Aivars Vīnbergs: Jātiek vaļā no basketbola naivuma

1993./1994.gadā dzimušo spēlētāju grupās Jaunatnes līgā tradicionāli dominē Rīdzene un, likumsakarīgi, ka iepriekš arī šā gadugājuma izlasēs bija liela šīs skolas audzēkņu un treneru ietekme. Tomēr starti Eiropas U16 un U18 čempionātos nebija veiksmīgi, un šosezon LBS Treneru komisija pēc ilgām diskusijām izšķīrās U20 komandas vadību uzticēt trenerim Vīnbergam. Jauna pieredze, jauni iespaidi. Vai realitāte būtiski atšķīrās no tā, kā šīs komandas perspektīvas izskatījās, raugoties no malas?

Kad tika izraudzīti U20 izlases treneri, man nostrādāja urrāpatriota ideja, ka Latvijas basketbolam jebkurā grupā jābūt Eiropas čempionāta A divīzijā. Vienkārši neticu, ka nevaram tur būt – pat neizķidājot konkrēto spēlētāju meistarību un iespējas.

Tāpēc likās, ka uzdevums – atgriezties virslīgā – būs paveicams vienkāršāk. Taču praksē pārliecinājos, ka noturēties Eiropas čempionāta A līgā ir vieglāk, nekā tikt uz augšu. Mēs pārbaudes mačos pārliecinoši apspēlējām A grupas komandas, bet Albenā uzvaras nāca ļoti grūti.

Par spēlētāju sagatavotības līmeni kaut kāds priekšstats bija tikai no savstarpējām spēlēm Latvijas Sieviešu līgā. Labāk pazinu Asnāti Fominu un Paulu Langinu, kuras pagājušajā sezonā spēlēja RTU/Merks.Man nebija ilūziju, ka divos mēnešos izdosies spēlētājām iemācīt kaut ko tādu, kas nebija iemācīts iepriekšējos desmit gados. Varēju tikai darba gaitā drusciņ pārlikt akcentus. Un – parādīt spēlētājām, ka basketbola pasaule ir plašāka, nekā viņas iepriekš redzējušas.

Ilgi darbojoties noslēgtā lokā, gribot negribot rodas stereotipi un rutīna. Bet katram trenerim ir kāda basketbola šķautne, kurā viņš ir ļoti stiprs un lietas, kas izdodas sliktāk. Jo vairāk treneru vadībā spēlētāja pastrādā, jo vairāk iemācās. Plus daudz ko var iegūt no pieredzējušām partnerēm pieaugušo komandā. Ja vien drusku esi tendēta uz basketbolu, pa kripatai viena salasās zināšanas.

Uz tādu svaiga skatījuma efektu liku lielas cerības. Turklāt es jau nestrādāju viens. Ir lietas, ko es pilnīgi noteikti nebūtu izdarījis, ja līdzās nebūtu palīgu – Ilzes Oses-Hlebovickas un Armanda Misus.

Uz ko balstās pārliecība, ka Latvijas meiteņu komandām jābūt Eiropas čempionāta A līgā?

Patiesībā to esam pelnījuši pēc savām tradīcijām un iepriekšējo paaudžu sasniegumiem. Ja vērtē pašreizējo situāciju sieviešu basketbola saimniecībā, tādas pārliecības nav. Man patīk tieša valoda: Jaunatnes līgas vecākajā grupā finālmačā starp divām ne visai augstas klases komandām uzvarēja nevis stiprākā, bet mazāk vājā.

Rīdzeneskomandas šosezon izcīnīja pirmo vietu visās sešās LJBL grupās. Iespējams, šīs skolas audzēkņu meistarībā var atrast daudz blusu, bet, ko tad dara konkurentes?

Labs jautājums... Ir treneri un treneres, kas regulāri dod pienesumu visa līmeņa izlasēm, un ir arī tādi, kuri nekad dzīvē nav izaudzinājušie nevienu augstas klases spēlētāju.

Trakākais ir tas, ka paši sašaurinām cilvēku loku, kas var nest labumu meiteņu basketam. Piemēram, Ilze (Ose-Hlebovicka) – pati bijusi ļoti augstas klases spēlētāja, pastrādājusi Cēsīs, uzvarējusi Latvijas čempionātā. Bet kaut kas nesaskanēja ar kluba vadību un pagājušajā sezonā nosēdēja bez darba. Nav, kur iespraukties, jo štata vietas visur pilnas. Jādibina sava komanda, bet ko darīt, ja saproti basketbolu, bet nemāki piesaistīt naudu?

Pieļauju, ka līdzīgs stāsts būs arī par citām bijušajām izlases basketbolistēm, kuras gribētu strādāt.

Kāds tad ir Latvijas spēlētāju sagatavotības līmenis?

