei pēc tikko izturētās lielās slodzes. Vairākas meitenes augustā jau gaida Amerikas augstskolas. Perspektīvas lielajā basketbolā ir visām izlases dalībniecēm, ja vien basketbola spēlēšana augstākajā līmenī kļūs par dzīves mērķi. Tāds izšķiršanās brīdis daudzām vēl priekšā.