Ainārs Čukste: Lai progresētu, vairāk jāspēlē stresa apstākļos

Ja septīto vietu Eiropas čempionātā kāds dotu pirms turnīra – ņemtu pretī vai atteiktos, cerot, ka tiksiet augstāk?

Klusais mērķis pašam bija augstāks – vismaz piektā vieta, kas dotu ceļazīme uz pasaules čempionātu. Sportā mērķim jābūt augstam, un mūsu gadījumā tas nebija tikai sapnis. Apakšā bija reāla darba segums. Veselu sezonu gatavojāmies kā komanda, spēlējot Latvijas – Igaunijas sieviešu čempionātā. Izlases līderes ieguvušas labu pieredzi Austrumeiropas līgā un Čempionu kausa izcīņā. Taču pēc pirmajām čempionāta dienām, kad biju redzējis visas komandas, sapratu, ka iekļūšana ceturtdaļfinālā jau būs panākums.

Mūsējās taču nebija kļuvušas sliktākas. Tātad konkurentes ir vēl labākas?

Negaidīti labas.

Pietrūka informācijas par pretiniecēm un pārbaudes spēles ar elites komandām?

U16 vecumā informācijas vienam par otru nav pārāk daudz, tāpēc grūti izdarīt pareizo izvēli. Skaidrs, ka mums pie spānietēm braukt ir dārgi, savukārt viņas pie mums nebrauks. Spēlējām ar Polijas kadetēm, bet izrādījās, ka dažus simtus kilometru tālāk – Slovākijā, Čehijā, Ungārijā – ir stiprākas pretinieces, uz kuru fona objektīvāk redzētu savus trūkumus.

Kādos spēles elementos latvietes bija starp labākajām un kādos atpalika no konkurentēm?

Labi strādāja mūsu aizsardzības sistēmas. Citas komandas vairāk paļāvās uz spēlētāju individuālo varējumu, mums bija noslīpēta komandas sadarbība. Ne velti veselu sezonu spēlējām kopā.

Pietrūkst tehnikas arsenāla. Īpaši saskaroties ar agresīvu aizsardzību. Mūsu meitenes labi izpilda sarežģītākos tehnikas paņēmienus, ja neviens netraucē. Bet modernajā basketbolā tādu kūrorta apstākļu nav nevienu sekundi. Sedzēja ir klāt visu laiku, un jāprot pašai izkārtot sev metienu. Piemēram, lēcienā raidot bumbu pāri pretinieces rokām. Turklāt tehniski pareizi un precīzi, nevis uz labu laimi. Bet mūsu meitenes lēcienā met tikai tad, ka priekšā ir tukšs grozs...

Treneris Vīnbergs domā, ka treniņos tehnikas pamatelementiem tiek pievērsts pārāk maz uzmanības.

Nepiekrītu, ka pie tehnikas netiek strādāts. Bet viena lieta ir treniņš, pavisam kas cits – spēles apstākļi. Ar stresu, atbildību.

Jaunatnes līgā spēļu skaits ir pietiekams, bet redzot, kā līderes pat pašas tuvākās konkurentes apspēlē ar pārdesmit punktu starpību, rodas jautājums , cik lielā mērā šie mači sekmē spilgtāko talantu meistarības izaugsmi. Varbūt pat otrādi – bez īpašs pretestības un piepūles gūstot pa 30 punktiem spēlē, meitenēm izstrādājas imunitāte pret tehnisko brāķi. Bet augstākā līmeņa starptautiskajos mačos, kur vienkāršie varianti vairs neiet cauri, rodas lielas problēmas.

Jaunatnes līgā tiešām konkurence varētu būt lielāka un kvalitāte – augstāka.  Meklējam un arī atrodam citas spēles – Austrumeiropas līgā, dažādos turnīros. Piekrītu, ka tādu spēļu varētu būt vēl vairāk, taču vēlmes un vajadzības jāsavieno ar iespējām, jo papildus izdevumi bieži gulstas uz vecāku pleciem. Citas sporta skolas cenšas darīt tāpat.

Vai Latvijas – Igaunijas čempionāta spēļu saturs bija tuvs tam, ko piedzīvojāt Eiropas U16 čempionātā?

Jā, tikai Eiropas čempionātā tiesneši retāk fiksēja noteikumu pārkāpumus un mēs mazāk metām sodus. Tiesnešiem skaidri un gaiši bija norādīts – jo mazāk svilpju, jo labāk. Viņi pie tāda principa konsekventi turējās. Latvijā svilpe skan pie mazākās saskares. Tā nedrīkst būt – par to runāšu ar Jaunatnes līgas tiesnešu pārraugu Oskaru Luci.

Vai tādā gadījumā neiebrauksim otrā grāvī – sliktāk sagatavotās komandas ķersies pie „netīras” spēles paņēmieniem?

Risks būs. Eiropas čempionātā noteikumi bija skaidri – ar rokām grābstīties nedrīkst, bet, ja kājās tiec līdz sedzējai, tad ķermeņu saskare vien nav pārkāpums. Latvijā ar asu segšanu bieži saprot ķerstīšanu un ķeksēšanu. Tādu arī nedrīkst pieļaut.

Māsas Strautmanes statistikā bija starp čempionāta labākajām spēlētājām vairākos spēles elementos, tomēr Zvaigžņu piecniekā netika iekļautas. Daudz iespēju progresam?