Par mūsu valstsvienības nesenā sastāva līderēm jau padsmitnieču vecumā bija skaidrs, ka viņas spēlēs lielajā izlasē – tikai jāsasniedz attiecīgais vecums. Par pašreizējo sastāvu diemžēl to nevar teikt. Pareizāk – varbūt spēlēs, bet neredz tādu kapacitāti, lai sasniegtu labus rezultātus.

Ar bumbu meitenes nevar izdarīt to, ko pirms 20 gadiem savām audzēknēm bija iemācījis Ainars Zvirgzdiņš. U20 izlases meitenēm jau jāspēlē pieaugušo basketbols, bet... Prasme apspēlēt savu sedzēju, prasme tikt pie metiena brīdī, kad tevi cieši sedz – tā visa nepietiek. Visdrošāk tika mests brīdī, kad pretiniecei kurpe bija atsējusies... Bet modernajā basketbolā mest bez pretestības tev neviens neļauj. Individuālās meistarības slīpēšana ir milzīgs darba lauks.

Vispār visā turnīrā mums pietrūka apdraudējuma no perimetra. Tikai Dukāte dažās spēlēs meta bez kompleksiem. Par tādu kā Taurazi – metiens pāri sedzējas rokām – varējām tikai sapņot. Izšķirošā spēle ar portugāli tik dramatiska iznāca tieši tādēl, ka nevarējām trāpīt no tālienes. Iespiedām pretinieces zem groza, izmetām bumbu ārā, bet nevarējām trāpīt...

Mēs vēl spēlējām naivu basketbolu. Nemākam „lasīt” spēli, pietrūkst tās basketbola gudrības, ko jaunie iemācās, spēlējot kopā ar pieredzējušiem. Kombinācijas tiek grieztas formāli, neņemot vērā situācijas attīstību. Nekvalitatīvi tiek likti bloki. Kaut gan bloks nav tikai palīdzība partnerim – ja pareizi to uzliksi, ļoti iespējams, pats arī gūšu grozu.

Jaunatnes līgā izlašu spēlētājas līdz grozam tiek faktiski bez pretestības...

Jā, konkurences trūkums degradē. Taču degradē arī pārspīlēta konkurence – par katru cenu šodien jāapspēlē konkurentes Latvijā. Pār mēru ekspluatējot dažas līderes, liekot lietā visādus taktiskos knifus. Bet – kurš pēc pieciem gadiem atcerēsies Rīdzenes panākumus Jaunatnes basketbola līgā, ja neviena spēlētāja tā arī neizaugs līdz valstsvienības līderes līmenim?

Protams, salīdzinot ar citu sporta spēļu audzēknēm, Rīdzenes meitenes noteikti bija sagatavotas labāk. Bet – ne labi. Piemēram, ir tāda leģenda, ka Rīdzene labi spēlē aizsardzībā, bet mums tieši par aizsardzību bija daudz jautājumu.

U20 izlases jaunās treneru brigādes acīs krītošākais jaunais akcents bija lomu pārdale saspēles vadītājas pozīcijā – šogad Asnāte Fomina bija stabils pirmais numurs, bet iepriekšējā līdere Krista Brīdiņa pat netika divpadsmitniekā, kas brauca uz čempionātu...

Jau sezonas laikā izaicināju TTT Rīga trenerus uz „sociālistisko sacensību”, paredzot, ka Asnāte sevi parādīs. Parādīja – kļuva par mēneša spēlētāju Latvijas – Igaunijas pieaugušo čempionātā. Eiropas čempionātā viņa bija pirmajā vietā pēc rezultatīvajām piespēlēm, tiesa, nenospēlēja tik labi, cik cerēju un gaidīju. Pietrūka svaiguma. Bija ļoti smaga sezona, tad fiziskie treniņi pie lielās izlases un uzreiz nonstopā pie mums. Galvenajos mačos rezerves jau bija spēka izsmeltas. Vai arī to bija nepietiekami.

Vispār sastāva izvēle nebija vienkārša, mūsu – treneru – domas dalījās. Izvēli noteica daudzi apstākļi. Arī sezonas laikā iekrātie iespaidi. Piemēram, Ilze Jākobsone pārbaudes spēlēs īsti nepārliecināja, bet viņu ļoti labi atcerējos no LSBL pusfinālsērijas, kuras laikā Ilze manai komandai daudz asins izdzēra... Un čempionātā svarīgākajā spēlē ar Portugāli viņa krietni mūs pavilka.

Iepriekš pats esi kritiski izteicies par Gunas Lagzdiņas iespējām lielajā basketbolā, bet šajā čempionātā viņa bija īsta Latvijas U20 izlases līdere. Viedoklis mainījies?

