Anita Mikāle: jākļūst agresīvākām, drošākām, sportiski nekaunīgākām

Kā pietrūka, lai mājup brauktu ar uzvarētāju kausu?

Agresivitātes, veiksmes un precizitātes metienos. Pēc turnīra nolikuma, pirmajā puslaikā vajadzēja spēlēt pa piecniekiem, vismaz 10 minūtes ļaujot nospēlēt visiem. Mūsu otrais piecnieks savā ceturtdaļā lietuvietēm zaudēja ar mīnus 10. Pārējā laikā cīņa bija līdzīga, bet atgūt zaudēto vairs neizdevās.

Kļūdījāties, spēlētājas sadalot piecniekos?

Daudz variāciju jau nebija. Lietuvietēm bija spēcīga ārējā līnija, mums vajadzēja skatīties, kuras var nosegt viņu līderes. Visas cīnījās, ielaida tikai 14 punktus, bet trāpīt nevarēja pat tās, kuras bija rezultatīvi spēlējušas pirmajos mačos.

Vai individuālās meistarības ziņā lietuvietes bija pārākas?

Tā nevarētu teikt. Dažās pozīcijās viņas gan bija garākas, varbūt arī bezkaunīgākas. Lietuvas komandai bija divas izteiktas līderes. Vienu mūsu Laura Grabe atstāja uz četriem gūtajiem punktiem, ar otru īsti galā netikām.

Latvijas komandā rezultatīvākā spēlētāja katrā spēlē bija cita. Nebija izteiktas līderes?

Slikti, ka neviena visas trīs dienas nenospēlēja stabili vienā līmenī, bet labi, ka katrā spēlē kāda „izšāva” .  Šajā vecumā tas ir dabiski. Meitenes bieži labās pozīcijās meklēja vēl labākas – izdarīja liekas piespēles. Cerēju, ka iniciatīvu situācijās viens pret vienu biežāk uzņemsies Digna Strautmane, kura parasti veiksmīgi darbojas kopā ar gados vecākām partnerēm. Visām drošāk jāuzbrūk no pustālās distances, jāspēj uzņemties atbildība. Arī pēc tam, kad pirmie divi metieni bijuši neprecīzi.

Kā to iemācīties?

Trenējoties, protams! Jāizmet tūkstošiem reižu, lai rastos pārliecība. Baltijas kauss bija lieliska pieredze gan spēlētājām, gan arī man – galvā jau rosās plāni, ko vasaras treniņnometnēs ar meitenēm darīt vairāk vai savādāk, nekā līdz šim.

U14 izlase ir pirmā, kurā tiek sapulcētas attiecīgā vecuma labākās spēlētājas. Cik plaša bija izvēle starp 1998.gadā dzimušajām meitenēm un kādi bija sastāva atlases kritēriji?

Strādājot ar šīs vecuma grupas komandu, spēlētājas redzētas ne vienu gadu vien. Savs viedoklis izveidojies pašai, runāju ar kolēģēm un kolēģiem.

Kaut gan gatavošanās posms bija ļoti īss – tikai trīs treniņu dienas – uzaicinājām 20 meitenes. Galvenie kritēriji – individuālā tehnika un aizsardzība viens pret vienu, sedzot pa visu laukumu. Tur arī parādījās atšķirības starp tām, kuras tika sastāvā un kuras šoreiz atstājām mājās. Kāda savā komandā varbūt mēģina darīt visu, gūst daudz punktu, bet pret organizētu aizsardzību „apdziest”, savukārt aizsardzībā kājās netiek līdz pretiniecei, nav agresivitātes. Nopietnais basketbols sākas no aizsardzības, nevienu izlasi taču nekomplektē pēc statistikas.

Zinot, kā izvērtās spēles Kauņā un kā kura spēlētāja tur sevi parādīja – vai varēja būt savādāka sastāva izvēle?

Sastāvs bija patlaban labākais. Ja nu ko mainītu, tad tikai nianses – varbūt savādāk saliktu piecniekus.

Kādas ir šo meiteņu perspektīvas?

Visplašākās, turklāt tas attiecas gan uz tām , kuras spēlēja Kauņā, gan tām, kuras palika mājās. Taču viss būs atkarīgs no tā, kā tiks strādāts savā sporta skolā, jo U14 izlasei šis bija vienīgais turnīrs.

Ceru, ka visām meitenēm uzaicināšana uz izlases treniņiem būs laba motivācija trenēties vēl vairāk, īpaši strādājot pie trūkumiem. Individuālā tehnika, prasme vienlīdz labi darboties ar abām rokām, spēle viens pret vienu... Savukārt Kauņā spēlējušajām meitenēm jau liku pie sirds, ka vieta U16 un vēlāk U18 izlasē nevienai nav garantēta. Jāstrādā bez apstājas – kuras  to darīs viscītīgāk un vislabāk, tās arī spēlēs labā līmenī.

Latvijas U14 izlases sastāvā Baltijas kausa izcīņā Kauņā spēlēja Digna Strautmane, Marta Jančevska, Marianna Kļaviņa, Kristiāna Sprudzāne (visas BS Rīga/Rīdzene; treneris Ainārs Čukste), Rebeka Budļevska, Anda Kuzmina, Linda Svenne, Santa Ruzgas (visas BS Rīga/TTP1; trenere Maija Kubliņa), Una Auzāne (Jelgava; Harijs Zelčs), Anastasija Kaminska (Daugavpils; trenere Ira Romaņenko), Laura Grabe, Ance Gricmane (BS Rīga/Pārdaugava; trenere Anita Mikāle).