Zvaigžņu piecniekā vieglāk iekļūt, ja komanda tiek pusfinālā. Paulas un Dignas ieguldījums mūsu komandas spēlē bija ļoti liels, bet, protams, basketbolā vienmēr var arī labāk. Māsas pašas redzēja un juta, kas viņām pietrūkst. Ka treneru prasības nav bijušas bez pamata, jo pretinieces laukumā „prasa” to pašu. Piemēram, plašāku tehnikas arsenālu. Abām tā bija svētīga skola, kas, esmu pārliecināts ies labumā. Paulai un Dignai liels pluss ir iespēja treniņos cīnīties vienai ar otru. Savstarpējā konkurence ir vsportiski veselīga, palīdzot abām augt.

Iespējas progresēt ir visām meitenēm. Pagaidām vienai ir laba spēles izpratne, bet pietrūkst ātruma. Citai – otrādi. Dažas Jaunatnes līgā atzītās snaiperes Eiropas čempionātā nekādi nevarēja trāpīt, jo pietrūkst pārliecības... 16 gados nav lietu, kuras vēl nevarētu apgūt. Tikai jāstrādā.

Sezonas laikā U16 izlases darba grafiks bija aptuveni šāds – nedēļā viens treniņš un spēle Latvijas – Igaunijas čempionātā. Pa vidu meitenes trenējās un piedalījās LJBL spēlēs sporta skolu komandu sastāvos, kas radīja nesaskaņotu slodžu risku un kvalitātes ziņā bija solis atpakaļ. Vai nebūtu lietderīgi U16 izlases darbu sezonas laikā padarīt regulāru, papildinot spēļu kalendāru ar starptautiskajiem mačiem, ierobežojot izlases spēlētāju līdzdalību Jaunatnes līgas pamatturnīrā.?

Teorētiski – iespējams. Cik zinu, daudzās valstīs U16 izlases līderes jau trenējas un arī spēlē pieaugušo klubos, nevis jauniešu komandās. Bet Latvijā praksē būs grūti izveidot mehānismu, kā šādu ideju realizēt. Jāņem vērā arī sporta skolu intereses – tās nebūs ar mieru Jaunatnes līgā palikt bez izaudzinātajām līderēm.

Tas ir jautājums par prioritātēm. Protams, visu cieņu jaunatnes treneriem par izlašu kandidātu izaudzināšanu līdz noteiktam līmenim – šis veikums patiesi jānovērtē gan morāli, gan materiāli. Bet – vai tiešām sporta skolas mērķis izcīnīt Latvijas jaunatnes čempionu titulu var būt svarīgāks par mērķi maksimāli palīdzēt attīstīties talantīgākajiem spēlētājiem? Gan profesionāli pilnvērtīgi, gan arī nepārslogojot viņus. Turklāt neviens jau neliegtu savas sporta skolas pārstāvēt LJBL finālturnīros?

Prioritātes, protams, ir laba lieta. Bet – ir trenera darba ikdiena un vēlme uzvarēt katrā spēlē. Ja uzstādījums U16 izlasei organizēt regulāru darbu visā sezonas garumā nāks no Basketbola savienības vadības – domāsim, kā to realizēt. Bet būs arī daudz iebildumu, daudz neapmierināto.

Pie Basketbola savienības vadības taču pieder arī Treneru komisija. Par meiteņu basketbola saimniecības problēmām – nelielo konkurenci, līderu pārslodzi un nepietiekamo individuālo meistarību – tajā runāts regulāri. Arī par receptēm, kā šos trūkumus labot. Taču vienprātības nav.

Praksē esmu pārliecinājies, ka nav vienas universālas receptes – darīsim tā un būs superrezultāts. Katrs treneris cenšas strādāt pēc labākās sirdsapziņas, bet izdošanās vai neizdošanās atkarīga no ļoti daudziem faktoriem.

1997.gadā dzimušo meiteņu komandas septītā vieta ir patīkams izņēmums vai arī turpmākajos gados varam gaidīt labus panākumus U16 grupā?

Šogad sastāvā bija trīs 1998.gadā dzimušās meitenes, turklāt Digna Strautmane un Laura Grabe spēlēja pamatpiecniekā un Marta Jančevska bija tuvu tam, tikai čempionāta laikā patraucēja veselības problēmas. Uzbrukuma līnija izskatās cerīgi. Tālāk – jāskatās. Nākamās kadetu izlases kandidātes ir vairāk „izkaisītas” pa visu Latviju. Labi, ka ir plašāka talantu ģeogrāfija, taču būs grūtāk organizēt kopdarbu sezonas laikā.

Bet varbūt, piemēram, Dignai Strautmanei nākotnes perspektīvu vārdā būtu lietderīgāk spēlēt U18 vai pat U20 izlasē, nevis par katru cenu sargāt U16 izlasei vietu A līgā, ja komandas potenciāls kopumā neizskatīsies pārliecinošs?

Tāda pieeja dažviet ir. Piemēram, Izraēlas basketbola federācija pārāk neuztraucas  par savu jaunatnes komandu vietu Eiropas reitingā – ka tik dažas spēlētājas pēc gadiem sasniedz pieaugušo izlases līmeni. Bet – pats esmu ar U20 izlasi izkritis no A līgas un zinu, ka sajūta tādā brīdī trenerim ir ļoti riebīga. Manuprāt, katrā turnīrā jācenšas nospēlēt ar maksimāliem spēkiem uz maksimālu rezultātu. Un jaunatnes vecumā pirms pilnīgi iespējams vienā vasarā spēlēt divos Eiropas čempionātos.

Var, bet – nesenās valstsvienības līderes jau ir pieminējušas jaunatnes izlasēs nospēlētās garās vasaras, kad pamato aiziešanu no valstsvienības nepilnu 30 gadu vecumā...

Katrs gadījums ir individuāls.

Guntis Keisels, basket.lv