Savā laikā, kad Zane Tamane bija pirmo gadu nospēlējusi Amerikā, viens turienes treneris uz jautājumu, ko viņai darīt, lai progresētu tālāk, teica: „Kļūsti pozitīvāka!” Tolaik man tas šķita banāli, bet izrādījās, ka šajā domā ir nopietns racionālais grauds. Pozitīva attieksme pret dzīvi, pozitīvas emocijas – tas viss palīdz laukumā sasniegt nākamo līmeni.

Gunai šīs īpašības ir pārpārēm – citiem varētu izdalīt. Spēks arī un, kad viņai uzticējāmies, Guna apliecināja sevi kā īsta komandas līdere un kapteine. Viņai šīs bija labākās spēles. Žēl, ka ne A divīzijā. Latvijas virslīgā Lagzdiņa būs nopietns ierocis. Vai spēlēs lielajā izlasē – skatīsimies.

Kāds būs trenera Vīnberga nākamais individuālais izaicinājums?

Paula Tomsone! Ja man jāsaka, kura no U20 izlases spēlētājām var spēlēt valstsvienībā, tad viņu nosauktu pirmo. Manuprāt, jābūt aklam, lai neredzētu viņas potenciālu.

Potenciāls kļūst par reālu vērtību, ja pati spēlētāja vēlas to attīstīt ikdienā daudzu gadu garumā un ir profesionāla vai vismaz pusprofesionāla komandā, kurā to darīt.

Protams, bet trenera darbs taču sākas ar to, ka jāierauga spēlētājs, ar kuru kopā, tēlaini izsakoties, uzjāsi stikla kalnā. Paula ir kā radīta basketbolam – tehnika, bumbas izjūta. Tas viss ir jāattīsta. Plus jāsakārto galva, jāiemāca būt līderei. Izlasē divos darba mēnešos man nebija nevienas sūdzības par viņas attieksmi un uzcītību, bet TTT Rīga viņai nebija spēles laiks. Bija stabils otrais numurs aiz Rūtas Veideres. Nesaprotu – kāpēc? Vispār tāda labāko spēlētāju koncentrēšana vienā komandā ir nelietderīga, jo viņas cita citai zog spēles laiku.

Konkurence komandā var būt efektīvs dzinējspēks un pietiekami labi sekmēt meistarības izaugsmi, ja vien ir kvalitatīvs treniņprocess. Cik Latvijas sieviešu komandās tāds ir un kādas šai ziņā ir tavas komandas – RTU/Merks – piedāvātās iespējas?

Šobrīd par konkurenci komandā manuprāt runāt nav aktuāli, pārsvarā komandas komplektējas vienai sezonai, nav ilgtermiņu līgumu, kas būtu vērsti uz tālāku perspektīvu. Arī finansiālā mazspēja neļauj strādāt uz attīstību, jo finansējums nav garantēts ilgtermiņā.

Ja runājam par treniņu procesu, tad ceru, ka ir pagājis laiks, kad komandas spēlēja Latvijas čempionātā, trenējoties divas reizes nedēļā. Bez nepieciešamā treniņu skaita svarīgi ir arī citi faktori – fizioterapeita klātbūtne, medicīniskais nodrošinājums, spēlētāju sadzīves problēmu risinājumi utt. To var atļauties diemžēl ne visas komandas, un pēdējo gadu rezultāti liecina, ka lielu pārsteigumu nav bijis – komandas sarindojas pēc budžetu lieluma. Piemēram, ja pagājušajā sezonā savā starpā sacenstos tikai Latvijas pilsones, neesmu pārliecināts, kas būtu čempiones.

Nenoniecinot trenera nozīmi, kam manā skatījumā vajadzētu būt noteicošajam faktoram uzvaru sasniegšanā, tas laiks, kad varēja ko panākt ar pliku entuziasmu, pieaugušo sportā ir pagājis. Runājot par manu komandu, kas šogad sauksies RSU/Merks, tad varu teikt, ka tas ir jauns solis manas komandas attīstībā. Mēs spēsim piedāvāt tādus apstākļus, kuros, ja vien pati spēlētāja vēlēsies, nebūs nekādu šķēršļu pilnveidot meistarību.

Kuras spēlētājas vēl Eiropas čempionātā lika sevi novērtēt citādi?

Divu mēnešu garumā „ledus staigāja” diezgan pamatīgi – proti, mainījās gan spēlētāju lomas komandā, gan treneru vērtējums. Sabīne Dukāte ilgi bija pamatsastāvā. Viņai ir laba roka, bet pret Portugāli 30 minūtēs izmeta tikai piecas reizes un trāpīja divreiz. Tātad sešās minūtes vienreiz uzmests, bet tajā laikā kādai bija jācīnās aizsardzībā, kas nav Sabīnes stiprā puse.

Iespējas tika dotas visām, bet – tās ir jāprot izmantot. Izlasē nevar spēlēt kā sporta skolā, kur līderei var neiet spēle, bet viņa tik un tā 35 minūtes būs laukumā un galu galā atvērsies. Te sava noderība jāpierāda trijās minūtēs. Ja neizdodas – nāk nākamā. Turklāt visām divpadsmit pa 25 minūtēm nevaru iedot pat pie labākās gribas. Tā bija Latvijas komandas īpatnība – ja skatāmies nospēlētās minūtes, mums neviena spēlētāja nebija čempionāta pirmajā divdesmitniekā, jo katrā spēlē laiks sadalījās mazliet savādāk. Tas bija gan mūsu spēks, gan vājums. Nebija spēlētājas, kas izšķirošā brīdī noteikti iemetīs vai, ja neiemetīs pati, piesaistīs pretinieču uzmanību, atraisot rokas partnerēm. Līdera īpašības jāieaudzina. Šai ziņā laba perspektīva ir Katei Krēsliņai. Tikai jādod iespēju viņai pastrādāt arī citu treneru vadībā.

Māsas Aizsilas varētu būt labas basketbolistes. Fiziski spēcīgas, var spēlēt atlētisku basketbolu ar vīriešu spēles iezīmēm. Tā, kā tagad spēlē labākās sieviešu komandas. Visās darbībās jūtama liela jauda. Ja vēl būtu precīzs trīspunktnieks... Bet – nemet...

Bailes no kļūdas?

Kad pirmo reizi sanācām kopā, viens no maniem pirmajiem teikumiem bija: „Meitenes, mēs esam pieauguši cilvēki un mūsu attiecības būs kā starp pieaugušiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka drīkstam teikt, ko domājam un tas neietekmēs mūsu darbu.” Taču ilgi nekādi nevarēju dabūt atgriezenisko saikni. Stāvu laukuma vidū, runāju jautājuma izteiksmē, bet atbildes reakcijas nav. Speru soli uz priekšu, bet spēlētājas uzreiz atkāpjas soli atpakaļ. Kaut kādas panika. Kaut gan nav jau nekādas juniores vairs – pieauguši cilvēki. Acīmredzot, visā līdzšinējā darbā pietrūkusi tā cilvēciskā šķautne. Bet basketbolā nekas nav mazsvarīgi. Cilvēciskais faktors, lojalitāte pret trūkumiem...

Vai čempionāta laikā nepiezagās doma, ka sastāva izvēlē pieļauta kāda kļūda?

Manuprāt, nē. Žēl, ka nācās mājās atstāt Katrīni Epneri. Viņai bija labs pozitīvisma lādiņš, bet laukumā īsti neatradās vieta. Ne īsti centrs, ne uzbrucēja... Būtu labi, ja Epnere būtu bijusi ar mums kopā, bet nevaru pateikt, kuras vietā.

Desmit meitenes nākamgad varēs izbaudīt darba augļus – iespēju spēlēt A līgā...

Iespējams, atkal būsim jaunākā komanda, jo gan jau kāda tagadējā juniore izkonkurēs kādu no šāgada sastāva. Manuprāt, labi, ka Kitija Laksa šogad izbaudīja gaisotni lielajā izlasē un spēlēs U18 sastāvā, kur viņai jābūt līderei. Jāpievelk garais gals, kur pietrūks Lagzdiņas. Vinetai Bīriņa augums ir, patīkami pārsteidza, ka izturēja fizisko slodzi. Viņa grib spēlēt, bet vēl milzīgs darbs jāiegulda. Jāliek klāt tehnika, jāmācās ne tikai realizēt partneru sagādātās iespējas, bet arī pašai saasināt spēli – spiesties uz grozu ar muguru, apspēlēt pretinieci un piesaistīt uzmanību, tā veidojot izdevīgas situācijas citām.

Tūlīt pēc turnīra teici, ka ir gandarījums par izcīnīto ceļazīmi uz A līgu, bet tāda īsti nav par parādīto sniegumu...

Jā, turnīru sākām ar diviem zaudējumiem, bet nospēlējām tā, ka pēdējā diena neko vairs neizšķīra – trešā vieta jau bija rokā.

Varu atkārtot – varējām nospēlēt labāk. Taču negribu arī, lai mani pārprot – meiteņu priekšā noņemu cepuri par attieksmi, gan godīgu darbu divu mēnešu garumā. Tas arī, manuprāt, bija mūsu izšķirošais arguments. Ne velti gudrās grāmatās raksta: nav svarīgi, ko tu dari, bet gan kā tu dari. Basketbola gudrību ziņā vēl daudz varējām pielikt, bet no attieksmes viedokļa viss bija OK. Tāpēc arī izdarījām to, kas bija jāizdara.

Guntis Keisels, basket.lv